Ineta Zelča Sīmansone. Pirmā Latgales kongresa simtgades izstāde

2017. gadā tiek atzīmēta Pirmā Latgales kongresa simtgade. Kongress notika 1917. gada 9.–10. maijā (pēc vecā stila 26.–27. aprīlī) Rēzeknē un tā laikā tika pieņemts lēmums par Latgales atdalīšanos no Krievijas impērijas Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem. Šis lēmums bija izšķirošs turpmākajiem notikumiem, kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika.

Saistībā ar abiem Latvijas valsts tapšanai svarīgajiem notikumiem – kongresu un valsts dibināšanas simtgadi – Latgales Kultūrvēstures muzejā skatāma izstāde ar nosaukumu “Pāri slieksnim”. Ja pieņemam, ka nosaukums ir produkta vizītkarte, tad kādas asociācijas tas raisa? Poētiskas, protams. Un tiešām, šis poētisms apmeklētāju pavada izstādes apmeklējuma laikā un liek par to domāt arī pēc tā – kālab šāda nosaukuma un scenogrāfiskās valodas izvēle nepārprotami politiskai tēmai?

Un, tā kā izstādei ir zināms simbolisks sakars ar kinematogrāfu, kam tālākā tēmas izvērsumā vēl pieskaršos, pirmais, kas nāk prātā, protams, ir Rīgas Kinostudijas izkoptais poētiskais stils. Liktos, ka cenzūra sen jau kā ir likvidēta un sakāmo mūsdienās, ja vien grib, var pateikt arī pavisam tieši, ne operetiski, tomēr muzejs izvēlas labi iestaigāto taciņu – tēlu un metaforu valodu romantizētas pagātnes vīzijas rekonstrukcijas formā gluži kā pastāvīgajā ekspozīcijā.

Uzreiz jāsaka, ka mulsina arī pretrunīgā informācija “Pāri slieksnim” bukletā, no kura netop skaidrs, vai šī ir pastāvīga “jauna ekspozīcija”, kā to ievadā piesaka projekta zinātniskā konsultante Inese Runce, vai tomēr tematiska izstāde, kā tā tiek atšifrēta kolofonā.

Paši ekspozīcijas/izstādes veidotāji nosaukuma ideju skaidro šādi: Katrai mājai ir pamati un slieksnis. Slieksnis ir arī nozīmīga katras mājas sastāvdaļa. Pieņemot, ka Latvijas zeme (vēsturiskie 3 novadi) ir šīs mājas pamati, tad 1917. gada Pirmais Latgales kongress ir kā slieksnis, kurš jāpārkāpj, lai tiktu mājā – Latvijā. Sentimentāli, lai neteiktu – situācijas vēsturiskās analīzes perspektīvā gluži vai nekritiski. Vai tiešām izstādei par politiskās nācijas veidošanos nebūtu piestāvējis kas pragmatiskāks?

Jautājums adresējams ne tik daudz izstādes konsultatīvajiem spēkiem, kas ir pats labākais, kas darba grupas komplektēšanā varēja būt noticis, jo lokālajā naratīvā ienes Eiropas dimensiju (žēl, ka līdzīgi tas nav noticis ar muzeoloģijas un dizaina spēku piesaisti), bet menedžmentam kopumā.

Tālab pirms pievērsties detaļām, šeit bez aplinkiem iezīmēšu izstādes koncepcijas uzkrītoši kritiskos punktus:

- Tā vietā, lai piedāvātu skatītājam politisko procesu skaidrojumu un sasaisti ar mūsdienu aktualitātēm, muzejs izvēlas poētisku ieskatu notikumos pirms simts gadiem, kam, šķietami, maz sakara ar mūsdienu politisko realitāti. Nekas neliecina, ka izstādes veidotāji tur roku uz politisko notikumu pulsa pilsētā, valstī un reģionā.

- Tā vietā, lai piedāvātu sociālās atmiņas stāstu par tā laika sabiedrību kopumā (multikulturālā Rēzekne), šķiet, ka izstādes veidotājus interesējusi galvenokārt baznīcas vēsture, kam atvēlēta nozīmīga izstādes daļa. Kā zināms, kongresa dalībnieku vidū gan puse pārstāvju bija garīdzniecība, tomēr neatrodam pienācīgu skaidrojumu, kas noteicis apstākli, ka 20. gadsimta sākumā garīdzniecība joprojām veido izglītotāko Latgales iedzīvotāju īpatsvaru, nemaz nerunājot par mazākumtautību klātbūtnes un tā pienesuma tematisku izvērsumu.

- Tā vietā, lai radītu mūsdienīgu, sabiedrību iesaistošu izstādi, mācītu apmeklētājam domāt un prasītu izteikt viedokli aktuālā hibrīdkara laikmetā – veikt izvēli pēc analoga ar smagu politisku situāciju faktiska kara apstākļos –, izstāde drīzāk ir retrospektīvs faktu un mizanscēnu savirknējums, kas nespēj uztaustīt laikmeta nervu.

 

Scenogrāfija un dizains

Rēzeknē dzimušais kinorežisors Fridrihs Ermlers savās atmiņās raksta: Visu cilvēces kultūru, par kuru man nebija ne mazākā priekšstata, manās acīs iemiesoja koka šķūnis ar klasisku nosaukumu “Diāna”. Tas bija kinoteātris, kurp mani vilka nepārvarama kaislība.

Pirmajā brīdī, ienākot Latgales Kultūrvēstures muzejā un ieraugot izstādes ieejas scenogrāfiju kinoteātra ieejas formā, apmeklētājs var pat noticēt, ka atsauce uz gadsimta sākuma nomales “apgaismotāju” – kinoteātri, kur ne viens vien Rēzeknes un tuvākās apkārtnes iedzīvotājs, iespējams, līdzīgi Fridriham Ermleram guva savu pirmo pasaules kultūras un vēstures mācībstundu, – realizēsies arī tālākā izstādes izpildījumā. Tomēr tas nenotiek. Piesakot izstādes vēsturisko (simbolisko?) ideju (vai, piemēram, Latvijas valsts simtgades izstādes scenogrāfija kā ieeja teātrī būtu laba ideja?) kā ieeju 20. gadsimta sākuma provinces kinoteātrī ar bilžu projekcijām no vecās Režicas, kur norisinājās Latgales kongress, es kā apmeklētājs no izstādes autoriem sagaidītu vismaz jau ieturētu stilu, kas šo poētiski estetizēto, diemžēl ne vēsturiski kritisko, “kino piedzīvojumu” nodrošinātu.

Tikmēr centrālais izstādes audiovizuālais materiāls ir vizuāli tik nesaistošs un bez mazākās saturiskās dinamikas, ka par to vispār nav vērts sākt runāt. Tāpat amatieriskais gaismu lietojums telpā, kura ir izgaismota monotoni un neveido papildus scenogrāfisku vērtību, ne mazākā mērā nerosina dramatisku piedzīvojumu, kāds Latgales kongress ar izstādes centrālā priekšmeta – brīvās Latvijas karoga – šūšanu nakts garumā, tautas manifestāciju kongresa pirmajā dienā, Franča Kempa grupas protestu un kongresa demonstratīvu atstāšanu taču nepārprotami bija!

Pārvērst poētiskumu politiskā scenogrāfijas valodā nemaz nebūtu tik grūti. Alternatīva scenogrāfija, kas ievadītu izstādi ar skaidri definētu “jā/nē” jautājuma uzstādījumu, protams, būtu Franča Trasuna un Franča Kempa strīdus ābols divu ieejas durvju veidā, caur kurām apmeklētājs varētu izvēlēties ieiet. Jautājums – atdalīties no Vitebskas guberņas un kļūt autonomiem (F. Kemps) vai apvienoties ar pārējiem Latvijas novadiem (F. Trasuns) – kā centrālais tēmas uzstādījums pie reizes kalpotu par savdabīgu referendumu pirms simts gadiem pieņemtā lēmuma popularitātei mūsdienu Latgales un Latvijas sabiedrībā. Tas arī ļautu dziļāk palūkoties uz Latgales izdaudzināto un šobrīd pat plaši proponēto savdabību, bet nu iespēja palaista garām.

Lietpratējiem noteikti ir labi zināmi abu Latgalei nozīmīgo kultūras darbinieku domstarpību iemesli un kongresa lēmuma pareizība vēlāko vēstures notikumu perspektīvā, tomēr šādi es redzētu diskusijas raisošas, provokatīvas Latgales kongresa simtgades izstādes versiju. Proti, izvērtējot savas pozīcijas, zināšanas, pieredzi, subjektīvo un objektīvo dzīves redzējumu, ar iespēju tematizēt Latgales savdabību un nobalsot – Latgale Latvijā vai Latgale kā autonoma vienība –, un novērtējot, ko tas simboliski izsaka. Jā, provokatīvi, bet tā, kā politiskas kontroverses atklājumam, manuprāt, pienāktos. Tikai tā mēs varam likt sabiedrībai domāt, būt ieinteresētiem un iesaistītiem.

Bet, ja jau šāda pieprasījuma pēc reģionālās pašrefleksijas no reģionālas nozīmes muzeja nav, tad nevaram arī muzejam pārmest apolitiskumu. It kā izstādē šo viedokļa paušanas funkciju iemieso tribīnes instalācija ar rakstāmgaldu līdzās, Latvijas karti grīdas segumā un projekciju ar kongresa dalībnieku portretiem fonā, tomēr nekas neliecina par aktualitātes elementu šajā samākslotajā retrospekcijā.

Cits uzkrītošs izstādes trūkums ir minoritāšu un līdz ar to arī politiskās nācijas veidošanās nepilnīgs atklājums. Rēzekne 20. gadsimta sākumā joprojām ir pilsēta, kurā līdzās dzīvo latvieši, krievi, ebreji un poļi. Diemžēl neko daudz no šīs kultūru daudzveidības un tās devuma Latgalei un Latvijas apvienošanās idejai šajā izstādē saskatīt nespēju. Tikmēr kongresa rezolūcijā pieņemtais lēmums “izveidot Latgales Pagaidu padomi un ievēlēt tajā 60 pārstāvjus (36 latviešus, 12 krievus, 8 ebrejus, 3 poļus un vienu tautas pārstāvi, proporcionāli iedzīvotāju skaitam)” un pienācīga tā interpretācija vien varētu tik daudz pateikt par Latvijas politisko nāciju. Izstādes materiālos gan izvērsta nacionālas valsts tēma, taču diemžēl ne caur politiskās nācijas kā to konstituējoša elementa prizmu. Tikmēr nav pateicīgākas vietas, no kurienes šādu perspektīvu Latvijas simtgades programmai piedāvāt, kā no Latgales.

 

Centrālais izstādes priekšmets ēnā

Tas, kam noteikti bija jābūt Latgales kongresa simtgades izstādes centrālajam priekšmetam, izvietots izstādes telpas stūrī, ko pat fotofiksēt ir gandrīz neiespējami. Par ko ir runa? Par, iespējams, pirmo karogu, kurš piesaka brīvu Latviju.

