Sestdiena mums bieži ir muzeju diena. Šoreiz esam ieplānojuši apskatīt The Sultan's World Bozar mākslas centrā, bet pēc trim izstādē pavadītām stundām un neliela atspirdzinājuma improvizētajā kafejnīcā, nolemjam pie reizes vēlreiz iegriezties Latvijas prezidentūras ietvaros notiekošajā izstādē Vizionārās struktūras.
Kā jums šķiet, kāpēc pirmās izstādes apskate varēja ilgt pat trīs stundas, bet pēdējai pie visām tās estētiskajām kvalitātēm pietika ar nepilnu pusstundu? Muzeja nogurums, atklāšanas reizē jau redzēta? Varbūt teiksiet, ka viena izstāde vienā apmeklējuma reizē ir pareizāks laika un uzmanības plānojums. Iespējams, tomēr šoreiz iemesls ir jāmeklē citur. Prezidentūras izstādi Bozar Latvija rīko pirmo reizi, kālab neliela tās salīdzinoša anatomija nekaitēs.
Šobrīd vienā no Bozar lielajām galerijām skatāmā izstāde The Sultan's World. The Ottoman Orient in Renaisance Art notiek starptautiska projekta Ottomans and Europeans ietvaros. Viena no daudzajām Bozar notiekošajām t.s. diplomātiskajām izstādēm (līdzīgi kā mūsu pašu Vizionārās struktūras), kuras uzdevums ir izgaismot kultūru daudzveidību, saites, ietekmes un starpvalstu attiecības.
Izstādīto darbu skaits ir milzīgs un, eksponējot Belīni, Dīrera, Ticiāna, Tintoreto un citu autoru darbus, tiek radīta maģiska un ievelkoša atmosfēra.
Bet šoreiz stāsts nav par valstu diplomātiskājām attiecībām vai mākslas vēsturi, pat ne tik daudz par izstādes scenogrāfiju, kas ieturēta labākajās Bozar tradīcijās (blakus atzinīgi vērtējamajai skaņu un krāsu integrācijai izstādē, jāmin arī tradicionāli neērtais burtu lielums etiķetēs, kuru starp citu bez kādas kritikas pieņēmusi arī Vizionāro struktūru komanda, bet par to vēlāk).
Stāsts šoreiz par interpretāciju. Un, proti, blakus tādiem tradicionāliem interpetācijas līdzekļiem kā anotācijas pie sienām un izstādes katalogam (kurš pieejams jau izstādes laikā, nevis pēc tās noslēguma kā tas noticis, piemēram, skaistā divu sējumu Gustava Kluča zinātniskā kataloga gadījumā, kuru, apmeklējot izstādi Latvijā, iegādāties diemžēl vēl nevarēja, toties var tagad Vizionāro struktūru ietvaros Briseles Bozar), pērkot ieejas biļeti, tiek piedāvāts arī audiogids (kuru advancētības dēļ šķiet pareizāk būtu dēvēt par multimendiju gidu, bet šeit turēšos pie Bozar terminoloģijas). Bagātīgs audio un vizuāls materiāls, kas tad arī ir galvenais iemesls, kas liek vai, pareizāk sakot, ļauj izstādē pavadīt iepriekš minētās trīs stundas.
Pie visa klāt, ja neesi Otomaņu impērijas pētnieks vai mākslas zinātnieks, šī mazā gudrā ierīce tev iedod ne tikai informāciju par atsevišķiem mākslas darbiem, bet arī lielisku kontekstu pašai izstādei, mākslas un diplomātijas vēsturei. Starp citu, kas īpaši augsti vērtējams, gids nedublē anotācijās lasāmo informāciju, tā nodrošinot dažādu interešu apmeklētājam iespēju papildus informāciju iegūt dažādi un pašam kombinēt savu izstādes apmeklējumu un tā laikā iegūstamo informācijas daudzumu. Salīdzinājumam, apmeklētāji bez audiogida izstādes apskati beidza aptuveni 3x ātrāk.
Novēroju, ka daži pēc izstādes iegādājas 40 eiro dārgo katalogu, daži meklēs papildus info internetā, daži nāks vēlreiz un iespējams, tad nopirks arī audiogidu vai izvelēsies izstādes apskati muzeja gida pavadībā. Kas šajā gadījumā ir pozitīvākais: ir nodrošinātas izvēles iespējas; arī cenu pieejamības ziņā – audiogids diviem maksā 5 eiro (vienai personai 3 eiro). Papildus tam, ieplānojot izstādes apmeklējumu laicīgi, jūs jau iepriekš Bozar mājaslapā varat atrast gan Apmeklētāju gidu (info par izstādi), gan Literāro gidu.
