Ineta Zelča Sīmansone. Vairāk drosmes! Nedēļas bilance muzejos

Nedēļa sākās ar Latvijas Nacionālā vēstures muzejā (LNVM) skatāmās 68 muzeju kopizstādes “Latvijas gadsimts” izvērtējuma pasākumu. Lai gan pats pasākuma pieteikums un arī pasākuma pirmā daļa drīzāk atgādināja izstādes veidotāju pozitīvisma kampaņu, “skata no malas” – filozofa Arta Sveces un rakstnieka, publicista Paula Bankovska – komentāri pasākumu padarīja pat vērtīgu.

 

Otrdien kopā ar kolēģi Līgu Lindenbaumu tikāmies ar Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas lektori Ilzi Kundziņu, lai plānotu vasaras skolas “Pakalpojumu dizains muzejos” norisi. Par pieteikšanos un programmu ziņosim jau drīz, der tikai atzīmēt, ka tā būs praktisku semināru un lekciju nedēļa Kuldīgā 2020. gada vasaras sākumā.

Tāpat otrdien tikāmies ar Kultūras ministrijas (KM) valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu uz strukturētu interviju sakarā ar Eiropas Muzeju organizāciju sadarbības tīkla (NEMO) uzdevumā veicamo pētījumu par muzejiem un radošajām industrijām. Par to arī drīzumā ziņosim vairāk domnīcas Creative Museum (CM) un NEMO mājaslapās.

 

Trešdien piedalījāmies Pulka ielas muzeju krātuvju kompleksa atklāšanā, kas tad šo bilanci ļauj saukt ne tikai par nedēļas vai nozares gada izvērtējuma, bet par pēdējo padsmit gadu muzeju nozares kultūrpolitikas notikumu.

Tur nu tas ir – četru muzeju krātuvju komplekss Pulka ielā! Līdz 2020. gada beigām Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNVM, Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) un Rīgas Kino muzejs to iekārtos un atklās lietotājiem.

Izskatās iespaidīgi. To var apgalvot ne tikai pēc atklāšanas pasākuma apmeklējuma, bet arī pateicoties īpašajam VNĪ ielūgumam CM komandai apskatīt krātuvi kopā ar būvnieku un VNĪ pārstāvjiem jau šī gada novembrī.

Atliek vien vēlēt muzejiem veiksmīgi pārvest krājumu uz Pulka ielu un labi saplānot arī krātuvju publisko telpu darbību. Vai varam sagaidīt ko pārsteidzoši mūsdienīgu publiskās darbības piedāvājumā, piemēram, līdzās Mākslas muzeja “Rīgas Birža” ģipšu kolekcijas pastāvīgajai izstādei arī pastāvīgi darbojošos un centralizēti uzturētu darbnīcu – makerspace, kur interesentiem smelties idejas no miljonos mērāmajām nacionālā muzeju krājuma kolekcijām un darboties ar jaunu radošu ideju realizēšanu!? Diez vai. Bet zināmajiem krājuma darba standartiem krātuve atbildīs, tas droši! Labā lieta ir tā, ka par krātuvju un restaurācijas aprīkojumu nevienam nebūs jākaunas starptautiskā līmenī.

 

Ceturtdien atkal divi notikumi! Latvijas Muzeju padomes (LMP) sēde, kurā cita starpā skatīja Muzeju likuma grozījumus, par kuriem nozarei publiskā apspriešanā komentāri bija jāiesniedz tieši līdz nedēļas beigām, kā arī Latvijas muzeju direktoru un vadītāju ikgadējā sanāksme.

Par šiem tad nedaudz plašāks komentārs.

Sākšu ar Muzeju likuma grozījumiem. 26. novembrī KM un LMP vērsās pie visām muzeju NVO ar lūgumu komentēt sagatavotos grozījumus. Divas nedēļas saziņai ar kolēģiem organizācijās un viedokļa paušanai, nenoliedzami, bija pietiekams laiks. Taču domnīca Creative Museum, kā izrādījās, vienīgā no NVO pauda viedokli, ja neskaita Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrību (BMVB), kura kopā ar KM ir likumprojekta izstrādātāji.

Lai izsekotu likumprojektam “Par Muzeju likuma grozījumiem”, jāizlasa virkne dokumentu – pats likumprojekts, tā anotācija, “Grozījumi Kultūras institūciju likumā”, “Grozījums Uzņēmumu ienākumu nodokļa likumā”, Valsts pārvaldes iekārtas likums, “Valsts pārvaldes reformu plāns 2020”, Likums "Par pašvaldībām", administratīvi teritoriālās reformas plāns u.c. Pēdējos trīs, kā šķiet, Muzeju likuma grozījumu iniciatori un autori ir ignorējuši. Nemaz nerunājot par mediju un izglītības reformu plāniem.

Kāpēc šo pieminu? Tāpēc, ka šādā redakcijā grozījumi Muzeju likumā noteikti nav muzeju pārvaldības reformas pieteikums. Piemēram, neviens no KM pārstāvjiem, kas piedalījās LMP sēdē, nevarēja paskaidrot, kurš muzejs vēl bez Rundāles pils muzeja, kas patiesībā arī ir šīs idejas par citu pārvaldes formu muzejiem iniciators, brīvprātīgi vēlēsies mainīt pārvaldes formu un reorganizēties. Tikmēr, pieņemot likuma grozījumus, lielākais sausais atlikums būs terminētie līgumi valsts muzeju direktoriem. Maz vai daudz – spriediet paši.

Kritiskākais un, manuprāt, no KM un izstrādātāju puses arī “neveiklākais” gājiens ir tas, ka, neskatoties uz to, ka publiskajā reformas apspriešanā pavasarī piedalījās arī pašvaldību muzeji, kas teicās, ka viņus šis interesē, rosinātie likuma grozījumi ignorē pašvaldību muzejus un to vajadzības, uzstājīgi uzsverot tikai valsts muzeju reorganizācijas iespējas.

Vēl jo vairāk, saziņā ar Tieslietu ministriju (TM) ir uzpeldējis jauns, nebijis muzejus pārvaldošas juridiskas formas – atvasināta publiska persona – piedāvājums. (Ja papētīsiet Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1. pantu, tad izlasīsiet: “atvasināta publiska persona – pašvaldība vai cita ar likumu vai uz likuma pamata izveidota publiska persona. Tai ar likumu piešķirta sava autonoma kompetence, kas ietver arī sava budžeta veidošanu un apstiprināšanu. Tai var būt sava manta”.) Piemēram, arī augstskolas ir atvasinātas publiskas personas. Taču pašvaldības pašas saskaņā ar Latvijas Republikas likumdošanu ir atvasinātas publiskas personas, un atvasinātai publiskai personai – pašvaldībai laikam tomēr nevar būt pakļautībā vēl kāda atvasināta publiska persona – muzejs. Tātad šī juridiskā forma nevar tikt piemērota pašvaldību muzejiem. Un ne tikai tāpēc, ka likuma grozījumos tā tiek minēta kā valsts muzeju alternatīva pārvaldes forma līdzās iestādei vai tās struktūrvienībai, bet arī tāpēc, ka uz pašvaldībām šāds veidojums nevar attiekties, jo tās pašas ir atvasinātas publiskas personas.

Tātad pašvaldību muzeju iespējamā brīvlaišana un ekonomiskās / saimnieciskās darbības efektivizācija, izstrādājot šo likumprojektu, tikusi ignorēta. KM valsts sekretāres vietnieks sanāksmes laikā skaidroja, ka TM esot noraidījusi iespēju muzejiem kļūt par kapitālsabiedrībām vai nodibinājumiem. Pieļauta tikai šī forma – atvasināta publiska persona. Vai tiešām esam tik pieticīgi, ka pieņemam vienīgo piedāvāto? Pat tad, kad automātiski izslēdzam un ignorējam veselu virkni valstij piederīgu (nacionālo muzeju krājumu veidojošu), bet pašvaldību pārziņā esošu muzeju intereses?

Pie visa klāt, likuma “Par pašvaldībām” 14. panta 1. punkts nosaka, ka “pildot savas funkcijas, pašvaldībām likumā noteiktajā kārtībā ir tiesības: 1. veidot pašvaldību iestādes, dibināt biedrības vai nodibinājumus, kapitālsabiedrības, kā arī ieguldīt savus līdzekļus kapitālsabiedrībās”. Tātad teorētiski jau tagad šis likums ļautu pašvaldību muzejiem būt par progresīvākām organizācijām, nekā valsts muzeji, kuriem, klausot TM, KM liedz iespēju piemērot nodibinājuma (kā, piemēram, Valsts kultūrkapitāla fonds) vai kapitālsabiedrības (teātri, Latvijas Nacionālā opera un balets) statusu.

Taču, ak vai, muzejiem saistošs ir Muzeju likums, kurā nekas tik liberāls nav iespējams. Īsti nav skaidrs, kāpēc valsts un pašvaldību muzeji nevarētu darboties tādas kopš 2005. gada pārbaudītas un aprobētas formas statusā, kādā ir, piemēram, teātri. Un kur nu vēl liberalizēties tik tālu kā igauņi – veikt reformu, kļūt par nodibinājumiem ar vēlētām valdēm, kas apstiprina direktoru un nevis otrādi, un pie prasmīga menedžmenta nopelnīt tik, lai, piemēram, viens pats Tallinas Jūrniecības muzejs varētu sakrāt līdzekļus un atklāt jaunu filiāli (būsiet pamanījuši Fat Margaret reklāmu arī Latvijas medijos).

Kā izskatās, Muzeju likuma izmaiņas Latvijā ir tik drosmīgas un uzņēmīgas, cik to pārvaldošās institūcijas un paši muzeji, kuru labā likumam jāstrādā. Šobrīd tomēr LMP redzējums, ka KM vai cita pārvaldošā ministrija vajadzības gadījumā visu atrisinās, stabili notur pozīcijas un, kā izskatās, labi apmierina esošo direktoru paaudzi.

Pašreizējie notikumi nozarē, kurai šīgada direktoru sanāksmē bija jāiztiek bez sava nodaļas vadītāja ministrijā (ir izsludināts konkurss uz KM Arhīvu, bibliotēku un muzeju (ABM) nodaļas vadītāja amata vakanci), neizslēdz to, ka valsts plānošanā balstītu pārvaldības principu inerce muzejos turpināsies arī pie citas vadības. Tāpēc varbūt jānovērtē kaut vai šis aizejošās ierēdniecības sveiciens – terminētie līgumi 14 valsts muzeju direktoriem un voluntāra iespēja pieņemt kaut nedaudz brīvāku pārvaldības formu.

Kopsavelkot, CM komentāri un jautājumi pie likumprojekta grozījumiem:

- Reforma tā noteikti nav;

- Kāds ir šo grozījumu mērķis? Vai KM ir apzinājusi provizorisko rezultātu, cik valsts muzeji (izņemot Rundāles pils muzeju kā pilotprojektu) vēlas tuvākajā nākotnē pieteikties šim modelim?

- Kā jau iepriekš minēts, mainot Muzeju likuma 2. 8. pantu un papildinot pirmo daļu šādā redakcijā: “Dibinot valsts muzeju – atvasinātu publisku personu – Ministru kabinets nosaka publisko personu vai tās iestādi, kurai muzejs ir institucionāli padots. Valsts muzeja – atvasinātas publiskas personas – pārvaldība tiek īstenota saskaņā ar šī likuma 11. panta nosacījumiem. Valsts muzeja – atvasinātas publiskas personas – autonomās kompetences saturs ir šī likuma 7.panta otrajā daļā noteikto muzeja pamatfunkciju īstenošana.” likuma ieviesēji izslēdz iespēju veselai virknei progresīvu pašvaldību muzeju (kas būtu iespēja jau tagad ar apsteigumu reaģēt uz administratīvi teritoriālās reformas norisi) iespēju, sākot ar 2020. vai vēlākais 2021. gadu, pāriet uz progresīvāku un ekonomiski liberālāku pārvaldes formu.

- Grozījumu 9. panta 6. daļā, mūsuprāt, ir neprecīzs formulējums, jo īpaši gadījumā, ja šim pantam, sasaucoties ar 11. pantu, jāpamato tiesības darba devējam (šajā likumprojekta redakcijā diemžēl tikai valsts, ne pašvaldību muzeju darba devējiem) atbrīvot darba ņēmēju – muzeja direktoru vai vadītāju no darba, būtu precīzāk teikt: “izvērtē amatpersonas atbilstību amatam…” (Šādā gadījumā Jānim Garjānam, toreizējam KM Muzeju nodaļas vadītājam, pilnīgi droši 2018. gadā nebūtu bijis jāiekuļas ziņu virsrakstos ar teikumu par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja likvidāciju akreditācijas nespējas gadījumā; būtu bijis pilnīgi pietiekami, ja KM izvērtētu direktores Ilzes Millersones atbilstību amatam…).

- Likuma grozījumos rosināts - 10. pantā papildināt 1. daļu ar 8. un 9. punktu šādā redakcijā: “Izveidot muzeja konsultatīvo padomi, kuras darbības mērķis ir sniegt priekšlikumus ar muzeja darbību saistītajos jautājumos. Muzeja konsultatīvās padomes kompetenci nosaka attiecīgā muzeja direktors” – pie šīs pārvaldes formas (ne nodibinājums vai kapitālsabiedrība) un šādā redakcijā, kur regulējums paredz tiesības, nevis pienākumu veidot konsultatīvu padomi un kur šādai padomei nebūs pilnvaru, ierosinājums vērtējams kā lieks papildu apgrūtinājums.

- Tāpat, lasot likumprojekta 14.1. panta redakciju par valsts muzeja – atvasinātas publiskas personas – īpašumu, netop gluži skaidrs, kādu uzņēmējdarbības iniciatīvu šis regulējums paredz, īpaši salīdzinājumā ar iepriekšējo – tiešās valsts pārvaldes iestādes – regulējumu un atceroties, ka TM nepiekrīt valsts muzejam kā kapitālsabiedrībai vai nodibinājumam.

- Piedaloties LMP sēdē un izsakot komentārus (CM bija vienīgais komentētājs no NVO puses, vēl komentāri bija arī Latvijas Dabas muzeja, LNVM, Latvijas Kara muzeja un Tukuma muzeja kolēģiem), neatbildēts paliek jautājums, kāpēc tik svarīga jautājuma izlemšanā un apspriešanā nepiedalās pilotprojekta – Rundāles pils muzeja – pārstāvji (nevēlas / nav aicināti?), Cēsu Vēstures un mākslas muzeja pārstāvji, kas gada sākumā izteikuši vēlmi kā pašvaldības muzejs piedalīties jaunā modeļa pilotprojektā. Tāpat izskatās, ka Latvijas Muzeju biedrības pārstāvji, kam taču būtu jāpārstāv ne tikai valsts, bet, īpaši, pašvaldību muzeju viedoklis, nav izmantojuši likuma noteiktās tiesības izteikt viedokli. Var tikai minēt – nav intereses vai gluži vienkārši kapacitātes izteikt juridiski pamatotu viedokli!?

Sausais atlikums: ieviešot šos grozījumus, sākot ar to apstiprināšanas brīdi, uz valsts muzeju direktoriem neatkarīgi no izvēlētās pārvaldes formas attieksies terminētie darba līgumi (5 gadi ar iespēju pagarināt līgumu).

Kopsavelkot minēto, daži būtiski jautājumi KM un TM (kas noraidīja “nodibinājuma”, bet ierosināja “atvasinātas publiskas personas” formu):

- Kāpēc tieši atvasināta publiska persona ir labākais jaunais reorganizētas muzeja pārvaldes modelis? Tāpēc, ka “Valsts pārvaldes reformu plāna 2020” ietvaros jāsamazina aģentūras, attiecīgi – valsts pārvaldē strādājošo skaits? Vai uz atvasinātām publiskām personām tas pagaidām neattieksies?

- Kāpēc, paredzot grozījumus, likums konceptuāli nesasaucas ar “Valsts pārvaldes reformu plānu 2020” un tajā noteikto virzību uz lielāku pārvaldības liberalizāciju?

- Cik vispār ilgtspējīgi ir šie grozījumi, kas visdrīzāk attieksies tikai uz Rundāles pils muzeju, ja citi izvēlēsies brīvprātīgi nepievienoties? Vai ir veikta aptauja par to, kuri valsts muzeji (ne tikai KM pakļautībā esošie) plāno izmantot reorganizēšanās iespēju?

- Kā vērtējams reģionālo muzeju ignorēšanas aspekts, kas kārtējo reizi norāda arī uz neskaidro LMP lomu visu spēlētāju pārstāvniecībā. Ja neskaita pieaicinātās (šobrīd ne LMP locekles) Tukuma muzeja direktores Agritas Ozolas komentāru par reģionu muzeju stāvokļa ignorēšanu Muzeju likuma grozījumu likumprojektā, neviens no četriem LMP reģionu muzeju pārstāvjiem neizteica viedokli.

 

Latvijas muzeju direktoru un vadītāju ikgadējā sanāksme

Sākšu ar formātu. Jau otro gadu KM mainījusi kārtību un sanāksmē neaicina piedalīties NVO organizācijas, prezentējot padarīto un iecerēto. Tā vietā direktoru sanāksme pārvērtusies par apmēram divu stundu garu prezentāciju no ministrijas pārstāvju puses, ko pavada nedaudzi jautājumi pēc ministrijas pārstāvju uzstāšanās, kā arī daži komentāri pasākuma beigās pirms kafijas pauzes.

Taču vairāk par izslēgtajām NVO prezentācijām par iniciatīvām un realizētajiem projektiem šajā sanāksmē pietrūkst pašu muzeju direktoru balss – kā muzejiem gājis gada garumā, kādas ir galvenās problēmas, kādas bijušas veiksmes un kādas ir nākotnes ieceres? Tas varētu būt viens deleģēts direktors no katra reģiona ar ziņojumu vai arī 40 minūšu darbnīca, kur direktori nelielās grupās izrunātu galvenos jautājumus un tad prezentētu sanāksmes dalībniekiem katras grupas viedokli. Tas padarītu šo sanāksmi jēgpilnu un, manuprāt, pat svinīgu, jo, tiekoties tik lielā grupā vienreiz gadā, visi varētu justies uzklausīti. Tikmēr pie pašreizējā formāta nekas tāds principiāli nav paredzēts, un sapulce ir vien ķeksīša pēc.

Līdz ar to par sapulces saturu atliek vien teikt, ka, protams, tā ir vienvirziena komunikācija no KM un ABM nodaļas pārstāvju puses. Pie tam, galvenokārt pēc viņu iepriekš izdomāta scenārija. Nekādu reālās situācijas izvērtējumu ar abu pušu atgriezenisku komunikāciju šeit negaidiet. Uz dažiem drosmīgajiem jautājumiem, atbildes ir drīzāk izbrīnu raisošas, radot situāciju, ka muzeji (īpaši reģionos) un KM dzīvo divās, ja ne vairākās paralēlajās pasaulēs. Piemēram ar to, kas muzejus sagaida administratīvi teritoriālās reformas gaitā, tiem jātiekot galā pašiem, tikai sadarbībā ar savām pašvaldībām.

Citi ierēdņu izteikumi vērtējami kā, maigi izsakoties, maldinoši. Piemēram, ABM nodaļas ierēdne Gundega Dreiblate, raksturojot jauno piedāvājumu muzeju pārvaldē – atvasināto publisko personu –, pilnā nopietnībā teica, ka tas būšot līdzīgi kā teātriem un operai!? Tiešām? Kā zināms, teātri Latvijā ir kapitālsabiedrības, opera arī, institūcijas ar valdes locekļiem un savu darbību reglamentējošu Kapitālsabiedrību likumu.

Tāpat pārsteidz, ka ministrijas ierēdņi muzeju direktoru sanāksmi uztver kā formālu pasākumu, kur atnākt norunāt savu prezentāciju un aiziet, nemaz nepakavējoties un neparunājot ar muzeju vadītājiem no visas Latvijas par reālo situāciju, viņu vajadzībām un vēlmēm. Atliek vien cerēt, ka jaunā ABM vadība ikgadējo direktoru un vadītāju sanāksmi redzēs kā reālu komunikācijas rīku ar nozari un pacels to jaunā kvalitātē.

Darba nedēļu noslēdz Valsts Kultūrkapitāla fonda ekspertu komisijas sēde un mākslas un holokausta tēmai veltīts seminārs Kauņā. Nedēļa ne pa jokam.

 

Attēls: everydaypower.com

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist