Ineta Zelča Sīmansone: Vai kopš mūsu pēdējās tikšanās reizes Latvijas Kara muzejā, kad diskusijā “Kā runāt par karu muzejā” skārām arī krīzes plāna tēmu, ir kaut kas pavirzījies uz priekšu (saruna notiek 15. jūlijā)?
Uldis Zariņš: Jā. Darbs norisinās gana intensīvi, darba grupa tiekas reizi divās nedēļās. Šis jautājums ir viena no mūsu šībrīža prioritātēm, bet mēs negribam to izdarīt pavirši. Protams, karadarbība Ukrainā bija liels šoks visām kultūras mantojuma iestādēm, tai skaitā muzejiem. Pirmais jautājums, ko mums muzeji uzdeva, bija – vai ir kāda patvertne, ko izmantot muzeju krājumu drošai uzglabāšanai šādas krīzes gadījumā. Taču tas ir tikai viens no risināmajiem jautājumiem, jo jebkurā krīzes situācijā, kā mēs darba grupā esam vienojušies, ir trīs iesaistes līmeņi (pie tam mēs runājam ne tikai par militāro apdraudējumu, bet par jebkuru apdraudējumu civilās aizsardzības kontekstā, sākot ar plūdiem un ugunsgrēkiem – salīdzinoši ikdienišķākiem, bet daudz reālākiem riskiem). Darba grupas ieskatā, ja muzejs vai cita kultūras mantojuma institūcija ir labi sagatavojusies, piemēram, ugunsgrēkam, ir izdarītas jau trīs ceturtdaļas darba arī attiecībā uz citiem apdraudējumiem. Arī kara gadījumā rīcība apdraudējuma iestāšanās gadījumā ir līdzīga, jebkurā scenārijā primāri ir jārisina jautājums par krājuma glābšanu, atšķiras tikai nianses, piemēram, kara situācijā jārēķinās, ka atbildīgajiem dienestiem ir jārisina arī citi jautājumi, līdz ar to lielāka atbildība gulstas uz paša muzeja pleciem. Atkarībā no apdraudējuma mēroga un rakstura mēs redzam minētos trīs iesaistes līmeņus. Pirmkārt, pašam muzejam ir jābūt gatavam krīzes situācijām. Tas nozīmē, ir jābūt iekšējam darbības algoritmam, kas tiek iedarbināts apdraudējuma situācijā kopā ar atbildīgajiem dienestiem, kas atbildīgi par krīzes pārvarēšanu, – visbiežāk tas ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests [VUGD]. Tad, ja krīze ir apjomīgāka un neskar tikai konkrētu institūciju, piemēram, meža ugunsgrēki, kas var apdraudēt arī tuvumā esošos muzejus, būtu jāiesaistās pašvaldībām un to civilās aizsardzības komisijām, kas, starp citu, lielu darba apjomu veica Covid-19 krīzes pārvarēšanā. Mums jābūt drošiem, ka arī pašvaldības ir sagatavojušās specifiskajiem riskiem attiecībā uz kultūras mantojuma iestādēm un ir iekļāvušas muzejus un citas kultūras iestādes savos teritoriālajos civilās aizsardzības plānos. Esam izanalizējuši pašvaldību civilās aizsardzības plānus un secinājuši, ka tajos visbiežāk kultūras mantojuma glābšana nav pieminēta, un, ja ir, tad visai formāli un virspusēji. Šobrīd gan nav arī prasības šādu kultūras mantojuma glābšanu iekļaut pašvaldību civilās aizsardzības plānos, un, mūsuprāt, tas būtu jāmaina. Trešais iesaistes līmenis ir, ja krīze skar visu valsti, piemēram, militārs apdraudējums. Skaidrs, ka šādā situācijā ar muzeja paša vai pašvaldības kapacitāti vairs nepietiek, līdz ar to kļūst aktuāla valsts iesaiste – piemēram, darbu evakuācija ārpus valsts vai glabāšana kādā centralizētā novietnē, vai resursu piesaiste transportēšanai, Bruņoto spēku vai zemessardzes iesaiste…
IZS: Bet tas trešais punkts tad mani arī visvairāk interesē. Tā kā visas nacionālās vērtības, izņemot Turaidas muzeju un Rundāles muzeju, glabājas Rīgā, tad vai kopš marta, kad mēs tikāmies Latvijas Kara muzeja diskusijā, ir progress un vai Rīgas muzeji ir sapratuši un instruēti, kas viņiem apdraudējuma gadījumā jādara?
