Ingrīda Veikša. Internetā pieejamo fotogrāfiju izmantošana

Ko autortiesības aizsargā – saturu vai tā vizuālo atveidojumu?

Latvijas Autortiesību likums[1] nosaka, ka autora darbs jeb autortiesību objekts ir jebkurš autora radošās darbības rezultāts literatūras, zinātnes vai mākslas jomā neatkarīgi no tā izpausmes veida, formas un vērtības (1. pants). Likums (4. pantā) uzskaita visus aizsargājamos darbus, tostarp minēti arī fotogrāfiskie darbi.

Atbilstoši Bernes konvencijai par literatūras un mākslas darbu aizsardzību, kā arī Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (World Intellectual Property Organization – WIPO) līgumam par autortiesībām autortiesību aizsardzība neattiecas uz idejām, procesiem vai darbības metodēm kā tādām, bet gan tikai uz to materializēto izpausmi (2. pants). Tas nozīmē, ka netiek aizsargāta ideja par kāda pasākuma rīkošanu, izstādes organizēšanu, muzeja ekspozīcijas izveidošanu u. tml. kā tādu, iekļaujot tajos dažādus jaunradītus autortiesību objektus. Taču tiek aizsargāta citām personām piederošo autortiesību objektu izmantošana šajos pasākumos vai informācijā par tiem, nesaņemot atļaujas no konkrēto objektu (tostarp arī fotogrāfiju) radītājiem (autoriem) vai viņu tiesību pārņēmējiem.

Ja attēlā ir redzams kādas citas personas radīts autordarbs, tad attēlam ir divi autori – gan fotogrāfijas autors, gan attēlā redzamā autordarba autors. Šādā gadījumā attēla izmantošanai būtu jāprasa atļauja no abiem autoriem (ja pirms tam nav tikusi noslēgta vienošanās par attēlā redzamā autordarba izmantošanas tiesību nodošanu).

Ja attēlā ir redzamas fiziskas personas, tad noteikti jāprasa atļauja arī cilvēkam, kurš šajā fotogrāfijā attēlots, lai gan šis jautājums vairs neattiecas uz autortiesībām, bet uz privātās dzīves vai datu aizsardzības tiesībām.

 

Kurā posmā kam un kādā apjomā un veidā pieder autortiesības?

Autortiesības uz darbiem jebkādā materializētā formā pieder autoram vai viņa mantiniekiem, kā arī citiem autora tiesību pārņēmējiem (autortiesību subjektiem) (Autortiesību likuma 3. pants).

Tiesību subjekts ir persona, kurai ir zināmas tiesības vai kurai jāuzņemas zināmi pienākumi[2], tātad autortiesību subjekts ir persona, kura radījusi darbu, vai arī persona, kurai pārgājušas autora mantiskās tiesības. Darba autors var būt tikai un vienīgi fiziskā persona, kuras radošās darbības rezultātā radīts konkrētais darbs (Autortiesību likuma 1. panta 1. daļa). Tā ir pēc būtības pašsaprotama aksioma, jo nevienam citam kā tikai fiziskai personai nepiemīt spēja radoši domāt un darboties, nepiemīt intelekts. Autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts (Autortiesību likuma 2. pants). Tas nozīmē, ka sākotnējās intelektuālā īpašuma tiesības, tostarp arī autortiesības, patenta tiesības u. c., rodas ar darba radīšanas vai izgudrojuma izgudrošanas u. tml. brīdi, un to sākotnējais subjekts var būt tikai fiziska persona. Autors tālāk šīs tiesības var nodot jebkurai citai, arī juridiskai, personai, un līdz ar tiesību saņemšanu juridiska persona kļūst par atvasināto tiesību subjektu. 

Jēdzieni “autors” un “autortiesību subjekts” ir ar dažādu nozīmi, un tie sakrīt tikai pirmajā darba radīšanas fāzē – fiziskā persona, kura rada darbu, ir darba autors, viņš ir arī pirmais autortiesību subjekts, taču autortiesību subjekti var būt arī citas personas, kurām pirmais autortiesību subjekts nodod tālāk savas tiesības.[3] Šo viedokli apstiprina Latvijas Autortiesību likuma noteikumi, nosakot, ka autortiesību subjekti ir darba autors, viņa mantinieki un citi autora tiesību pārņēmēji, bet citi autora tiesību pārņēmēji var iegūt tikai autora mantiskās tiesības, kuru izmantošanu autoram ir tiesības atļaut vai aizliegt. 

Tātad autori ir savu radīto darbu sākotnējo izmantošanas tiesību subjekti, bet tiesību pārņēmēji ir šo darbu izmantošanas atvasināto tiesību subjekti.

 

Kas jāievēro, pārpublicējot attēlus no tīmekļa vietnēm?

Vispirms jānorāda, ka termins “publicēt” šajā gadījumā tiek lietots nepareizi. Latvijas Autortiesību likums (15. panta 1. daļā) definē dažādās autoru tiesības:

- publicēt darbu – autortiesību objektu kopijas padarīt pieejamas sabiedrībai, ievērojot nosacījumu, ka eksemplāru skaits apmierina sabiedrības saprātīgu pieprasījumu, atbilstoši konkrētā darba raksturam;

- publiskot darbu – jebkurā veidā tieši (dziedot, spēlējot) vai ar kādas tehniskas ierīces palīdzību (audio vai video atskaņotāju, televizoru, radio, datoru u. tml.) padarīt darbu pieejamu sabiedrībai.

Tā kā, darbu ievietojot tīmekļa vietnē, neveidojas eksemplāri, tad šādā gadījumā notiek nevis darba publicēšana, bet gan publiskošana – ar tehnoloģiju palīdzību darbs tiek padarīts pieejams sabiedrībai.

Ikdienas darba procesā, veidojot dažādus informatīvos materiālus, lai paspilgtinātu savu tekstu vai sniegtu lasītājiem vai skatītājiem papildu informāciju, nereti tiek izmantoti internetā atrasti attēli.

Taču, viss, kas atrodams internetā, nav izmantojams bez atļaujas prasīšanas! Saskaņā ar Autortiesību likuma 4. pantu tie visi ir autordarbi, kurus aizsargā autortiesības, un nevienam nav tiesību izmantot šos darbus bez autoru (vai autortiesību subjekta) atļaujas.

Izmantojot šādus attēlus, rūpīgi jāpārbauda, kāda veida izmantojums tiek atļauts. Ja attēlam nav pievienota izmantošanas atļauja, to izmantot nedrīkst! Jo Autortiesību likums skaidri pasaka, ka darbu izmantošanai ir jāiegūst izmantošanas atļauja, un ir aizliegts izmantot darbus, ja nav saņemta autortiesību subjekta atļauja (40. panta pirmā daļa). 

 

Attēlu izmantošana bez atļaujas saņemšanas ir autortiesību pārkāpums

Internets nereti kļūdaini tiek uzskatīts par “publisku vietu”, un mūzika, filmas, attēli vai citi dažādu autoru radītie darbi, kas viegli pieejami internetā,  tiek uzskatīti par “publiskās vietās izstādītiem darbiem”, kuru lietošanu it kā atļauj likumā noteiktie tiesību izņēmumi. Taču tā ir kļūdaina izpratne. „Publiska vieta” ir tāda vieta, kura kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un kura par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai[4]. Savukārt – “internets” (Autortiesību likuma izpratnē) ir vieta, kur sabiedrība var piekļūt autordarbiem individuāli izraudzītā vietā un individuāli izraudzītā laikā[5].

Izmantojot internetā atrastās fotogrāfijas bez atļaujas, jārēķinās, ka tādējādi var tikt pārkāptas pat vairāku personu autortiesības – gan fotografētā objekta, piemēram, pieminekļa vai jebkāda cita vides objekta autora vai autoru, gan fotogrāfijas autora tiesības. To rada, iespējams, maldinošā izpratne, ka internetā pieejamie darbi atrodas publiskā vietā un var tikt izmantoti bez atļaujas prasīšanas. Tomēr tā nav, un šādu attēlu izmantošanai ir jāsaņem atļauja.

Padarot attēlus pieejamus internetā, ir jāievēro arī autoru personiskās tiesības. Autortiesību likums nosaka, ka darba autoram ir neatsavināmas autora personiskās tiesības tikt atzītam par autoru, kā arī pieprasīt, lai viņa vārds būtu pienācīgi norādīts jebkurā ar viņa darbu saistītā publiskā pasākumā (14. pants).

Ja netiek atzīta autorība un netiek norādīts autora vārds, tad šāda rīcība tiek saukta par plaģiātismu. Oksfordas skaidrojošā vārdnīca definē, ka plagiarize nozīmē kopēt citas personas idejas, vārdus vai darbus un uzdot tos par savējiem.[6] Eiropas kultūrā šis jēdziens labi pazīstams vairāk nekā divtūkstoš gadu, kopš Romas impērijas laikiem, kur plagiare nozīmēja nolaupīt bērnu. Plaģiāta koncepts neaprobežojas tikai ar formālas tāpatības gadījumiem; publicēt darbu, kas ir citas personas darba adaptācija, un uzdot to par savu oriģināldarbu, arī ir plaģiāts.[7]

 

Kāda ir labā prakse, kādi ir riski un kā tiek risinātas konfliktsituācijas?

Ir vairākas iespējas, kā iegūt vizuālos materiālus:

1. fotografēt vai zīmēt pašam un izmantot šos attēlus jebkādā nepieciešamā veidā;

2. vienoties ar fotogrāfu vai mākslinieku, vai videomateriālu veidotāju, lai tas nofotografē, uzzīmē vai nofilmē nepieciešamos attēlus un nodod tos pasūtītāja rīcībā;

3. meklēt citu personu fotografētos vai zīmētos materiālus internetā,  un pārliecināties par tiesībām šos materiālus izmantot – atrast un izlasīt licenci, kā šos darbus atļauts izmantot. Ja licence nav pievienota, tas nozīmē, ka atļauja nav dota, un darbu izmantot nedrīkst!

Autors savas tiesības var administrēt vai nu individuāli – pats vai ar sava pilnvarotā pārstāvja starpniecību – vai kolektīvi – ar autoru mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību.[8] Pēc autora nāves līdz tiesību aizsardzības termiņa beigām autora tiesības administrē autora mantinieki, kuriem ir saistoši autora vai iepriekšējo mantinieku noslēgtie līgumi. Autora personiskās tiesības izziņot darbu, kā arī tiesības aizsargāt autora personiskās tiesības pāriet autora mantiniekiem.[9]

Ja ir skaidrs sākotnējais tiesību subjekts, tiesību pārejai atvasināto tiesību subjektam juridisku šķēršļu nav un tiesību pāreja var notikt uz savstarpējās vienošanās jeb līguma pamata. 

Pasūtot attēlu izgatavošanu citai personai, ir jānoslēdz līgums ar fotogrāfu vai mākslinieku (turpmāk tekstā – autors), iekļaujot tajā atļauju attēlu izmantošanai visos pasūtītajam nepieciešamajos veidos, piemēram, publicēt attēlus reklāmas bukletos, izplatīt bukletus saviem klientiem, padarīt attēlus vai videomateriālus pieejamus internetā, iekļaujot savā interneta vietnē vai uzņēmuma profilā sociālajos tīklos u. tml. 

Darbu veidošanu pēc pasūtījuma regulē Autortiesību likuma 13. pants, nosakot, ka autoram jāizpilda viņam pasūtītais darbs saskaņā ar līguma noteikumiem un jānodod tas pasūtītājam izmantošanai līgumā noteiktajā termiņā un norādītajā kārtībā.

Ja autors ir kolektīvā pārvaldījuma organizācijas biedrs[10], atļauju var iegūt no kolektīvā pārvaldījuma organizācijas AKKA/LAA, samaksājot autoru noteikto tarifu[11] par darba veida izmantošanu konkrētā situācijā un saņemot attiecīgo licenci. 

 

Kas ir līgums un kā to jānoslēdz? 

Saskaņā ar Civillikumu[12] līgums ir vairāku personu ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību, ka pie katra saistību līguma būtības pieder savstarpējs apsolījums un tā pieņemšana no abām pusēm, bet vienpusējs solījums, kuru vēl nav pieņēmusi otra puse, nenodibina nekādu saistību. 