Pateicoties izstādei, Latgales Kultūrvēstures muzejā ir nonācis Pirmā Latgales kongresa karogs, kas redzams vēsturiskajā Latgales kongresa fotogrāfijā un uz laiku (ievērojot tekstīliju saglabāšanas nosacījumus) apskatāms izstādē. Karoga tapšanas stāsts ir unikāls: Sārta satīna un balta linu auduma darinātais karogs ir tapis tieši pirms simts gadiem – naktī pirms 1917. gada kongresa pasākuma un to darināja Jelgavas Zemkopības skolas skolotājas. Šī skola Pirmā pasaules kara laikā tika evakuēta uz Rēzekni un atradās tagadējās Jāņa Ivanova mūzikas skolas telpās, tolaik Tirdzniecības skolā, kur norisinājās kongresa otrās dienas pasākumi. Skolotājas Lavīze Putniņa un Alīda Freimane izšuva gandrīz trīs metrus garo karogu ar uzrakstu “Brīva Latvija” un “Zemkopības skola”. Turpmākajos gados skolotāja L. Putniņa karogu slēpa gultas segas pārvalkā, bet pēc skolotājas L. Putniņas nāves tas glabājās iecavnieku Viduleju ģimenē.

Šobrīd karogs ir atgriezies Rēzeknē kā Latgales kongresa liecinieks. Bet kādu liecību tas sniedz par sabiedrības līdzdalību Latgales kongresā? Kā to eksponējam? Kādu vietu izstādes stāstā ierādām? Kā interpretējam tā uzrakstu “Brīva Latvija” vēl pirms republikas pasludināšanas pusotru gadu vēlāk Rīgā?

 

Simtgades vēriens un ikdienišķas rūpes par apmeklētāju

Latgales kongresa simtgades izstāde ir Latvijas simtgades programmas ietvaros notiekošs viens no pirmajiem lielajiem pasākumiem. Cik vērienīgs un reprezentatīvs tas ir, cik atskaites pēc veidots, tas paliek atklāts jautājums.

Žurnālistiem no Rīgas piedaloties Latgales kongresa pasākumos Latgales vēstniecībā Gors un Latvijas valsts svētku dienā dodoties apskatīt jaunatklāto izstādi Latgales Kultūrvēstures muzejā, atklājās, ka valsts svētkos, kad taču Rēzeknes iedzīvotājiem un viesiem labākais laiks izstādi apskatīt, muzejs ir slēgts un izstādes apskate nav iespējama. Jo muzejs arī taču pelnījis brīvdienas. Vai šis būtu tas simtgades vēriens?

 

Pat ne mājaslapas vērts?

Latgales Kultūrvēstures muzejs ir viens no Latvijas lielajiem reģionālajiem muzejiem, kas cita starpā nes visas Latgales kultūras mantojuma institūcijas vārdu, atšķirībā no Kuldīgas, Tukuma, Liepājas, Ventspils, Jēkabpils, Valmieras utt. muzejiem. Tajā pašā laikā tas ir arī vienīgais no minētajiem muzejiem, kuram brīnumainā vai, drīzāk, nožēlojamā kārtā nav savas mājaslapas, vien sadaļa kopējā pilsētas lapā. Lai ko teiktu muzeja pārstāvji, kas, šķiet, savā komunikācijā ar sabiedrību ir nedaudz aizsnaudušies un palikuši laikā, kad iztikt ar reklāmu avīzē vai mutisku saziņu šķita pietiekami, varu tikai minēt, kāpēc vietējai, gana ambiciozajai pilsētas pārvaldei tas šķiet pieņemami. Iespējams, tāpēc, ka neprasa papildus līdzekļus attīstībai?! Kas nezina, ar to viegli manipulēt – tas varētu būt otrs iemesls.

Bet katrā ziņā, ja izstādi piesakām nevis kā reģionālu, bet valstisku notikumu, īpaši Latvijas valsts simtgadi ievadošu notikumu, vismaz jau no Latvijas Simtgades biroja sagaidītu ierosinājumus un padomu muzejam, ka 21. gadsimts pieprasa arī atbilstošus komunikācijas instrumentus. Pat Latgalē. Pat piešķirot necienīgi mazu finansējumu izstādes ražošanai. Bet īpaši jau tāpēc, ka runa ir par Latgales kongresa, kura laikā tika pieņemts lēmums par Latgales atdalīšanos no Vitebskas guberņas un apvienošanos ar pārējiem Latvijas novadiem, simtgades izstādi.