Jā, Bozar iniciatīva aicināt rakstniekus interpretēt izstādē redzamo ir otra ekstra, ko apmeklētājs saņem nopērkot audiogidu vai 1 eiro vērto izstādes drukāto gidu (brošūru), kā arī lejuplādējot informāciju no muzeja mājaslapas. Parasti tie ir 5 līdz 10 mākslas darbi izstādē, par kuriem literārus sacerējumus piedāvā rakstnieki, tā nodrošinot starpdisciplināru pieeju un papildus interpretācijas slāni. Allaž esmu domājusi, ka šādu ideju būtu vērts attīstīt arī kādam Latvijas muzejam un biju cerējusi, ka ko līdzīgu īstenos arī Vizionāro struktūru veidotāji, pieaicinot piem., grupu Orbita vai kādu citu rakstnieku interpretēt un tulkot izstādes autoru darbus un izstādes kontekstu. Bozar tradīcijai izstādes veidotāji gan šoreiz sekojuši nav, toties izstādē tiek piedāvātas pat divas video filmas – pašu mākslinieku un izstādes tapšanā iesaistīto personu komentārus par avangardu Latvijas mākslas tradīcijā un Pētera Krilova filmu Klucis – nepareizais latvietis. Šīs divas filmas tad arī daļēji varētu būt tas konteksts, par kuru runāju. Tās ar pacietību noskatīties arī no sirds iesakām saviem zinātkārajiem draugiem, kuri šo izstādi apmeklē, pretējā gadījumā paliekam tai saziņas līmenī, kurš gan labi patīk pašiem māksliniekiem (apraksti nav svarīgi, svarīgs ir kontakts ar pašu mākslas darbu), bet kurš neiztur kritiku kultūras diplomātijas darba laukā, ko šādas izstādes veic.
Nu jā, vēlreiz ejot pētīt Vizionārās struktūras Bozar (pirmo reizi izstādes atklāšanas laikā, kā jau glamūri svinīgos brīžos, viss liekas rožaināk), bija jāsecina, ka izstādē pie visām tās mākslinieciskajām kvalitātēm man un citiem apmeklētājiem šis konteksts varētu nedaudz pietrūkt, kā arī iespēja iegūstamās informācijas daudzumu regulēt pašam atkarībā no katra zināšanām par šo jauno Europas Savienības valsti, politisko kontekstu, avangardu, izstādītajiem māksliniekiem utt. Īpaši, ja apmeklētājs nav padomju laikā piedzimt paspējis latvietis vai arī, piemēram, tāds mūsu platuma grādu pārzinātājs kā politiskais analītiķis Edvards Lukass, kura grāmatu The New Cold War pašlaik lasu un, iespējams, tieši lasītā iespaidā aizdomājos par izvērstāka politiskā konteksta un mākslas "tulkojuma" svarīgumu.
Nepārpotiet, izstāde man ļoti patīk. Gan estētiski, gan saturiski, bet kā jau minēju, tai nedaudz pietrūkst plašāka politiskā konteksta. Ja runājam par scenogrāfiju, šis ir viens no labākajiem šo telpu risinājumiem, kādu gadījies redzēt, bet, piemēram, mikroskopiskais etiķešu izmērs turpat vai sit pušu paša Bozar tradīcijas un tā kā audiogida šai izstādei nav un jāaprobežojas ar info, kas ir pie sienām vai bukletā, tad burtu lielums diemžēl dažiem vecumiem un apmeklētāju grupām informācijas iegūšanas procesu stipri apgrūtina. Protams, zinot, ka izstādei ir katalogs un līdzīgi arī šai izstādei Bozar mājaslapā tiek piedāvāts augšuplādēt apmeklētāju gidu, kāds arī paņemams izstādē, tehniski informācijas pietiek. Tomēr, piedodiet par stūrgalvību, Latvijas prezidentūras izstādē tomēr būtu gribējies vairāk interpetācijas un mazliet vairāk pievērst vērību tam, kā apmeklētājs šo izstādi nolasīs. Nebūšu oriģināla – kopējo iespaidu bagātinātu jau audiogida klātbūtne, kurā būtu dažas stacijas ar mākslinieka un attiecīga laikmeta raksturojumu, kā arī pavisam īsiem video, kuros katrs izstādē pārstāvētais mākslinieks (vai Kluča un Johansona gadījumā – kurators vai mākslas zinātnieks) pastāstītu kā un kāpēc top \ ir tapuši viņu darbi. Pavisam lepni būtu, ja iekļaujoties Bozar tradīcijā, arī kāds literāts papildinātu interpretāciju ar savu lasījumu par laikmetiem un to raksturojošo māksu: par savām sajūtām vai, iespējams, bērnības atmiņām, uzlūkojot Valda Celma darbus, par sajūtām, kas rodas sastopoties ar Artūra Riņķa kinētiskajiem objektiem utt.