UZ: Mēs līdz galam nezinām, kāda situācija šobrīd ir muzejos. Krājuma saglabāšanas plāna esamību prasa akreditācija, tāpēc tādam ir jābūt katrā muzejā, un tam vajadzētu paredzēt arī krājuma glābšanu krīzes situācijā. Taču mēs īsti nezinām, cik šie plāni ir kvalitatīvi. Tāpēc mēs esam sagatavojuši aptaujas anketu visiem muzejiem, lielākajām reģionālajām bibliotēkām u. c. mantojuma iestādēm, lai apzinātu status quo. Nākamais solis tad būs vadlīnijas, semināri un citi izglītošanas un informēšanas mehānismi, lai palīdzētu iestādēm sagatavoties krīzes situācijām. Tad arī kļūs skaidrāks, kādi pasākumi jāparedz otrajā un trešajā iesaistes līmenī. Mēs apmēram to zinām, esam pētījuši citu valstu pieredzi, darba grupā ir divi eksperti, kas piedalījušies starptautiskās mācībās. Gribētos teikt, ka nepieciešamā ekspertīze Latvijā ir. Taču kopumā plāns jau nebūs tikai kaut kādi administratīvi lēmumi, ka būs viens angārs valstī, kur krīzes brīdī glabāt muzeju krājumus. Tā būs ceļa karte turpmākajam darbam, kurā būs jāiesaistās visiem. Viena no plāna sastāvdaļām noteikti būs vadlīnijas, kuras katrs muzejs varēs izmantot, lai sagatavotos krīzes situācijām. Un tas sākas no pavisam vienkāršām lietām – darbinieku apziņošanas kārtības, kritiskā personāla noteikšanas, katra darbinieka pienākumiem krīzes situācijā. Otrs būtisks elements ir komunikācija ar atbildīgajiem dienestiem, piemēram, mums bija saruna ar VUGD, un viņi stāstīja, ka viņiem ir ļoti svarīgi, lai arī viņiem būtu informācija par to, kur glabājas vērtīgākās krājuma vienības, kuru viņi varētu izmantot krīzes brīdī. Mēs ļoti pamatīgi pieejam šiem jautājumiem, un uz sākotnējo jautājumu, kur tad ir tā centrālā glabātuve…
IZS: Tad tāda tiek meklēta?
UZ: Šobrīd ne. Runājot ar lielajiem muzejiem, esam kopīgi secinājuši, ka krājumu centralizēta glabāšana būtu sarežģīta gan no loģistikas viedokļa (jāpiesaista loģistikas uzņēmumi, kuriem krīzes brīdī varētu arī nemaz nebūt nepieciešamo resursu), gan no drošības viedokļa (centralizēta krājumu uzglabāšana būtu mazāk droša nekā tad, ja katrs muzejs nodrošinātu sava krājuma saglabāšanu lokāli). Situācija gan ir atšķirīga, piemēram, Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam [LNMM] ir piemēroti pagrabi gan “Rīgas Biržā”, gan galvenajā ēkā, bet pavisam cita situācija, protams, ir, piemēram, Brīvdabas muzejā. Galvenais darbs, ar ko vairāki muzeji, arī Nacionālā bibliotēka, šobrīd nodarbojas, ir identificēt prioritāri glābjamo krājuma daļu, kas, protams, ir ārkārtīgi izaicinošs darbs.
IZS: Bet mēs Latvijā vairs laikam arī nejūtamies tik apdraudēti kā, piemēram, martā?
UZ: Es domāju, ka būtu ļoti nepareizi vadīties no iekšējās apdraudētības sajūtas, jo, kā jau minēju sākumā, muzejiem jābūt gataviem ne tikai militāram apdraudējumam, bet visam apdraudējumu spektram, kas paredzēts Civilās aizsardzības plānā. Tāpēc mēs arī sākam ar diskusijām par prioritāri glābjamajiem darbiem.
IZS: Tas ir svarīgi…
UZ: Un tas ir tikpat svarīgi kā ugunsgrēka gadījumā, tā kara situācijā.
IZS: Jā, tas, ka kultūras sektors tagad būs mobilizējies un gatavībā, pie tam izstrādājot reālu darbības plānu, ir labi.
UZ: Un noteikti arī psiholoģiski vieglāk, jo neapjausti draudi vienmēr šķiet biedējošāki nekā apzināti.
IZS: Es domāju, ka lielisks piemērs visā šajā ir Rundāles pils muzejs, kurš ir atradis veidu pārvest un izstādīt Ukrainas kultūras mantojuma priekšmetus izstādē Rundālē, kamēr Ukrainā karš. Tas parāda, ka var solidāri starptautiski sadarboties muzeju nozarē un atbalstīt otru.
UZ: Jā. Protams, starptautiskā sadarbība krīzes situācijās arī ir nozīmīga, tai skaitā sadarbība gan ar Zilo Vairogu, gan…
IZS: Kas ir Zilais Vairogs?
UZ: Zilais Vairogs ir Sarkanā Krusta ekvivalents kultūras mantojuma glābšanas jomā. Šī organizācija samērā aktīvi šobrīd darbojas arī Ukrainā, sadarbībā ar citām organizācijām. Tiesa, šī organizācija tipiski vairāk iesaistās brīdī, kad krīze ir beigusies un sākas mantojuma atjaunošanas darbi. Tāpat tā ir neatsverams resurss, lai sagatavotos apdraudējumiem, jo tās ekspertu tīkls veido, uzkrāj un izplata zināšanas un labāko praksi par to, kā sagatavoties krīzēm un rīkoties gan to laikā, gan pēc krīzes beigām.
Mums būtu jārod iespēja beidzot izveidot Zilā Vairoga Latvijas komisiju, taču šis jautājums vispirms jārisina nozaru nevalstiskajām organizācijām, nevis ministrijai, jo Zilais Vairogs pēc statūtiem ir starpvalstu nevalstiskā organizācija.
IZS: Vai tas nozīmētu, ka Latvijas kultūras mantojuma eksperti tiktu sūtīti uz Ukrainu palīdzēt?
UZ: Krīzes pārvarēšanā izšķir trīs fāzes, kas veido ietvaru arī topošajam Latvijas kultūras mantojuma saglabāšanas plānam. Pirmā fāze ietver uzdevumus, kas veicami, lai sagatavotos krīzei, otrā fāze – darbības krīzes situācijā, un trešā fāze – rīcību pēc krīzes pārvarēšanas, mantojuma vērtību un institūciju darbības atjaunošanu. Realitātē visapjomīgākās sadaļas ir pirmā un trešā. Šobrīd ar Ukrainas kolēģiem runājam, kāda būtu nepieciešamā palīdzība otrās un trešās uzdevumu grupas kontekstā. Pirms laika Ļvivā notika desmit Austrumeiropas, Centrāleiropas un Baltijas valstu kultūras ministru tikšanās, un mums ir bijušas arī atsevišķas sarunas ar Ukrainas Kultūras ministriju, un, mums par zināmu pārsteigumu, viņiem šobrīd vairāk interesē atbalsts atjaunošanas fāzes, nevis krīzes pārvarēšanas pasākumu kontekstā. Karadarbības sākuma posmā, protams, svarīgāka bija praktiskā palīdzība – piemēram, pakošanas materiāli, kurus Latvijas Nacionālā bibliotēka, koordinējot līdzekļu ziedošanas kampaņu, piegādāja tās partneriem Ļvivā. Šobrīd Ukrainas kolēģiem lielāka interese ir par mūsu ekspertiem. Mēs nesen atbalstījām Rīgas Tehniskās universitātes ekspertu vizīti Ukrainā, kuri digitalizēja vairākas karadarbībā cietušas kultūras mantojuma ēkas un vienlaikus apmācīja Ukrainas speciālistus, jo viņiem ir nepieciešamais aprīkojums, bet nav vajadzīgo prasmju un zināšanu 3D digitalizācijas veikšanā. Tāpat Ukrainas puse ļoti interesējas par mūsu pieredzi un zināšanām kultūras mantojuma digitalizācijas, koka un papīra restaurācijas jautājumos. Protams, Latvijā šādu ekspertu nav daudz, taču mums noteikti ir, ko piedāvāt. Un, ja šāds ekspertu tīklojums tiktu veidots vairāku valstu mērogā, ieguvēji noteikti būtu ne tikai ukraiņi, bet arī mēs paši. Tas ļautu mums pašiem būt gatavākiem nākotnes izaicinājumiem, kopīgi mācoties un iegūstot jaunu pieredzi.
