Viens no vēstures nozares padarītā darba atskaites punktiem ir zinātniskās konferences. Konferenču ziņā piesātinātākā varētu būt rudens–pavasara sezona, kad daudzi kolēģi dažādos akadēmiskajos forumos ne vien Latvijā, bet arī ārpus tās robežām prezentē savus jaunākos zinātniskos pētījumus.
Starp akadēmiskās dzīves notikumiem, vismaz Baltijas zinātnieku vidū, izceļamas Baltijas studiju veicināšanas apvienības (AABS, The Association for the Advancement of Baltic Studies) un organizācijas “Baltijas studiju konference Eiropā” (CBSE, Conference on Baltic Studies in Europe) rīkotās konferences. Tās katru gadu notiek Eiropā vai viņpus Atlantijas okeānam – ASV.
Šogad par konferences mājvietu no 24. līdz 26. aprīlim kļuva Kembridžas Universitāte Lielbritānijā. Tajā piedalījās vairāk nekā 500 dalībnieku, kas pat nezinātājam norāda uz to, ka Baltijas valstu humanitāro jomu izpēte ir aktuāla un populāra, turklāt nereti ārpus to ģeogrāfiskajām robežām. Protams, tas neapliecina, ka konkrēti Latvijas vēstures un citu humanitāro nozaru gadījumā pētniecība valstiskā līmenī tiek pietiekami atbalstīta, bet tas jau ir cits stāsts…
Starp konferences dalībniekiem biju arī es un kolēģi no Latvijas Kara muzeja – Vēstures departamenta vadītājs Klāvs Zariņš un vēsturnieks Jānis Tomaševskis. Katrs no mums pievērsās Latvijas 20. gadsimta pirmās puses vēstures jautājumiem – precīzāk, latviešu lomai Ķeizariskās Vācijas bruņoto spēku izlūkdienestā Pirmā pasaules kara laikā, Valmieras iedzīvotāju iesaistei un tās lomas transformācijai Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos, kā arī kriminālo bandu dalībnieku sociālajiem portretiem Latvijā pagājušā gadsimta 20. gados.
Konferencē norisinājās daudzveidīgas sekcijas un paneļdiskusijas, kurās piedalījās gan jau gadiem zināmi jomas eksperti, gan daudzi topošie un perspektīvie nozares censoņi. Latviju šajā akadēmiskajā forumā pārstāvēja vairākas atmiņu institūcijas, tostarp pētnieki no Latvijas Universitātes, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas, Daugavpils Universitātes, Latvijas Okupācijas muzeja u. c. Dalībnieku vidū bija vēsturnieki, literatūrzinātnieki, politologi, tūrisma un citu nozaru speciālisti, kuri savos akadēmiskajos pētījumos pievērsās dažādiem ar Baltijas reģionu saistītiem jautājumiem. Kā vēstīja konferences nosaukums, tās dalībnieki nereti meklēja saskares krustpunktus Baltijas un arī citu pasaules valstu pagātnē un tagadnē.
Bez šaubām, tematiskajā blokā neizpalika sarunas par aktuālo situāciju pēc Krievijas īstenotā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, globālajām izmaiņām un nākotnes izaicinājumiem kopš ASV prezidenta Donalda Trampa prezidentūras sākuma šī gada janvārī un citām aktualitātēm. Kā jau ierasts, konferences programma bija ļoti piesātināta. Tā sākās agrā rīta stundā un ilga līdz pat vakaram, kas tās dalībniekiem, manuprāt, radīja iespēju visu dzirdēto un pieredzēto pilnvērtīgi izvērtēt tikai pēc pasākuma noslēguma un atgriešanās savās mītnes zemēs.
Lai gan konferences norises vietu izvietojums kopumā bija pārdomāts (tā notika septiņās Kembridžas pilsētas vietās) un attālumus starp tām varēja veikt vidēji 10–15 minūtēs, tomēr ieplānotās pauzes nebija pārāk garas – apmēram 30 minūtes. Līdz ar to, ja kāds panelis ievilkās, tad vajadzēja to laikus pamest, lai paspētu uz nākamo. Jāatzīmē, ka Kembridžas Universitāte sastāv no 31 daļēji neatkarīgas koledžas, kā arī no vairāk nekā 150 citām akadēmiskām struktūrvienībām. Šeit akcentēšu arī dažus nozīmīgus vēstures faktus. Proti, Kembridžas Universitāte dibināta tālajā 1209. gadā, tātad vien deviņus gadus pēc Latvijas metropoles un vēlākās galvaspilsētas – Rīgas – izveides. Turklāt tā ir arī trešā vecākā pasaules universitāte, kura bez pārtraukumiem turpina savu darbību līdz pat šim brīdim. Lai nav jāpārstāsta visa universitātes vēsture, piebildīšu vien to, ka šeit izglītību ieguvuši simtiem dažādu monarhu, diplomātu, zinātnieku un citu ievērojamu personību. Piemēram, angļu militārists un politiķis Olivers Kromvels (Oliver Cromwell, 1599–1658), Apvienotās Karalistes karalis Džordžs VI (Albert Frederick Arthur George of Windsor, 1895–1952), fiziķis Roberts Openheimers (Robert Oppenheimer, 1904–1967) un daudzi citi izcili pasaules inteliģences pārstāvji.
