Inga Žolude. Botāniskais muzejs

Atceros, Zagrebas botāniskā dārza pakalpojumu paviljonā stikla vitrīnās bija eksponēti šajā dārzā nobriedušie augļi – tur bija vislielākais rieksts, visgarākā pāksts un citi tik sakaltuši bumbuļi, ka droši vien jau kļuvuši neauglīgi. Ar lielu interesi es izpētīju šo botānisko Ginesa rekordu muzeju līdzās Viktorijas ūdensrožu iespaidīgā izmēra lapām stiklotā kupolveida siltumnīcā, kuras ārpusē, sniedzoties virs ūdens līmeņa, stiepās lotosa lapas un ziedi. Nezinu, vai tā bija pirmā reize, kad redzēju īstu lotosu – lai arī augušu nebrīvē. Lielāka ekstāze mani piemeklēja tikai kāda budistu klostera pakājē, pie dīķīša, blīvi aizauguša ar ziedošiem lotosiem. Es piegāju tam pavisam tuvu un jau liecos – nē, nevis lai noplūktu, bet lai vismaz pieskartos šim mistiskākajiem no ziediem –, kad mans pavadonis iebļāvās, ka tur var būt krokodili – savvaļas.   

Es neatceros, kad sākās mana apsēstība ar botānisko dārzu apmeklējumu kolekcionēšanu, taču tā mani ir izvadājusi pa daudzu valstu hortus botanicus. Tā es uzzināju arī par zemēm, kur tādu nemaz nav. Piemērma, Skopjē, Maķedonijas galvaspilsētā, nav botāniskā dārza. Pateicoties man, par to uzzināja arī viesnīcas reģistratūras darbinieki, kuri, šķiet, pirms tam par to pat nebija aizdomājušies. Dienā, kad es ierados Skopjes lidostā un devos uz pilsētu, ielās bija izkārti Latvijas karogi. Es kautri izvaicāju savu pavadoni. Protams, tas bija – viņš atzina – par godu vizītei. Vēlāk šī ziņa pāršalca visu pasauli – izrādījās, ka ierēdnis, kuram Austrijas amatpersonu oficiālās vizītes laikā bija jāizkar Austrijas karogs, bija to sajaucis ar Latvijas karogu. Vēlāk uz maniem lasījumiem citadelē modernās mākslas muzeja korē, kurai tumsiņā cauri laidelējās sikspārņi, amatpersonām, kas bija ieradušās izrādīt savu klātbūtni, es jautāju, kā tas nākas, ka Skopjē nav botāniskā dārzā. Viņi aizdomājās un aizsapņojās, ka tas varētu būt labs projekts Eiropas naudas apgūšanai. Ir pagājuši vairāki gadi, bet es tā arī neesmu painteresējusies, vai viņi jau sākuši art zemi un dēstīt.

Savukārt Vācija ir pilna ar botāniskajiem dārziem. Reiz Berlīnes botāniskajā dārzā tā aizrāvos, ka gandrīz nokavēju lidmašīnu. Cīrihē vietējie latvieši mani aizveda sākumā uz botānisko dārzu, kur goda vietā auga gigantiskie rabarberi jeb gunnera; bet tad uz pilsētas otru galu – uz  sukulentu botānisko dārzu. Cīrihes ezera krastā es ilgi stāvēju apskāvusi sekvoju. Briseles karalisko botānisko dārzu man bija iespēja redzēt vairākkārt – taču, par nožēlošanu, tikai otrpus augstā nožogojuma – tā kā tas ir karaliskās rezidences daļa, tas tiek atvērts apmeklētājiem tikai reizi gadā, un visas reizes es īstajā vietā netrāpījos īstajā laikā. 

Botāniskais dārzs ir tāds pats muzejs – tas kolekcionē, kultivē un izstāda botāniskos artefaktus. Arī tradicionālie muzeji ir pilni ar ziedu un augu “portretiem”, kā tos nereti sauc, runājot par augu attēlošanas tehnikām. Arī pirmā sieviete fotogrāfe Anna Atkinsa (Anna Atkins), starp citu, fotografēja augus un aļģes. Bet Edvards Steihens (Edward Steichen), kā uzsvērts arī “Arsenālā” notikušajā Steihena izstādē (2015), vispār sirdī bija botāniķis un audzēja delfīnijas. Arī daudzi rakstnieki sirdī bijuši botāniķi – lasiet, piemēram, bulgāru rakstnieka Georgija Gospodinova (Георги Господинов) “Dabisko romānu”. Savukārt Jānis Poruks (kuru pēdējā laikā esmu pētījusi dziļāk) zīmējis ziedus savā albumā, kam nu jau vairāk nekā simt gadu un kas glabājas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, bet Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā glabājas Poruka naudas maciņš ar herbarizētu ziediņu. Laikā, kad dzīvoja Poruks, nozīmīgākās pilsētas, tostarp Rīga, sāka modernizēties, un pēc Eiropas modes tika iekopti dekoratīvie apstādījumi – Bastejkalna un kanālmalas apstādījumos mēs vēl aizvien redzam augus, kas nav raksturīgi ne mūsu platuma grādiem, ne klimatam – piemēram, valriekstus un ginkus pie Timma tiltiņa, kas ved uz operas namu. Tolaik visapkārt ārtelpās un iekštelpās bija izvietotas palmas. Savā būtībā šādi mākslinieciski (lai neteiktu – mākslīgi) veidoti eksotiski apstādījumi atgādina kaut ko no botāniskā dārza iedabas, bet tas savukārt – kaut ko no floras kolekcijas botāniskā muzejā.   

Kad apmeklēju Sibēliusa muzejmāju Ainolā, ko ieskauj mežs un Aino Sibēliusas (Aino Sibelius) iekoptais dārzs, visur bija izvietotas norādes ar aizliegumu vākt jebkādus augus vai to sēklas. Tas man atgādināja par to vēl neseno laiku, kad muzejos neko nedrīkstēja fotografēt, atšķirībā no tagadējās realitātes, kad katrs, kam kabatā telefons, var bildēt, cik tik uziet. Ainolā tobrīd bija rudens, un uz meža takas es pacēlu pāris apses lapas. Muzeja veikaliņā varēja iegādāties kastīti ar dažām sēklām no Ainolas dārza augiem, kas bija Aino Sibēliusas pēcteči un dzīvos vēl ilgi pēc mums, katru gad’ no jauna izdīgdami. Pašatjaunojošs muzeja krājums. 

Te varētu piesaukt pasakas par ziediem un jebkuras citas pasakas par Idas puķēm vai jebkurus literāros sacerējumus, kas pilni ļaunuma puķēm, tvīkstošām rozītēm, baltām un melnām puķēm, lilijām un tā tālāk, un tā joprojām. Un tas viss būtu botāniski literārais muzejs. Taču tas nemazinātu rūgtumu, ka Rīgas botāniskajā dārzā nav lotosu. Banāni ir, bet lotosu nav – nez, vai tas ko liecina par mūsu attīstības stadiju un apziņas stāvokli…        

 

Attēls no privātā arhīva

Inga Žolude

Rakstniece, romāna Materia botanica autore