Mans 2023. gads sākās absolūti netipiski, jo pirmos trīs mēnešus biju bezdarbniece (pirmo reizi mūžā!) un plānoju, cik daudz un ko paspēšu izdarīt no iekrātā radošā un akadēmiskā materiāla. Bet kāds vienmēr pasūta mūziku manā vietā… Ir skaļākas notis un klusākas, obuos latvīšu volūdys literarajuos tradicejuos, bet intensitāte no tā brīža, kopš vairs neesmu pamatdarbā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, tikai pieaug. Literatūra, latgaliešu valoda, OWL+, latgaliešu tēzaurs, “Atīsmis”, “Sūpluok”, Latgalīšu kulturys bīdreiba, pilsoniskā līdzdalība.
Literatūra
Kopš 2023. gada 26. aprīļa esmu Latvijas Rakstnieku savienības biedre, taču laika rakstīt nav nepavisam. Tas, ko paspēju, – sagatavot trīs šķirkļus Nacionālajai enciklopēdijai. Par sev tuviem un jau iepriekš vismaz literārajā dzīvē labi iepazītiem autoriem. Dzejniecei Marijai Andžānei (1908–1988) esmu veidojusi piemiņas istabu Šķaunē (Krāslavas novadā), tāpēc sarakste ar vienu no viņas dēliem un mazmeitu, kas ir māksliniece, ceļojot starp ASV un veco Eiropu, ir ļāvusi izzināt arī dzejnieces noslēgto dzīvi trimdā. Bet Martas Skujas (1915–1946) traģisko dzīves lappušu pāršķiršanai bija jāapmeklē Latvijas Nacionālā arhīva Valsts arhīvs, studējot piecsējumu lietu par “valsts nodevību” un viņai piespriesto nāvessodu, kas arī tika izpildīts, jo atšķirībā no citiem Marta Skuja neatzina savu vainu un nevienu nenodeva. Biju neizsakāmi priecīga turēt rokās viņas rakstītu zīmīti, kas atklāja, ka viņas dzimšanas dienas datums ir 6. jūlijs, nevis 5. jūlijs, kā rakstīts visos bibliogrāfiskajos izdevumos līdz šim. Silts un drošs rokraksts, joprojām aktuāla dzeja. Un, meklējot pavedienu Ontona Rupaiņa (1906–1976) dzīves līkločiem, biežāk iegriezos Bērzgales muzejā, un bija jāsarakstās ar Cīrihes muzeju (ļoti pozitīva pieredze), lai precizētu, kur gan pazudis daudzos biogrāfiskajos tekstos minētais Skolotāju kongress Ženēvā 1928. gadā. Izrādās, tas tomēr nebija brauciens uz Skolotāju kongresu…
Literārie lasījumi Lūznavā (kopš 2018. gada) – arī kā medusmaize un atpūtas laiks, jo zinu, ka neatkarīgi no pārējiem projektiem un lietām lasīšu un pārlasīšu tā autora darbus, kas uzaicināts uz tikšanos. Jau vismaz triju gadu veikums ir atrodams arī Lūznavas muižas Facebook kontā. Sarunas ar rakstniekiem, dzejniekiem paliek skolotāju un citu interesentu lietojumā. Vienmēr par to domāju, ka šī Covid-19 blakne ir nostrādājusi arī pozitīvi: visu var noskatīties, kad ir laiks un atbilstošs garastāvoklis vai vajadzība.
Sākām ar Eduarda Veidenbauma noskaņās dzīvojošo Arno Jundzi, tad literārajā darbnīcā darbojāmies ar Andri Akmentiņu un diedelējām Jāņa Ezeriņa humoriņu. Iebridām un apmaldījāmies Ingas Žoludes un viņas “Es esmu…” versijas līdzizdzīvotajā Jāņa Poruka pasaulē. Noslēgumā bija Andra Ogriņa pingpongs ar lasītāju – tā viņš ierakstīja sociālajos tīklos oktobra beigās. Bet decembris nāca ar ziņu, ka Andris ir atvēris logu uz Nezināmo, Tumšo, Neko. Viņa sarunas ieraksts paliks kā pēdējā, iespējams, arī plašākā intervija ar dzejnieku.