Atkarībā no attiecīgās konferences sekcijas dalībnieku skaita (trīs vai četri) pēc uzstāšanās norisinājās diskusija, kuras laikā klātesošie varēja uzdot sev interesējošus jautājumus. Nevar aizmirst arī neformālās sarunas, kuras radīja iespēju “tīkloties” ar citiem nozares pārstāvjiem, gūt jaunus impulsus turpmākajai izpētei un saskatīt savā tēmā ne tikai reģionālo, bet arīdzan globālo perspektīvu.
Daļa no konferences dalībniekiem izmantoja pasākuma organizētāju piedāvāto iespēju 25. aprīļa vakarā apmeklēt slavenā Impērijas Kara muzeja (Imperial War Museum) filiāli Daksfordā (Duxford). Tajā izvietota britu aviācijas vēsturei veltīta ekspozīcija. Lai gan ekskursija ilga mazāk nekā stundu, tomēr gida stāstījums atstāja pārliecinošu iespaidu, īpaši par atsevišķām Otrā pasaules kara vēstures epizodēm. Atlikušajā laikā klātesošie varēja aplūkot iespaidīgos, 20. gadsimtā veidotos lidaparātus, tostarp civilās aviācijas “brīnumus”. Piemēram, pretrunīgi vērtētās virsskaņas pasažieru lidmašīnas Concorde. Dienas noslēgumā saguruma nomāktos akadēmiskos ļaudis turpat vienā no muzeja telpām sagaidīja aizraujošais atvaļinātā Britu Karalisko Gaisa spēku maršala Edvarda Stringera (Edward Stringer) stāstījums par britu gaisa spēku lomu Baltijas jūras reģiona pagātnē. Lektora epizodiski britu humorā ieturētie joki ļāva manāmi sagurušajai auditorijai saglabāt koncentrēšanos.
Lai gan brīvā laika nebija daudz, tomēr epizodiski radās iespēja apskatīt un apbrīnot arī Kembridžas burvīgo pilsētvidi, tās vēsturiskās pērles – Lielo Svētās Marijas baznīcu (Great St Mary’s), daudzās universitātes celtnes u. c. Šāda iespēja bija arī rītos, mērojot apmēram 40 minušu ilgo ceļu no mūsu naktsmājām līdz universitātei. Arhitektūras vērienīgums lika ar apbrīnu un varbūt nelielu skaudību noskatīties uz britu pagātnes pilsētvides šedevriem. Ik pa laikam prātā iešāvās doma par to, cik labi, ka pilsēta nav pieredzējusi to, ko Otrā pasaules kara laikā nācās izjust Baltijas un citu Eiropas valstu apdzīvotajām vietām. Šīs kara rētas mēs redzam arī šodienas pilsētvidēs. Teju viss izskatījās ļoti skaists, varbūt pie vainas bija apstāklis, ka tā bija mana pirmā viesošanās Britu salās, ja neskaita 17 gadus seno darba braucienu uz ostas pilsētu Grimsbiju. Runājot ar vienu no kolēģiem, bijām vienisprātis, ka universitātes senatnīgums, tuvumā esošie dārzi un zaļie pagalmi vien rada vēlmi studēt tieši šeit. Patiesībā pilsētā ir ļoti daudz zaļo zonu, un vienā no tām nemanāmi aug Kembridžas absolventa, fiziķa Īzaka Ņūtona (Isaac Newton, 1643–1727) “gravitācijas ābele”, kas, protams, nav “oriģināla”, bet gan izaugusi no pirmatnējā augļu koka sēklām.
Arhitektūras apbrīnošanas starplaikā iegriezāmies Kembridžas Universitātes akadēmiskajā izdevniecībā (Cambridge University Press), kuru pēc Anglijas karaļa Henrija VIII (Henry VIII Tudor) iniciatīvas dibināja tālajā 1534. gadā. Tā ir vecākā šāda profila grāmatu izdevniecība pasaulē. Šeit pieejams plašs drukāto izdevumu klāsts, teju jebkuram akadēmisko darbu cienītājam.
Man noteikti būtu vēl, ko teikt, bet šoreiz ar to es arī nobeigšu savu nelielo pārskatu. Kopumā bija patiess prieks un gods būt daļai no Baltijas akadēmisko pētnieku saimes Kembridžā.
Titulbilde: Kembridža, 2025. gada 24. aprīlis. Foto K. Strods