Tomēr saprotu, ka pirmās Latvijas prezidentūras ES Padomē laikā visi mācamies. Tāpat nevaram uzreiz un momentā uztaisīt izstādi ārzemēs tādā līmenī, kādā vēl nemaz netaisam Latvijā. Tas pats audio / multimediju gids un mobilās aplikācijas izstādēm un ekspozīcijām vēl ir caurmērā maz apgūts lauks.
Tāpēc kopumā liels prieks un uzslava izstādes kuratorei Ievai Astahovskai un darba grupai par izdarīto. Summējoši:
- izstāde ir pieejama bez maksas visiem interesentiem (kaut gan nezinu, vai Bozar gadījumā tas nozīmē tikai plusus),
- kā jau minēju iepriekš, Vizionārās struktūras izskatās lieliski (kaut gan atļaušos vienu nelielu iestarpinājumu, man būtu licies ideāli, ja izstādi jau Bozar garajā gaitenī, kas ved uz izstāžu telpām, būtu ievadījusi Voldemāra Johansona skaņas instalācija (kas izstādes Latvijas versijā bija skatāma \ klausāma LNB vestibilā), tā radot un attīstot sajūtu visai turpmākai izstādei (piedodiet, šo iespējams spēs vizualizēt tikai tie, kas ir bijuši Bozar),
- tomēr, arī pašreizējā variantā man patīk izstādi ievadošais video, tāpat izstādei liels pluss ir Pētera Krilova filma Klucis - nepareizais latvietis,
- priecājos, ka izstādē integrēta radošā darbnīca, kurā apmeklētāji var darboties un izmēģināt prāta un pirkstu veiklību, radot analogus izstādē skatāmajām konstrukcijām un vizionārajām struktūrām;
- turklāt Bozar improvizētajā suvenīru veikalā ar izstādi saistītais piedāvājums izskatās iespaidīgs – gan demokrātisks, gan arī stilīgs un īpaši dāvanai piemērots katalogs, Gustava Kluča zinātniskie katalogi 2 sējumos, Pētera Krilova filmas anatomija un pati filma stilīgā izdevumā.
Tiktāl par sestdienas Bozar ampeklējumu. Tomēr domājot par ideālo izstādi un to, ka beidzot gribētos arī Latvijā vismaz vienu izstādi, kurā man no interpretācijas slāņu un nesēju viedokļa nekā nepietrūktu, atcerējos vēl vienu nesenu, starp citu, arī prezidentūras izstādes apmeklējumu.
Runa ir par Itāļu portreta glezniecības divi gadsimti Mākslas muzejā Rīgas Birža, kuru interesenti vēl var pagūt apskatīt līdz 19.aprīlim.
Un vēlreiz, estētiski skaista portretu izstāde, bet diemžēl, ja nelasu palagveidīgo informāciju anotāciju formātā, ko cita starpā nav viegli darīt burtu lieluma un apgaismojuma trūkuma dēļ, muzejs man citu intepretāciju piedāvāt necenšas.
Velti izmeklējos mājaslapā papildus aprakstus par izstādē skatāmajiem portretiem. Izstādei diemžēl nav audiogida, arī buklets pērkot biļeti netiek piedāvāts. Atgādiniet, šķiet, ka izstādei ir katalogs, kam tad ir jāattaisno populārākas interpretācijas līdzekļu trūkumu. Tā nu diezgan ātri apskatu 16. - 18.gadsimta portretus, papriecājos par laikmeta modi un interjeriem, un dodos mājās internetā meklēt ko vairāk par šī laikmeta portretu glezniecību.
Tikmēr būtu gribējies pavadīt muzejā vismaz pāris stundas, audiogidā dzirdēt intriģējošus gleznu tapšanas un personību stāstus, intelektuāli nogurt un atspirdzināties muzeja kafejnīcā, tad atgriezties izstādē un turpināt apskati, noslēdzot apmeklējumu muzeja veikalā, kur mani ideālā gadījumā savaldzinātu kāds gaumīgs ar izstādi saistīts suvenīrs. Tad nu pagaidām atliek vien priecāties par ietaupīto naudu, jo kārdinājumi izpaliek.
Attēlā redzamais Artūra Riņķa darbs skatāms izstādē Vizionārās struktūras Bozar.