Ingrīda Veikša. Muzeja tiesības ekspozīcijas izveidē

Iedomāsimies, ka ir muzejs, kurā tiks veidota jauna ekspozīcija. Muzejam pašam nekā nav. Ko muzejs drīkst izmantot un no kā veidot ekspozīciju bez kāda autortiesību aizskāruma?

 

Kādas ir muzeju tiesības izmantot autordarbus?

Muzejs ir institūcija, kura kalpo sabiedrībai un tās attīstībai un kura iegūst, uzkrāj, saglabā, pēta, popularizē un eksponē materiālo un nemateriālo cilvēces mantojumu. Muzeja pamatfunkcijas ir muzeja krājumu komplektēšana un izpēte, kā arī sabiedrības izglītošana, izmantojot ekspozīcijas, izstādes un izglītojošas programmas.[1]

Muzejiem ar Autortiesību likumu[2] ir noteikta atļauja bez prasīšanas autoram un bez atlīdzības samaksas reproducēt to krājumā esošus darbus, lai tos saglabātu vai lai aizstātu muzeja krājumā esošu darbu, kas sabojāts vai kļuvis nelietojams. Šāds izmantojums nedrīkst būt komerciāls, jāpastāv nosacījumam, ka nav iespējams kopiju iegūt citā pieņemamā veidā. Tomēr reproducēt ciparu formātā drīkst tikai Latvijā publicētus autordarbus un tikai tādus, kuri nav pieejami komerciālā apritē.

Jaunā ES direktīva 2019/790[3], kas šobrīd tiek iestrādāta Autortiesību likumā, būtiski paplašinās muzeju tiesības darbu saglabāšanā. Turpmāk kultūras mantojuma iestādes (tostarp – muzeji) drīkstēs reproducēt to kolekcijās pastāvīgi esošus darbus jebkādā formā vai datnesī, ja tas tiks darīts saglabāšanas nolūkā.  

Atsevišķs regulējums attiecas uz komersantiem (mākslas darbu galerijām, mākslas saloniem, interneta veikaliem, izsoļu namiem u. tml.), kuri veic vizuālās mākslas oriģināldarbu (glezna, kolāža, zīmējums, gravīra, litogrāfija, skulptūra, gobelēns, keramikas vai stikla izstrādājums, fotogrāfija u. tml.) pārdošanu. Ja oriģināldarbs tiek pārdots, autoram ir tiesības saņemt noteikta apjoma atlīdzību caur kolektīvā pārvaldījuma organizāciju (turpmāk – KPO).

 

Vai muzejs drīkst izmantot ekspozīcijas veidošanā darbus, kas iegūti no antikvariātiem vai kolekcionāriem?

Saskaņā ar Muzeju likumu[4] muzejam ir tiesības slēgt civiltiesiskus darījumus, lai sekmētu muzeja krājuma saglabāšanu, papildināšanu, izpēti, kā arī citus darījumus, kas nepieciešami muzeja darbības nodrošināšanai.

Tas nozīmē, ka muzejs drīkst iegūt autordarbu (fotogrāfijas, grāmatas, dizaina priekšmetus u. tml.) oriģinālus vai kopijas, kā arī blakustiesību objektus (filmas, skaņu ierakstus) jebkādā veidā no jebkurām personām, kuru īpašumā tie likumīgi atrodas. Muzejs drīkst tos ievietot savā ekspozīcijā. 

Šie oriģināli vai kopijas ir autordarbu materiālie nesēji. Jāatceras, ka autordarbs nekādā mērā (juridiski) nav saistīts ar tā materiālo nesēju, un nesēja pāreja no vienas personas otrai nav saistīta ar autortiesību pāreju. Muzejs šo darbu var tikai uzglabāt un eksponēt atbilstoši savām funkcijām. Taču nedrīkst to reproducēt (citādi, kā tikai saglabāšanas vajadzībām), nedrīkst to publicēt, izplatīt vai ievietot internetā.

Protams, vienmēr var izmantot darbus, kuru autori miruši pirms vairāk nekā 70 gadiem, jo tad šo darbu aizsardzības periods ir beidzies. Taču, iespējams, ka šo darbu nesēji (papīrs, audekls, skaņu lente, disks u. tml.) pieder kādai personai (piemēram, kolekcionāram), kurš to ir iegādājies savai kolekcijai, ir glabājis, nodrošinājis pareizo gaisa temperatūru un mitrumu u. tml., līdz ar ko vēlas saņemt atlīdzību par šī nesēja nodošanu (īslaicīgi vai pastāvīgi) muzeja īpašumā.

Kolekcionāri drīkst prasīt naudu par savā īpašumā esošo materiālo nesēju uzglabāšanu, tīrīšanu, saudzēšanu, pārdošanu muzejam u. tml. Taču viņiem nav tiesību atļaut vai aizliegt šajā nesējā materializētā autordarba izmantošanas apjomu vai kārtību. Atļauju šāda veida izmantošanai var dot tikai pats autors, viņa mantinieks vai KPO.

 

Vai drīkst izmantot attēlus no vecām avīzēm, goda plāksnēm, kolhozu laiku portretu galerijām?

Pamatnoteikums ir, ka jāzina autors, lai varētu no viņa paša (vai mantinieka, vai KPO) saņemt atļauju darbu izmantot. Tomēr Autortiesību likums nepiešķir autoram tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu ievietošanu muzeja krājumā vai izstādīšanu muzeja ekspozīcijā. Līdz ar to saprotams, ka šādām darbībām autora atļauja nav nepieciešama. Taču tā ir nepieciešama gadījumos, kad muzejs vēlas šo darbu reproducēt, publicēt, izplatīt, ievietot internetā u. tml.

Lai nodrošinātu muzejiem iespēju izmantot darbus arī tādos gadījumos, kad autoru atrast nav iespējams, ES ir izveidots jauns tiesiskais regulējums, pieņemot direktīvu 2012/28/ES[5]. Tas ir ieviesis speciālu režīmu attiecībā uz šiem darbiem, nosaucot tos par nenosakāmu autortiesību subjektu darbiem jeb “bāreņu darbiem” (tulkojums no angļu valodas termina orphan works, kas lietots direktīvā). 

Šis regulējums ir iekļauts arī Latvijas Autortiesību likumā: ja kāds darbs, kas publicēts grāmatā, žurnālā, laikrakstā vai citā rakstveida materiālā, atrodas muzeja krājumā bez norādes par autoru, un autoru pēc rūpīgas meklēšanas nav izdevies noskaidrot vai atrast, tad muzejam ir atļauts šo darbu gan reproducēt, tostarp arī ciparu formātā, gan padarīt pieejamu sabiedrībai globālajā tīmeklī.[6]

 

Ja muzeja veidotāju rīcībā nav pašu veikta pētījuma, vai drīkst paņemt kādas organizācijas izdota, vai atsevišķa autora grāmatu un balstīties uz to?

Jebkuru autordarbu var izmantot kā uzziņas avotu, lai veidotu muzeja ekspozīciju vai iegūtu informāciju par muzeja krājumiem. Drīkst izmantot šī autordarba citātus pētniecībai atbilstošā apjomā, atsaucoties uz darba autoru un avotu (grāmatu).

 

Vai muzeja ekspozīcijas izveidei drīkst izmantot idejas, kas jau kaut kur publicētas vai publiskotas?

Idejas netiek aizsargātas. Aizsargāts ir tikai to materializētais veidols (jebkādā formātā vai izpausmē). Tikko ideja ir izteikta, aprakstīta, publicēta vai publiskota, tā vairs nav ideja, bet gan darbs, ko aizsargā autortiesības. 

Atbilstoši Bernes konvencijai[7] un WIPO Autortiesību līgumam[8], autortiesību aizsardzība neattiecas uz idejām, procesiem vai darbības metodēm kā tādām, bet gan tikai uz to materializēto izpausmi. Tas nozīmē, ka netiek aizsargāta ideja par kādas konkrētas muzeja ekspozīcijas rīkošanu kā tādu, iekļaujot tajā dažādus jaunradītus autortiesību objektus, taču tiek aizsargāta citām personām piederošo autortiesību objektu izmantošana bez atļaujas. Latvijas Autortiesību likums nosaka, ka autortiesības uz darbiem jebkādā materializētā formā pieder autoram vai viņa mantiniekiem, kā arī citiem autora tiesību pārņēmējiem (autortiesību subjektiem). Likums aizliedz izmantot autordarbus objektus, ja nav saņemta atļauja. 

Nav pieļaujams izmantot cita muzeja ekspozīcijai raksturīgos elementus un tos atdarināt.

Ja muzejam iepatīkas kāds dizaina risinājums, kuru tas vēlas izmantot savā ekspozīcijā, ir iespējams pasūtīt tam pašam māksliniekam izveidot līdzīgu dizainu savai ekspozīcijai. Tomēr jāskatās dizainera līgums ar pirmo pasūtītāju – cik lielā apjomā viņš ir nodevis savas tiesības un vai viņš vispār ir tiesīgs veidot kaut ko līdzīgu citam pasūtītājam.

 

Kā nodrošināties pret konkursos iesniegto darbu neatļautu izmantošanu? Ko darīt, ja bez atļaujas tiek izmatoti konkursos iesniegtie darbi, ko veic konkursa organizatori. Viens no konkursā iesniegto darbu autoriem tiek atzīts par uzvarētāju un saņem pasūtījumu. Bet pārējo pretendentu iesniegtie darbi tiek izmantoti bez atļaujas kā “iedvesmas avots”.

Tā nedrīkstētu būt! Neko nedrīkst izmantot bez atļaujas, arī konkursa rīkotāji ne.

Iesniedzot savus darbus konkursam, vienmēr rūpīgi jāskatās konkursa nolikumā, vai tur nav rakstīts, ka rīkotāji pēc tam ar iesniegtajiem darbiem drīkst rīkoties pēc saviem ieskatiem. Ja tā ir ierakstīts un ja autors ir iesniedzis savu darbu, tad viņš šādai izmantošanai ir piekritis.

Tāpēc ieteicams pirms savu darbu iesniegšanas konkursam prasīt tā rīkotājiem parakstīt konfidencialitātes līgumu. Tas nav nekādi atzīstams par “iedvesmas avotu”, ja darbi vai to raksturīgie elementi apzināti tiek izmantoti bez atļaujas. Iedvesma var būt tikai neapzināta, tā izriet no zemapziņas, nevis atdarinot konkursam iesniegtu darbu.

 

Kā iegūt tiesības ekspozīcijas izveidē izmantot video ierakstus? 

Televīziju, producentu, arhīvu īpašumā var būt dažādi videomateriāli, kurus muzejs grib demonstrēt savas ekspozīcijas laikā. Tomēr nepietiek ar videokasetes vai diska iegūšanu savā īpašumā, ir nepieciešams iegūt arī tiesības to publiski izpildīt muzeja telpās. Tas attiecas gan uz videoierakstā izmantotajiem autordarbiem, gan personām. 

Ja atļauja netiks iegūta, muzeja ekspozīcijā varēs atrasties tikai materiālais nesējs, bet tiesību to demonstrēt nebūs. Parasti šīs tiesības var iegūt no producenta vai televīzijas (ja viņiem šīs tiesības ir nodotas). Ja ne – atļauja publiskam izpildījumam būs jāiegūst no autorus pārstāvošās KPO – AKKA/LAA. 

AKKA/LAA noteiktie tarifi muzikālu darbu publiskam izpildījumam muzeju sarīkojumos (literārie vakari, dzejas pēcpusdienas, literāri muzikāli koncerti, autorvakari u. tml.) ir seši procenti no biļešu bruto ieņēmumiem. Ja sarīkojuma apmeklētājiem netiek pārdotas biļetes, tad samaksa ir 5,69 EUR par vienu sarīkojumu[9]

Ja tiks atskaņoti mūzikas skaņu ieraksti, būs jāsaņem licence gan no AKKA/LAA, gan no izpildītājus un fonogrammu producentus pārstāvošās KPO – “Laipa”.

 

Vai muzeja ekspozīcijas aprakstā ir jābūt norādītiem muzeja darbinieku vārdiem? 

Jebkuram autoram ir tiesības pieprasīt, lai viņa vārds būtu pienācīgi norādīts visās kopijās un jebkurā ar viņa darbu saistītā publiskā pasākumā, vai pieprasīt pseidonīma lietošanu vai anonimitāti.[10] Taču likums nenosaka, ka tas būtu obligāti darāms, ja autors nav pieprasījis. Par to noteikti ir jāvienojas darba līgumā, ar kuru muzeja darbinieks nodod muzejam savu darbu izmantošanas tiesības.

Darba vietā, arī muzejā, visu darbinieku līgumos noteikti jābūt iekļautam nosacījumam, ka visus autordarbus (projektus, maketus, fotogrāfijas, grafikas, preses relīzes u. tml.), ko darbinieks radījis, atrodoties darba attiecībās (atbilstoši amata aprakstam), viņš nodod darba devējam. Būtu jāieraksta arī, ka tos drīkst izmantot citi muzejā strādājošie kolēģi savu darba uzdevumu veikšanai. 

Ja tiks noslēgts darba līgums, kurā nebūs atrunāta tiesību pāreja, tad var notikt tā, ka muzejs ilgu laiku maksā darbiniekam algu par, piemēram, kādas ekspozīcijas projekta izveidi, bet, beidzoties darba attiecībām, šis darbinieks aizies ar visu projektu un izmantos to saviem vai konkurējoša uzņēmuma mērķiem.

 

Foto: Agnese Neija



[1] Muzeju likums. 7. pants. Pieņemts: 15.12.2005. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, Nr. 1, 03.01.2006. 

[2] Autortiesību likums. 23.pants. Pieņemts: 06.04.2000. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, Nr. 148/150. 

[3] Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/790 (2019. gada 17. aprīlis) par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū, ar ko groza Direktīvas 96/9/EK un 2001/29/EK.

[4] Muzeju likums. Pieņemts: 15.12.2005.Publicēts: Latvijas Vēstnesis, Nr. 1, 03.01.2006.

[5] Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 25. oktobra direktīvas 2012/28/ES par dažiem atļautiem nenosakāmu autortiesību subjektu darbu izmantošanas veidiem.

[6] Autortiesību likums, 62.1–62.3 pants.

[7] Bernes konvencija par literatūras un mākslas darbu aizsardzību. Parakstīta Bernē 1886. gada 9. septembrī, revidēta Parīzē 1971. gada 24. jūlijā, papildināta 1979. gada 28. septembrī. Publicēts: Latvijas Vēstnesis, 21.02.2003.

[8] Vispasaules intelektuālā īpašuma organizācijas (WIPO) līgums par autortiesībām Apstiprināts diplomātiskajā konferencē 1996. gada 20. decembrī, Ženēvā. Publicēts: Oficiālais Vēstnesis, L 089, 11.04.2000, 8.– 14lpp

[10] Autortiesību likums, 14. pants.

Ingrīda Veikša

Dr. iur. zvērināta advokāte