Eiropas līmenī šobrīd tiek apstiprināta jaunā Radošās Eiropas darba programma, kurā atbalsts Ukrainai būs viena no horizontālajām prioritātēm, paredzot finansēt trīs Eiropas mēroga projektus – Ukrainas radošo personu un kultūras organizāciju darbības atbalstam Ukrainā un Eiropā, kultūras pieejamības Ukrainas kara bēgļiem Eiropā veicināšanai, kā arī Ukrainas kultūras mantojuma speciālistu sagatavošanai mantojuma aizsardzības jautājumos un Ukrainas kultūras sektoru sagatavošanai to darbības atjaunošanai pēc kara beigām. Mēs, protams, ļoti ceram, ka šajos projektos iesaistīsies arī Latvijas kultūras organizācijas un speciālisti.
IZS: Kā tu vērtē jaunos Muzeju likuma grozījumus? Ir devuši kaut ko jaunu un nozīmīgu?
UZ: Neviens no šiem grozījumiem nebija tāds, kas dotu tūlītēju efektu. Arī iespēja valsts muzejiem pārtapt par atvasinātām publiskām personām ir izvēles iespēja.
IZS: Un neviens vēl nav izvēlējies?! Un Rundāle arī ne?
UZ: Pagaidām ne. Zinām, ka Rundāle tam gatavojas, bet jautājums ir par statusa maiņas tempu.
Zinu, tevi interesē arī muzeju direktoru terminētie līgumi. Ar jaunajiem muzeju direktoriem, protams, līgumi tiek slēgti uz pieciem gadiem, taču tiem direktoriem, kuriem ir beztermiņa līgumi, piecu gadu termiņš sākās tajā brīdī, kad tika pieņemti likuma grozījumi. Līdz ar to šī grozījuma efektu mēs redzēsim ilgākā termiņā.
Atsevišķi grozījumi efektu dod jau tagad, piemēram, par dāvinājumu pieņemšanu.
IZS: Šoreiz mani pat vairāk interesē muzeju statusa maiņa. Runājam nozarē par to ilgi, bet šobrīd atkal pieklusināti, iespējams, Covid-19 un Ukrainas kara ietekmē…
UZ: Mēs nevaram nevienu piespiest mainīt statusu. Vajag pirmo pionieri, kas šim procesam izies cauri un radīs pieredzi, kas, cerams, iedrošinās pārējos.
IZS: Kas notiek ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju?
UZ: Tu domā Pils projektu? Būvniecību plānots pabeigt jau nākamgad.
IZS: Ir nauda ekspozīcijai?
UZ: Līdzekļi ir pieprasīti, mums nav bažu par to, ka 2024. gadā pilī varētu būt tukšas telpas.
IZS: Pamatnostādnēs muzejs tiek minēts kā prioritāte?
UZ: Nē, pamatnostādnēs vispār konkrēti pieminēti tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi projekti – piemēram, Eiropas Kultūras galvaspilsēta 2027. gadā. Pat koncertzāle nav pieminēta. Taču pils rekonstrukcijai nepieciešamie līdzekļi ir iekļauti pamatnostādņu finansējuma pielikumā (lai gan ne kā atsevišķs uzdevums), tāpat arī Nacionālā attīstības plāna indikatīvajā projektu sarakstā.
Jāatceras, ka pamatnostādnes ir vīzijas dokuments, kas iezīmē stratēģiskos mērķus un uzdevumus. Konkrētus pasākumus, kas tiks īstenoti šo mērķu sasniegšanai, piemēram, tai skaitā infrastruktūras projektus, iezīmēs pamatnostādņu rīcības plāns, pie kura mēs šobrīd strādājam.
IZS: Arī muzeju nozarē?
UZ: Protams.
IZS: Kurš pie tā strādā no muzeju puses? Kultūras ministrijas [KM] Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļa?
UZ: Ne tikai. Arī Investīciju un projektu nodaļa, kas pārrauga visus būvniecības projektus.
IZS: Kāda situācija ir ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju?