 

Izstādes buklets un valodas

Vismaz šīs divas lietas pavelk izstādes kopējo pieredzi uz augšu. Pirmo reizi reģiona muzejs ir pārspējis pats sevi un nodrošinājis tekstu pieejamību četrās valodās – latviešu, latgaliešu, krievu un angļu. Izstādes buklets ir materiāliem bagāts, tomēr paliek aizdomas, ka pie tā tiek tikai drosmīgākie izstādes apmeklētāji, jo mēs izstādes bukletu nesaņēmām kopā ar biļeti muzeja kasē, bet tikai pēc atsevišķas muzeja darbinieces izvaicāšanas, vai pieejams kāds drukāts materiāls. Varbūt tikai sagadīšanās?

 

Cik mūsos ir drosmes, ambīciju un profesionālisma?

Ko Latgales Kultūrvēstures muzejā skatāmā izstāde pastāsta par 21. gadsimta Latgales drosmi sevi parādīt Latvijas un starptautiskā kontekstā un ko mēs varam secināt par reģiona ambīcijām? Ja 1917. gada kongresu uzskatām par pavērsiena punktu visas Latvijas vēsturē, tad šī izstāde nevilšus uzjundī jautājumu, ko uzdevu kādas citas izstādes recenzijā – izvēlamies spīdēt vai palikt ēnā? Kā pieminētajā liela nacionāla muzeja izstādes recenzijā, tā arī šoreiz nepietiek vien secināt, ka arī reģionālā līmenī neizmantojam esošo potenciālu un apmeklētājam liekam vilties piedāvājumā. Problēma ir daudz dziļāk un tai ir saistība ar industrijas standartu nezināšanu, kas sev līdzi automātiski nes amatierismu tehniskajā izpildījumā. Pirmkārt, nezinām, cik maksā izveidot oriģinālu dizainu un ražot izstādi, jo paši visu darām saviem spēkiem. Otrkārt, arī nemākam pateikt finansētājiem, ka ar piešķirtajiem līdzekļiem nekas vairāk kā koka šķūņa ieejas rekonstrukcija un organiskā stikla plāksne virs izstādes centrālā priekšmeta (kur mušas un apmeklētāju pirksti var staigāt pēc patikas) profesionālas hermētiski noslēgtas un pareizi izgaismotas vitrīnas vietā nesanāk.

Tad nu, lūdzu, izvēlieties, vai mums ir vajadzīgs profesijas standartiem atbilstošs muzeja publiskais piedāvājums. Citādi atliek vien glabāt krājumu un gaidīt nākamos 100 gadus.

 

P.S. Latgale nav jāglābj. Pašiem latgaliešiem ir jāatver acis un jābeidz sūdzēties. Darba te ir vairāk nekā vajag, un potenciāls ir, saka Gatis Urka no Dekšārēm Latgalei veltītajā A12 žurnālā (aprīlis/maijs, 2017). Tik pozitīvu un vitālu interviju nebiju lasījusi sen, bet Latgales Kultūrvēstures muzeja un kongresa izstādes sakarā secinu, ka pašvaldībai un pašam muzejam jāatver acis un jāsāk stratēģiski redzēt savs – Latgales muzejs – kopējā Latvijas muzeju un, galvenais, Latvijas valstiskuma stāsta kontekstā. Lieliskā atrašanās vieta, fantastiskās kolekcijas, bagātīgi dokumentētā Latgales kultūras vēsture un kopējais Rēzeknes pilsētas reģenerācijas process līdz ar jaunajiem kultūras, izglītības un sporta centriem apkārtnē, ir labs priekšnosacījums jaunas lappuses atvēršanai. Vēlējums muzejam – vairāk drosmes un ambīciju!

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist