Ineta Zelča Sīmansone. Trakais vecis Pauls

Rakstīt par Paulu šādā formātā, pat vēl šodien – dienu pēc ziņas, ir neticami. 

Jo, lai gan ar Paulu, ne viņa darbos, bet dzīvē, iepazināmies tikai apmēram pirms diviem gadiem, Pauls šajā laikā manā (mūsu) profesionālajā dzīvē ir bijis spožs un klātesošs. 

Notika tā, ka gandrīz vienlaicīgi 2018. gada beigās izlēmām, ka gribam aicināt Paulu rakstīt priekš Creative Museum un tieši tobrīd kādi uzņēmēji, kas veidoja “līdz šim nerealizētu, bet ambiciozu” muzejiska rakstura projektu, uzrunāja gan mūs, gan Paulu piedalīties. 

Plānojām, tikāmies, veidojām stāstu, kam bija jātop kaut kad nākotnē… Pilsētas stāstu, mūsu stāstu. Idejas un ambīcijas bija ar vērienu. Ar tādu pašu vērienu, kā tas, ko Pauls bija veicis savā literārajā karjerā – publicistika, romāni, scenāriji, stāsti, stāstiņi, akvareļi, izstādes. 

Atgriežoties pie mūsu turpmākās sadarbības, tajā laikā arī uzrunājām Paulu, vai viņam interesētu rakstīt par muzejiem – par sevi muzejos, par savām sajūtām –, tikpat viegli un nepiespiesti, kā rubrikā RL sērfo. Pauls piekrita un kopš tā brīža ar precīzu regularitāti reizi mēnesī jau pusotru gadu sadarbojāmies. 

Pauls varēja patikt, aizraut, dažbrīd nedaudz kaitināt… Gan publicistikā, gan savos īsajos viedokļu rakstiņos. Paula Trakos večus pirms gadiem izlasot, aizvedu izlasīt tēvam. Sekretus lasīju un domāju par saviem laukiem un vietas identitāti. Atceros, ka, izlasot 1918, nez kādēļ jutos nedaudz aizkaitināta, bet tad pēc laika izlasīju otro reizi un man patika. Sākot lasīt Viens ar Kantu. Oto Rolava dzīve, tālāk par pirmajām lappusēm netiku. Nesen tomēr izlasīju un novērtēju. Pauls rakstīja daudz un ražīgi – romānus, stāstus, dokumentālo prozu, sērfoja interneta dzīlēs un veidoja Rīgas laika rubriku RL sērfo. Un ne tikai, piemēram, rakstīja scenāriju filmai Klucis – nepareizais latvietis (režisors Pēteris Krilovs). Starp citu, kad skatījos šo filmu vēl nerekonstruētā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Klucim veltītajā ekspozīcijā, scenārijs bija tik spēcīgs, ka apraudājos. 

Paulu Satori lasu katru reizi, lasīju… 

Raksti Creative Museum tapa mums vienojoties par tēmu, bet izpildījums katrreiz bija Paula ziņā. Un, lai gan stils katram viedokļrakstam bija savs, man ļoti patika, ka Pauls izprata, iedziļinājās, jautāja un analizēja, ne no muzejnieka, bet sava – Paula – vērotāja, lietotāja skatupunkta. Pauls vienmēr piemeklēja un atsūtīja arī trāpīgu raksta vizualizāciju. Pauls bija pedantiski rūpīgs attiecībā uz saviem rakstiem. Bija – skan briesmīgi. 

Viens no maniem pēdējā laika spēcīgākajiem izstāžu piedzīvojumiem / pārdzīvojumiem ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāde Neredzamā bibliotēka, kurā kā viens no izstādes kuratoriem / stāstniekiem darbojās Pauls. Paula stāstnieka talants man šo izstādi padarīja par profesionālu piedzīvojumu. 

Pēdējo reizi klātienē tikāmies 18. maijā, starp citu, Starptautiskajā Muzeju dienā, kad pēc pandēmijas lieguma atcelšanas pirmo reizi pulcējāmies nelielā domubiedru lokā, lai svinētu Creative Museum dzimšanas dienu. Visi pēc ilgā mājsēdes laika bijām nedaudz dīvaini un nedaudz par aušīgu. Didzis Grodzs mūs fotografēja, mēs dzērām vīnu un runājām par dzīvi. Paulam bija labi jaunumi. Tikko nesen uz druku bija palaista Pasaules vēsture

Paul, tavu Pasaules vēsturi vēl neesmu paspējusi izlasīt. Nez kā šķita, ka izlasīšu un aizsūtīšu komentāru, bet pirms tam nopirku Andra Zeibota Kraukli, lai izlasītu par Jāni Ziemeļnieku un sagatavotos Tavai grāmatai par Kārli Skalbi, ko ļoti gaidīju.

Lepojos, ka Tevi pazinu… 

 

Foto: Didzis Grodzs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist