Kā muzejiem savas darbības īstenošanā reducēt negatīvo iespaidu uz vidi? Diskusijas atšifrējums

26. oktobrī seminārā “Muzeji vides ilgtspējai” notika diskusija “Kā muzejiem savas darbības īstenošanā reducēt negatīvo iespaidu uz vidi?” 

Diskusijā piedalījās: 

– LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas parlamentārais sekretārs Artūrs Toms Plešs,

– LR Kultūras ministrijas Valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos Uldis Zariņš,

– vides ilgtspējas speciāliste, konsultāciju aģentūras Sustainable Tips vadītāja Elīna Kolāte,

– Latvijas Nacionālās bibliotēkas ekspozīcijas “Grāmata Latvijā” projektu vadītāja Inga Surgunte,

– semināra “Muzeji vides ilgtspējai” organizatore Daina Auziņa.

Diskusiju moderēja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

Piedāvājam diskusijas atšifrējumu.

 

Ineta Zelča Sīmansone: Šīs dienas diskusiju dalīsim divās daļās – īsi parunāsim par pašreizējo situāciju muzeju un vides ilgtspējas jomā un tad analizēsim iespējamos attīstības scenārijus. Diskutēsim arī ne tikai par to kā muzejiem labāk darboties ilgtspējīgas domāšanas un prakses ieviešanā, bet arī par muzejiem kā pārmaiņu aģentiem, kuri izglīto sabiedrību par ilgtspējas jautājumiem. 

Uzsākot diskusiju, kā jūs domājat, cik pašlaik muzeji Latvijā vides ilgtspējai pieiet formāli, cik pēc būtības? Bet godīgi!

Artūrs Toms Plešs: Es domāju, ka pieredze ir dažāda, un arī atšķirīga muzejos Rīgā un muzejos reģionos. Arī šeit, kur mēs šodien atrodamies, – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā –, ir padomāts, kā mēs varam WC atbildīgi tērēt ūdeni, nav krāni, kurus mēs atgriežam vaļā, tie tek, bet ūdens padeve ir uz sensoriem. Sīkums, bet kopumā, rēķinot patēriņu uz apmeklētāju skaitu, ilgākā laika periodā ieguvums ir. Es domāju, ka tas ir ļoti atkarīgs no tā, kādā veidā ir veikta būvniecība un renovācija muzejos šeit un citviet; gan arī, protams, no muzeja vadības, vai viņi saredz, ka tā ir nepieciešamība un tiek izrādīta ticība zaļajam virzienam, kur mums ir jāiet. 

Uldis Zariņš: Tas, ko es redzēju no aptaujas atbildēm, – tiek darīts pēc būtības. Tu nevari darīt praktiskas lietas ķeksīša pēc. Ķeksīša pēc var rakstīt stratēģijas. Es domāju, ka nav pat tik svarīgi, kādu apsvērumu dēļ muzeji šīs ilgtspējas lietas ir darījuši, tik pat labi tas var būt arī taupības nolūkos, piemēram, drukāt lapai uz abām pusēm – tas vienlaikus ir gan zaļi, gan taupīgi. Un tas arī sasaucas ar to, ko Elīna stāstīja savā prezentācijā, par ko svarīgi ikdienas diskusijā ar muzejiem runāt, ka ne vienmēr zaļi nozīmē dārgi. Tas vienlaikus var būt veids, kā optimizēt izdevumus. Tad tas ir pēc būtības. 

Daina Auziņa: Es domāju, ka situācija ir ļoti dažāda. Ir lietas, ko mēs darām intuitīvi, un ir lietas, ko, kā Uldis minēja, mēs darām taupības nolūkos, bet reizē par labu videi. Manuprāt, tomēr būtu brīnišķīgi, ja mēs tās intuitīvās taupīgās darbības aizstātu ar apzinātām rīcībām. Šķiet, izglītības ziņā ļoti daudz ko varam darīt gan muzeju iekšienē, gan strādājot ar sabiedrību. Bet vispirms ir jābūt zināšanām muzejos pašos, lai mēs ar tām varētu dalīties ar mūsu auditoriju. Es domāju, ka ir lieliskas iniciatīvas, kas notiek, bet, noteikti, iespējas ir salīdzinoši ļoti lielas un mums ir daudz ko apgūt. 

Inga Surgunte: Es gribētu nedaudz pārformulēt jautājumu. Vai vispār tas, kas tiek darīts, tiek darīts apzināti? Dainas komentāru paturpinot, man šķiet, ka ir par agru vērtēt. Tu jautā, vai dara tādēļ vai tādēļ, man šķiet, ka galvenais noskaņojums, ko es izjūtu nelielajos un ne daudzajos projektos par ilgtspēju un muzejiem, ir apmulsums muzeju vidē un vairāk jautājoša attieksme. Ir jautājums, kas tas vispār ir. Vai ilgtspēja ir kaut kas tāds, kas vienkārši ilgst un tas mums tiek prasīts VKKF projektos? Vai tas tomēr jāskata ANO griezumā? Vai vide skaitās, bet sociālās nianses atstātas novārtā? Ir ļoti daudz jautājumu. Cik droši mēs jūtamies šajā jautājumā? Un man šķiet, ka ļoti nedroši.

Elīna Kolāte: Tātad formāli vai pēc būtības? Pilnīgi noteikti, ne formāli. Jo, kā jau Uldis minēja, formāli būtu uzrakstīt stratēģiju vai izveidot politiku. Būtu kaut kāds dokuments. Muzejiem jau pārsvarā šādu ilgtspējas stratēģiju nav. Tātad formāli – nē. Vai tiek pieiets vides ilgtspējai pēc būtības, arī tā nevar teikt. Es domāju, ka vispār šobrīd muzeji un arī citas nozares tikai sāk aptuveni apjaust, kas tā tāda ilgtspēja ir, kur tur vieta videi, kādas ir manas ietekmes. Līdz ar to, vai tie risinājumi šobrīd ir tādi vai citādi, ir pāragri vērtēt, jo cilvēki tikai tagad sāk iepazīties ar problēmām. Pēc trīs gadiem paskatīsimies – vai formāli, vai pēc būtības. 

IZS: Vērtējot pašreizējo situāciju, nonākam pie jautājuma – vai mēs zinām, cik muzejiem un vai vispār ir ilgtspējas stratēģijas vai kas līdzīgs? Vai tas tomēr, kā Inga minēja, ir kaut kas jauns un nezināms? 

UZ: Kultūras ministrijai nav šādas statistikas, arī akreditācijas procesā šāds jautājums netiek uzdots. Droši vien der paanalizēt, vai ilgtspējas jautājumi ir daļa no esošajām muzeju stratēģijām – nevis kā atsevišķs dokuments, bet kā daļa no stratēģijas.

IZS: Ilgtspēja vai ilgtspējība? 

IS: Es jautāju Pārresoru koordinācijas centram, un viņi atbildēja, ka viņi lieto vārdu “ilgtspēja”, bet ne ar kādiem oficiāliem terminologiem nav to saskaņojuši. Es jautāju arī vadošajam NVO, kas šajā jomā darbojas, – Ineses Vaivares vadītajām “Lapām” –, un viņa arī teica, ka diezgan brīvi un pēc personiskas valodas izjūtas lieto vārdu “ilgtspēja”. Bet akadēmiskajā vidē dzirdēju versijas, ka korektāk būtu lietot vārdu “ilgtspējība”, un tad mums, iespējams, nejuktu vārda “ilgtspēja” tāda veida izpratne, kas tiešām ir tikai par ilgšanu ilgi. Es domāju, ka tas ir viens superīgs jautājums, par kuru mēs vēl varam diskutēt un izvērsties. 

DA: Es atsaucei gribēju nocitēt, kas ir minēts tezaurā. Vārds “ilgstpēja” tiek skaidrots, kā spēja radīt apstākļus ilgstošai, līdzsvarotai pašattīstībai, savukārt, “ilgtspējība” – kā subjekta vai sistēmas spēja pašattīstīties vai vienlaikus spēja neradīt apstākļus, kas veicina tās iznīcību vai pašsagrāvi. Visnotaļ līdzīgi jēdzieniski skaidrojumi ar nelielām niansēm. Bet ne tik plaši, kā tas tiek skaidrots “Ilgtspējīgas attīstības” definīcijā. 

ATP: Paturpinot par to, kur mēs bijām un kur esam šobrīd, un to, kā muzejiem būtu jādomā, es, gatavojoties šodienas semināram, iepazinos ar Muzeju darbības stratēģiju 2014–2020. Šajā stratēģijā, kad tā tika izstrādāta, skaidrs, nebija neviena vārda par ilgtspējību, ilgtspēju, par vides mērķu sasniegšanu, jo gluži vienkārši pirms septiņiem gadiem tas nebija nozīmīgs un liels temats. Tas nebija viens no sabiedrības prioritārajiem jautājumiem, kā tas ir šobrīd.

Jāsaka, ka mēs kopumā – kā valsts, kā sabiedrība – esam pašā ceļa sākumā, apzinoties tās problēmas, ar kurām mums jāstrādā, un to, kurp mēs ejam.

Līdz ar to muzejiem nevar pārmest, ka līdz šim kaut kas nav ticis darīts. Pat ja šķiet, ka stratēģiju, politiku izstrāde ir kaut kas ļoti formāls, mums tomēr svarīgi valstī stratēģiski iedot virzienu. Piemēram, pirms gada pavasarī valdība pieņēma manā ieskatā ļoti būtisku lēmumu – pievienoties to Eiropas valstu skaitam, kuras vēlas sasniegt klimata neitralitāti 2050. gadā. Un tā ir ļoti nozīmīga domāšanas maiņa valsts pārvaldē kopumā un arī esošajā valdībā, apliecinot, ka mēs gribam būt tie, kuri ietekmēs ne tikai Eiropas dzīvi, bet arī mūsu dzīvi šeit uz vietas, tie, kuri sēž tajā vilcienā pie stūres un vada pārmaiņas, nevis, kā agrāk ir bijis, ielec braucošā vilcienā.

Domājot par taupības elementu, ar ko muzejiem ierobežoto līdzekļu dēļ dažkārt ir jāsaskaras, un par to, kā efektīvāk saimniekot, paredzu, ka notiks domāšanas maiņa, ko daudzās valstīs, īpaši Skandināvijā, var redzēt, – ka taupība nemaz nav nekas slikts. Resursi šeit nav neizmērojami, mums jādomā, kādā veidā mēs daudz saprātīgāk izmantojam katru resursu, kas mums ir. Tas tiešā veidā attiecas arī uz muzeju darbību.

IZS: Parunāsim par taupību. Daina raidījumā “Kultūras Rondo” minēja – iespējams, tādēļ ka muzejiem nav bijis daudz līdzekļu, tie ir dzīvojuši taupīgāk un atstājuši uz vidi ne tik negatīvu ietekmi. Muzeji un taupība, man šķiet diskutabla tēma, jo jāatceras, ka muzeji nekad nav bijusi bagātākā nozare.

Vai nebūs tāpat kā ar blokbāsteriem – visā Eiropā tas būs izslimots, mēs līdz blokbāsteriem nemaz nebūsim tikuši. Tad mēs sakām – muzeji kaut ko nedara vai neprot darīt –, bet, iespējams, muzeju tehniskais aprīkojums šīs pašas piespiedu taupības dēļ ir tik novecojis, ka īstenot kādus jauninājumus nav iespējams.

Kā jums šķiet, vai muzeji ir samērā videi draudzīgi šīs nabadzības dēļ vai, tieši otrādi, nabadzība ir pamats tam, ka muzeji neinteresējas par ilgtspējību? Jo ko tur interesēties, jāmēģina tikt galā ar pamatvajadzību nodrošināšanu esošā finansējuma ietvaros (es nesaku, ka tas attiecas uz visiem muzejiem). Varbūt tieši nabadzība muzejiem neļauj sekot jaunākajām izglītības tendencēm? 

EK: Es negribētu glorificēt taupību, kas ir nabadzības dēļ, jo, protams, ir lēti un ērti soļi, ko cilvēki var bez maksas mainīt. Bet tad, kad muzejs nonāk pie savām lielākām ietekmēm, piemēram, ietekmes, kas saistīta ar klimata nodrošināšanu krājuma telpās, – tur jau ir runa par ieguldījumiem būvniecībā un ieguldījumiem kvalitatīvā tehnikā, kas ļautu krājumu uzglabāt ilgi un laimīgi. Tur uz taupības nevar izbraukt. Ir lietas, ko var darīt videi draudzīgāk un ietaupīt, bet ir robeža, kad ir nepieciešami ieguldījumi, lai varētu iet tālāk negatīvās ietekmes mazināšanā. Un vēl – labi, tagad esam nabadzīgi, tāpēc dzīvojam taupīgi, bet, ja draudzība videi nav apzināta un tu nesaproti, ko tu dari, jo tu tā dari tikai tāpēc, ka tev nav citas iespējas, vai tajā mirklī, kad nauda pēkšņi uzradīsies, labklājība augs, būs iespēja pieteikties foršos projektos, taupība un vides draudzība beigsies?

IZS: Semināra laikā dzirdējām divus jaunu muzeju – Nacionālais muzejs (Tartu) un MO (Viļņa) – stāstu par jaunām muzeju ēkām, kas ir zaļas un kur par ilgtspēju domāts jau projektēšanas un būvniecības posmā. Vai par visām ēkām, kuras Latvijā esam rekonstruējuši vai cēluši kultūras mantojuma vajadzībām – Pulka ielas krātuve, LNMM, Rīgas Motormuzejs, LNB u. c. –, varam ar lepnumu stāstīt, ka tās ir videi draudzīgas?

DA: Mēs neviens šeit neesam inženieris. Bet tā vienkāršā atbilde, ko te var sniegt, ir – skaidrs, ka neviena no šīm ēkām nav zaļās arhitektūras paraugs, bet tāpat skaidrs, ka, veidojot jebkuru jaunu infrastruktūru, mūsdienās tiek domāts par energoefektivitāti. Ēkas ir videi draudzīgākas nekā, piemēram, bibliotēka, kas agrāk bija izvietota daudzās vēsturiskās un bibliotēkas funkcijai ne tik piemērotās ēkās, patlaban ir videi draudzīgāka. Bet tā arī nav zaļā arhitektūra, kas pamatā domā par to, kā strādāt ar dabas resursiem, kā maksimāli to izmantošanu ierobežot. 

UZ: Es varētu pakomentēt LNB gadījumu, jo savulaik tur esmu strādājis un atbildējis uz mediju jautājumiem par ēkas zaļumu. Skaidrs, ka projekts nav pavisam jauns, bibliotēka ir atvērta kopš 2014. gada, un projekts ir izstrādāts vēl pirms tam. Tur ir daudzas lietas ieliktas, piemēram, klimata sistēma. Arī mūžīgais jautājums par to, kāpēc LNB nav saules paneļu, gluži vienkārši, tajā brīdī tie bija ārkārtīgi neefektīvi un nestu ārkārtīgi mazu pienesumu par ārkārtīgi lielu naudu. Bet LNB domā par to, ka tehnoloģijas ir mainījušās un kļuvušas pieejamas, un tas arī būtu veids, kā ēku padarīt zaļāku. Bibliotēkas projektā par ilgtspēju ir domāts.

ATP: Šajā gadījumā man šķiet svarīgi, ja mēs fiksējam, ka, iespējams, iepriekš nav bijuši tie zaļākie būvniecības piemēri, un nākotnē iet uz to, lai, būvējot lielas, nozīmīgas būves, zaļā doma būtu priekšplānā. Jo, pat ja mēs uzbūvējam kaut ko zaļu, tāpat būvniecība (vai dzelzsbetona ražošana, stikls, tērauds…) tās dzīves cikla visos posmos ietver daudz CO2 emisijas. Jādomā par visu ciklu kopumā. Jebkura būvniecība nes ļoti ilgu ietekmi uz vidi vairāku gadu garumā. 

UZ: Vismaz līdzšinējā plānošanas periodā liela aktualitāte bija dzīvojamo ēku, arī valsts pārvaldes ēku siltināšana un energoefektivitātes paaugstināšana, no kā zināmā mērā ieguvušas arī kultūras institūcijas, piemēram, tagad aktuālā ziņa, ka arhīvs ir applūdis, bet tur tiek īstenots siltināšanas un energoefektivitātes projekts. Skatoties uz nākamo periodu, mēs ceram, ka šī programma tiks turpināta vēl apjomīgāk nekā līdz šim, bet ir stipri jāpiedomā pie kritērijiem, daudzi muzeji strādā vēsturiskās ēkās, līdz ar to tie kritēriji, kas tika izvirzīti līdz šim, jāpārskata. Būtu jāpārskata kritēriji ēkās, kas ir nosacīti jaunas, un tām, kas ir kultūras mantojums un ir simt un divsimt gadus vecas, kur ir nepieciešama īpaša pieeja. 

IS: Man bija piezīme par to, ko tu teici, ka pasaulē lielie muzeji jau sāk atteikties no blokbāsteriem, bet mēs līdz tiem vēl neesam nonākuši. Man šķiet, ka tas ir interesants fenomens, kas notiek gan mūsu kultūras vēsturē, gan muzeju domu attīstībā, ka mums it kā netiek ļauts sasniegt attīstības virsotnes vai posmus, kad mums jau ir jāpārlec pār pakāpieniem un jānonāk nākamajā līmenī. Manā pieredzē arī ir šādas dilemmas, kad, veidojot pastāvīgo ekspozīciju “Grāmata Latvijā”, mēs bijām jauna un iedvesmota komanda, lasījām aktuālākos tekstus par to, kas ir mūsdienīga izstāde, un tad nolaižas rokas, kad lasi – vajag visu lēti, no atkritumiem, bet tu esi šajā skaistajā ēkā nonācis, un tev beidzot ir nauda, un tu vari uztaisīt šiku sapņu projektu, bet tu nonāc situācijā, ka tev neļauj to paveikt. Es domāju, ka daudzās jomās mums tā ir, un mums šobrīd dizaina psiholoģija iet vēl uz greznību, uz to, ko mēs neesam guvuši un baudījuši, tai pašā laikā Eiropas muzeji printē un liek ar skoču pie sienas. Un, kad mēs tur nonākam, mēs esam satriekti – tik nesmuki. Bet viņi saka – tas ir tikai uz nedēļu, mēs taupām. Tas bija par tiem blokbāsteriem.

Mani aizkustina lasīt par tendencēm, kā tagad pēc Covid-19 viss mainīsies, no kā būs jāatsakās, un pie daudziem punktiem ir sajūta, forši, ka jums no tā jāatsakās, mēs to vēl nemaz neesam pieredzējuši. 

IZS: Šajā brīdī mēs varētu pāriet pie attīstības scenārijiem. Kas domās par nākotnes zaļajām ēkām? Tas būs pašu kultūras institūciju atbildībā, vai arī tur nepieciešamas vismaz vadlīnijas no augšas?

ATP: Bez valsts atbalsta, protams, šajā jautājumā neiztikt. Jāsaka, ka energoefektivitāte, ko minēja Uldis, ir viens tāds ļoti zemu stāvošs ābols, ko no ābeles var noplūkt un diezgan radikāli rādītājus sasniegt gan privātajā, gan publiskajā sektorā. Līdz ar to nākamajā plānošanas periodā un sadarbībā ar Ekonomikas ministriju diezgan lieli finansējuma apjomi būs paredzēti energoefektivitātes paaugstināšanai – māju siltināšanai, arī dažādu klimata sistēmu izveidei. Līdz ar to tam noteikti finansējums būs.

Domāju, jautājums vietā, kā integrēt to ēkās, kas ir vēsturiskas, sevišķi muzeju ēkas. Tādā ziņā tas ir atvērts jautājums. Bet nākamajā Eiropas fondu plānošanas periodā, gan arī Eiropas atveseļošanās fonda mehānisma naudā, kas ir saistīta ar atveseļošanos no Covid-19 krīzes, finansējuma mehānismi ir iestrādāti, skaidri apzinoties, ka, ja mēs gribam būt zaļi un ilgtspējīgi, mums par to jādomā jau tagad. Ja mēs gribam šo finansējumu saņemt, mums būs jādomā zaļi. 

UZ: Paturpinot Artūra teikto, mēs zinām, ka ES nākamajā plānošanas periodā, arī atveseļošanas fonda līdzekļos, liels uzsvars ir likts tieši uz Eiropas zaļo mērķu sasniegšanu, un tam tiek novirzīti lieli līdzekļi, bet vienmēr jāņem vērā, ka nacionālā līmenī mēs nevaram runāt tikai par muzejiem vai kultūras mantojuma pieminekļiem, vajadzības ir visās nozarēs. Tas vienmēr būs politiskās izšķiršanās lēmums – vai tā ir jaunā Sabiedrisko mediju ēka vai Koncertzāle, cietums vai arhīva ēka. Vajadzību vienmēr būs vairāk nekā iespēju tās īstenot. 

IZS: Nedaudz mainām uzsvarus – no ēkām pie ilgtspējas stratēģijām. Kā mēs varam tās plānot un īstenot? Pietiek ar pašu muzeju iniciatīvu, vai tomēr nepieciešamas vadlīnijas? Ja nepieciešamas, kas tās veidos? 

IS: Par vadlīnijām. Semināra sākumā Raivis (semināra moderators, Žaņa Lipkes memoriāla kurators Raivis Sīmansons) pieminēja NEMO konferenci, kas man un satiktajiem kolēģiem bija atklājums, pirmo reizi esot kvalitatīvā, vērienīgā pasākumā, kurā tiek runāts, arī politiskā līmenī, par ilgtspējīgu attīstību un kultūru vai kultūras mantojumu. Tie referenti, kuri bija no citām valstīm, to slaidu ar 17 mērķiem zibināja katrā prezentācijā, apmēram, šo visi zina no galvas. Mēs kaut kā nezinājām.

Mēs izpētījām, ka mūsu kaimiņvalstīs ir spēcīgāka komunikācija starp vadlīniju devējiem, ministrijām un cilvēkiem, kuri atbild par šo mērķu ieviešanu, par to sargāšanu, promotēšanu gan kultūrā, gan plašāk sabiedrībā. Atgriežoties mēs apstaigājām un sazinājāmies ar dažādām institūcijām.

Es domāju, ka vadlīniju trūkums ir diezgan jūtams, ne tikai tādā ziņā, ka muzejiem tagad vajadzētu gaidīt, kad viņiem nodiktēs, ko un kad izdarīt, bet arī tādā skaidrošanas un sarunu formātā. Tas ir ļoti iztrūkstošs. Un es domāju, ka šie ilgtspējas vai ilgtspējības jaukie un seksīgie termini, kuri parādās dažādos plānošanas dokumentos, ir ļoti mistiski. Saruna no politikas veidotāju puses ar mums – sektoru – iztrūkst. Bet, no otras puses, es domāju, ka muzeji ļoti mierīgi var veidot savas stratēģijas, neviens viņiem to neliedz, un, kā rāda starptautiskā prakse, tas ir ļoti praktisks darbs, kas vienkārši katram ir jāizdara. Muzejs var pieņemt lēmumus, ar kuriem mērķiem tas vēlas strādāt, kurus izprot, kurus spēj attiecināt uz savu krājumu, uz citām savām stratēģijām. Es ceru, ka šāda veida pasākumi mūs visus iedvesmo. 

IZS: Protams, ka muzeji to var darīt, un es ceru, ka daži jau arī dara. Bet tomēr jārunā par mērķtiecīgi veidotām vadlīnijām, jo, kamēr tas būs muzeju pašu ziņā, tie varētu būt daži gadījumi. Mēs dzirdējām Moderna Museet piemēru – Zviedrijā muzejiem ir jāatskaitās par ilgtspējas politikas īstenošanu. Tas varētu veicināt labas prakses piemēru ieviešanu un savā ziņā arī pozitīvu konkurenci starp muzejiem.

DA: Tā ir doma, ko es vēlētos attīstīt. Brīvība ir brīnišķīga lieta. Man bija brīvība veidot šī pasākuma programmu un prieks, ka izdevās piesaistīt referentes no Zviedrijas un Lielbritānijas. Viņu stāstos parādījās, ka viņiem kā valsts dotētām institūcijām ir jāmonitorē sava eko pēda un tas ir jādara regulāri. Lai gan tas nedaudz ierobežo mūsu brīvību, tomēr, ja šāda prasība ir, tas savā ziņā liek arī mācīties. Jo tas pats Julie Bicycles, kas pašlaik ir saņēmis valsts pasūtījumu strādāt ar muzejiem vides ilgtspējas jautājumos, ļoti aktīvi izstrādā izglītības programmas, kuru galvenie patērētāji ir Lielbritānijas muzeju darbinieki, lai saprastu ideju, kāpēc viņi mēra un ko tieši viņi mēra. Reizēm tāds maigais spiediens tomēr ir noderīgs. 

EK: Julie Bicycles pētījumā uz jautājumu, kas cilvēkiem, muzejiem un citām kultūras iestādēm ir mainījies, uzsākot vides iniciatīvas, kā viens no plusiem tika minēts, ka tagad, kad stratēģijas tiek ieviestas, ir vieglāk pieteikties dažādiem projektiem ar publisko finansējumu. Tas ir veids, kā izdarīt ne lielu, bet tomēr gana aicinošu spiedienu, lai palīdzētu muzejiem iet tajā virzienā. Tas nenozīmē, ka, ja nav stratēģijas, tev jāveras ciet, bet tā ir iespēja motivēt domāt par šiem jautājumiem. Protams, ideāli, ja tas nāk kopā ar iespēju gūt finansējumu, lai ieviestu savas foršās zaļās idejas.

ATP: Man diemžēl pavisam drīz šī diskusija būs jāatstāj, bet man šķiet, ka šis ir ļoti labs temats, kurp diskusija pavērsās. Mēs no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas puses esam kā koordinējoša institūcija un ļoti cieši sadarbojamies ar citām ministrijām, lai iedzīvinātu šos mērķus. Šobrīd ir tā, ka ikkatrai ministrijai ir jādomā savos ietvaros, kas ir ministrijas devums, lai mērķus varam sasniegt. Ir prieks dzirdēt, ka ir vēlme vadlīnijas vai šo virzienu virzību iegūt, lai saprastu, kurā virzienā jāiet. Prieks dzirdēt, jo ne vienmēr sadarbībā starp institūcijām ir vēlme no VARAM kaut ko sadzirdēt.

Ir jāpārorientē arī domāšana. Līdz ar to mēs esam pašā ceļa sākumā. Es būtu ļoti priecīgs, ja arī šī diskusija kalpotu kā labs pamats, lai nākamajā Muzeju darbības stratēģijā būtu nodaļa, kas domātu par ilgtspējības jautājumiem. Ja nepieciešama palīdzība, VARAM ir gatava sniegt savus padomus, ko un kādā veidā labāk šajā stratēģijā iestrādāt, lai tas būtu ne tikai uz papīra, bet arī praktiski. 

UZ: Kultūrpolitikas pamatnostādnēs ilgtspēja kā koncepts un vides aspekti noteikti būs pieminēti. Es neesmu pilnīgi drošs, ka ārkārtīgi prominenti, bet noteikti būs. Stratēģija ir dokuments, kas izvirza mērķus, bet ne vienmēr piedāvā risinājumu. Tas drīzāk ir mūsu – ministrijas – veids, kā komunicēt ar nozarēm, ka, lūk, šīs ir lietas, ko, mūsuprāt, būtu svarīgi septiņos gados risināt.

Jāņem vērā, ka mēs nerakstām KM stratēģiju, mēs rakstām visas nozares stratēģiju, un stratēģijas īstenošanā ir iesaistītas gan pašvaldības, gan privātais, gan nevalstiskais sektors. Mēs vēlamies, lai visi sektori piedalās stratēģijas īstenošanā. Līdz ar to iniciatīva tik pat lielā mērā var nākt no apakšas. Valstī jau vispār ir diezgan ierobežots instrumentārijs, kā mērķu sasniegšanu panākt. Nekas labāks par burkānu un pātagu nav izdomāts. Viens variants ir uzrakstīt Ministru kabineta noteikumus, akreditācijas normatīvus un pateikt, ka muzejiem tas ir jādara. Un, ja neizdarīs, tad būs slikti, vai neakreditēsim. Labs veids? Domāju, ka ne. 

