Pirms pieciem gadiem Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM, 11.04.–14.06.2015) bija skatāma Vācijas Ārējo sakaru institūta (ifa) izstāde „citādāk nekā parasti. Laikmetīgais dizains un ieraduma spēks / anders als immer. Zeitgenössisches Design und die Macht des Gewohnten”. Tās kurators Folkers Albuss (Volker Albus) izstādē piedāvāja īpaši atlasītus piemērus (tajā piedalījās arī astoņi Latvijas dizaineri), kas spilgti raksturo mūsdienu dizaina fenomenu – spēju paskatīties uz ierastām lietām no citas perspektīvas. Tā bija radoša un savā ziņā jautra izstāde, jo daudzu objektu idejas balstījās ironiskos paradoksos par mūsu – patērētāju – sabiedrības paradumiem. Kopš tā laika vārdu salikums “citādāk nekā parasti” ir iesēdies manā apziņā, kad darbā vai personīgajā dzīvē jādomā un jārīkojas “ārpus kastes” kategorijās. Tā nu sanācis, ka šobrīd tas iegūst pavisam cita sprieguma konotāciju.
Ziņa par Covid-19 vīrusa izsludināto karantīnu mani sasniedza 12. marta pēcpusdienā, Latvijas Mākslas akadēmijā lasot lekciju Dizaina nodaļas studentiem. Tas bija ievads kopdarbības projektam – 2020. gada rudenī DMDM un Gētes Institūta Rīgā plānotajai ceļojošai izstādei un izglītības programmai bauhaus imaginista. Pēc tam biju plānojusi atgriezties muzejā, kur notika pēdējie sagatavošanās darbi radošā dueta “Skuja Braden” izstādei “Samsāra”, ko ironiskā kārtā paredzējām atklāt “melnajā piektdienā” 13. martā.
Vienā mirklī viss sagriezās virpulī: kuratores Irēnas Bužinskas izmisīgie jautājumi īsziņās, ko darām, kā rīkoties… Informācija par to, ka ilgi gaidītās un lolotās izstādes svinīgā atklāšana draugu un cienītāju vidū nevar notikt, mākslinieces noveda līdz šokam un asarām. Bija zibenīgi jārīkojas “citādāk nekā parasti”: nolēmām vismaz medijiem nelaupīt iespēju redzēt izstādi, tādēļ izsludinātā preses konference 13. martā plkst. 13.00 netika atcelta (rūpīgi reģistrējot visus dalībniekus), bet paralēli izstādes scenogrāfei Gundegai Evelonei radās brīnišķīga ideja organizēt unikālu LIVE atklāšanu bez skatītajiem, straumējot to Facebook. Atzīšos, ka sākumā apšaubīju, vai mums izdosies kvalitatīvi nofilmēt notikumu, jo profesionāļu piesaistei nebija ne laika, nedz līdzekļu. Rezultāts pārspēja cerēto – mākslinieces Ingūna Skuja un Melisa D. Breidena fantastiski artistiski veica izstādes apskates tūri, Gundega tik prasmīgi manipulēja ar planšeti, ka varētu konkurēt ar jebkuru profesionālu operatoru. Tiešsaistē atklāšanu noskatījās vairāk nekā 400 interesentu, bet vēlāk mākslinieču Facebook kontā – 4600 skatītāju. Melisa ļoti priecājās, ka tieši šādā formātā varēja piedalīties un līdzi just viņu draugi Eiropā un ASV. Personīgi man kā muzeja vadītājai izstāžu atklāšanas ir ne tikai svētki, tajās ir arī rutīnas un spriedzes moments, rūpējoties, lai viss ir kārtībā, lai runas nav nogurdinoši garas, lai VIP viesi jūtas aprūpēti, un galvenais, lai paši autori var izbaudīt šo īso “zvaigžņu mirkli”. Bet šoreiz šajā limitētajā dalībnieku lokā atklāšanai bija pavisam cita maģija un sirsnība.
Taču tāpat kā pēc skaistu svētku eiforijas, tā arī šokējošām ziņām pienāk atskurbuma mirklis, kas liek uzdot jautājumu, ko darīt tālāk, kā rīkoties? Patlaban visi muzeji Latvijā un arī daudz kur citur pasaulē drošības apsvērumu dēļ ir slēgti apmeklētājiem, vēl aizvien mums nav skaidru ziņu, kad varēsim sākt darboties ierastajā režīmā. Tas ir nebijis precedents pēdējo simt gadu vēsturē. Vasarā plānotās starptautiskās izstādes tiek atceltas, mēs ceram tās pārcelt uz nākamo gadu. Diemžēl šonedēļ saņēmu ziņu, ka arī bauhaus imaginista izstāde nevar notikt, būs jādomā par citādu iespēju pastāstīt Bauhaus skolas stāstu. Nevienam nav gatavu recepšu, kā turpināt. Viss ir pašu rokās.
Sērfojot internetā, saņemot Facebook ziņas no sadarbības partneriem, redzam, ka līdzīgi “taustās” arī muzejnieki citur pasaulē. Protams, smagsvaru – Tate Britain, Tate Modern, MoMA u. c. – kapacitāti un resursus nevar salīdzināt ar mūsu iespējām, bet tomēr… Tieši šādā krīzes situācijā ir svarīgi, lai visa muzeja komanda darbotos saliedēti un atbalstoši. Manuprāt, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā kopumā un arī pie mums Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā tas notiek. Pirmais karantīnas mēnesis visus “iedzina” mājās, bet, pateicoties virtuālās telpas iespējām, mēs esam kopā, ģenerējot idejas un ierosinājumus, kā varam uzrunāt savus skatītājus šajā piespiedu sociālās distancēšanās laikā, – iespējams, esam pat vēl vairāk kopā nekā ikdienas darbu skrējienā.
Atbalstot akciju #PaliecMājās, mūsu muzejs savā interneta vietnē piedāvā dažādas radošas dizaina aktivitātes ģimenēm, kā arī atraktīvas “Skuja Braden” radošā dueta speciāli veidotas krāsojamās lapas pieaugušajiem “izolācijas stresa mazināšanai”. Turpat var uzzināt jaunus faktus par Latvijas dizaina vēsturi un aktualitātēm, iepazīstot materiālus rubrikās “Dizaina stāsti” un “Redzēts-Neredzēts-Izredzēts”, bet, gaidot izstādes reālo atklāšanu, var lasīt īpašos “Samsāras” stāstus, kurus sadarbībā ar autorēm gatavo izstādes kuratore Irēna Bužinska. Savukārt muzeja Facebook kontā akcijā #PaliecMājās ar savu pieredzi un padomiem saturīga laika pavadīšanā dalās mūsu autori un sadarbības partneri – "Skuja Braden", Artūrs Analts, Valdis Celms, Marta Ģībiete, Kristīne Budže, dizaina birojs "H2E" u. c.
Pirmajā karantīnas nedēļā saņēmu e-pastā vēstuli no virtuālās realitātes tehnoloģiju uzņēmuma Vividly ar sadarbības piedāvājumu, kas šobrīd jau realizējies projektā “Ļauj muzejam ienākt savās mājās!”, – ikvienam interneta lietotājam platformā www.vividlyapp.com ir iespējams iepazīties ar digatalizētiem “Skuja Braden” izstādes “Samsāra” objektiem. Izmantojot fotogrammetriju kā metodi realitātes telpiskajai modelēšanai, no izstādes centrālās daļas “Ilgas altāris” izvēlētas piecas skulptūras, kurām izveidoti 3D modeļi. Tā ir iespēja aplūkot darbus no visām pusēm, gūstot maksimāli detalizētu priekšstatu par objektiem, kas atrodas izstādē. “Skuja Braden” autoru dueta veidoto priekšmetu stils ir oriģināls un ne ar ko nesalīdzināms, viņu unikālā autortehnika paplašina keramikas un porcelāna mākslas robežas, tieši to palīdz novērtēt jaunās tehnoloģijas. Nākotnē muzeja datubāzē tas saglabāsies kā vērtīgs inovatīva formāta dokumentējums.
Šis citādais laiks priekšplānā izvirza digitālās un virtuālās realitātes tehnoloģijas, liek pārvērtēt to iespēju potenciālu un pierāda, ka, saprātīgi lietojot, tās var būt radošs instruments izglītībā, kultūras un mākslas valodas paplašināšanā. Nākotnē tas palīdzētu artefaktiem, kas izstādīti vai glabājas muzeju krātuvēs, sasniegt daudz lielāku skatītāju auditoriju, savukārt speciālistiem saglabāt unikālās mākslas vērtības jaunā vizuālā formātā. Tieši muzeji var kļūt par lielisku vidutāju, kas spētu savienot jaunās tehnoloģijas ar analogo pasauli, aizmirstot paniskās bailes, ka virtuālā realitāte sabiedrībai var mazināt vēlmi autentiskam kontaktam ar mākslas un vēstures liecībām. Vai mēs varam tikt līdzi un būt morāli gatavi izmantot tehnoloģiju piedāvātās iespējas, vai mums ir atbilstoši finansiālie resursi, lai celtu jaunas sapņu pilis? Tie ir jautājumi, uz kuriem vēl būs jāmeklē atbildes, bet šobrīd katram no mums ir jāatrod savas konkrētās izdzīvošanas stratēģijas, gatavojot nākotnes plānus A, B un C. Ilgtermiņā nebūs viegli, bet mēs varam strādāt, paturot prātā formulu “citādāk nekā parasti”.
Vēlos dalīties ar Reinas Sofijas muzeja (Madride) direktora Manuela Borha-Viljela (Manuel Borha-Villel) uzrunu, kas nesen publicēta vietnē Artnet:
“Mēs nevaram pieļaut, lai publiskā telpa izgaist. Cilvēku kopā būšanai ir prieka, izglītības un demokrātijas elementi. [..]
Ir daudzas lietas mākslas pasaulē, kuras mums būs jāpārskata. Domājams, muzeji tiks atvērti, bet vai cilvēki nebaidīsies no savstarpējās klātbūtnes? Vai mēs varēsim turpināt veidot lielās izstādes, kas ir savā veidā anti-ekoloģiskas? Iespējams, blockbuster izstāžu laiks ir beidzies, un mums vairāk jādomā par procesu un izpēti.”
P.S. Līdz 24. aprīlim "Samsāras" izstādes atklāšanu "Skuja Braden" Facebook vietnē noskatījušies 4635 interesenti; Vividly izstādes aplikāciju apmeklējuši 947 lietotāji, lielākoties apmeklētāji ir no Latvijas, taču apmēram 20 procenti ir no ASV.
Attēli: Didzis Grodzs, no DMDM arhīva