Dažādu valstu tiesību sistēmās pastāv dažādi nosacījumi par līgumu jeb kontraktu veidiem. Vispirms tos iedala mutiskajos un rakstiskajos kontraktos. Vienkāršie kontrakti aptver kā mutiskos kontraktus, kā arī tādus, kam jābūt rakstiskā formā. Vienkāršo kontraktu piemērs ir t. s. neformālais kontrakts, kam nav ar likumu stingri noteiktas formas. Mutiskie kontrakti tiek atzīti un izpildīti tiesās ar dažādiem nosacījumiem. Rakstisks kontrakts ir rakstiska saistība, kas tiek īstenota ar likuma spēku, ja tā ir noformēta likumā noteiktā veidā.[13]

Tātad ne vienmēr līgumam ir jābūt noslēgtam rakstveidā, to var noslēgt arī mutiski, piemēram, sarunas gaitā, kad piekrišana tiek dota, vienkārši pamājot ar galvu. Taču strīda gadījumā šāda līguma pastāvēšana būs jāpierāda. To var pierādīt ar jebkuriem pierādīšanas paņēmieniem, tostarp liecinieku pieaicināšanu. Ir noteikti tikai atsevišķi gadījumi, kad noteikti jābūt rakstveida līgumam, piemēram, ja autors atļauj izdevniecībai publicēt savu darbu, vai filmas producentam – veidot no tā audiovizuālu darbu (filmu).[14]

Tomēr, lai izvairītos no iespējamiem strīdiem un nodrošinātos pret neatbilstošu darba izmantošanu, ieteicams noslēgt līgumu rakstiskā formā. Ņemot vērā autortiesību aizsardzības ilgo periodu, ilgāku laiku pēc autora nāves, piemēram, darba izmantotāju mantiniekiem var būt lielas grūtības pierādīt, ka darba izmantošanas tiesības kādreiz ir tikušas nodotas viņu vecākiem. Ja ķermeniskas lietas īpašuma tiesību gadījumā šī tiesību ieguve varētu tikt apliecināta ar reālo valdījumu, tad bezķermenisku lietu tiesību piederību šādā veidā parasti nevar pierādīt. Darba izmantotājs savas tiesības var pierādīt tikai ar līguma palīdzību.

 

Creative Commons 

Internetā ir plaši pieejami dažādi autordarbi (mūzika, filmas, attēli u. tml.), kuru izmantošanu to autori ir atļāvuši saskaņā ar t. s. atvērtā satura licenci (Creative Commons – angļu val.). Parasti ar šādām licencēm atļauja izmantot attiecīgo darbu tiek piešķirta ikvienam, un nav jāsazinās ar autoriem (vai mantisko tiesību pārņēmējiem) un blakustiesību īpašniekiem. Vairāk informācijas par šīm licencēm var iegūt ASV dibinātās organizācijas Creative Commons interneta vietnē[15]. Vienmēr rūpīgi ir jāiepazīstas ar licences noteikumiem, jo tie var atšķirties – kāds autors ir atļāvis savus darbus izmantot komerciāli vai pārveidot, cits nav, bet atsauce uz avotu jādod jebkurā gadījumā. 

Piemēram, fotoattēlu meklēšanas vietnē Flickr var atrast dažādus attēlus ar dažādām izmantošanas atļaujām.[16] Nekomerciālai izmantošanai (Non-commercial Licence) atļauti attēli izmantojami tikai šādi: ir atļauts kopēt, izplatīt, izpildīt gan pašu darbu, gan uz tā balstītos atvasinātos darbus, bet tikai nekomerciāliem mērķiem. Tātad šos attēlus nedrīkst ievietot preču vai pakalpojumu reklāmās. Savukārt darbus, kurus nav atļauts atvasināt (No Derivative Works) drīkst izmantot tikai šādi: kopēt, izplatīt, padarīt pieejamus, bet nedrīkst veidot atvasinātus darbus.

Tomēr šī atļauju izsniegšanas sistēma, kas samērā plaši tiek izmantota ASV un dažās citās valstīs, ne visos gadījumos atbilst autortiesību noteikumiem Eiropas Savienībā, piemēram, Latvijā attēli ar šādām licencēm nevarēs tikt izmantoti gadījumos, kad likumā ir noteikts obligāts kolektīvais pārvaldījums[17] (ar organizāciju AKKA/LAA, Laipa, LaPAA vai Latrepro starpniecību), – publiska izpildījuma vai reprogrāfiskās reproducēšanas gadījumos. Turklāt, atrodot kādu attēlu internetā, ir jābūt pietiekamai pārliecībai, ka atļauju šo darbu izmantošanai tiešām ir devis pats autors. Diemžēl nereti sastopamas interneta vietnes, kuru īpašnieks izliekas par “sabiedrības interešu sargu” un atļauj izmantot attēlus, kuru izmantošanai nav saņēmis atļauju no autoriem (vai viņa tiesību pārņēmēja).

Ir jābūt ļoti uzmanīgiem, izmantojot attēlus, kas pieejami internetā. Pretējā gadījumā var izveidoties situācija, kad autors atrod savu darbu izmantotu bez atļaujas un vēršas pret izmantotāju, lai pieprasītu iespējamo zaudējumu vai morālā kaitējuma atlīdzināšanu.

 

Kas par attēlu neatļautu izmantošanu draud – teorētiski un praktiski

Autortiesību likums aizliedz izmantot autortiesību objektu, ja nav saņemta autortiesību subjekta atļauja (40. pants). Ja ir noticis šo noteikumu pārkāpums, autortiesību subjekts ir tiesīgs aizliegt sava darba turpmāku izmantošanu, ir tiesīgs prasīt, lai pārkāpējs atzīst viņa tiesības, kā arī atlīdzina tam radītos zaudējumus un morālo kaitējumu (69. pants).

Autortiesību pārkāpums ir pats šādas darba izmantošanas fakts, tā ir darbība, ar kuru aizskartas autoru (vai tiesību turētāju) vai blakustiesību īpašnieku personiskās vai mantiskās tiesības, piemēram, bez autora iepriekšējas atļaujas darbs ir nokopēts, ievietots interneta vietnē, pārveidots vai, izmantojot darbu, nav norādīts tā autors. Par autortiesību pārkāpšanu ir paredzēta civiltiesiskā, administratīvā, bet – būtiska kaitējuma nodarīšanas gadījumā – arī krimināltiesiskā atbildība. Līdz ar to autortiesību pārkāpējam var iestāties viņam nelabvēlīgas sekas, tostarp pienākums atlīdzināt autoram radušos zaudējumus un kompensēt morālo kaitējumu.[18]

 

Sodi par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem

Latvijā intelektuālā īpašuma tiesības šobrīd var aizsargāt civiltiesiskā kārtībā (zaudējumu atlīdzināšana) un kriminālprocesa ietvaros (soda piemērošana). 

Administratīvās atbildības piemērošana patlaban ir apgrūtināta, jo Administratīvo pārkāpumu kodeksa (APK)[19], kas noteica sodu par autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanu (fiziskajām personām līdz septiņsimt eiro, bet juridiskajām personām līdz septiņtūkstoš simt eiro, konfiscējot autortiesību un blakustiesību pārkāpuma objektus un to nesējus) kopš 2020. gada 1. jūlija ir zaudējis spēku, un ir pieņemts jauns likums – Administratīvās atbildības likums[20], kurā konkrēti sodi vairs netiek noteikti. Soda nosacījumi līdz ar Administratīvās atbildības likuma spēkā stāšanos bija jāpārnes uz Autortiesību likumu, taču tas vēl nav izdarīts.

Kriminālprocess tiek ierosināts gadījos, ja ir nodarīts zaudējums, kas sasniedz būtiskā kaitējuma robežu:

1. nodarīts mantisks zaudējums, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī nav bijis mazāks par piecu tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu (2020. gadā – 2150 eiro), un apdraudētas vēl citas ar likumu aizsargātās intereses;

2. nodarīts mantisks zaudējums, kas noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī nav bijis mazāks par desmit tai laikā Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu (2020. gadā – 4300 eiro);

3. ievērojami apdraudētas citas ar likumu aizsargātās intereses (23. panta pirmā daļa).[21]

Kriminālā atbildība ir noteikta Krimināllikuma[22] 148. pantā, un tas ir: brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai piespiedu darbs, vai naudas sods. Ja pārkāpumu izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās vai ja tas izdarīts lielā apmērā, sods tiek attiecīgi palielināts – līdz pat brīvības atņemšanai uz laiku līdz sešiem gadiem, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos un ar probācijas uzraudzību.

 

Zaudējumu atlīdzināšanas tiesiskais regulējums 

Vispārējās tiesību normas par zaudējumu atlīdzības noteikšanu ir fiksētas Latvijas Republikas Civillikumā, kas ir galvenais privāto tiesību normatīvais akts Latvijā. Katrs tiesību aizskārums, t. i., katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. Kompensāciju par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc saviem ieskatiem, ņemot vērā morālā kaitējuma nopietnību un sekas. Morālo traumu pierāda persona, kura cietusi zaudējumus (Civillikuma 1635. pants).

Katrs zaudējums, kas nav nejaušs, ir jāatlīdzina (Civillikuma 1775. pants). Taču jautājums par to, cik liels ir zaudējums, kas jāatlīdzina, vienmēr ir bijis aktuāls un ir atradies gan tiesību īpašnieku, gan tiesībsargājošo institūciju redzeslokā. Novērtēt zaudējumu atlīdzības apjomu ir iespējams divos veidos – aprēķināt reālos zaudējumus, kas radušies autoram viņa darba prettiesiskas izmantošanas dēļ (atrautā peļņa) vai arī noteikt to atbilstoši summai, kādu autors būtu varējis iegūt, pārdodot savu darbu (licences cenai). Tomēr tiesas nereti pieprasa pierādīt atrauto peļņu jeb aprēķināt zaudējumus saskaņā ar Civillikuma prasībām, ko nemateriālo tiesību aizskāruma gadījumā ir ļoti grūti aprēķināt. Ja ķermeniskas lietas cenu (un līdz ar to arī zaudējumus) aprēķināt ir samērā viegli, tad gluži citādi ir ar bezķermeniskām lietām (attēlu, dziesmu, filmu, datorprogrammu u. tml.). Ir ļoti grūti, bet reizēm pat neiespējami aprēķināt, cik, piemēram, komponists būtu ieguvis, ja viņa dziesma netiktu bez viņa ziņas padarīta pieejama internetā.

Tiešos zaudējumus novērtē cenās, ko izmanto apsūdzības apjoma noteikšanai. Kriminālprocesa likuma[23] 125. panta otrajā daļā ietverts fakta legālās prezumpcijas princips attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām vai tiesībām uz preču zīmi. Saskaņā ar minēto normu uzskatāms par pierādītu, ka persona ir pārkāpusi tiesiskā īpašnieka autortiesības, blakustiesības vai tiesības uz preču zīmi, ja vien tā nespēj ticami izskaidrot vai pamatot šo tiesību iegūšanu vai izcelsmi. Tas nozīmē, ka policijai vai prokuratūrai nav jāpierāda, ka personai nav tiesību izmantot kādu tiesību objektu (fotogrāfiju, mūzikas ierakstu, filmu, literāru darbu u. tml.), kas atrodas pie viņa. Tā vietā pašai personai ir jāuzrāda dokumenti, kas apliecina viņas tiesības izmantos šos tiesību objektus.

Civillikuma 1786. pantā ir noteikts, ka, novērtējot zaudējumus, jāievēro ne vien galvenās lietas un tās piederumu vērtība, bet arī pametums, kas netieši nodarīts ar zaudējuma nesēju notikumu, un atrautā peļņa. Civillikuma 1787. pants nosaka, ka, aprēķinot atrauto peļņu, nedrīkst būt šaubu vai vismaz jābūt pierādītam līdz tiesisku pierādījumu paticamības pakāpei, ka šāds pametums cēlies, tieši vai netieši, no tās darbības vai bezdarbības, ar ko zaudējums nodarīts (1787. pants). Taču, ja zaudējumu atlīdzības prasījums izriet nevis no līgumiskas saistības pārkāpuma, bet no darbības, kas pati par sevi bijusi prettiesīga, tad zaudējuma vērtējums samērojams ar priekšmeta vērtību zaudējuma nodarīšanas laikā (1792. pants).

Civilprocesa likumā [24] ir noteikta procedūra, kādā praktiskā veidā jānodrošina tas aizsardzības līmenis, ko intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem paredz materiālās tiesību normas:

1. 250.¹⁰ pantā ir definēts pagaidu aizsardzības noteikšanas pamats un līdzekļi;

2. 250.¹¹ pantā noteikta kārtība, kādā pagaidu aizsardzības līdzekļi nosakāmi pirms prasības celšanas;

3. 250.¹⁶ pantā detalizēti noteiktas tiesības uz informāciju. 

 

Kāda ir tiesu prakse, spriedumi, sodi?

Kā piemēru attēlu neatļautai publiskošanai internetā var minēt 2017. gadā Eiropas Savienības tiesā (EST) izskatīto lietu par fotogrāfijas publiskošanu skolas iekšējā tīklā Vācijā (t. s. Renkhofa lieta)[25]. Strīds bija starp Vācijas Ziemeļreinas Vestfālenes zemes skolu un fotogrāfu Dirku Renkhofu (Dirk Renckhoff) par viņa fotogrāfijas[26], kas tika atrasta internetā, izmantošanu skolnieces referātā, kas pēc tam tika ievietots skolas iekšējā tīmekļvietnē. Zem attēla, kas bija lejupielādēts no vietnes www.schwarzaufweiss.de (digitāls ceļojumu žurnāls ar tādu pašu nosaukumu), skolniece ievietoja atsauci uz šo vietni, nenorādot fotogrāfijas autoru. Tiesa nosprieda, ka, lai gan primāri darbs ir ticis izmantots izglītības mērķiem, tomēr pēc tam ir notikusi jauna darba publiskošana internetā, kas pārsniedz izglītības mērķi. Šāds nolēmums tikla pieņemts, par spīti faktam, ka Vācijas Autortiesību likums[27] (60.^a panta otrā daļa) atļauj izglītības iestādēs izglītības mērķiem ilustrācijas reproducēt pilnā apmērā.

Zviedrijas tiesā tika izskatīts strīds starp autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un interneta enciklopēdijas “Vikipēdija” veidotājiem Wikimedia Sweden par to, ka interneta vietnē offentligkonst.se tika izvietoti publiskās vietās esošu mākslas darbu attēli. “Vikipēdija” atsaucās uz Zviedrijas likumu un Eiropas Savienības noteikumiem, kas atļauj publiskā vietā izstādītus darbus izmantot, tostarp padarīt pieejamus internetā, ja tas netiek darīts komerciālos nolūkos.[28] Zviedrijas Augstākā tiesa pieņēma nolēmumu lietā[29], nospriežot, ka šāda izmantošana neiztur, tā saukto, “trīs soļu testu”, jo tā ļauj plaši izmantot autoru darbus, nesniedzot nekādu kompensāciju autoriem. Līdz ar to tiesības tiek aizskartas lielākā mērā, nekā šis ierobežojums paredz. Šai gadījumā pat nav svarīgi, ka izmantojums ir nekomerciāls.[30] Lai gan šī vietne bija pieejama sabiedrībai bez maksas, tika atzīts, ka šāda izmantošana pārmērīgi ierobežo autoru likumīgās intereses, tādēļ nav atļauta.[31] Līdz ar to tika atzīts, ka saskaņā ar patlaban eksistējošo tiesisko regulējumu publiskās vietās izstādītu autordarbu, kuriem ir spēkā tiesību aizsardzības termiņš, ievietošana internetā nav atļauta. Pēc tiesas sprieduma lapa ir slēgta un tās vietā ir izvietots skaidrojums, ka saskaņā ar tiesas spriedumu Wikimedia Sweden ir jāmaksā tiesas izdevumi un kompensācija aptuveni 750 000 SEK apmērā.[32]

 

Foto: Agnese Neija