UZ: Nesen runājām ar direktori, viņa pamazām apzina situāciju muzejā un liek kopā prioritātes un vajadzības. Pēdējā laikā vadības maiņa ir notikusi vairākos KM muzejos – arī Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā [LEBM]. Turaidas muzeja vadītāja meklējumi gan diemžēl ir ieilguši. Arī LEBM direktore ir veikusi saimniecības inventarizāciju, apzinājusi nepieciešamo investīciju apjomu, šobrīd mēģinām atrast veidus, kā piesaistīt nepieciešamos līdzekļus.
IZS: Bet šo muzeju rekonstrukcijas vēl nav plānā?
UZ: Plānā mēs varam ielikt tikai izpildāmas lietas, ar to stratēģija atšķiras no plāna. Stratēģijā mēs varam iezīmēt vajadzības, noteikt mērķus un prioritātes, un tad meklēt veidus, kā tos īstenot. Plānā konkrētus projektus mēs varam ielikt tikai tad, kad ir zināms, ka būs nauda to īstenošanai (vai nu no budžeta līdzekļiem, vai ERAF).
IZS: Bet kā ir gadījies tā, ka LNMM ir bijis šajā plānā gan ar galveno ēku, gan Mākslas muzeju “Rīgas Birža”, gan pašlaik ar “Arsenālu”, bet Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs visus šos gadus tā arī gaida uz rekonstrukciju bez iekļaušanas reālā plānā vai stratēģijā?
UZ: Tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no muzeja direktora, viņa aktivitātes. Mēs nevaram pašu muzeju vietā izdomāt, ko viņiem vajag. Protams, mēs zinām, kādā stāvoklī ir viena vai otra muzeja ēka, bet līdz brīdim, kamēr muzeja vadība nav apzinājusi vajadzības, sastādījusi darbu sarakstu un provizorisku to tāmi, mēs nevaram sākt strādāt pie līdzekļu piesaistes. Otrkārt, reizēm tā ir zināma labvēlīgu apstākļu sakritība, kādiem projektiem ir un kādiem nav iespējams piesaistīt finansējumu. Skaidrs, ka LEBM vajadzībām nebūs iespējams piesaistīt, piemēram, ēku siltināšanas līdzekļus, jo – kāda tur 18. gadsimta klēšu siltināšana! Tas mums diemžēl samazina manevru iespējas. Līdz ar to LNMM zināmā mērā paveicās, piemēram, ka Rīgas pašvaldība bija gatava uzņemties galvenās ēkas renovācijas projektu.
IZS: Kā tu komentētu situāciju ar izstāžu zāli “Arsenāls”? Zinām, ka izstāžu zāle ir ciet…
UZ: “Arsenāla” otrajai kārtai, pašu telpu iekārtošanai, šobrīd diemžēl vēl nav atrasts finansējums. Taču līdzīgi kā ar Rīgas pils ēku “Arsenāla” projektam nepieciešamie līdzekļi ir iekļauti pamatnostādņu finansējuma aprēķinos, un šis projekts noteikti parādīsies arī pamatnostādņu rīcības plānā, protams, ja būsim droši, ka finansējums būs.
IZS: Un bijusī Rakstniecības un mūzikas muzeja ēka Pils laukumā tiks pievienota “Arsenālam”?
UZ: Tā drīzāk būtu trešā kārta, vispirms jātiek galā ar “Arsenālu”. Bet šāda doma ir, un arī tās īstenošanai nepieciešamais finansējums ieplānots pamatnostādņu finansējuma tabulās. Bet skaidrs, ka šīs ieceres īstenošana var prasīt ilgāku laiku, arī ņemot vērā, ka infrastruktūras projekti mēdz būt diezgan savstarpēji saistīti.
Piemēram, jau ļoti ilgi procesā ir iecere par Fotogrāfijas un Kino muzeju apvienošanu, taču viss ir apstājies pie tā, ka Jaunā Rīgas teātra [JRT] rekonstrukcijas projekts būtiski kavējas. Līdz ar to mēs šobrīd nevaram īstenot Tabakas fabrikas projektu, tāpēc ka tur darbojas JRT. Vienlaikus jāņem vērā, ka plānošanas periods, kura ietvaros tiek finansēti šie projekti, jau ir noslēdzies, bet jaunā perioda noteikumi vēl ir izstrādes procesā. Starp citu, Fotogrāfijas muzeja kontekstā mūsu prioritāte šobrīd ir atrast viņiem jaunas telpas – ēkas, kurā muzejs darbojas, īpašniece ir paziņojusi, ka neplāno pagarināt esošo telpu nomas līgumu. Ja Tabakas fabrikas projekts būtu īstenojies plānotajos termiņos, mums šādas problēmas nebūtu…
IZS: Kas notiek ar Turaidas muzeju? Vairākas reizes ir sludināts direktora amats, bet publiski nav izskanējusi informācija, ka direktors būtu apstiprināts.
UZ: Turaidas muzejam mēs jau divas reizes esam organizējuši konkursu uz direktora amatu, diemžēl nesekmīgi. Mūsuprāt, neviens no kandidātiem īsti neatbilda visām prasībām. Sludināsim konkursu trešo reizi.
IZS: Kā ir ar nozares atalgojumu?
UZ: Algas joprojām ir ministrijas galvenā prioritāte. Pirms vairākiem gadiem iezīmējām algu pieauguma grafiku nozarē. Ar mērķi, lai kultūras nozarē strādājošajiem atalgojums būtu vismaz sabiedriskajā sektorā strādājošo vidējā līmenī. Šo līmeni mēs pagaidām vēl neesam sasnieguši, lai gan panākts nozīmīgs algu pieaugums. Taču uz algu pieaugumu gaida arī mediķi un pedagogi, kuriem pie tam algu pieguma grafiks fiksēts likumdošanā vai citos dokumentos. Līdz ar to kultūras darbinieku algas budžeta veidošanas procesā konkurē ar visām citām vajadzībām valstī, bet no mūsu puses šis jautājums konsekventi tiek virzīts kā prioritāte.
IZS: Dažādos muzejos algu lielums tomēr joprojām ir dažāds – ir muzeji, kur situācija ir labāka, dažos reģionos atšķirības ir pat ļoti lielas. Ir kāda iespēja muzeju nozares algas vienādot, domājot arī par algu pieaugumu?
UZ: Šāda sistēma jau pastāv, un to nosaka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums un uz tā pamata izstrādātais amatu katalogs, kurā noteikta atalgojuma “grīda” un “griesti” katram amatam, tai skaitā muzeju nozarē. Jāpiebilst gan, ka šogad šī sistēma ir būtiski grozīta, arī amatu piederība algu grupām un līmeņiem un atalgojuma griestu un grīdas līmenis, to būtiski paaugstinot. Tas šobrīd ir lielāks nekā iepriekš.
IZS: Un, ja tevi vadība ieklasificē zemākajā iespējamajā algu līmenī? Tas atkal rada tādu nelielu karaļvalsts iespēju – tevi var pieņemt gan kā vecāko speciālistu, gan kā jaunāko. Un tad vēl – kā tiek novērtēta tava pieredze, izglītība utt.
UZ: Tas izriet no konkrētā speciālista pienākumiem, amatu klasifikatorā ir diezgan precīzi noteikts, kādi pienākumi ir vecākajam un kādi – jaunākajam speciālistam. Tas nedrīkstētu būt voluntārs vadītāja lēmums. Pie tam vismaz ministriju iestādēs amatu apraksti tiek saskaņoti ar Valsts kanceleju, kas kalpo kā papildu kvalitātes filtrs. Protams, varētu izveidot arī sistēmu, kurā nebūtu vispār nekādu algas variāciju un kas noteiktu, ka, piemēram, pilnīgi visi restauratori valstī saņem konkrētu algu un ne par centu vairāk vai mazāk. Taču, vai tā būtu labāk, – neesmu pārliecināts. Manuprāt, tas atņemtu iestādes vadībai gan iespēju novērtēt darbinieka pieredzi un prasmes, gan jebkādas motivācijas iespējas.
IZS: Vai ir kādas prognozes, ka algas muzeju nozarē, reaģējot arī uz vispārējo situāciju, varētu kaut nedaudz pieaugt?
UZ: Ir iecere, ka pēc atlīdzības sistēmas reformas līdz 2027. gadam visu valsts pārvaldē nodarbināto algai jāsasniedz vismaz amatam atbilstošās algu grupas minimums, jo, kā jau minēju, atalgojuma skala ir būtiski pieaugusi, ar mērķi, ka valsts pārvaldē nodarbinātajiem būtu jāsaņem vismaz 80 procenti no algas, ko saņem privātajā sektorā strādājošie. Šobrīd nodarbināto algas nereti ir zem noteiktā jaunā minimuma. Atalgojuma audzēšanai līdz noteiktajam minimumam pagaidām papildu finansējums gan netiek plānots – tad jau manīsim, kā praksē izdosies šo mērķi īstenot.
IZS: Tad tādas ātras pārmaiņas nav gaidāmas?
UZ: Nav gan, taču es arī neteiktu, ka situācija ir bezcerīga. Mūsu mērķis – lai kultūras nozarē nodarbinātie saņemtu tikpat, cik vidēji valsts pārvaldē, – ir kustīgs mērķis. Mums būs jāpārskata algu pieauguma grafiks atbilstoši īstenotajai atalgojuma reformai un jāsaprot, kādus resursus tas mums prasa. Jau tagad gan ir skaidrs, ka līdz ar to mūsu mērķis “palēks” uz augšu. Būtiskākais risks ir komplektā ar atalgojuma reformu nākošās ieceres par to, ka vienlaikus būtu jāmazina valsts pārvaldē nodarbināto skaits – jau iepriekšējā valsts pārvaldes reformu plāna īstenošanas gaitā pārliecinājāmies, ka kultūras nozarē tas faktiski nav iespējams, pat ja aizstāsim dažus zāļu uzraugus ar video kamerām. Mēs apzināmies, ka nozarē strādājošie ir mūsu lielākā vērtība, kuru mums ir jāmēģina noturēt, nosargāt un atbilstoši atalgot.
IZS: Kultūras ministrija nesen piedalījās sadarbības konferencē par ilgtspēju.
UZ: Jā, Latvijas Republika – izglītības un zinātnes ministres Anitas Muižnieces personā – Ņujorkā prezentēja otro Latvijas valsts ziņojumu par ilgtspējas mērķu sasniegšanu. Katrai ANO dalībvalstij ir pienākumus laikā līdz 2030. gadam vairākas reizes atskaitīties par valstī panākto progresu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā, kas tiek darīts ANO augsta līmeņa ilgtspējīgas attīstības politikas foruma ietvaros Ņujorkā. Šim forumam paralēli norisinās virkne satelītpasākumu (side events), katru dienu kādi 20–30 pasākumi, šobrīd pārsvarā virtuālajā vai hibrīdformā. Lielā mērā pateicoties līdzšinējai nozares aktivitātei ilgtspējīgas attīstības jomā, arī pasākumam, ko pirms gada organizēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas muzeju un bibliotēku biedrības, mēs esam panākuši labāku nozares redzamību šajā jomā. Arī ministrijas kolēģi bija gana aktīvi, lobējot, lai Latvijas pārskata ziņojumā iekļautu to, kā muzeji un bibliotēkas ir piedalījušies ilgtspējas mērķu sasniegšanā. Tā rezultātā Pārresoru koordinācijas centrs, kas ir atbildīgs par ziņojuma salikšanu kopā, nāca klajā ar ideju, ka, ņemot vērā, ka kultūras pienesumu ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā nebija iespējams tik lielā mērā iekļaut Latvijas ziņojumā, kā mēs to vēlējāmies, noorganizēt Latvijas satelītpasākumu par šo tēmu. Spriežot pēc atsauksmēm, ko saņēmām tiešsaistes kanālos, tie, kas skatījās, ļoti atzinīgi novērtēja šo pasākumu. Vislielākās uzslavas saņēmām par to, ka prezentējām daudz praktisku piemēru. Visjaudīgāk, šķiet, nostrādāja tas, ka pieaicinājām Ukrainas bibliotēku biedrības pārstāvi, kura ļoti dzīvi un emocionāli, tajā pašā laikā pragmatiski, pastāstīja, kā šobrīd bibliotēkas Ukrainā reaģē uz kara situāciju. Ceru, ka ar šo pasākumu būsim palīdzējuši vismaz dažiem lēmumu pieņēmējiem (jo viņi jau bija galvenā pasākuma mērķauditorija) saskatīt bibliotēku un muzeju potenciālu, saprast, ka tās var būt vērtīgi partneri ilgtspējīgas attīstības mērķu sasniegšanā.
Kopumā esam gandarīti par šo pasākumu. Tā mums bija unikāla iespēja. Pieņemu, ka Ārlietu ministrijai un Pārresoru koordinācijas centram bija neskaitāmi tēmu varianti, no kuriem izvēlēties un ar kuriem Latvija mēģina globāli pozicionēties, tāpēc liels prieks, ka mūsu partneri mums noticēja un ļāva izstāstīt tieši mūsu stāstu par bibliotēkām un muzejiem.
IZS: Kas ir tavi personiskie pēckrīzes pozitīvie vai negatīvie “hailaiti” kultūras mantojuma nozarē?
UZ: Es labprāt izvairītos no personīga vērtējuma sniegšanas vai kvalitatīva izvērtējuma – ar to lai nodarbojas nozaru profesionāļi. Drīzāk ir vienkārši prieks, ka vairāki ilgi un smagi tapuši projekti beidzot ir noslēgušies, tā patīkamā padarīta darba sajūta. No šī viedokļa, noteikti ir atzīmējama Latvijas Okupācijas muzeja pabeigšana, bet arī atsevišķi mazāki projekti, kas ir Eiropas finansējuma atbalstīti, piemēram, Lielvircavas muiža, Hoijeres nams Liepājā, nedaudz iepriekš – arī Siguldas Jaunā pils. Gandarījums, ka šīs vietas beidzot var sākt savu dzīvi un darbu ar auditorijām. Protams, tas, cik kvalitatīvs ir izdevies katrs no šiem projektiem, jāvērtē profesionāļiem, bet no mūsu puses darbs ir izdarīts.
Lielākais atvieglojums ir tas, ka cilvēki ir atgriezušies kultūrā, tai skaitā muzejos.
Šogad ir plānots jaunais kultūras patēriņa un ietekmes pētījums, kas tiek veikts ik pa diviem gadiem, tur tad parādīsies gan skaitliskais, gan kvalitatīvais izvērtējums šim Covid-19 periodam. Protams, atsevišķi apmeklētāju segmenti vēl nav atgriezušies muzejos, un to mēs īpaši redzam muzejos, kas paļāvās uz lielu starptautisko apmeklētāju pieplūdumu – Rundāles muzejs, Turaidas muzejs. Pašlaik papildu faktors ir arī tas, ka ārvalstu tūristi Baltiju uztver kā bīstamu reģionu, ņemot vērā, ka atrodamies kaimiņos Ukrainai, tāpēc maina savus ceļojumu plānus.
No personīgās pieredzes – kā jau apzinīgs vecāks, kurš ir pieradinājis savus bērnus pie muzejiem, tai skaitā Rundāles muzeja, biju aizvedis ģimeni uz Rundāles pils dārza svētkiem, un mani tiešām pārsteidza šī pasākuma atjautīgais formāts, kas, manuprāt, ļoti veiksmīgi atradis balansu starp banālu gadatirgu un kultūras norisi, nepazaudējot Rundāles tēlu, bet atrodot veidu, kā piesaistīt dažādas auditorijas.
Tajā pašā Rundāles apmeklējuma reizē mani patīkami pārsteidza arī jaunie digitālie ekrāni Rundāles pils ekspozīcijā. Atminoties, cik skeptiska bija muzeja iepriekšējā vadība par digitālo ekrānu integrēšanu interjerā, man šķita, ka tas ir izdarīts ārkārtīgi gaumīgi un neuzbāzīgi.
Lielākais pārdomu temats droši vien bija pēdējā Muzeju nakts, kas pēc diviem pauzes gadiem diemžēl pierādīja, ka šis formāts īsti vairs nestrādā. Mēs to, protams, zinājām, taču tieši šī gada pasākumi, manuprāt, apliecināja, ka ir pēdējais brīdis kopīgi ar nozari domāt, ko ar šo konceptu darīt tālāk.
Visbeidzot vēl viens no maniem “hailaitiem” ir Medicīnas muzeja lēnā, bet neatlaidīgā attīstība. Domāju, ka rezultātu pilnībā varēs novērtēt pēc kāda laika, bet vektors ir uzņemts ļoti labs.
Foto: Didzis Grodzs