Ilze Sirmā. Muzeja ekosistēma kā izdzīvošanas priekšnosacījums

Daži no jautājumiem, kam esmu pievērsusi pastiprinātu uzmanību kovida pandēmijas laikā, ir bijuši saistīti ar to, kā saglabāt man nozīmīgas saiknes ar citiem cilvēkiem – ģimeni, draugiem un kopienām – un kā tās transformējas distancēšanās noteikumu un intensīvas digitālās saziņas dēļ. Jāatzīst, ka “introvertā latviete” manī ir uzvarējusi ekstraverto. Šie jautājumi tikpat svarīgi man šķituši arī profesionālajā darbībā – kā muzejam saglabāt saiknes ar savām kopienām situācijā, kad gada laikā tas vairāk dienu ir bijis slēgts nekā atvērts apmeklētājiem? Kā muzejam būt relevantam, ņemot vērā to, ka arī muzeja darbinieki ir pakļauti krīzei? Introverts muzejs, iespējams, nebūtu tas labākais variants. Muzeja nozīmība un saikne ar kopienām ir tā izdzīvošanas priekšnosacījums.

Konteksts, kurā pašlaik muzeji strādā, ir klimata krīze, sestā sugu masveida izmiršana, globāla pandēmija, militāri draudi, ekonomiskā un veselības aprūpes pieejamības nevienlīdzība, neuzticība zinātnei un polarizēta sabiedrība. Individuālā līmenī mums katram, arī muzeja speciālistiem, ir savi personīgie izaicinājumi. Šāda situācija var likt justies bezcerīgi un bezspēcīgi. Kādu lomu būtu jāuzņemas muzejiem? 

Henrija Velkoma Londonas muzeja (Wellcome Collection) Publisko programmu vadītāja Rozija Stenburija (Rosie Stanbury) norāda, ka muzeju pienākums esošajā situācijā ir kļūt par telpu cerībai: “…līdz ar cerību rodas iespējas, līdz ar iespējām notiek darbība, savukārt līdz ar darbību var notikt pārmaiņas.”[1] Stenburija skaidro, ka Wellcome Collection savas darbības centrā ir izvirzījusi mērķi būt par telpu, kurā ar savu kolekciju piedāvāt uzticamu un autentisku informāciju un kurā satikties akadēmiskām un alternatīvām zināšanām, lai veidotu izpratni par to, cik daudzslāņainas un sarežģītas ir ikdienas situācijas un cik svarīgi ir apzināties katram savu pozīciju tajās. Šīs telpas radīšana top gan par izpētes lauku, lai izzinātu kopienu vajadzības un vājos punktus, esot saiknē ar tām, gan par drošu vietu, kur kopienām saliedēties, piešķirt nozīmi dažādiem fenomeniem, radīt stāstus un vienoties par nākotnes stratēģijām. Muzeja loma nav šīs stratēģijas izdomāt un iemācīt kopienai. Savukārt Wellcome Collection darbiniekiem tiek nodrošināta sociālā taisnīguma izglītības programma.

Vēl viens iedvesmojošs piemērs, kā izprast muzeja un kopienu attiecību un mijiedarbības mehānismus, man šķiet, ir starptautiskās muzeju kopienas We Are Museums pētījums par muzeja ekosistēmu.[2] Tajā izmantota biomīmikrija, salīdzinot muzeja darbību ar micēlija darbību. Biomīmikrija pēta dabas procesus un struktūras, lai pēc tam tās varētu imitēt un radīt ilgtspējīgus un inovatīvus risinājumus cilvēku problēmām. Biomīmikrija ir mācīšanās no dabas formām, procesiem un ekosistēmām. Dabas zinātnēs ar ekosistēmu apzīmē organismu kopienu, kas mijiedarbojas ar citām organismu kopienām un apkārtējo fizisko vidi. Ekosistēmu skatījuma principi ir holisms, sistēmiskā domāšana, savstarpējā saistība un mijiedarbība, kopīga evolūcija, zināšanu radīšana un apmaiņa, nozīmju piešķiršana un interpretācija.

Pēc analoģijas – sociālās un kultūras ekosistēmas ietver cilvēkus, sociālos procesus, savstarpējo mijiedarbību, sociālkulturālās pārmaiņas un attīstību. Tomēr, attiecinot dabas procesus uz sociālajiem un kultūras procesiem, ir jāņem vērā būtiska atšķirība. Zināšanu radīšana un apmaiņa, nozīmju piešķiršana un interpretācija ir atkarīga no cilvēku uzvedības, kas savukārt ir atkarīga no notiekošajam piešķirtās nozīmes. Vienā ekosistēmā var pastāvēt dažādas intereses un dažādas nozīmes.

Domājot par savu ekosistēmu, muzeja uzdevums ir stiprināt un paplašināt to. Tajā ietilpst krājums ar dažādām kolekcijām, ekspozīciju, apmeklētāju un darbinieku telpas, paši apmeklētāji un darbinieki un viņu attiecības, kas tiek nodibinātas un uzturētas ar muzeja komunikācijas un sadarbības projektu palīdzību. Muzeja ekosistēma savukārt ir daļa no izglītības ekosistēmas, kurā ietilpst citas izglītojošās institūcijas, kopienu centri, kā arī politikas izstrādātāji. Muzeja ekosistēmā veidojas muzeja kopiena (angļu val. – museumhood), kurā ar publiskās programmas palīdzību notiek enerģijas, informācijas un ideju apmaiņa.

Iespējams, ka, pateicoties tieši izpratnei par muzeju darbību kā ekosistēmu, tie ir kļuvuši par nozīmīgiem sociālo transformāciju un pilsoniskās iesaistes aģentiem. Muzeja kā ekosistēmas perspektīva ilustrē iesaistīto mijiedarbību un līdz ar to arī muzeja izdzīvošanai nepieciešamos procesus. Piemēram, viens no secinājumiem ICOM globālajā muzeju aptaujā par kovida ietekmi uz nozari ir, ka, samazinoties muzeju ienākumiem un pārtrūkstot sadarbībai ar dažādu jomu ārštata speciālistiem, pirmkārt, šie speciālisti strauji zaudē lielu daļu ienākumu un nonāk sociālā riska grupā, un, otrkārt, muzeju nozare riskē pazaudēt kompetences un zināšanas, speciālistiem aizmigrējot uz citām nozarēm.[3]   

Kultūras mantojuma un muzeju speciāliste Džeina Nīlsena (Jane K. Nielsen) uzsver, ka muzejam ir jābūt relevantam savām kopienām, attīstoties kopā ar tām. Relevancei jāatspoguļojas visās muzeja darbības jomās: politikā un stratēģijā; muzeja misijā; projektu plānošanā un realizācijā; izstāžu veidošanā un izglītības pieejās. Plašākā nozīmē relevance raksturo cilvēku mijiedarbību. Muzeju kontekstā relevance izpaužas arī muzeja komunikācijā, kad tiek nodota ne tikai informācija vai zināšanas, bet arī ideja par muzeja nolūkiem.[4]

Muzeja kopienai ir nepieciešama muzeja piedāvātā telpa un vieta izpausmei, eksperimentiem, prototipēšanai un kopradei. Muzejs var būt kopienas vieta garīgai atjaunotnei, sociālām aktivitātēm un iesaistei, kā arī izglītībai. Turpretī muzejam kopiena ir nepieciešama, lai attīstītos un izdzīvotu.

 

Attēls: https://collections.nlm.nih.gov/catalog/nlm:nlmuid-101651398-img



[1] Stanbury, Rosie (2021). Museum Ideas 2021: The Future of Museums – A Space For Hope. Museum Ideas. Available: https://museum-id.com/the-future-of-museums-a-space-for-hope-museum-ideas-2021/

[2] Hoch, Hanna, Nathan, Natasha and Solis, Silvia (2019). A Living Museum Ecosystem. Museums and Communities Creating Lasting Social Value Together. We Are Museums.

[3] ICOM (2021). Museums, museum professionals, and Covid-19: third survey. Report. Available: https://icom.museum/wp-content/uploads/2021/07/Museums-and-Covid-19_third-ICOM-report.pdf

[4] Nielsen, Jane K. (2015). The relevant museum: defining relevance in museological practices. Museum Management and Curatorship, 30 (5), pp. 364–378.

Ilze Sirmā

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja Publisko programmu un komunikācijas nodaļas vadītāja, sociālantropoloģe