IZS: Tajā pašā laikā, ja mēs to akreditācijas prasībās iekļautu, saprotot, ka 21. gadsimta muzejs ir tāds, kas vides ilgtspējas programmu ievēro, nebūtu slikti. 

UZ: Protams, to vienmēr var darīt. Jautājums drīzāk muzeju nozares profesionāļiem, kā viņi uz to raugās. Vai jūs gribētu, ka muzejam pastāvētu iespēja netikt akreditētam, ja tas strādā ēkā, kas neatbilst kritērijiem. Koks ar diviem galiem. Ir jau arī smalkākas pātagas, ne tik brutālas. Piemēram, kaut vai VKKF pielikt nosacījumu, ka, lai varētu pretendēt uz finansējumu, ir jābūt ievērotiem noteiktiem kritērijiem. 

DA: Pavisam īsi. Man šķiet, ka šeit atkal var atsaukties uz Moderna Museet piemēru, kur tika minēts – lai gan tur veidojas sacensība muzeju starpā, skaidrs, ka viņu kā mākslas muzeja prioritāte ir māksla un labā veidā stāstīt šo stāstu par mākslu, realizēt brīnišķīgus mākslas projektus, un tas lielākoties būs ar lielu eko pēdu. Bet tā prasība monitorēt, liek domāt līdzi par to, kā viņi šo procesu veic. Prasība ir tā, kas liek piedomāt un apzināti izdarīt izvēles. Tā nav īsti ne pātaga, ne burkāns, bet tā ir mudināšana uz apzinātu rīcību. 

IZS: Pātaga un burkāns ir nedaudz agresīvs salīdzinājums. Ja mēs iedomājamies, ka no ministrijas varētu nākt vadlīniju iniciatīva vai iestrādāšana akreditācijas noteikumos, tas savā ziņā būtu arī izglītojošais līdzeklis. Ministrija demonstrētu, ka šis aspekts kultūras mantojuma nozarē ir svarīgs, ka muzejiem ir jādomā par šī jaunā termina vai jaunās filozofijas nepieciešamību…

IS: Un jēgu.

IZS: Un ka tas nepaliek dažu atsevišķu muzeju un entuziastu interešu vai hobija līmeņa darbs. 

IS: Man tiešām trūkst šīs sarunas un skaidrošanas vairāk nekā pātagas. Mums pietrūkst izpratnes par šiem lielajiem starptautiskajiem dokumentiem, bet ir arī otra lieta, kas saistīta ar vadlīnijām un lokālo valdību komunikāciju ar savām iestādēm, tas ir šo lielo starptautisko dokumentu lokalizēšana. Jo, kad mēs aizbraucam uz starptautiskām konferencēm, mums nostāsta, kādi ir mērķi, nosauc piemērus no Āfrikas, un ir ļoti grūti, kā pusaudži saka, releitot ar šo saturu. Mēs atbraucam mājās iedvesmoti, bet apjukuši. Un es zinu, ka ir organizācijas, kas pēta, kā Baltijas jūras reģionā mums veicas ar ilgtspējas attīstības mērķu sasniegšanu atsevišķās jomās, izvirzot katru gadu mērķus, ar kuriem būtu primāri jāstrādā un kas ir tieši mūsu Baltijas valstīm aktuāli. Tāda veida informācija man kā praktiķim būtu daudz svētīgāka, es saprastu, ka ir lielais starptautiskais uzstādījums, kas ir ļoti iedvesmojoši, un ir lokālas un ļoti konkrētas problēmas, kas ierakstās arī lielajā uzstādījumā. Beigās var arī to pātagu un burkānu.

UZ: Man labāk patīk burkāns, ne pātaga. Jo dienas beigās jautājums vienmēr nonāk līdz naudai. Burkāna gadījumā valsts funkcija tipiski ir tā, ka var izveidot specifisku mērķprogrammu, piemēram, zaļajiem projektiem. Tipisks burkāna piemērs. Pātaga principā pasaka, ka mēs gaidām, ka jūs to darīsiet par saviem līdzekļiem. Tur mēs sastopamies ar pretestību, īpaši no pašvaldībām, ko jūs no mums vēl gribat?

Paturpinot par komunikāciju, komunikācija ir tā joma, kas var tikt uzlabota. Es gan arī gribētu retoriski pajautāt, kam tad ir domātas nevalstiskās organizācijas, ja tiek gaidīts, ka viss ir jāizdara ministrijām? Šis pasākums, manuprāt, burvīgi apliecina, ka nevalstiskajām organizācijām ir kapacitāte un spēja šos jautājumus risināt.

Man šķiet, ka valsts uzdevums primāri ir izvirzīt mērķus, bet, ņemot vērā, ka KM muzeju nodaļā (Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļa)  strādā četri cilvēki, savukārt muzeju nozarē kopā strādā divi tūkstoši cilvēku, jautājums, kur ir lielāka kapacitāte runāt par inovācijām un vadlīnijām. Ar vadlīnijām es saprotu tāda veida dokumentu, kur var ar pirkstu vilkt līdzi un skatīties labās prakses piemērus, praktiskās lietas, un to var savākt kopā tikai nozare, nevis ministrija. Kad mums ministrijā ir jāsagatavo kādi ziņojumi par ilgtspēju vai vidi, tā ir milzīga problēma – savākt no nozares piemērus, kas labs ir izdarīts.

IS: Tāpēc, ka nav bijis komunikācijas darbs. Cilvēki nespēj tādā līmenī analizēt savu darbu. Pirms tam ir jābūt skaidrojošajam darbam.

Atgriežoties pie burkāna, es galīgi negribu piekrist, ka prasīt ilgtspējīgu domāšanu un nedot līdzekļus ir kaut kādā ziņā kaitinoši. Es domāju, ka jebkuram muzejam jau ir resursi, un muzejs izvēlas, vai taisīs izstādi kādai slavenībai jubilejā, vai arī par tiem pašiem resursiem muzejs uztaisa izstādi par to, kā man pārdzīvot pandēmiju vai sašķirot atkritumus. Ir kaut kādi resursi, kas mums jau ir defoltā, ar kuriem mēs rīkojamies. Man šķiet, ka tas ir viens no vistrakākajiem pārpratumiem saistībā ar ilgtspēju – rodas tāda sajūta, ka mēs strādājam, strādājam un vēl papildus ilgtspēja, tas ir vēl kaut kas? Tas būtu jāskata šķērsgriezumā – kad mēs vācam krājuma priekšmetus, paturēt ilgtspējas paradigmu galvā, kad mēs tos aprakstam, kad mēs tos pētām, kad komunicējam. Domāt par to visā, ko darām, un ka mums jau ir resursi. 

UZ: Par komunikāciju es tev pilnīgi piekrītu, un šis seminārs, kā arī iecerētais vebināru cikls palīdz saprast, ka ilgtspēja nav mītisks vienradzis, bet ka tās ir pavisam praktiskas lietas, par ko ikdienā cilvēki neiedomājas. 

IZS: Protams, kā nevalstiskais sektors mēs varam aktualizēt šos jautājumus, bet tiem ir jābūt politikas dienas kārtībā. Mums vajadzīgas dzirdīgas ausis un sadarbības partneri ministrijās. Mēs dzirdējām, ka VARAM ir gatavi sadarboties. Kamēr šī tēma būs tikai NVO uzmanības lokā, tā tur arī paliks, ja nebūs arī KM intereses sadarboties.

Parunāsim par muzeju kā pārmaiņu aģentu vides ilgtspējas aspektā un par to, kā muzejs izglīto sabiedrību par šiem jautājumiem. Šodienas seminārā visas ārzemju referentes pieminēja muzeju kā komunikācijas rīku vides izglītības nodrošināšanā. Ko muzeji Latvijā var darīt? Inga jau pieminēja izstādes, kas runā par sabiedrībā aktuālām vides tēmām. 

IS: Gribu izmantot iespēju un pateikt, ka es neticu tādai atsevišķai vides ilgtspējai. Man šķiet, ka šis seminārs un starptautiskie piemēri, kas tika stāstīti, to parāda. Man šķiet burvīgi ANO Ilgtspējīgas attīstības koncepcijā, ka visi tie izaicinājumi, kas planētu šobrīd skar, ir kompleksi risināmi. Protams, mums ir jāprofesionalizējas un jāstrādā ar kaut ko konkrētu, bet man šķiet, ka muzejs kā pārmaiņu nesējs nevar nest pārmaiņas kaut kādā vienā jomā. Vides ilgtspēja ļoti saistīta ar sociālajiem jautājumiem. Muzejs kā pārmaiņu nesējs vispirms vispār domā plaši, analizē informāciju un, cik nu spēj, dalās ar saviem apmeklētajiem, lietotājiem. Bet mēs to nevaram izdarīt, ja mēs paši neizglītojamies. Jo tā kompleksitāte, ar ko ilgtspējas jautājums ir saistīts, ir tik milzīga, ka mums pašiem visu laiku jāmācās. 

DA: Es savukārt paskatīšos uz tēmu no auditorijas viedokļa. Gan tad, kad tika prezentēts Moderna Museet piemērs, gan pagājušajā gadā Venēcijas biennālē Lietuvas paviljonā es jutos ļoti uzrunāta par savu mīļo vides ilgtspējas tēmu, jo tā bija mākslas valoda. Konkrētie mākslas darbi atstāja daudz lielāku iespaidu nekā daudzi dokumenti par šīm tēmām. Es esmu mākslas auditorija. Bet katram muzejam ir sava auditorija, kuru spēj uzrunāt tā valoda, ko konkrētais muzejs lieto. Lai tā būtu vides tēma vai kāda cita ar ilgtspēju saistīta tēma, muzeji ar savu dažādību spēj ļoti dažādu auditoriju gan uzrunāt emocionāli, gan intelektuāli izglītot. 

IZS: Elīna, tu redzi muzeju kā izglītības rīku vides ilgtspējas jautājumos?

EK: Pilnīgi noteikti. Izglītības rīkiem jābūt ļoti dažādiem. Ir cilvēki, kuriem nepatīk iet uz skolu, bet labāk patīk uz muzeju aiziet. Ir tādi, kam nepatīk uz muzeju iet, bet patīk lasīt žurnālus. Kādiem nepatīk žurnālus lasīt, bet patīk filmas skatīties. Būtu labi, ja visos šajos informācijas ieguves avotos būtu iespēja iegūt informāciju par ilgtspējas jautājumiem. Lai informāciju varētu iegūt viegli, nepiespiesti, patīkami un tieši šim cilvēkam saprotami. Kā jau Daina minēja, muzeju potenciāls ir milzīgs, jo jūs pārstāvat visdažādākās nozares, un katrs cilvēks var atrast kādu muzeju, kas der tieši viņam.

UZ: Muzeja izglītojošajai darbībai ir potenciāli daudz lielāka ietekme nekā tai tiešajai pēdas samazināšanai. Muzeji var daudz izdarīt, multiplicējot ziņu un pasniedzot auditorijai saprotamā naratīvā. Ir viens svarīgs priekšnosacījums – jebkuru pasākumu, jebkuru reformu, aktivitāti veido cilvēki, un cilvēki ir tie, kas to var padarīt spīdošu, bet var arī izgāzt. Der atgādināt teicienu, ka kultūra ēd stratēģiju brokastīs, kam es piekrītu desmitkārt. Mēs varam rakstīt, kādas stratēģijas gribam, dot naudu vai rakstīt Ministru kabineta noteikumus un vadlīnijas, bet, ja muzeju nozares cilvēki šo vēsti nepieņems kā savu, visiem šiem iepriekš minētajiem pasākumiem būs maza jēga. 

IZS: Mēs iztēlojamies, ka muzejs spētu būt pārmaiņu aģents. Kā jūs uz šo pārmaiņu aģentu skatāties pēdējā laikā (no marta)? Muzeji ir tikuši galā ar aktuālajiem izaicinājumiem? Kas notiks tālāk? Jau tagad, piemēram, ir skaidrs, ka izglītība muzejā ir jāpārdefinē.

IS: Muzeji parādīja – tie, pēc būtības, tik ļoti ilgojas kalpot sabiedrībai, ka ir bijuši gatavi apgūt virkni jaunu prasmju, es tiešām redzu, kā kolēģi visu laiku mācās gan strādāt online, gan filmēt u. tml. Muzeju darbinieki tiešam restartē sevi kā personības, kā profesionāļus. Tas parāda, ka muzeji mainās paši, un lietotājs to vienmēr jutīs – ka tas ir patiesi. Lai gan ir stereotips, ka muzeji ir snaudoši, šis pusgads ir bijis laiks, kad muzeji ir parādījuši, ka ir inovatīvi un gatavi jaunām pieredzēm.

DA: Ļoti patīkamais ir tas, ka šis laiks, kad muzeji atkal atvēra durvis apmeklētājiem, apliecināja – arī sabiedrībai muzeji ir vajadzīgi. Ka muzejnieku centība un dedzība ir pamatota. Lai arī mūsu robežas lielā mērā ir slēgtas, muzejos tāpat ir dzīvība, un cilvēki ilgojas pēc tā, ko viņiem var sniegt muzejs. 

EK: Teikšu godīgi, sevišķi daudz pēdējā pusgada laikā ne tikai muzejus, bet [kopumā] neko daudz neesmu apmeklējusi, atskaitot tos muzejus, ko apmeklējām, veicot pētījumu. Bet tas, ko esmu pamanījusi publiskajā telpā muzeju komunikācijā, muzeju nozare man ir atstājusi labu iespaidu ar to, ka nav mēģinājusi Covid-19 esamību noliegt, apiet noteikumus, lai formāli tie būtu izpildīti. Tas man ir šķitis simpātiski, ka situācija ir pieņemta un tiek meklēti veidi, kā tagad strādāt ar apmeklētājiem. 

UZ: Muzeju nozare ir iemācījusies sadzīvot ar epidemioloģisko situāciju, ja martā, kad neviens neko nezināja, mēs 24/7 režīmā mēģinājām kopīgi saprast, kā tagad muzejiem rīkoties jaunajā situācijā, tagad, kad situācija strauji kļūst sliktāka, pašiem muzejiem viss ir skaidrs. Muzeji ir iemācījušies monitorēt un vadīt savu darbu šajā situācijā. Tas ir pozitīvi.

Ir atsevišķas lietas, kas mani uzrunā, – gan jaunie projekti, kas tiek īstenoti, piemēram, Āraišu ezerpils, gan Alūksnes bānīša ekspozīcijas starptautiskā atzinība, gan tas, ka Latvijas muzeju biedrība ir kļuvusi daudz aktīvāka. Ir jauna Kultūras mantojuma maģistrantūras programma Latvijas Kultūras akadēmijā. Pulka ielas projekts. Tādas savstarpēji nesaistītas lietas. Nav pamata teikt, ka viss būtu slikti. 

IZS: Kopsavelkot šo diskusiju, es gribētu tomēr nelielus mājasdarbus mums visiem iezīmēt. Priecē, ka kopš [pagājušā gada] novembra, kad NEMO ikgadējā konferencē Tartu klausījāmies par muzejiem un ilgtspēju, un par spīti Covid-19 ieviestajām korekcijām – pasākumu atlikšana, pārcelšana un formātu plānošana –, mēs tomēr esam šo semināru noorganizējuši, ka tūlīt no 10. novembra Inga piedāvās septiņu vebināru ciklu par muzejiem un ilgtspēju. Tas norāda, ka ilgtspējas jautājums līdz Latvijas muzejiem ir nonācis, un ceru, ka mēs to esam ielikuši dienas kārtībā.

Par mājasdarbiem runājot, vēlējums būtu, ka mēs, plānojot Kultūrpolitikas vadlīnijas un citus normatīvos dokumentus, atrastu iespēju un interesi savstarpēji sadarboties ar KM, VARAM, nevaldības sektoru un muzejiem. Un, iespējams, ka tad, kad pavasarī tiksimies uz izvērtēšanas semināru, mēs jau varēsim stāstīt par pirmajām sadarbības iniciatīvām. Arī lai spētu muzejiem ilgtermiņā piesaistīt papildu finansējumu ilgtspējas jautājumu aktualizēšanai. 

DA: Šis seminārs ir viens no pasākumiem izglītības pasākumu programmā, kas paredzēta muzeju speciālistu auditorijai un tiek veidota ar nosaukumu “Muzeji Latvijas ilgtspējīgai attīstībai”. To īstenojot, sadarbojas vairākas muzeju nevaldības organizācijas un iniciatīvas, lai ilgākā laika periodā plašo muzeju speciālistu auditoriju iepazīstinātu ar ilgtspējas jautājumiem.

IZS: Organizatoru vārdā saku paldies diskusijas dalībniekiem un visiem atbalstītājiem, tehniskajam atbalstam. Paldies Ingai un Dainai par ilgtspējas jautājuma muzejos iniciēšanu un pasākumu organizēšanu. 

Screen Shot 2020-11-03 at 09.55.00.JPG

 

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist