Eiforija, laikam, ir vārds, pēc kura meklēju, lai izteiktu sajūtu, kura pārņem, domājot par jaunatklāto Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku. Beidzot mums tā ir! Ar to vien pietiktu, lai Eiropas kultūras galvaspilsētas gads Rīgā ieietu vēsturē kā tas, kura laikā ilgi gaidītā Gaismas pils būs tikusi atvērta. Un bez vajadzības nevienam no malas nav jāizpauž, ko un cik tas ir prasījis – kā tās dzenskrūves liek kuģim iet. Bet kuģis iet...
Viss tālākais par un ap to, ko vienā vārdā var saukt par pakalpojumu servisa kvalitātes nostādīšanu, – vien piezīmes uz vēstures lappuses malām ne bez labas devas sadzīviska subjektīvisma, kurš, salīdzināts ar īstenotā grandiozumu, var šķist sīkumains.
Un tomēr – dzīves faktūru veido ikdienišķi sīkumi, kas gan nenozīmē, ka paši kļūstam sīkumaini, ar tiem krāmējoties. Tā es vismaz ceru. Tālab pēc obligātā mecenāta slavinājuma, kā tas katra literāra darba prologā iederas, turpinājumā nepateicīgais kritikas, sliktāk – servisa kritikas lauks.
Protams, šo gan labprātāk gribētos izlaist vispār un ķerties klāt satura analīzei (ja runājam par bibliotēkā piedāvātajām izstādēm), kā tas tiek darīts teātra vai kino kritikas žanrā. Tomēr muzeja vai institucionālās kritikas āķis – sarežģītība, ja gribat, – slēpjas apstāklī, ka analīze sākas ilgi pirms saskarsmes ar kuratoru intelektuālo ieguldījumu – pēc analoģijas ar aktieru, režisora un visa radošā sastāva darbu filmas vai izrādes tapšanā – jau ar pašas jaunās telpas apjaušanu, saziņu ar to, nokļūšanu tajā. Turklāt vienlīdz fiziskā un mentālā vai, pareizāk, digitālā nozīmē.
Starp citu, vai kādam vēl ir atmiņā 2008.gada 7.maja Domburšova raidījums par Nacionālās bibliotēkas tēmu ar direktora un ekspertu piedalīšanos? Varbūt ne pati reprezentatīvākā no publiskajām diskusijām, tomēr tik daudz primetime publiskas domapmaiņas par bibliotēkas tapšanu nemaz nav bijis, lai prātā nenāktu tolaik vēl jaunā urbānā antropologa Viestura Celmiņa paustais, ka sabiedrība diemžēl ir būtiski apdalīta ar daudzpusīgu un iesaistošu diskusiju par jaunās kultūras ēkas vietu un funkcionētspēju pilsētas ainavā. Viens no praktiskajiem jautājumiem, kurš tobrīd izskanēja studijā, bija: kā es līdz turienei nokļūšu?
Šķistu muļķīgi ko tādu jautāt, ja ne pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā atklātos, ka sākotnēji ieplānotā pazemes autostāvvieta, kam nav pieticis līdzekļu izbūvei, ir pārcelta uz ielas pretējo pusi – to pusi, kura diemžēl nav tuvāk centrālai ieejai. Iespējams, būtiskākais no jaunās ēkas infrastruktūras trūkumiem, kurš pārredzamā nākotnē vairs nav labojams, par ko arī direktors kādā intervijā šķita norūpējies.
Labojama, savukārt, vienmēr ir saskarsmes kultūra, kas var palīdzēt pirmās reizes apmeklētājam noorientēties un justies gaidītam. Šis kā es tur nokļūšu uzausa atmiņā, kad atkārtoti mēģinot novietot auto LNB1 stāvvietā, mani sveicināja tonizējošs paziņojums AUTOSTĀVVIETA NEDARBOJĀS. Jā, patiešām, arī pirms divām nedēļām nedarbojās...
Patiesībā man nemaz nevajag norādes, kur citur lai palieku, jo es taču zinu, ka tieši pretī uz Mūkusalas ielas pirms Dzelzs tilta starp pretējām joslām ir saglabājusies pašvaldības pelēkā zona – kabatiņa, kur brīnumainā kārtā bez maksas vēl var novietot auto. Labi jau tas nav, jo placī bez seguma marķējuma auto izvietošana notiek stihiski, tātad – nedroši, nerunājot par nenorobežoto divjoslu tranzīta satiksmi abpus stāvvietai un sliktajām gājēju ietvēm. Tiktāl acīmredzot reģenerācijas projekta ietekme pilsētas matērijā nesniedzas. Jādomā, ka īstā stāvvieta būs kārtībā līdz oficiālajai atklāšanai, bet tikmēr nekaitētu neliela pretimnākšana ar norādēm – kurp un kā.