Un tam visam pa vidu jau oktobrī braucu uz tikšanos ar Aspazijas mājas ļaudīm Dubultos, lai pārrunātu muzejpedagoģijas programmas izveidi vidusskolēniem. Tā lēnītēm tapa izglītojošā izlaušanās spēle “Laimīgais laiks”, ceļojot Aspazijas dzīves un teksta telpā, nedaudz ilgāk pakavējoties viņas liriskās biogrāfijas trešajā daļā “Raganu nakts” (1923). Bija daudzas lietas, kas sajūsmināja, pārlasot viņas biogrāfiju un dzeju, piemēram, Aspazijas lasītkāre attīstījusies skolā, jo stundas bijušas sausas, teorētiskas un garlaicīgas. Dzejniecesprāt, būtu jāiet pļavā, lai iepazītu augus, virtuvē – lai iemācītos cept, jārunā ar valodas pratējiem un jāpēta zemes paraugi – lai dzīves spējas un prasmes attīstītos… Kaut kur dzirdēts? Man arī tā likās. Aspazija par kompetenču pieeju runāja savas skolas laikā, proti, 19. gadsimta 80. gados… Aspazija pati meistarojusi savus pirmos tērpus, bet kādām viesībām izvēlējusies izteiksmīgu nošu atslēgu frizūrā un karnevāla tērpu, kas sastāvēja no Latvijas himnas (tā vēl nebija oficiāli apstiprināta) vārdiem un notīm (nepārprotiet, tas viss bija piešūts kleitai)… Tik dīvaini, ka viņas nav Latvijas Kultūras kanonā. Jā, arī tur dominē vīrieši, un pirmajai spilgtākajai sievietes radošā gara un brīvības alku dzejniecei un dramaturģei tur vieta neatradās. Bet katram jau tas kultūras kanons ir savs.
Aspazijas atklātne, kas izmantota spēlē
Latgaliešu valoda
Vysa kuo daudz. Radūši – svareiguokais, ka izadeve izdūt dzejnīka Oskara Seiksta kruojumu “Atīsmis” (‘nākotnes’, sarunys par i ap volūdu). Tī var atrast Oskara SMS formā raksteituos atzinis draugim (Ataust gaisma, verūs / uorā. / Atīt tymsa, verūs / vydā) ari juo poša 1995. godā (latgaliski!) raksteitū pietejumu par Jezupa Macileviča “Pavuiceišona i vysaidi sposobi dēļ zemnīku latvīšu” (1850) izmontuotū volūdu, precizuok, ap 300 polonismim, kas atrūnami latgalīšu volūdā. Sarunys ar Oskaru var atrast ari @Latgolyskongress.lv YouTube. Par sātu, breiveibu, volūdu, saknem. Maņ svareigi, ka ilustracejis itam kruojumam ir veiduojusi muna meita, Evika Muizniece, a dzīsmis ar Oskara vuordim rakstejs Sovvaļnīks, cyta storpā – munu bārnu tāvs. Īrūsynuotuojs i pīlykumvuorduku autors ir bejs myusu vysu draugs – Vaļuks, Valentins Lukaševičs. Tys beja dziļuokais pārnejuo goda dorbs.
Oskars Seiksts. Atīsmis. Grafiskais dizains: Evika Muizniece
Skaļuokuo i meiluokuo nu jau catūrtū godu nūtikšona – pusaudžu i jaunīšu nūmetne “Sūpluok”. Itū reizi bejom 37 goboli, kas stuosteja, zeimēja, dzīduoja, pieteja i babys receptūs baudeja dzymtu stuostus. Nui, ari tai var, na tik zeimejūt dzymtys kūku! Tod tūs vēļ pa Rēzeknis piļsātys, nūvoda i Preiļu Rībeņu vydsškolā pavadovom. Kai ceļojūšu izstuodi “Sūpluokīšu dzymtu stuosti”. Nu tuo dzyma metodiskais materials školuotuojam, kas jau ir vairuokuos lekcejuos aizceļuojs pi školuotuojim, tok vēļ puortaps e-rūkysgruomotā storptautiskā projektā, kur jau ir salykta e-platforma latgalīšu volūdys, literaturys i izgleiteibys izzynuošonai: https://owlplus.eu/latgalian/.
Byušu pateiceiga, ka sadaļā izgleiteiba (itymā e-platformā) interaktivajā kartē daliksi sovu školu, tuos dybynuošonys, a myusu dīnu reformu kontekstā – īspiejams, ka i sliegšonys godu… Tī vari īpazeit ari ar frīzu, dīnvydsāmu i mirandīšu volūdom. A ka najiuti pīdereibu ci lidereibu sevī, tod pasaver Slišānu saimis paraugu. Upīte ir ideju i latgaliskuma centrs!
Pa vydam tam, kas ir radzams, daudz ari naradzamuo, vysmoz pagaidom. Tekstu vuokšona “Bolsu tolkai”, munejī 3500 teikumu (Tyvojās Leluo tolka, Latgolā tolkuošonys tradiceja vēļ dzeiva. Īrunoj sovejū tekstu, atstuoj sovu bolsu volūdys izpietis laukā: https://balsutalka.lv/ltg/). Eistineibā laika vysvaira pītryukst, vysam vajadzeigs laiks. Tān čabynojam latgalīšu tezauru. Interesanti, daudz vaicuojumu, daudz naskaidruo, dorom vysu, kab 2024. goda beiguos jau drupeit īlaistu ari lītuotuoju itamā sistemā.
Pilsoniskā līdzdalība
Arī te visu laiku kaut kas jauns: 2023. gada 27. aprīlī (par godu Latgales kongresa dienai!) konference literatūrzinātniekam Vitoldam Valeinim (nevar jau piesavināties, bet Valeinīts ir viens no maniem profesoriem…), zinātnisks izvērtējums un cilvēciski siltas atmiņas. No šī pasākuma darbiņš arī 2024. gadam – taisām piemiņas un atklāsmju grāmatu, kur apkopojam pāri par 1000 vienībām nepublicētā mantojuma.
Latgaliešu kultūras biedrībā (un citās formās) diskutējam, organizējam klātienes un tiešsaistes forumus, nepagurstoši sarakstāmies ar dažādu līmeņu atbildīgajiem: no Valsts prezidenta un Saeimas līdz skolai vai privātpersonai. Vienā no forumiem, kas bija veltīts drošības jautājumiem, izspēlējām sabiedrības rīcības krīzes scenāriju. Ceru, ka šajā gadā tas (un vēl citi skaidras rīcības modeļi mūsdienu ģeopolitiskajā kontekstā) būs domājošās sabiedrības apritē.
Kāpēc tas viss? Vai tiešām jātērē laiks tik daudzām skriešanām un rīkošanām? Tad, kad statistika (ak, šī mainīgā dāma!) signalizēs, ka 50 procenti un vairāk ir šeit, šajā laikā un telpā, lai dzīvotu Latvijas izaugsmes un labklājības celšanai, apzinās brīvības cenu un ir gatavi tās labā ziedot (un ziedoties), tad varēs biežāk pasēdēt arhīvā un rakties tēzaura džungļos. Bet 2024. gads jau startējis ar daudzām lietām: 24. martā arī pirmā literārā tikšanās ar Eduardu Aivaru Lūznavas muižā.
P.S. 2023. gada radošuma un kustības “dopings”: 3x3 nometne Ludzā, ideālās Latvijas piedzīvojums vismaz nedēļas garumā, hokeja un basketbola līdzjušana, volejbola pašbumbošana, daudzas jaukas tikšanās un sarunas un zemessardzes mācības.
Titulbilde: Aspazijas atklātne, kas izmantota spēlē