Pagājušā gada februārī, kad Helsinku kultūrvietas bija slēgtas pandēmijas dēļ un Covid-19 “zaļās pases” kultūras baudīšanai drošajā režīmā vēl nemaz neeksistēja, pirmo reizi Espo Modernās mākslas muzeja (Espoo Museum of Modern Art, EMMA) vēsturē tika nolemts radošās darbnīcas bērniem un jauniešiem veidot tiešsaistē. EMMA “Mākslas brīvdienu” (Art Break) projekts norisinājās sadarbībā ar Ālto Universitāti (Aalto University) un tobrīd bija teju vienīgā iespēja, kā esošajos, izaicinošajos apstākļos jaunajiem profesionāļiem sastrādāties ar mākslas institūcijām. Pie darbnīcu izveides strādājām trijatā, kopā ar Ālto Universitātes mākslas pedagoģijas studentēm, izglītības kuratorēm Inesi Masanti (Ines Masanti) un Gretu Mūri (Greta Muuri).
Espo Modernās mākslas muzejam, tāpat kā citām mākslas un kultūras iestādēm, pandēmijas laika realitātē nācās ātri rast jaunus risinājumus auditorijas iesaistei. Tādēļ ierastajai “Mākslas brīvdienu” klātienes formai bija jārada digitāli mediēta alternatīva, kas gan mums, darbnīcu veidotājām, gan pašam muzejam tobrīd bija aizraujošu izaicinājumu un neziņas pilns uzdevums. Pirmos izaicinājumus sagādāja muzeja vēlēšanās uzrunāt pēc iespējas plašāku bērnu un jauniešu auditoriju vecumā no pieciem līdz pat piecpadsmit gadiem. Lai to panāktu, darbnīcu struktūru un saturu veidojām tā, lai tās būtu aktuālas un aizraujošas neatkarīgi no dalībnieku vecuma, bet darbošanās veids būtu pielāgojams individuālajām interesēm un spējām. Darbnīcu laikā lielu uzsvaru likām uz radošumu un eksperimentālu darbošanos, kritiskās domāšanas un personīgās izteiksmes brīvības attīstīšanu, kā arī apzinātības veicināšanu. Svarīgi bija arī izprast kontekstu, kurā strādājam, – mūsu auditorija atrodas mājsēdē, tāpēc jāizmanto telpa un materiāli, kas pieejami apkārt: četras sienas, mēbeles un telpaugi, mājās esošie drukātie izdevumi, papīrs, rakstāmlietas un pat pārtikas preces.
“Mākslas brīvdienas” norisinājās četras dienas, un katrai no dienām izveidojām savu tematisko darbnīcu sasaistē ar muzejā skatāmajām izstādēm, mākslas darbu tēmām, kā arī muzeja ēkas fascinējošo brutālisma arhitektūru un vēsturi (WeeGee izstāžu centrs, kurā pašlaik mājo gan EMMA, gan Espo pilsētas muzejs, sākotnēji celts kā Weilin & Göös tipogrāfija). Pirmajā darbnīcā “Fantāzijas pica” mijiedarbojāmies ar izstādē skatāmajiem somu mākslinieces Ēvas Lēnas Eklundas (Eeva-Leena Eklund) eksplozīvi krāsainajiem darbiem, kuros šķetinātas ikdienas ainas un atainoti personīgi sadzīves objekti, kas izaicina glezniecībai nereti pierakstīto nopietnību. Darbnīcā “Radi pats savu zīnu!” atsaucāmies uz muzeja ēkas īpašo arhitektūru un vēsturi grāmatu izdevniecībā un kopīgi veidojām paštaisītus miniatūrus izdevumus jeb zīnus, kuros vizuāli un tekstuāli atklājām personīgus stāstus. “Mini kuratoru skolā” pētījām, kā top izstādes, un attīstījām bērnu un jauniešu izpratni un spējas savu ideju kūrēšanā, aicinot veidot “izstādes” rakstāmgaldu atvilktnēs, ledusskapjos un uz palodzēm. Savukārt darbnīcā “Dalies savās sajūtās – kā būtu, ja telpaugi spētu runāt?” ar mājās esošu priekšmetu palīdzību pievērsāmies empātijas praktizēšanai un savu emociju izprašanai caur mākslu un radošo darbību.
Papildu izaicinājumus sagādāja ne tik ļoti tehniskie aspekti un nepieciešamība pēc visiem viegli apgūstamas, ērti manevrējamas digitālās formas, bet gan metodes, kā virtuālajā vidē veidot iekļaujošu, līdzdalībā balstītu izglītības procesu. Par darbnīcu norises vietu izvēlējāmies Zoom platformu. Galvenokārt tādēļ, ka vairākums dalībnieku ar šo tiešsaistes platformu bija jau sastapušies attālināto mācību un darba dēļ, un tas būtiski atviegloja līdzdalības procesus bez nepieciešamības apgūt jaunus digitālos rīkus. Savukārt mēs varējām koncentrēties uz izglītojošā ietvara izstrādi. Muzeja telpās iekārtojām sev studiju, lai dalībniekiem radītu mājīgu kopības sajūtu situācijā, kad katrs aiz sava ekrāna jūtamies tik atsvešināti. No šīs studijas tiešsaistē arī organizējām visu darbnīcu procesu, kopā ar bērniem līdzdarbojāmies pašu veidotajos uzdevumos, kā arī dokumentējām darbnīcas norisi, lai tā vēlāk būtu brīvi pieejama jebkuram interesentam. Lai gan kopā ar muzeju bijām izsvēruši visus iespējamos tehniskos sarežģījumus un scenārijus, kā kaut kas varētu noiet greizi, pirmo no mūsu tiešsaistes darbnīcām jau pirmajās piecās minūtēs uz īsu mirkli “nolaupīja” somu tīnis, kas sevi ironiskā kārtā bija nodēvējis par Mumintrolli un, pārņemot ekrāna vadību, izklaidējās, veidojot viegli nepiedienīga rakstura uzrakstus. Nu neko – tagad mēs vismaz zinām, kā Zoom vidē atspējot dalībnieku iespējas pārņemt ekrāna vadību.
Veidojot darbnīcu pedagoģisko ietvaru, bija svarīgi rast veidus, kā dalībnieku vidū veicināt līdzdalību un mijiedarbošanos gan vienam ar otru, gan ar mani kā darbnīcas vadītāju, kas digitāli pastarpinātā vidē nenotiek tik organiski kā klātienē. Tāpat arī radīt iedrošinošu, atklātu “telpu”, kurā bērni var brīvi izteikties un būt sadzirdēti, izpausties savā un iesaistīties viens otra radošajā procesā un dalīties ar darbnīcā paveikto. Manis vadītajā zīnu darbnīcā aicināju bērnus un jauniešus dalīties ar saviem stāstiem, personīgajām interesēm un mīļākajām grāmatām. Kad stāstīju par izstādē redzamajiem darbiem un izklāstīju zīnu veidošanas procesu, aicināju bērnus izmantot emocijzīmes un čatu, lai aktivizētu viņu līdzdalību un uzmanību un sekotu līdzi, vai manas norādes ir saprotamas un vai visi spēj tikt līdzi darba gaitai. Savukārt darbnīcas aktīvajā daļā, kurā kopīgi veidojām katrs savu zīnu, aicināju viņus dalīties ar darba procesu un domām, vienlaikus atklājot arī to, kā veicas man. Tas palīdzēja radīt atklātā komunikācijā un radošā brīvībā balstītu atmosfēru, kurā varam būt paši, eksperimentēt, pieļaut kļūdas un kopīgi rast risinājumus.
Papildus šai aktīvā iesaistē balstītajai pieejai vienlīdz svarīgi bija radīt sajūtu, ka dalībniekiem nav obligāti jāieslēdz sava kamera, jāiesaistās un jārāda sevis padarītais, jo izglītības process virtuālajā vidē ir izaicinošs un nogurdinošs. Daži no mums jūtas ērtāk, strādājot savā ritmā, nevienam neredzot. Manuprāt, izglītības procesā vienmēr būtu jācenšas radīt šī brīvība dalībniekiem pašiem sajust un izlemt, kā viņi vēlas piedalīties un līdzdarboties. Bieži vien tieši šie klusuma mirkļi var norādīt uz aktīvu domāšanas procesu un darbošanos. Kādam radošums un izcilas idejas var dzimt tieši tajos brīžos, kuros domājam un reflektējam pie sevis klusībā. Veicināt un sabalansēt šādu dinamiku dalībnieku vidū nav viegli, taču, kad tas izdodas, process kļūst par bagātinošu mācīšanās pieredzi arī pašam pedagogam.
Vēl viens ļoti svarīgs aspekts darbnīcu laikā bija radīt atbalstošu un iekļaujošu atmosfēru, jo nekad nevaram būt droši, no kādas sociālekonomiskās vides nākuši un ar kādām sadzīves situācijām saskārušies bērni un jaunieši, ar kuriem strādājam. It sevišķi pandēmijas laikā, kas daudziem ir bijis ļoti grūts laiks. Šī konteksta apzināšanās ietver arī nepieciešamību būt kritiskiem pašiem pret sevi kā darbnīcas vadītājiem, būt uzmanīgiem un jūtīgiem attiecībā uz to, kas tiek izteikts virtuālajā telpā, kādu valodu, izteikumus un pārliecību paužam kā pedagogi, kā arī to, kāda komunikācija veidojas dalībnieku vidū. Tāpēc cita starpā darbnīcu laikā arī akcentējām, ka radošumam vajag pavisam maz – nav nepieciešami visi iespējamie materiāli, labākā tehnika un apstākļi, jo radošas idejas un risinājumi bieži vien dzimst no ierobežojumiem, ne pārpilnības.
Vēl viens izaicinošs aspekts bija darba valoda darbnīcu laikā. Pastāvēja bažas, vai dalībnieki pieteiksies manis vadītajai darbnīcai angļu valodā (iespējamās valodas barjeras dēļ) un vai koncepti nebūs par sarežģītu jaunākajiem dalībniekiem. Taču, uzņemoties risku, rodas arī risinājumi. Beigu beigās zīnu darbnīca pulcēja plašu dalībnieku loku vecumā no sešiem līdz pat četrpadsmit gadiem. Jaunākie veidoja savus zīnus kopā ar ģimenes locekļiem, kas palīdzēja ar tulkojumu, bet tīņus aizrāva saturs, iespējas brīvi izpausties, un darbnīca angļu valodā bija kas nebijis. Procesam, protams, devu vairāk laika, vienkāršā un skaidrā valodā soli pa solim atklājot darba gaitu, rādot piemērus un strādājot kopā. Šī darbnīca bija piemērs tam, ka neatkarīgi no valodas bērni un jaunieši ir daudz atvērtāki un atjautīgāki nekā mēs, pieaugušie. Viņi jūtas brīvi un bez aizspriedumiem pieņem jaunus cilvēkus un situācijas vidē un valodā, kas viņiem ir sveša. To arī mēs varam mācīties no viņiem. Tādā ziņā “Mākslas brīvdienu” darbnīcas bija īpaša mācību pieredze ne tikai dalībniekiem, bet arī mums, darbnīcu veidotājām, un pašam muzejam.
Attēli no Ievas Laubes personiskā arhīva