Tāda palīdzoša norāde sabiedriskā transporta lietotajiem, jādomā, ir uz Dzelzceļa muzeja rēķina pārdēvētā pietura. Tagad to viennozīmīgi piesaka kā Latvijas Nacionālā bibliotēka, bet vai tiešām līdzīgi kā pie varas maiņas tā bija jāgrūstās ar elkoņiem un nebūtu racionālāk – humānāk līdzās jaunajam saglabāt arī agrāko nosaukumu, ja jau līdzšinējo apkārtnes kultūras telpas dominanti – Dzelzceļa muzeju jaunā bibliotēkas ēka fiziski un morāliski solās aizēnot?
Tiktāl subjektīvas pārdomas urbānisma un humānisma gultnē, bet, kad jau ēkā tikts iekšā, pārņem pavisam nekritisks wow! efekts. Zināms, ka šobrīd bibliotēka ir testa fāzē, tāpēc atspirdzinājumi jāmeklē citur – kafejnīca būšot rudenī. Viss vēl ir jauns un neapbružāts, izņemot varbūt kādu no otrpus upes laika mantotu manieri, kas liek sevi manīt sardzītes jautājumā, kāpēc tad somu nevarēja atstāt slēdzamajos skapīšos? Nē, izmainīt naudas zīmi, lai tiktu pie vajadzīgā kalibra monētas nevarot, tāpēc jāpieņem vien mantas glabāšanā, pēc kā saturisko prieku baudīšana var sākties.
Njā, pirms apmeklējama klātienē vēl gan bija neveiksmīgs mēģinājums elektroniski reģistrēties ekskursijai izstādē 1914. Grāmata. 2014. Pēc netīšas pasūdzēšanās jaukajai paziņai, kura nupat sākusi šeit strādāt un nu izbauda visus ar jaunas kultūras ēkas testa fāzi saistītos pārbaudījumus, bibliotēka kļūmi operatīvi labo, piedāvājot jaunus ekskursiju laikus. Lai arī tie vairs īsti nepas, vienalga – liels paldies!
Tad arī neliels pārsteigums. Zināju, ka bibliotēka arī jaunajā ēkā turpinās piedāvāt tematiskās izstādes; no neoficiāliem avotiem dzirdēts bija arī par grāmatniecības muzeja tapšanas plāniem un re – te tas ir ar ne vairāk, ne mazāk nacionālas nozīmes muzeja pieteikumu nosaukumā un ēkas vienotajā grafiskā stilā ieturētu norādi virs ieejas.
Šeit gribētos pāriet pie tiešām burvīgās izstādes analīzes, ar kuru, kā noprotams, muzejs piedzīvo atklāšanu, bet, pagaidiet, – vai mēs gadījumā neesam atpakaļ situācijā, par kuru vairāk kā pirms sešiem gadiem runāja pa šo laiku jau nobriedušais urbānais antropologs populārajā šovā, kamēr diskusija par to, ko mēs gribam un kas mūs sagaida Gaismas pilī tā nemaz īsti nav notikusi?
Iespējams, esmu kaut ko fundamentāli palaidis garām, bet mērķtiecīgu komunikāciju no bibliotēkas puses par Latvijas Grāmatniecības muzeja tapšanu publiskajā telpā nevaru atcerēties. Gūglīte gan laipni piedāvā vairākus visnotaļ intriģējošus Ināras Klekeres veidotus materiālus, kuri liecina, ka jau ilgāku laiku norisinās nopietns darbs pie muzeja koncepcijas izveides, piemēram, šo 2011.gada slaidšovu ar muzeja konceptualizāciju un Baltijas Muzeoloģijas biedrības seminārā Teksta vizualizācijas aspekti muzeālā ekspozīcijā prezentēta referāta kopsavilkumu, bet no šiem tīmeklī sporādiski izkaisītajiem materiāliem diemžēl reālistisku topošā muzeja ainu uzburt neizdodas.
Plašāku informāciju par jauno nacionālas nozīmes muzeju, kā tas tiek pieteikts vienā no tiešsaistē pieejamajiem materiāliem, neatrodu ne bibliotēkas mājaslapā, ne nepastarpināti pie vientuļās ieejas paredzamajā muzeja ekspozīcijas zālē, ja vien neskaita LNB lapā atrodamo telpu platību sadalījuma informāciju, kur lakoniski teikts Publiskajā zonā būs Latviešu (sic) grāmatniecības muzejs.
Saprotu – lietas ir jāizšķir. Grāmatnieki tomēr nav komunikāciju eksperti. To arī nevar prasīt un nevar prasīt visu uzreiz. Šeit trāpīgi izpaužas direktora tālredzīgais paredzējums, ka bibliotēkas jaunā ēka ir tikai kvalitatīva čaula, kura vēl jāpiepilda ar saturu, turklāt grāmatnieki zina, ka sākumā bija vārds, tālab izkārtni virs ieejas uztveru kā apsolījumu, ka reiz šeit būs profesionāls muzejs.
Paliekot pie teiktā par sajūsmu, ko manī izraisa jaunā bibliotēka ar tās piedāvātajām iespējām, prasību par profesionāli nostādītu komunikāciju darbu uzturu. Domāju, līdzīgi bibliotekāriem, arī muzeja profesionāļi mēdz kļūt mazliet jutīgi, kad saskaras ar savas darbības jomas jēdziena lietojumu publiskajā telpā. Tāpēc labprāt gribētu zināt, kādi ir Latvijas Grāmatniecības muzeja plāni, piemēram, vai tas plāno akreditēties? Tas tad nozīmētu veselu virkni profesionālo standartu ieviešanu, līdzīgi kādus savā profesionālajā darbības jomā ievēro bibliotēkas. Tik vien kā profesionālā ziņkārība. Ierindas apmeklētājam, pieļauju, muzeja pieteikums bez programmas nemaz neliktos mulsinošs.
Beidzot izstāde. Skaista, meditatīva, akadēmiski ieturēta, ievērojot daudzos deponējumus loģistiski sarežģīta, scenogrāfiski gandrīz nevainojama un saturiski ļoti bagātīga – tēmas tvēruma ziņā vērienīga un apvāršņus paplašinoša izstāde, kādu jaunā bibliotēkas ēka reprezentācijas nolūkos bija noteikti pelnījusi.
Tomēr to diemžēl ir grūti rekonstruēt atmiņā, kas liecina vismaz par vairākiem faktoriem – priekšmeti, kā to varēja paredzēt, ir viendabīgi līdzīgi, tālab izšķirami tikai nepastarpinātā tuvumā, kamēr citādi uzteicamajai izstādes scenogrāfijai nedaudz pietrūkst dramaturģijas – mērķorientētas struktūras, kura norādītu vismaz jau uz kreisās vai labās rokas kustības virzienu, kas taču, piekritīsiet, visiem nemaz nav tik instinktīvi vai kultūrnosacīti pašsaprotami, bet pie tā vēl atgriezīšos. Nelielai atkāpei arī neviļus jāmin, ka šajā brīdī jebkuram apskatniekam būtu noderējis vismaz neliels līdzņemams poligrāfisks izdevums (vai elektroniski pieejams izstādē skatāmo priekšmetu saraksts ar aprakstiem), kādu jo īpaši grāmatai/ām veltītā izstādē būtu gribējies redzēt. Būšot izstādes katalogs, par ko izstādes lapa gan delikāti klusē, bet ko uzzinu privātā sarunā ar izstādei pietuvinātu grāmatnieku. Būšot arī izstādi pavadoši akadēmiskie lasījumi visu gadu (kurš jau otrajā pusē), bet arī to sarakstu ne fiziskajā telpā iztādē, ne elektroniskajā vidē atrast neizdodas. Te, šķiet, no jauna esam ieslīdējuši atpakaļ komunikāciju laukā, kur vēl daudz kas būtu darāms līdz pilnvērtīgam izstādes sniegumam, bet ne tikai šajā laukā. Jūtams, ka izstādes veidotāju komandā bez labi nostādīta komunikāciju darba, kurš pieklibo visai institūcijai kopumā, nav bijis muzejpedagoga, bez kā mūsdienās neiztiek neviens profesionāls muzejs.
Pirmīt minētais izstādes akadēmiski ieturētais raksturs atkarībā no adresāta var tikt uztverts gan kā kompliments, gan trūkums. Kompliments, jo ieniteresēts apmeklētājs ar labu redzi, izteiktu vizuālo uztveri un ieinteresētu attieksmi ar otro trešo piegājienu patiešām tiks cauri izstādes tekstiem (izstādē ir integrēti audiovizuālie materiāli, bet to iespējas izmantotas nepilnīgi, piemēram, viss digitālais materiāls, ierunātos tekstus ieskaitot, varētu būt ērti pieejams multimediju vai pat vienkāršā audiogidā) – tēmu ievadpaneļiem, vitrīnās skatāmo apakštēmu līdzīga apjoma tekstiem un visai sarežģītajām seno grāmatu etiķetēm ar papildus informācijas līmeni, kurā uzzinām, kāpēc tieši šī grāmata ir svarīga. Trūkums, jo tekstu lasīšana, stāvot kājās minimālā apgaismojumā nudien nav tā jautrākā nodarbe noteiktā vecumā – agrā un cienījamā, tālab autoriem nevajadzētu sašust par zināmu mērķgrupu paredzami īso izstādes apmeklējuma laiku. Palīdzoši ir skārienjūtīgie ekrāni ar digitalizētajām grāmatām pie katras no vitrīnām, aplūkotā laika Eiropas politiskā karte, skārienjūtīgie ekrāni ar materiālu par slavenākajiem Eiropas humānistiem un ietekmīgākajiem valdniekiem. Šie informācijas nesēji, kā arī mūzika, saturu nedaudz animē, bet nepietiekami. Labākais satura animēšanas piemērs izstādē, bez šaubām, ir Jura Strengas teatralizētais lasījums, turot rokās senlaicīga skata izdevumu, par grāmatu un to lasīšanas nozīmi cilvēka dzīvē, ko – tāpat godīgi stāvot kājās – visas mērķgrupas aicinātas noskatīties pie ieejas izstādē, tam īpaši izveidotajā stendā.
Apmeklētāju ērtībām aptuveni izstādes centrā iekārtota neliela sēdvieta, kur, ļaujoties apcerīgai noskaņai, var noklausīties vēl kādu lasījumu, ja nemaldos, secīgi vienlīdz latviešu, angļu un latīņu (?) valodā. Redziet, tā kā šeit nav animētās bildes, tad mana atmiņa svārstās starp to vai tas bija antīkās dzejas lasījums, kura tika jaunatklāta Renesanses laikā un par ko izstāde stāsta vienā no sadaļām, vai morāliski-reliģiska rakstura pamācības, ko šeit var dabūt dzirdēt. Pie reizes kāds viegli īstenojams padoms – pie ieejas izstādē varētu būt pieejami ērti saliekamie krēsli, kas vienlīdz ļautu taupīt spēkus un palīdzētu dabūt etiķešu paneli ar skārienjūtīgo ekrānu ērtākā lietošanas augstumā. Nevajadzētu baidīties izstādē kļūt nedaudz messy un atvēlēt vairāk vietas atpūtai, paturot prātā, ka museums with chairs jau sen ir vairāk kā tikai metafora. Lūk, ja antīkās dzejas recepcijas uzdevums bija darīt klausītāju labāku – mainīt dzīvi, tad varbūt šie novērojumi nemaz nav zemē metami.
Bet abstrahējoties no izstādes tehniskās puses, kas ne bez pilnveidošanas iespējām auditorijas iesaistīšanā, tomēr līdzīgi citām Rīga 2014 izstādēm uzrāda būtisku kvalitatīvu lēcienu pašmāju izstāžu ražošanas praksē, jāuzteic tās satura veidotāju enciklopēdiskā erudīcija un mēģinājums tālus notikumus darīt tuvus šodienas cilvēkam caur individuālās – subjektīvās uztveres prizmu. Katrā ziņā jau pats mēģinājums pietuvināt skatītājam vienu no Eiropas izšķirošajiem laikmetiem pārnacionālā – Eiropas dimensijā, Latvijas izstāžu dzīvē ir sasniegums pats par sevi.
Mans vārds, zināšanas, pasaule, ticība, ikdiena, valoda, republika, mans 1514 / 2014, mans laiks / Dieva laiks – šī ir tā prizma, caur kuru pie mums izstādē nāk senajās grāmatās ieslēgto notikumu interpretācija. Vietām varbūt pārāk patronizējoši didaktiskā tonī, lietojot kursīvu un lielos burtus, lai izceltu atsevišķu vārdu īpašo nozīmi, konsekventi šo principu visos aprakstos tomēr nez kāpēc nelietojot? Citviet, iespējams, neapzināti vai apzināti nolasot pa kādam celsmes sprediķim. Piemēram, izstādes ievada – centrālajā sadaļā, kura pievēršas daudzvalodu Bībeles – Poliglotas – tapšanai, sākumā par Svēto rakstu nozīmi Viduslaiku sabiedrībā tiek stāstīts neitrālā pagātnes formā, kam pēkšņi seko šāds fragments: “Bībele ir emocionāls un atvērts teksts, tā uzrunā mani un maina tevi” (izcēlumi oriģinālā). Paldies, nu gluži kā kārtīgā Svētdienas skolā. Poētisms izstādē vietām sadzīvo ar atturīgi akadēmisku tekstu, pie kā jāpierod. Varbūt arī šī nelielā koķetērija ar baznīcas autoritāti, ja tāda šeit izpaužas, nemaz par ļaunu nenāk, kaut es dotu priekšroku neitrālākam tonim, kamēr kopumā vēsturisko notikumu skaidrojums caur indivīda subjektīvo uztveres prizmu ir ļoti pateicīgs paņēmiens.
Izstāde ar apjomīgo deponēto grāmatu klāstu un plašo interpretācijas spektru tiešām efektīgi nokartē būtiskākos 15./16.gadsimtu mijas notikumus un atklāj sabiedrības noskaņas, vēl bez minētajām sadaļām Renesanses un grāmatu iespiešanas tehnikas nestās informācijas revolūcijas ietvarā, piedāvājot vērtīgu ieskatu citādajā – ebreju minoritātes problemātikā, neaizmirstot atgādināt par arābu zinātnes lomu antīkās kultūras jaunatklāšanā Viduslaiku Eiropā.
Ar ko izstādes autori tiek galā mazāk veiksmīgi, precīzāk, neizvirza par mērķi principā, ir pieteiktā interpretācijas tilta uz nepastarpināto šodienu nodrošināšana, ja vien atsauce uz 2014 nav vienkārši nodeva kultūras galvaspilsētas gadam, no kura atskatāmies uz 500 gadus senu pagātni. Tādā gadījumā, ievērojot, ka izstāde būs piesaistīta arī Latvijas prezidentūrai Eiropas Padomē, gadumijā tai likumsakarīgi būtu jāmaina nosaukums. Ar šo es tikai gribu norādīt uz to, ka lai cik labi funkcionētu vēstures notikumu personalizēšana caur mans prizmu, izstādē mēs īsti neizkļūstam no vēsturiskās abstrakcijas drošās telpas, kamēr reālas sasaistes ar šodienas, piemēram, ģeopolitiskajiem, sociālajiem, kultūras, jaunās informācijas revolūcijas notikumiem un procesiem izstādes interpretācijā nav. Iespējams, ka autori ar nolūku ir vēlējušies, lai apmeklētāji patstāvīgi atšifrētu vēsturisko materiālu un atrastu izstādes aprakstā pieteiktās paralēles ar šodienu:
Seno grāmatu tuvplānā atklājas paradoksālas līdzības ar šodien, pēc 500 gadiem, notiekošo. Spilgts piemērs ir Svētās Romas impērijas ķeizara Maksimiliāna I reformētā valsts, kas attāli atgādina mūsdienu Eiropas Savienību.
Tomēr divreiz apejot vitrīnas, Maksimiliāna I reformētās Svētās Romas impērijas attēlu nevienā no izstādītajām grāmatām neatradu un pie salīdzināšanas netiku. Mea culpa. Ja tā bijusi taktika, to respektēju, bet pieļauju, ka neesmu vienīgais, kuram palīdzošs šķistu jau pieminētais izstādes gids drukātā vai elektroniskā formā.
Kopumā izstāde vērtējama kā liels, ar ēkas statusu un reprezentatīvajām funkcijām samērojams panākums, kurš nenoliedzami efektīvi veic tam paredzēto funkciju, gan uzrunājot diezgan šauru, bet mērķtiecīgi aprēķinātu auditoriju.
Noslēgumā, aizmirstot par tehnisko risinājumu novērojumiem un lieku reizi noņemot cepuri satura un administratīvā darba komandas priekšā, subjektīvs vēlējums būtu mēģināt jau izstādes interpretācijas līmenī, negaidot uz plānoto akadēmisko lasījumu vadošajiem pasaules literātiem un kultūras speciālistiem, censties iziet no vēsturiskās abstrakcijas komforta zonas un pašiem lauzties iekšā laikmetīgās vēstures interpretēšanā, kam sarūpētais un labi izsvērtais vēsturiskais materiāls kalpo par ideālu fonu.
Izstādes nosaukumā tomēr ir arī aktuālais gadaskaitlis. Tam labprāt ar interesi sekošu.