Inga Surgunte. Attālinātais muzejs

Pēdējās desmitgades pasaules muzeju doma ir riņķojusi ap magnētisku apņemšanos tuvoties savai auditorijai – izprast to, sasniegt, iekļaut, noturēt. Vienmēr, muzejniekiem tiekoties un rakstot, par spīti pozitīvam patosam, bija jaušama arī neapmierinātība ar sasniegto un arvien augoša gatavība atzīt, ka joprojām esam par tālu no sava apmeklētāja/lietotāja/klienta. Nu – aptuveni divas nedēļas – teju visi pasaules muzeji Covid-19 izraisīto draudu dēļ ir apmeklētājiem slēgti pavisam, un ir grūti iedomāties labāku treniņu savas auditorijas definēšanā un sasniegšanā. Turpmākais būs mēģinājums aptvert, kā Latvijas un pasaules muzejiem ir veicies jauno šķēršļu pārvarēšanā, kā esam mēģinājuši tos interpretēt un izmantot savā labā. 

Muzeju reakcijas uz pēkšņo apmeklētāju zaudējumu var ilustrēt ar diviem citātiem. Britu Muzeja direktors Hartvigs Fišers (Hartwig Fischer) vēstuli muzeja lietotājiem iesāk ar vārdiem We miss you! (Mums jūsu pietrūkst!). Latvijas Dabas muzejs sirsnīgā vienkāršībā izpauž katra muzejnieka pagaidām vēl neskaidro intenci:Laikā, kad sabiedrības veselība ir kopīgi sargājama un nevaram tikties klātienē, mēs gribam būt noderīgi un palīdzēt, kā spējam.” Lai arī, cik vien apkārt dzirdams, pirmā izolācijas nedēļa mums visiem pagājusi, apgūstot jauno darba apstākļu un stresa menedžmentu, jāatzīst, ka muzeji visai ātri spējuši sarūpēt ievērojamu daudzumu tūlīt pat – attālināti – pieejama satura. Patīkami novērot, ka Latvijas muzeju piedāvājums jau tik drīzā laikā ievērojami pārspēj ICOM (Starptautiskā Muzeju padome) visai pieticīgo padomu paku auditorijas attālinātai sasniegšanai (par to vēlreiz vēlāk). Latvijas Nacionālais Vēstures muzejs aicina izmantot jaunradīto vietni emuzejs, kurā apkopotas izstāžu digitālās aplikācijas, kā arī muzeja virtuālās izstādes un ieraksti vietnē YouTube. Latvijas Nacionālais Mākslas muzejs, kura filiālē, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, 13. martā notika pirmā tiešsaistes izstādes atklāšana muzeja vēsturē (“Skuja Braden” izstāde “Samsāra”), turpmāko komunikāciju ar auditoriju nodevis muzejpedagogu rokās, piedāvājot izglītojošus materiālus visai ģimenei, jo jaunajos apstākļos saskata “iespēju jaunatklāt savu mājokļu piedāvātās atpūtas un brīvā laika pavadīšanas iespējas, kā arī veltīt laiku pašiem tuvākajiem”. Latvijas Okupācijas muzejs bez maksas piedāvā dokumentālās filmas tiešsaistē; muzeja direktore Solvita Vība videouzrunā aicina ģimenes lokā pieminēt 1949. gada deportāciju upurus un atgādina pamatvērtas: ģimene, mājas, valsts. Rundāles muzejs atgādina par virtuālo muzeju un 360° tūri, kā arī sagatavo krāsojamās lapas mazākajiem. Memoriālo muzeju apvienība šajā laikā nolēmusi atgādināt par savām pamatvērtībām – “vērtību apzināšanās – tas ir virziens uz priekšu” –, kā arī inscenē fotosesijas un lasījumus slēgtajos muzejos un mājās. Dabas muzejs blakus muzeja virtuālai tūrei un radošiem darbiņiem atjautīgi ierāda mājās veicamu eksperimentu dzintara noteikšanai, kā arī aicina iesūtīt dabas pastaigās radušos jautājumus. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs sociālajos tīklos rīko eurdīcijas konkursu par pilsētas vēsturi. Rakstniecības un mūzikas muzejs rada jaunus saturu – sociālās distancēšanās laikā jaunajā rubrikā #paliecmājās publicē patiesus un asprātīgus stāstus par dažādu radošo personību mājās palikšanu tuvākā un tālākā pagātnē. Tie ir tikai daži piemēri tam, kādā intonācijā, kura darbinieka personā un ar kādiem komunikācijas rīkiem Latvijas muzeji izvēlējušies uzrunāt savu auditoriju Covid-19 ierobežojumu pirmajā posmā. Dzīvelīgajā kopainā izceļas Latvijas Kara muzejs: pēdējā ziņa mājaslapā informē, ka muzejs pārtrauc savu publisko darbību līdz 2020. gada 14. aprīlim, savukārt ar muzeja darbiniekiem ir iespējams sazināties pa tālruni vai elektroniski; ziņu papildina sirreāli draudīgs zemūdens mīnu foto. Acīmredzot muzejs negrasās izlikties, ka viss būtu kārtībā, un turpināt optimistiski darboties. Interesanti, ko šajā kontekstā simbolizē mīnu attēls – draudošās briesmas, ko mēs nenojaušam, bet kas mums vēl priekšā, vai muzeja uz laiku iemidzināto potenciālu, kas tūlīt, tūlīt nāks gaismā? Varbūt muzeja stratēģija bijusi tieši rosināt pārdomas un asināt prātu… vai vienkārši uzjautrināt? Apskatu noslēgšu ar atklājumu, ka ir arī tādi Latvijas muzeji, kuru mājaslapās pat, pamatīgi izmeklējoties, ziņa par darbības pārtraukumu vispār nav atrodama.

Jāsecina, ka veiksmīgākie šai periodā ir bijuši tie muzeji, kuri jau ilgstoši un mērķtiecīgi ir strādājuši pie digitāla satura un komunikācijas sociālajos tīklos. Tiem ir vieglāk teikt: re, mēs te jau bijām un joprojām esam – jums noderīgi un pa rokai kā vienmēr! Arī tie muzeji, kuru priekšmeti ir ērti baudāmi attālināti (Kino muzejs!) var justies gandrīz tikpat ērti kā pirms pandēmijas. Jauna satura veidotāju darbības pagaidām izskatās tikai pēc bikliem, kaut labi domātiem žestiem. Tomēr kopumā, atgriežoties pie iepriekšpieminētajām ICOM rekomendācijām, atliek tikai ievilkt sev iepriecinošus padarīta darba ķeksīšus: tiešsaistes datubāzes un izstādes ir, virtuālās tūres ir, aktivitātes soctīklos ir, mirkļbirkas un konkursi ir. Esam darbojušies līdzīgi un līdzvērtīgi starptautiskajai muzeju kopienai, kaut, kā vienmēr, iepaliekam digitalizēto vienību skaitā un tehnoloģiju kvalitātē, bet tam ir savi pamatoti izskaidrojumi. Vai nu viss ir labi paveikts? Esam visu izdarījuši, lai sasniegtu savu auditoriju?

Atbilde būs atkarīga no atskaites punktiem, ko izvēlēsimies. Pasaules muzeju sabiedrībā jau ir izkristalizējušies vairāki. ICOM ar akcijā #MuseumsAndChill uzdoto kamertoni acīmredzot nolēmusi rūpēties galvenokārt par pozitīvu noskaņojumu un, atsaucoties uz pētījumiem, kas neapgāžami pierādot muzeju pieredzes dziedinošo ietekmi uz stresa un informācijas pārbagātības nomāktiem prātiem, aicina muzejus dalīties ar savām sociālo tīklu aktivitātēm. Šķiet, ka ICOM ziņa pasaules muzejiem ir: galvenais, lai viss ir digitāli pieejams, saturs tāpat jau ir labs! Tas tiek piekodināts arī maijā gaidāmās Starptautiskās Muzeju dienas sakarā, kuras tēma ir “Muzeji vienlīdzībai: dažādība un iekļaušana”. Pavisam citu toni ir izvēlējies NEMO (Eiropas muzeju organizāciju tīkls): situācija ir sarežģīta, un mēs to novērojam. NEMO piedāvātais solidarizēšanās un savstarpēja atbalsta rīks Eiropas muzejiem ir aptauja, kuras rezultāti tiek regulāri apkopoti un ļauj monitorēt aktuālo situāciju saistībā ar Covid-19. Šādu – neitrālu un novērojošu – pozīciju ietur arī Latvijas Muzeju biedrība (LMB). Savā jaunajā interneta vietnē biedrība publicējusi LR Kultūras Ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas rekomendācijas muzejiem saistībā ar Covid-19 vīrusa izplatību un ārkārtas situāciju valstī, kur daudzu noderīgu, praktisku norādījumu starpā tiek ieteikts arī “uzturēt interesi muzeja auditorijā par muzeja piedāvājumu visā periodā, kamēr klātienes pakalpojumi nav pieejami”. LMB arī operatīvi apkopo Latvijas muzeju tiešsaistes piedāvājumu, grupējot to pa kultūrvēsturiskajiem novadiem, un šie apskati, jāatzīst, nudien izskatās daudz simpātiskāk un lietotājam draudzīgāk iepakoti nekā KM aukstasinīgais Ēkultūras saraksts.

Man šoreiz vissaistošākās šķiet ASV muzeju vides reakcijas uz nepieredzēto situāciju. Amerikas Muzeju Aliance (American Alliance of Museums) jau 13. martā publicēja trīs iespējamus scenārijus Covid-19 ietekmei uz muzejiem. Pēc piecām dienām raksta autore jau atzina, ka negaidīti ātri ir pietuvojies trešais, visskarbākais, scenārijs – pilnīga muzeju slēgšana. Sagatavotie materiāli joprojām ir noderīgi, jo palīdz ar konkrētu jautājumu palīdzību iziet cauri atsevišķa muzeja situācijai no administratīvās, finansiālās, personāla u. c. perspektīvām, kā arī – kas būtiski! – neaizmirst par muzeja misiju un nepieciešamām izmaiņām tajā. Iepriekš minētie piemēri it kā noklusējumā patur drošu apziņu, ka muzeji zina, kas viņi ir un ko dara, un ka tagad tikai jārisina tās īslaicīgās neērtības, kas mūs ir piemeklējušas. Tomēr ekonomisti un sociologi mums jau vairākas nedēļās atgādina, ka pasaule, kurā mēs atgriezīsimies pēc karantīnas, vairs nebūs tā pati.

“100g kultūras” diskusijā “Dzīve pēc pandēmijas” sociālantropoloģe Agnese Cimdiņa uz sabiedrības pārmaiņu procesu raudzījās optimistiski, sakot, ka šobrīd jau atrodamies vidējā, liminālajā, fāzē, kad vecās lomas ir atmestas, bet jaunās vēl nav zināmas, ir topošas. Amerikāņu pieredzes dizainere Andrea Džonsa (Andrea Jones) savā blogā “Empātiska auditorijas iesaiste apokalipses laikā” kritiski novēro, ka muzeji vēl kavējas iepriekšējā, preliminālajā, fāzē – atvadās no vecajiem ieradumiem, vecās identitātes un vēl neļaujas īstām pārmaiņām. Andrea rakstu iesaku izlasīt ikvienam; tas man šķiet patiesi visnoderīgākais, ko patlaban izdevies atrast nozares domapmaiņā. Varu autorei tikai piekrist, ka aktuālais muzeju tiešsaistes piedāvājums turpina gadiem praktizētas tradīcijas – dalās ar iepriekš radītām vai iepriekšējā tradīcijā jaunradītām tiešsaistes datubāzēm, izstādēm un izglītības materiāliem, kam ir maz sakara ar šodienas sabiedrības vajadzībām. „Nelolosim ilūzijas, ka saturs, ko jau iepriekš bija grūti padarīt interesantu, būs pēkšņi tāds kļuvis,” raksta Andrea. Prātā nāk kolēģu stāstītais par Europeana pārstāvju tikšanos ar Francijas skolotājiem, kurā uz neizpratnes pilno jautājumu “Kāpēc jūs savās stundās neizmantojat Europena resursus? Tur ir vairāk nekā 50 miljonu vienību!” – skolotāji ir atbildējuši: “Mums stundās nevajag 50 miljonu vienību…” Latvijas muzejiem, kā arvien esot dažus labklājības gadus un dažus tūkstošus digitālu vienību nopakaļ, jaunajā situācijā kārtējo reizi jāprot pārlēkt vairākiem pakāpieniem un pārjautāt: vai tas joprojām ir virziens, kas sakrīt ar sabiedrības aktuālajām vajadzībām? Cik daudz mēs vispār par tām esam interesējušies? Savā veidā muzeju piedāvājums krīzes laikā atspoguļo to, kā tie redz savas auditorijas un to vajadzības. Nospiedošais krāsojamo lapu un „nofočējies kā Aspazija” aktivitāšu klāsts liek domāt, ka muzeji sabiedrības vairākumu iztēlojas kā dīkas garlaicības māktus ļaudis, kuri, ieslodzīti savos dzīvokļos, bezcerīgi nīkst, nespēdami izdomāt sev nodarbes. Bet mēs taču pastāvīgi nodarbojamies ar jauna dzīvesveida ieviešanu, jaunu mērķu uzstādīšanu, tehnoloģiju apguvi, mēs raizējamies par saviem vecākiem, mācāmies kopā ar bērniem, konfrontējamies ar nemieru, nedrošību, šaubām. Otra tendence – vecu izstāžu saraksti, katalogi, datubāzes. Mēs esam pieraduši sajūsmināties par fantastiskajām tiešsaistes kolekcijām brīnišķīgā kvalitātē, ko piedāvā lielie pasaules muzeji – MoMARijksmuseum, jau pieminētais Britu Muzejs un citi. Arī prāva tiesa Latvijas Kultūras Ministrijas akcijas “Ēkultūra” ir tieši dažādi katalogi un saraksti; kādā no “Ēkultūras” reklāmām Latvijas Radio aicināja izmantot brīvos brīžus mājās, lai izpētītu Valsts kultūras pieminekļu sarakstu…

Ir patiesi grūti iztēloties vidusmēra pieaugušo, kurš pēc saspringtas dienas mājas datora priekšā, neergonomiskā, nebiroja krēslā pēc tam, kad stundām mēģinājis atrast veidus, kā attālināti padarīt ieplānoto, eksperimentējis ar SkypeZoomFacebook un WhatsApp video sapulcēm, paralēli pieskatījis un barojis bērnus, pēc nosacītās darba dienas varbūt vēl pāris stundas piedalījies tiešsaistes svešvalodas stundā un vēl sarunā ar vecākiem laukos, to vien ilgotos, kā pēdējiem spēkiem nonākt neizmērojamā digitalizētu muzeja priekšmetu okeānā ar mērķi noorientēties un saprast vēl arī to un pirms miega noteikti gūt kulturālu baudu. Gluži otrādi – ne vienam vien, redzot digitālo kultūras un mākslas piedāvājumu leiputriju, sākotnējo eiforiju drīz vien nomainīja īgnums un neizpratne: kurš un kurā brīdī to skatīsies? Tas ir īgnums arī pret sevi – mēģinot saprast un prognozēt, kurš, kur un kā būs ieinteresēts mūsu – muzeju – veidotajā saturā. Domāju, gandrīz katrs kolēģis šajās nedēļās ir saskāries ar šīm šaubām un meklējis sev un komandai atskaites punktus, un šīs šaubas, jautājums “Kam to vajag?” man šķiet daudz auglīgāks par drudžainām darbībām tiešsaistē, jautājums, kas ir īstākā pārtapšanas atslēga šajā laikā, labākā krīzes mācību stunda. 

Jau pieminētajā diskusijā “Dzīve pēc pandēmijas” filozofs Artis Svece atgādināja, ka krīze kalpo kā katalizators procesiem, kas sabiedrībā jau ir. Domāju, pozitīvu lielā sprādziena vai, varbūt precīzāk, grūdiena enerģiju katrs esam savā veidā pieredzējuši. Kā vecāks varu novērot, ka ilgi gatavotā kompetenču izglītība vienkārši sāk notikt: bērni gatavo ēst, apgūst valša soļus, veido filmas, rīko eksperimentus, konsultē cits citu un paši plāno savu laiku! Pārsteidzoši ātri esam vienojušies par kolektīvu atbildību vīrusa izplatības priekšā, protam ievērot jaunos noteikumus un pat radīt jaunas savstarpēja atbalsta matricas. Ražotāji un tirgotāji apvienojas kopīgās pasūtījumu un piegāžu ķēdēs, neaizmirstot radīt labdarības mehānismus tiem, kuri piegādes nevar atļauties. Dažādu jomu speciālisti piedāvā tiešsaistes apmācības jauno izaicinājumu pārvarēšanā – no tehnoloģiju apguves līdz nemiera savaldīšanai. Iespējams, muzeji tik strauji vēl nav spējuši atsaukties jaunajiem izaicinājumiem, taču diezgan droši var apgalvot, ka muzeju sabiedrībā jautājums par auditoriju jau IR BIJIS. Turklāt IR BIJUSI arī muzeju gatavība saliedēt spēkus jaunos veidos efektīvākai savu auditoriju sasniegšanai. Tā vien šķiet, ka tieši vīrusa dēļ tieši tagad kustība We are Museums ir atvēruši savu tiešsaistes kopienu, kurā atsevišķa sadaļa veltīta tieši Covid-19 izaicinājumiem. Līdzās citiem muzeju kolēģu izmēģinātiem risinājumiem te ir kopīgots Covid-19 perioda auditoriju saraksts, kas veidots, balstoties cilvēku emocionālajās vajadzībās krīzes laikā: blakus Garlaikotajiem te atradīsiet Izmisušus vecākus, dažādu līmeņu Izglītības darbiniekus, Sērojošos, Nobijušos, Vientuļos, Darbu zaudējušos, Darbaholiķus, kuri spītīgi turpina iet uz ofisu, un citus. Tas vairs nav demogrāfiski determinēts skatījums uz auditoriju (to jau senāki pētījumi ir pierādījuši kā nefunkcionālu), bet jaunās realitātes noteiktas lomas un vajadzības, kas izrādās negaidīti universālas un saprotamas. Tas noteikti nav vienīgais iespējamais ceļš pie auditorijas jaunajos apstākļos, bet ārkārtīgi labs treniņš modrībai, un uzskatu to arī par ārkārtīgu privilēģiju mūsu kopīgajā izaicinājumā – iespēju dalīties ar līdzīgiem atradumiem, piedalīties sarunās, augt kopā. 

Arī Latvijā ir divas labas sakritības jauno izaicinājumu laikā: tieši tagad Latvijas Muzeju biedrība atklāj jaunu interneta vietni un jaunā intensitātē strādā pie Latvijas muzeju apvienošanas un izaugsmes; tieši 2020. gada Baltijas Muzeoloģijas skolas tēma ir muzeju rīcībspēja ārkārtas situācijāsŠķiet, ka muzeji jau ilgi pirms vīrusa ir gatavojušies jaunam attīstības lēcienam. Un runa nebūt nav par lielāku muzeju klātbūtni tiešsaistē, bet gan par gatavību ieraudzīt un atbalsot auditorijas jaunās vajadzības.

Kur mēs visi nonāksim? Lasot Āgenskalna tirgus jauno darba vīziju, iztēlojos, kā blakus rūpīgā higiēnā sapakotiem dārzeņiem un olu bretēm tikpat labi dezinficēti un droši iepakoti pie Latvijas iedzīvotājiem, atsaucoties konkrētiem pasūtījumiem, izceļo muzeju priekšmeti. Nav noslēpums, ka, pārceļoties uz tiešsaistes realitāti, esam dažām auditorijām tikuši tuvāk, bet dažas esam pilnībā zaudējuši, un varbūt šis ir brīdis, kad muzeoloģijas ķeceru sen postulētā ideja par oriģinālpriekšmetu burtisku nodošanu sabiedrības rokās kļūs par īstenību? 

Aicinu komentēt, dalīties ar pārdomām, idejām, dusmām, eksperimentiem, noderīgiem materiāliem. Aicinu kādu kolēģi pārņemt stafeti un pēc divām nedēļām apkopot savus Covid-19 izaicinājumus un novērojumus! 

 

Attēls: Pasaules apmeklētāko muzeju Luvru pēc slēgšanas Covid-19 draudu dēļ ielenc vīlušies tūristi. Foto: ARTnews

Inga Surgunte

Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgā ekspozīcija “Grāmata Latvijā”; CENL network group Books and Audiences