Bija paredzēts, ka 11. martā Žaņa Lipkes memoriālā sāksies domnīcas Creative Museum 2020. gada pirmās puses publiskās programmas Muzeju ilgtspēja 5 lekciju kurss Muzeju tradīcijas nākotne – 4 nedēļas, 5 tēmas, 5 lektori, 45 jau iepriekš pieteikušies un motivēti dalībnieki.
Taču sākās krīze. Paspējām laicīgi atlidot no tālākizglītības kursiem Izraēlā un, zinot, kas reālajā laikā notiek citviet pasaulē, faktiski pirmie mantojuma nozarē 10. martā izziņojām kursa pārcelšanu.
Bija nepieciešama jauna “krīzes laika” komunikācijas stratēģija ar CM kopienu. Plāns krīzes komunikācijas programmai “radās” ātri – uzturēt diskusiju par to, kā mantojuma un sadarbības institūcijas pārdzīvo, piedzīvo, pārdomā krīzi. Vārdu sakot, izlēmām turēt roku uz pulsa un fiksēt aktualitātes, kas parādās uz mūsu radara.
Praktiski tas nozīmēja nodrošināt, ka, sākot ar 21. martu, katru darba dienu domnīcas mājaslapā tiek publicēts jauns ieraksts. Sākotnēji to plānojām darīt līdz ārkārtējās situācijas pirmajiem mīkstināšanas pasākumiem, taču atsaucība un ieinteresētība par programmu izrādījās tik liela, ka pagarinājām to līdz 18. maijam, Starptautiskajai Muzeju dienai. Mums par lielu gandarījumu, viedokļu paudēju gatavība iesaistīties bija tik liela, ka to varam noslēgt šodien, 22. maijā, publicējot šo kopsavilkumu un rezumējot: CM pandēmijas dienasgrāmatas programma ir bijusi vietā un laikā. Paldies Jums visiem, kas rakstījāt, lasījāt, dalījāties un komentējāt!
Klātienē tiekamies septembrī lekciju kursā “Muzeju tradīcijas nākotne”.
Šeit tikai daži citāti no šajos divos mēnešos publicētajiem viedokļiem.
10. marts
Creative Museum. Pārcelts! Īsais kurss muzeoloģijā Muzeju tradīcijas nākotne
Ņemot vērā starptautisko situāciju vīrusa izplatības dēļ, mēs, domnīcas Creative Museum komanda, esam atbildīgi izvērtējuši situāciju un PĀRCEĻAM lekciju kursu uz pārredzamu nākotni, kad situācija būs drošāka.
23. marts
Raivis Sīmansons. Pagrīdes Rīga. Neiespējamās vietas #māciesmājās Ko lietas labā dara Žaņa Lipkes memoriāls?
“Pagrīdes Rīga” ir Žaņa Lipkes memoriāla (ŽLM) veidots urbānās topogrāfijas projekts, kas ar īpašas piemiņas zīmes palīdzību Rīgā iezīmē ebreju slēpšanas vietas Otrā pasaules kara laikā.
(..)
Saturiski “Pagrīdes Rīga” ne vien tiecās izcelt gaismā mazzināmus, jo primāri ar atsevišķu indivīdu pilsoniskās nepakļaušanās – ne militāro un valsts vēsturi – saistītus notikumus, bet arī pilsētvides akciju veidā iezīmēt un pievērst līdzcilvēku uzmanību vietām, kas konfrontē ar allaž neērto jautājumu par atbildību krīzes situācijās.
24. marts
Agnese Neija. Kā definēt muzeju ilgtspēju?
Ko man nozīmē ilgtspēja? Tā ir atbildība par savu rīcību šeit un tagad; spēja un prasme interpretēt pašiem sevi – pieredzi, metodes; noteikt mērogus; reflektēt par nākotni. Pagaidām.
31. marts
Inga Surgunte. Attālinātais muzejs
Nu – aptuveni divas nedēļas – teju visi pasaules muzeji Covid-19 izraisīto draudu dēļ ir apmeklētājiem slēgti pavisam, un ir grūti iedomāties labāku treniņu savas auditorijas definēšanā un sasniegšanā.
(..)
