Atsaucoties uz domnīcas Creative Museum uzaicinājumu, piedāvāju savu atskatu uz tikko aizvadīto muzeju forumu “Gada kopsavilkums 2019. Neērtie jautājumi” un pārdomas par saviem muzeju nozares neērtajiem jautājumiem.
14. janvārī Latvijas Kara muzejā uz Latvijas Muzeju biedrības (LMB) organizēto 2019. gada kopsavilkuma pasākumu pulcējās vairāk nekā 150 muzeju profesionāļi no visas Latvijas. Kā pasākuma mērķis bija definēta nozares iedrošināšana uz veselīgu paškritiku, lai veidotu augsni jaunām iniciatīvām un kopīgi veicinātu nozares ilgtermiņa attīstību. Muzejnieku vidū varēja dzirdēt gan lielu ieinteresētību nozares pašrefleksijā, gan sašutumu par negatīvi pasniegtu nozares publisko tēlu. Ņemot vērā to, kas muzeju nozarē ir noticis 2019. gadā, es radu attaisnojumu šādam pretenciozam uzsaukumam un pilnīgi noteikti piederēju pie pirmajiem, tomēr jāatzīst, ka pēc foruma nejutos iedvesmota un savus “neērtos jautājumus” fokusēju vēl šaurāk – uz pašu nozari.
Pasākums bija organizēts trīs daļās. Pirmajā daļā “Impulss un ceļamaize” uzstājās tūrisma nozares, izglītības darba un cilvēktiesību jomas profesionāles. Tās bija kvalitatīvas, pētījumos balstītas prezentācijas, taču tajās izpalika Latvijas muzeju prakses piemēri un izvērtējums. Piemēram, Liesma Ose muzejniekus iedvesmoja pievērsties sabiedrībā neērtiem jautājumiem, demonstrējot stāstus par drosmīgiem cilvēktiesību aktīvistiem visdažādākajās jomās. Te jāpiebilst, ka 2019. gadā pirmo Latvijas PEN balvu par nozīmīgu veikumu vārda brīvības veicināšanā, cenzūras ierobežošanā un diskriminēto grupu atbalstīšanā ieguvusi Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone.
Otrā pasākuma daļa tika organizēta vairākās paralēli notiekošās tematiskajās diskusiju grupās – darbs ar krājumu, pētniecība un izstāžu veidošana, muzeja iekšējā komunikācija, muzejpedagoģija un muzeju attīstības tendences. Es pievienojos pēdējai, kurā izpalika laiks diskusijai, bet varēja noklausīties prezentācijas par to, kā kinofilmas “Jelgava 94” komandai veicās, cenšoties sasniegt mērķi, – kļūt par Latvijā pirmo “zaļo” filmu. Tikmēr foruma kafijas pauzē dzērieni un uzkodas bija servētas vienreizlietojamos plastmasas traukos un izskanēja viedoklis, ka Latvijas muzeji ir zaļi, jo tajos ir daudz koku.
Nākamajā prezentācijā muzejniekus aicināja pievērsties muzeja kā vietas konstruēšanai un pieredzes dizainēšanai. Tikmēr netiek minēts, ka 2019. gadā Alūksnes bānīša stacija saņem Latvijas Arhitektūras gada balvu un SEGD dizaina balvu par ekspozīciju. Visbeidzot pēdējā prezentācijā par muzeja darbu ar kopienām sarežģītajā, bet iedvesmojošajā Žaņa Lipkes memoriāla pieredzē dalījās Lolita Tomsone.
Foruma trešajā daļā – noslēguma diskusijā – izskanēja aicinājums muzejiem neskriet pa priekšu sabiedrībai ar neērtām tēmām un pagaidīt, kamēr sabiedrība tām ir gatava, jo šāda uzdrošināšanās sabiedrības reakcijas dēļ var būt nepatīkama muzeju īpašniekiem un direktoriem, kuri jau tā esot pietiekami “sisti”. Pēcāk noslēguma diskusijas laikā no krājuma diskusiju grupas izskanēja vēl cita atziņa – lai gan tajā bija klāt gan esošie, gan bijušie Kultūras ministrijas pārstāvji, muzejnieki uzdrošinājušies runāt par ilggadējām muzeju krājumu problēmām.
Ar savu atskatu uz forumu vēlos ilustrēt, ka muzeju profesionālā vide ir daļa no sabiedrības, tā nav kaut kas atrauts vai cits. Tajā pastāv konkurence, fragmentācija, viedokļu dažādība un tie paši aizspriedumi, neērtie jautājumi, kas sabiedrībā. Atšķirībā no plašākās sabiedrības muzeju profesionāļiem vienojoša ir profesijas vēsture, darbības instrumenti un noteikumi jeb zināšanu ietvars, kas ļauj pievērsties pašrefleksijai un kritikai. Manuprāt, Latvijas Muzeju biedrībai šoreiz neizdevās īstenot uzstādīto mērķi pievērsties veselīgai paškritikai šādu nozarē neērtu jautājumu dēļ – ekonomiskā un varas nevienlīdzība, uz ko Creative Museum ierakstā “Muzeju kritika Latvijā 1990–2019” jau norādījusi arī muzeoloģe Agnese Neija. Varbūt vērts pievērsties jautājumam, kādas attiecības pastāv nevis starp muzejiem un apmeklētājiem, bet gan kādas attiecības pastāv pašā muzeju nozarē? Kāda ir saikne starp muzeja spēju runāt par sabiedrībā aktuālām neērtām tēmām un to īpašniekiem un direktoriem? Kāpēc Kultūras ministrijas pārstāvju klātbūtne varētu būt šķērslis runāt un risināt reālas praktiskas problēmas? Vēl viens spilgts piemērs neviennozīmīgajām attiecībām muzeju nozarē ir tas, ka LMB organizētajā forumā nepiedalījās Creative Museum, lai gan 2019. gadā Creative Museum organizēja diskusiju ciklu “Muzeju publiskā kvalitāte” un konferenci “Demokratizējot muzejus”, pievēršoties plašam muzeju neērto jautājumu lokam. Tāpēc paliek aktuāls jautājums, kādi ir LMB resursi un pozīcijas muzeju nozarē – attiecībā pret tās biedriem, citām NVO, Kultūras ministriju?
Manuprāt, 2019. gads muzeju nozarei patiešām bijis iedvesmojošs, par ko liecina gan realizētie projekti, gan tematisko izglītojošo pasākumu un konferenču daudzums. Ir nodibinātas jaunas domubiedru darba grupas, nozare ir vērtējusi kopizstādi “Latvijas gadsimts”, diskutējusi par ICOM jauno starptautisko muzeju definīciju. Pašās gada beigās Rīgā tika atklāta Baltijā modernākā muzeju krātuve (četru muzeju). Tomēr šie notikumi pēc būtības nerisina nevienlīdzību muzeju nozarē, kas tiešā veidā ietekmē spēju tai būt paškritiskai un līdz ar to arī iespējas attīstīties. Mans būtiskākais vai neērtākais no neērtajiem jautājumiem muzeju nozarei būtu par līdzšinējo finansēšanas un pārvaldības modeļa maiņu kā priekšnosacījumu ilgtermiņa attīstībai. Diemžēl par to forumā netika runāts, lai arī 2019. gadā muzeju nozarē un arī politiskā līmenī sākās plašas diskusijas par muzeju pārvaldības modeļa maiņu un Rundāles pils muzejs kā pirmais piedalījās pārvaldības reformas pilotprojektā. Tāpat tikušas rosinātas izmaiņas Muzeju likumā par terminētu līgumu muzeju direktoriem.
Attēls: myselftheobserver.files.wordpress.com