Ir patiesi grūti iztēloties vidusmēra pieaugušo, kurš pēc saspringtas dienas mājas datora priekšā, neergonomiskā, nebiroja krēslā pēc tam, kad stundām mēģinājis atrast veidus, kā attālināti padarīt ieplānoto, eksperimentējis ar Skype, Zoom, Facebook un WhatsApp video sapulcēm, paralēli pieskatījis un barojis bērnus, pēc nosacītās darba dienas varbūt vēl pāris stundas piedalījies tiešsaistes svešvalodas stundā un vēl sarunā ar vecākiem laukos, to vien ilgotos, kā pēdējiem spēkiem nonākt neizmērojamā digitalizētu muzeja priekšmetu okeānā ar mērķi noorientēties un saprast vēl arī to un pirms miega noteikti gūt kulturālu baudu.
1. aprīlis
Ineta Zelča Sīmansone. Bez apsteiguma
Svētdien, 28. martā, izskanēja ziņa par Rundāles pils muzeja finansiālo stāvokli situācijā, kad muzejs uz neparedzami ilgu laiku ir slēgts un nevar pelnīt savus tradicionālos 60+ procentus no kopējā gada budžeta (pārējais valsts dotācija). To skatoties, domāju, cik gan prātīgi būtu bijis, ja muzeju juridiskās formas brīvlaišana būtu notikusi jau vismaz pagājušajā gadā. Muzejs, iespējams, būtu paspējis izveidot vismaz nelielu uzkrājumu, kas normālā situācijā tiktu novirzīts muzeja attīstībai, bet pašreizējā – lieti noderētu krīzes menedžmenta īstenošanai. Šobrīd jāatzīst, ka situācija ir apsteigusi mūs, nevis mēs – ar apsteigumu – situāciju. Ir redzams, ka runas un stīvēšanās par nepieciešamību muzejiem piemērot liberālāku pārvaldes formu ir ieilgušas, nav bijusi politiskā un, būsim godīgi, arī pašu muzeju, griba strādāt elastīgāk, uzkrājumi nav tikuši veikti un esam situācijā, kādā esam. Bez apsteiguma!
3. aprīlis
Kultūras ministrija. Gaidot brīdi, kad atsāksies ierastais ritms. Jautājumi KM pārstāvjiem par aktualitātēm muzeju nozarē
Atvasināta publiska persona kā valsts muzeja pārvaldes forma patlaban ir vienīgā, par kuru ir iespējams vienoties ar pārējām ministrijām. Ņemot vērā, ka par iecerēm muzeju darbību īstenot kapitālsabiedrības vai nodibinājuma formā vienošanos nav izdevies panākt.
6. aprīlis
Pauls Bankovskis. Muzejs mājās
Muzeji jau gadiem taustījušies digitalizācijas virzienā un lauzījuši galvu, kā nokļūt tuvāk publikai. Nu pienācis laiks “kaujas treniņiem”, jo kur nu vēl tuvāk var publikai piekļūt kā potenciālo apmeklētāju mājās – par attālinātiem šos muzejus var nodēvēt vien nosacīti.
7. aprīlis
Ieva Zībārte. Van Eika optiskā revolūcija pirms un pēc Covid-19
Gadiem strādājot nepietiekamu resursu apstākļos, muzejniekiem visā pasaulē nekad nav bijis laika vai jaudas apdomāt patiesus force majeure scenārijus. Krīzes situācija izraisa automātiskas un klišejiskas darbības, pašlaik muzeji kopē cits citu rīcībā un ēterā agoniski izsviež “izaicinājumus” un visu agrāk digitalizēto saturu. Vai tas kādu interesē un vai forma ir piemērota, tas ir cits jautājums. Muzeju stratēģiju šajā situācijā var raksturot šādi – ja muzejs ir slēgts, izstāde nav pieejama, bet tikmēr, laipni lūdzam, paskatieties to, kas mums jau ir, vai uzspēlējiet kādu spēli.
8. aprīlis
Raivis Sīmansons. Sadarbībā ar Rijksmuseum
Ir jājautā – vai tiešām obligāti jābūt tādai ar senu nacionālās mākslas tradīciju apveltītai un pasaulei atvērtai nācijai kā Nīderlande, lai vadītos pēc vienkāršā pamatpostulāta, ka mākslai ir jābūt tur, kur tās auditorija, vai tā būtu fiziska, vai virtuāla telpa?
(..)
Varbūt šī ir īstā ķecerība šobrīd – atvērt kolekcijas, ļaut tās brīvi lietot, veicināt piederības sajūtu, neprasīt tūlītēju samaksu, bet ļaut tām priecēt acis un lēnām no jauna sildīt valsts ekonomiku?
9. aprīlis
Una Rozenbauma. À la recherche du plaisir perdu jeb Zudušo prieku meklējot
Muzejniek, Tu ar savām zināšanām vari radīt mums prieka pilnu patvērumu, lai, kamēr mums vēl mēnesi jāpaciešas mājās, mūsu muļķība neiznīcinātu tos, kuri vājāki par mums!
14. aprīlis
Ineta Zelča Sīmansone. Kā muzeji digitālajā vidē tiek galā ar neplānotu dīkstāvi?
Šobrīd, kad pirmais apjukums ir garām un muzeji pamazām atsāk – cits ātrāk un aktīvāk, cits lēnāk, – komunicēt ar savu apmeklētāju, izliekot izpētei, apskatei, iesaistei savus digitāli pieejamos krājuma un pētniecības resursus, varam secināt, ka muzeji Latvijā pārāk inovatīvi līdz šim savu krājumu digitālās pieejamības nodrošināšanā nav bijuši.
15. aprīlis
Līga Lindenbauma. Ārkārtas situācijas sarakstu karuselis
Pandēmija visus ir pārsteigusi nesagatavotus, un šajā ārkārtas situācijā visi – sākot ar privātiem uzņēmējiem, nevalstisko sektoru un beidzot ar valsts institūcijām – esam vienā spēlē. Tomēr spēles laukumi atšķiras, jo ir jomas, kas tiek skartas tieši, savukārt citas iegūst. Kultūras un atmiņu institūciju pozīcijas nav spīdošas, jo, pat ja daļa no to darba norit aiz apmeklētājiem slēgtām durvīm un tas var turpināties joprojām (piemēram, darbs ar krājumu vai kolekciju), liela nozīme ir fiziskai klātbūtnei un saskarei ar apmeklētāju izstāžu un izrāžu zālēs, bibliotēku lasītavās u. tml. Vienkārša gaidīšana uz ārkārtējā stāvokļa atcelšanu, kad atkal varēs atvērt apmeklētājiem slēgtās durvis, arī nav risinājums. Šis nav piespiedu atvaļinājums, jo nākamā tikšanās ar apmeklētājiem būs jau nedaudz citā pasaulē.
16. aprīlis
Pauls Bankovskis sērfo
Šajā neparedzamo klimatisko pārmaiņu un grūti dziedināmo globāli pieejamo sērgu laikmetā īpaši aktuāla varētu būt 12 pasaules pazīstamāko muzeju ierosme aplūkot kolekcijas, neizejot no mājām, neizslēdzot televizoru, pat neizrāpjoties no gultas.
17. aprīlis
Krista Karlsone. Norūdīties. Pārdzīvot krīzi vai snovot?
Epilogs
Ko ar to iesākt?
1. Jācer, ka nebūs tā, kā bijis. Vissliktākais ir gaidīt normālības atgriešanos. Un ieviest atrunas: “Jā, to mēs varētu darīt, bet jāgaida, kad beigsies ārkārtas stāvoklis.” “Tad, kad viss atkal būs kā ierasts, tad turpināsim labi iesākto.” Ja mēs nemācamies no šīs visa, tad man būs patiesi žēl. Stopkadrs ir milzu svētība, kas palīdz definēt, kur mēs visi kā nozare esam, kurp gribam iet. Ieraudzīt kļūdas. Nosaukt tās skaļi.
2. Negaidīt. Rīkoties. Esošajos apstākļos. Nevaimanāt par to, kas nav, bet palūkoties, ko no tā, kas ir, var uzbūvēt.
3. Sadarboties, nepalikt savas disciplīnas šaurībā – lūgt palīdzību tiem, kas pārzina labāk: dizainu, dramaturģiju, IT risinājumus, efektivizācijas procesu ieviešanu, gramatiku u. tml. Atdzīt savu vājumu. Atdzīt savu spēku. Palīdzēt citiem. Saprast, ko mēs katrs darām labi, kas ir mūsu zelta atslēdziņa; kam vai kuram mēs varam būt noderīgi. Individuāli un nozares ietvarā saprast, vai vispār esam gatavi sadarboties – paši ar melnu muti strādāt, nevis tikai kritizēt.
4. Kad paliek par grūtu, tad atcerēties: “Latvietis ir ģenētiski piemērots krīzei – mūsos esošais kods vislielāko radošumu ieslēdz tieši tad, kad jāmobilizējas cīņai.”
Šīs nav beigas. Tas atkal ir sākums.
20. aprīlis
Viesturs Kairišs. Pašizolācijas tuksnesī
Nenodarbosimies ar visādām pseidoaktivitātēm. Veltīsim šo laiku katrs savai individuālai izaugsmei – gan garīgai, gan fiziskai. Ieiesim tuksnesī, novērtēsim laiku, telpu un klusumu. Veltīsim šo laiku, lai katrs mēs kā personība pāraugtu paši sev pāri. Pārvērtīsim to par vērtīgu un bagātinošu pieredzi, nevis par traumu. Kļūsim par cilvēkiem, kas zina, ko nozīmē iziet cauri tuksnesim. Mēs sev nevaram piedāvāt citu ikdienas darbu, ja gribam, lai viss, ko darām, būtu jēdzīgs un fundamentāls.
(..)
Lai tas kļūst par mūsu kopējo veiksmes stāstu. Kultūras uzdevums ir nebaidīties, bet drosmīgi pārvērst laiku jaunā dimensijā. “Tukšo laiku” pārvērst par piepildītāko laiku savā dzīvē: daba, literatūra, kino, ģimene, mūzika, klusums – kā gan to visu paspēt!? Tāds tagad ir mans ikdienas jautājums. Es noteikti atgriezīšos citāds cilvēks – pārdzimis, atjaunojies, ceru, ka stiprs. Un tādi atgriezīsies visi kultūras darbinieki, ja būs pareizi izmantojuši šo iespēju. Mūsu kultūra tikai iegūs, mēs neko nevaram zaudēt! Mums jāvirzās uz priekšu.
21. aprīlis
Marianna Auliciema. Kara lauka apstākļi jeb ikdiena (un ārkārtējā situācija) mazā nevalstiskā muzejā
Muzejniekiem, diendienā strādājot ar Latvijas vēsturē tik labi zināmiem faktiem kā okupācija vai kara apstākļi, noteikti ir radušās pārdomas par cilvēku rīcību ārkārtējā situācijā. Muzeja “Latvieši pasaulē” darbiniekiem acu priekšā stāv pagājušā gadā izveidotā izlaušanās spēle-izstāde “Bēgļu gaitās”, kurā centāmies apmeklētājam atklāt to, kādas emocijas, lēmumi, tehniski un ikdienišķi šķēršļi bija pārvarami Otrā pasaules kara nogalē Latvijā. Savus apmeklētājus – lielākoties jauniešus – esam aicinājuši iejusties šajā situācijā, izprast tās grūtības, kādas tolaik piedzīvoja mūsu vecvecāki un vecāki – steigā pieņemti lēmumi par to, ko ņemt ceļā līdzi un kāds ēdiens spēs uzturēs ģimeni ilgākam laikam; par to, ka ģimenei nākas šķirties un nav zināms, vai un kad viņi visi kopā atkal satiksies; par to, kā visātrāk iespējams nokļūt uz ostu un nokārtot izbraukšanas dokumentus; par to, kā pasargāt savus tuvākos cilvēkus pasaulē, kas ir apgriezta kājām gaisā…
22. aprīlis
Līga Lindenbauma. Muzeju nākotne digitālajā laikmetā
Mūsdienu pasaulē, kurā kopā saaudušās tik daudzas jomas un kompetences, muzejs vairs nevar būt pašvērtīgs, bet tam ir jābūt vērstam uz sadarbību ar citām profesijām. Visu nevar un nemaz nevajag izdarīt pašiem, ir vairāk jāseko līdzi notiekošajam citās jomās un jāsāk redzēt sevi kā pasaules daļu, ne savu, noslēgtu sistēmu.
23. aprīlis
Daina Auziņa. Visas olas vienā grozā. Digitalizācija
Kad visa pasaule ir jaunas ekonomiskas krīzes priekšā, Latvijas muzeju vidē ar bailēm tiek izteiktas prognozes nākotnei. Lielākā daļa mūsu muzeju jau līdz šim ir iztikuši bez savām digitalizācijas nodaļām, kas arī atspoguļojas mūsu kultūras mantojuma digitalizācijas rezultātos. Tie neatbilst sabiedrības prasībām. Bet kā būs tālāk? Vai tiešām vēl sliktāk? Turklāt laikā, kad digitalizēts muzeja krājums ir kļuvis par neatliekamu prasību. Lai Latvijā šo sistēmu sakārtotu visos līmeņos, ir vajadzīga izpratne, vara un griba. Izpratnes veicināšanai labs līdzeklis ir diskusija. Priecāšos, ja tā attīstīsies un ies plašumā – piesātināta un profesionāla.
27. aprīlis
Inese Baranovska. Citādāk nekā parasti
Taču tāpat kā pēc skaistu svētku eiforijas, tā arī šokējošām ziņām pienāk atskurbuma mirklis, kas liek uzdot jautājumu, ko darīt tālāk, kā rīkoties? Patlaban visi muzeji Latvijā un arī daudz kur citur pasaulē drošības apsvērumu dēļ ir slēgti apmeklētājiem, vēl aizvien mums nav skaidru ziņu, kad varēsim sākt darboties ierastajā režīmā. Tas ir nebijis precedents pēdējo simt gadu vēsturē. Vasarā plānotās starptautiskās izstādes tiek atceltas, mēs ceram tās pārcelt uz nākamo gadu. (..) Nevienam nav gatavu recepšu, kā turpināt. Viss ir pašu rokās. (..) Ilgtermiņā nebūs viegli, bet mēs varam strādāt, paturot prātā formulu “citādāk nekā parasti”.
27. aprīlis
Līga Lindenbauma. Ceļš uz nekurieni
Krīze nav laiks, kad jau tā plāno deķīti raustīt katram uz savu pusi. Tas var arī pārplīst, un beigās segšanās ar to nesanāks nevienam.
Mums katram ir savas stiprās un arī vājās puses. Ko var izdarīt viens, nevar otrs, un tas ir pilnīgi ok! Kopā varam sasniegt daudz vairāk nekā katrs atsevišķi. Varbūt krīze ir laiks, kad saprotam katrs savas priekšrocības un ļaujam otram darīt to, kas viņam sanāk labāk par mums? Un beigās izejam no šī krīzes tuneļa, kurā tikai tagad ieejam, ja ne roku rokā, tad vismaz, ejot vienā virzienā.
28. aprīlis
Lolita Tomsone. Šeitele, štreimele un Štisele ienāk bārā. Unorthodox
Tu esi noskatījies seriālu Unorthodox un tagad iedomājies, ka saproti un zini, cik apspiestas tur ir sievietes, kā izskatās piektdienas vakara hasīdu laulāto saplūsme, cik izplūkātas ir nomocītajām hasīdu simtsbērnu mātēm parūkas, tu esi nonācis pasaulē, sauksim to par Bruklinas Viljamsburgu, kur neviens nesmaida, viss ir aizliegts. Kā mēs, skatoties no ārpuses, pat lūrot zem naktskrekla, varam saprast, kā dzīvo slēgta hasīdu kopiena, kurā ir vismaz 50 000 cilvēku?
29. aprīlis
Agnese Neija. Hiršenhofa
Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas apvienošana Kultūras ministrijas paspārnē līdz šim mums nav devusi atbildi, kādi stratēģiski mērķi tai ir izvirzīti un vai notiks kāda vienota digitāla kultūras mantojuma pārvaldība. Skaidrs ir viens, ka šāds darbs veicams ar akcentu uz virtuālo lietotāju vajadzībām.
30. aprīlis
Ineta Zelča Sīmansone. Muzeju nozares pandēmijas dienasgrāmata 6. – 30. aprīlis
Par vakar, 29. aprīlī notikušo LMP sēdi, uz kuru aicināti netikām, uzzinām nevis no tiešas koleģiālas saziņas, bet pastarpināti. Ir klaji diskriminējoši, ka LMP sēdē, piedaloties Valsts sekretārei un viņas vietniekam kultūrpolitikas jautājumos, savus priekšlikumus paust tika aicināta tikai Latvijas Muzeju biedrība (LMP), bet ne visas nozares NVO.
Un šeit tad domnīcas jautājumi par ētiku, godīgu ideju konkurenci un favorītismu:
- Pirmkārt, kāpēc, un īpaši krīzes situācijā, savus priekšlikumus netika aicināti prezentēt visi viedokļu paudēji?
- Kāpēc šī sēde netika izziņota – ne datums, ne dienas kārtība nav atrodami KM lapā?
- Kāpēc muzeju NVO pārstāvis LMP trīs dienas iepriekš (par mutisko vienošanos NVO pārstāvis LMP ir aizmirsis) informāciju par sēdi e-pasta formā neizsūtīja VISĀM NVO?
- Kāpēc savus priekšlikumus tika aicināta prezentēt tikai LMB? Ja gadījumā LMB paši būtu izteikuši vēlmi piedalīties, tad, manuprāt, būtu bijis tikai solidāri apzināt arī pārējās biedrības un pavaicāt, vai arī tās negribētu piedalīties, īpaši zinot, ka domnīca pati ir izrādījusi labo gribu. Vai šeit nav slēpts lobijs un atbalsts vienai konkrētai biedrībai ar iespēju piesaistīt papildus finansējumu?
It kā jau mazi garaiņi lielās politikas un ārkārtējās situācijas laikā, tomēr LMP uzņemtais nedemokrātiskais kurss laikā, kad dzirdam tik cēlus vārdus kā “sabiedrība saliedējas”, “palīdzēsim viens otram”, “sadarbībā spēks”, nepatīkami pārsteidz.
1. maijs
Creative Museum neklātienes intervija ar Kultūras ministriju par aktualitātēm muzeju nozarē
Apspriežot drošības protokola projektu, Kultūras ministrija ir uzklausījusi nozares bažas par muzeju iespējām praktiski nodrošināt tā prasības, iespēju robežās mēģinot rast kompromisu starp sabiedrības veselības interesēm un muzeju iespējām nodrošināt to darbības atbilstību drošības protokolam. Ministrijas ieskatā muzejiem nevajadzētu rasties būtiskām problēmām drošības protokola piemērošanā, vienlaikus apzināmies, ka ne visi muzeji būs gatavi atjaunot darbību jau nākamajā dienā pēc lēmuma pieņemšanas par pulcēšanās ierobežojumu mīkstināšanu. Katram muzejam sadarbībā ar tā dibinātāju vai īpašnieku būs jāvērtē iespējas nodrošināt muzeja darbības atbilstību noteiktajam drošības protokolam, pretējā gadījumā tas nevarēs vērt savas durvis apmeklētājiem.
6. maijs
Artis Svece. Kā izdzīvot analogi
Īstais lūzuma punkts gan Latvijas kultūrpolitikā, gan atsevišķu institūciju liktenī būs tas, kā mēs atbildēsim uz jautājumu – ko darīt muzejā, ko darīt bibliotēkā, ko universitātē, ko darīt Rīgā, ko Kuldīgā, ko darīt Latvijā? Karantīna un pēckarantīnas laiks varētu radīt sajūtu, ka šie jautājumi ir otršķirīgi vai ka svarīgāk ir atbildēt, ko darīt bibliotēkā un muzejā, kad uz tiem nevar aiziet. Bet ir otrādi. Digitālo pasauli ir interesanti apcerēt, bet digitālā pasaule parūpēsies pati par sevi. Turklāt, manuprāt, ir diezgan skaidrs, kas šajā jomā ir jādara. Kultūras institūciju centrālais jautājums šobrīd ir nevis, kā izdzīvot interneta vidē, bet kā izdzīvot ārpus šīs vides. Kā izdzīvot analogi?
7. maijs
Artis Ērglis. Mēs gribam dzīvot vakardienā
Latvijā ir daudz talantīgu programmētāju, kuru labākie izstrādājumi ir Latvijas eksporta produkcija. Viņiem izveidot lietotājam ērtu vaučeru vai kādu citu muzeju apmeklējuma sistēmu būtu “spička”, kas varētu tikt pielāgota un izmantota arī vēlāk, dzīvei atgriežoties normālās sliedēs. Bet vai mums kā nozarei kopumā, ieskaitot tās vadību Kultūras ministrijā, ir vēlme un griba kaut ko mainīt un uzlabot, vai labāk tomēr visu organizēt pa vecam? Ja neizmantojam tehnoloģiju iespējas, acīmredzot gribas nav.
8. maijs
#CreativeMuseum8
Lolita Tomsone: Creative Museum man ir devis iespēju satikties ar kolēģiem no citiem novadiem, no lieliem un maziem muzejiem, un nepagurt mācīties. Viena no svarīgākajām tikšanās reizēm ir bijusi ar Liverpūles muzeja leģendāro direktoru Deividu Flemingu. Viņa sociāli atbildīgais un atvērtais redzējums, savāda kaislība, ar kādu iespējams mīlēt muzejus, ko tādu pirms tam nebija nācies sastapt.
11. maijs
Santa Hirša. Jaunais jūtīgums. Pārdomas ceļā uz jauno nezināmo
Nepieciešamība būt produktīvam, reaģēt ātri, darīt daudz nogalina radošumu, pārvērš mākslu par izklaidi tā vietā, lai ļautu mākslai artikulēt eksistences sarežģītības un caur tām ļautu mums labāk saprast, iepazīt pašiem sevi un citam citu. Pandēmija ir skarbs atgādinājums, ka laiks ir privilēģija, un diez vai jebkas šo kapitālistisko uzstādījumu tuvākajā laikā spēs mainīt. Taču mēs varam mainīt attieksmi pret kultūras pieejamību, mazināt tās ekskluzivitāti. Šai pieejamībai nav jābūt visaptverošai vai nejaušai, gluži otrādāk – nekontekstualizēti materiāli un nestrukturizēti saraksti parastam interesentam nav saistoši. Ir vajadzīgi arī kultūras mantojuma un informācijas kuratori, jo īpaši tādās jomās, kurās informācijas horizonts ir sevišķi plašs. Pieejamību apvienojot ar profesionālas atlases kritērijiem, būtu iespējams pietuvoties demokrātiskākai informācijas aprites sistēmai, sakārtojot to jēgpilnā sistēmā, nevis ļaujot izšķīst haotiskā nenoteiktībā, kuras pārsātinātība iespējamo patērētāju dezorientē tā vietā, lai sagatavotu un kalpotu par pavadoni.
12. maijs
Latvijas muzeji un Covid-19. Creative Museum jautājumi muzeju vadītājiem par darbību ārkārtējās situācijas apstākļos
Lolita Tomsone: Jau divas nedēļas plānojam to, kā vismaz eksperimentālā kārtā varētu atvērt muzeju individuālajiem apmeklētājiem. Jāņem vērā darbinieku drošība, bet esam gatavi izmēģināt, kā jaunā un uzmanīgā post-pandēmijas kārtība varētu strādāt.
13. maijs
Reinis Liepiņš. Klusā hronika
Uz šī fona – vai mainās kultūras institūcija, tās loma pie datoriem mājās sēdošā sabiedrībā, vai tai būtu jāmainās? Atbildi apgrūtina fakts, kā šī LV sabiedrība jau no 20. gadsimta 90. gadu vidus pamazām ir sadalījusies divās daļās, kas šobrīd, uz Covid-19 fona, izceļas jo spilgti:
1) ierēdņi un valsts iestādēs strādājošie, kuru ekonomiskā situācija Covid-19 laikā nav pasliktinājusies, – tiek saņemts plānotais atalgojums un sociālās garantijas;
2) nodokļu maksātāji, privātuzņēmēji, kuri ar mainīgām sekmēm visus šos gadus ir piedalījušies uzņēmējdarbībā, cenšoties nopelnīt iztikai un samaksāt nodokļus, apmaksājot vienlaikus arī pirmajiem visus izdevumus.
“Pirmie” un “otrie” – tās ir “divi pasaules”, divas dažādas dzīves realitātes, kuras arvien attālinās. Tās ir dažādas dzīves uztveres, būtībā divas valstis. Ir diezgan liels skaits, kas valsts institūcijās nostrādājuši visu darba mūžu, un nav brīnums, ka rodas ideja reprezentācijas izdevumus saglabāt arī Covid-19 (!) laikā. Pirmajiem šķiet, ka viss ir kārtībā, valsts tiek ar visu galā, vēl tikai jākontrolē nodokļu maksātāji, un budžets nākamam gadam arī būs. Otrajiem ikdiena paiet patstāvīgā radošā procesā, balansējot uz naža asmens starp algu un nodokļu maksājumiem, cerot iegūt kādu peļņu vidē, kurā iedzīvotāju un klientu skaits pastāvīgi samazinās. Pēc Covid-19 jānotiek nevis ekonomikas “sildīšanai”, bet gan visaptverošai tās atjaunošanai un stabilizācijai ar mērķi nostiprināt “otro” motivāciju un tiesības uz valsti.
14. maijs
Marianna Auliciema. Gumijas zābaki un iebrišana mūsdienu kolekcionēšanā
Norvēģijas ekspedīcija ilga astoņas dienas. Šajā īsajā laikā ierakstījām 14 intervijas, tostarp trīs ar latviešiem, kuri iebrauca Norvēģijā pēc Otrā pasaules kara, un krājumam ievācām 26 priekšmetus un fotogrāfijas. Tiesa, tikai trīs priekšmeti bija no mūsdienu izbraucējiem, un ir apsolīti vēl četri priekšmeti, kurus ļoti gaidām. Uz mūsu iepriekšējo ekspedīciju fona šis nav liels vākums, bet, manuprāt, ļoti labs sākums. Pats galvenais un visvērtīgākais, ko no šīs ekspedīcijas ieguvām, bija pieredze un jauni pavedieni un domas, kā turpināt darbu ar tik lielu, redzamu, bet savā ziņā arī mulsinošu tēmu kā mūsdienu izbraucēju materiālās liecības. Īsā atbilde tam ir pavisam vienkārša – darbs dara darītāju!
18. maijs
#CreativeMuseum8 Draugi un sadarbības partneri par domnīcu
Evelīna Ozola: Creative Museum redzu kā spēcīgu un progresīvu apvienību, kuras dalībniekiem ir plašas zināšanas, analītisks un kritisks redzējums, un apskaužams darba spars. Creative Museum ir nemiera gars muzeju nozarē, kurš neļauj sirmajiem milžiem ieslīgt omulīgā snaudā.
Artis Svece: Creative Museum, manuprāt, ir būtisks kā pārmaiņu katalizators. Bet es arī novērtēju entuziasmu. Ir lietas, ko var radīt mākslīgi, bet, lai uzturētu tās ilgtermiņā, nepieciešama patiesa interese un aizrautība.
Ieva Zībārte: Man Creative Museum ir primārais medijs par notiekošo muzejos Latvijā un labās prakses piemēriem citur.
Uldis Zariņš: Creative Museum Kultūras ministrijai un man personīgi ir nozīmīgs sadarbības partneris muzeju nozarē, kas neļauj atslābt, nemitīgi apšaubot un izaicinot pastāvošo lietu kārtību, un stimulējot domāšanu “ārpus kastes”.
19. maijs
Elīna Kolāte. Vai bez naudas var padzīvot zaļi
Aizvadītā gada laikā par vides ilgtspēju muzeju dzīvē šur un tur runāts arī Latvijā. Līdz šim izteikti vien pieņēmumi par to, kāda tad ir muzeju ietekme. Ir viena laba ziņa – jau pavisam drīz Latvijas muzeju krājuma speciālistu grupa uzsāks pētījumu par Latvijas muzeju paradumiem un to ietekmi uz vidi. Saņemot anketu, pieņemiet, ka jūsu ieguldījums ir svarīga, nopietna ceļa sākums. Taps skaidrs, kas ir mūsu lielākās problēmas un iespējas. Un tie ir lieliski jaunumi ne tikai muzejiem. Galu galā ikvienam indivīdam, ikvienam biznesam, ikvienai iestādei un organizācijai ir jāmainās, lai sasniegtu Eiropas Savienības nospraustos klimata mērķus, kam jāvārdu teikusi arī Latvija. Tāpēc muzeju nozares izvērtēšana varētu būt labs piemērs citiem. Iedomājieties, cik lieliski būtu, ja uz jums rādītu ar pirkstu: “Re, darām, kā muzeji!”
20. maijs
Pauls Bankovskis. Ar vijoli pret pistoli
Lai cik arī paradoksāli tas neizklausītos, muzejos allaž esmu cerējis atrast ko jaunu. Tas nekas, ka plauktos un zem vitrīnu stikliem ir liktas vecas, senas, apbružātas, mūžībai jau sen nolemtas vērtības. Es allaž nāku ar cerību, ka vērtību glabātāju un izlicēju darba nolūks būs bijis pavēstīt ko jaunu, pavēstīt ko jaunu par mani pašu.
21. maijs
Maija Pavlova. Oda jaunajai pasaulei
Stiprināt saikni ar klausītājiem, lasītājiem, skatītājiem ir iespējams un ļoti vajadzīgs arī šajos ārkārtas apstākļos, vai tie būtu pasākumi tiešsaistē vai brīvā dabā, vai interaktīvi notikumi nelielai auditorijai, vai manifests plašsaziņas līdzekļos, galu galā – zvans draugam vai kolēģim no “konkurējošā kantora” ar sadarbības piedāvājumu. Kopā būšana un kopā darīšana dod spēku pārvarēt bailes un ieraudzīt citus cilvēkus sev blakus. Manuprāt, šis ir laiks, kad, solidarizējoties ar pārējiem sabiedriskā darba veicējiem – skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem un policistiem –, kultūras nozarei ir nebijusi iespēja pārorientēt mūsu līdzšinējo kapitālisma vērtību skalu, lai liktu pamatus, iespējams, lēnākai un pieticīgākai, bet sadarbībā un taisnīgumā balstītai radošai sabiedrībai, kurā vieta atrodas visiem tās locekļiem, nevis tikai tiem ar stiprākajām dūrēm un skaļāko balsi.
Rakstu sērija tapusi ar VKKF atbalstu.
Foto: Didzis Grodzs