Kaspars Strods. “Gaismas meklējumi tumsā” – Latvijas Okupācijas muzeja jaunā ekspozīcija

Jau kopš pirmās publiskās ziņas par Latvijas Okupācijas muzeja ēkas pārbūvi daudzi ar nepacietību un lielām cerībām gaidīja tās atklāšanu. Sevišķi tāpēc, ka muzeja piebūvē – t. s. “Nākotnes namā” – tika plānota jaunas ekspozīcijas izveide. Visbeidzot, šī gada 30. maijā, nepilnu gadu pēc pārbūvētās ēkas nonākšanas Latvijas Okupācijas muzeja rīcībā, jaunā ekspozīcija piedzīvoja savu svinīgo atklāšanu. Tās nosaukums “Latvija Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju varā 1939–1991” idejiski aptver vienus no smagākajiem Latvijas vēstures periodiem. Kā uzsver pats muzejs, ekspozīcijas dizains veidots, izmantojot muzeja ēkas autora, arhitekta Gunāra Birkerta (1925–2017), tumsas un gaismas metaforu.[1] Ekspozīcijas autori norāda, ka pie tās strādāts vairāk nekā divarpus gadu.[2] Skaitliskā izteiksmē tā aizņem 867 kvadrātmetrus, saturs izvietots 106 īpaša dizaina vitrīnās, izmantotas 15 video projekcijas, 19 ekrāni ar liecībām[3] u. c. Neapšaubāmi, var pamanīt tās veidotāju ieguldīto darbu, tomēr, pavadot šajā ekspozīcijā teju stundu, man radās zināmas pārdomas un vairāki jautājumi.

Ekspozīcija izvietota trijos muzeja stāvos un tematiski sadalīta vienpadsmit daļās, veidojot labirintu – simboliski akcentējot Latvijas sarežģīto pagātni. Lai gan šis vēstures periods ir dažādiem traģiskiem notikumiem pārbagāts, tomēr uzreiz varu pateikt, ka, manuprāt, šāds sadalījums ir pārāk detalizēts, jo, apmeklējot ekspozīciju, rodas sadrumstalotības sajūta. Protams, cilvēkiem ar priekšzināšanām Latvijas 20. gadsimta vēsturē daudz kas no tā ir zināms, līdz ar to var atļauties nelasīt visus pavadošos tekstus, taču ierindas cilvēkam, lai pilnībā iepazītu šo ekspozīciju, jārēķinās ar vismaz 1,5–2 stundām (iespējams, pat vairāk). Vienlaikus radās sajūta, ka tāds arī ir tās mērķis – pēc iespējas ilgāk aizkavēt ikvienu apmeklētāju. Vadoties pēc ekspozīcijas zālē novērotā, nepameta sajūta, ka daudziem tas ir nogurdinoši un diezin vai liela apmeklētāju daļa būs spējīgi tik ilgi veltīt tam savu laiku. 

Ienākot ekspozīcijā, apmeklētāju sagaida izgaismota zāle ar stāstu par plaukstošo Latviju starpkaru periodā, piedāvājot iepazīties ar valsti, kuru iznīcināja turpmākie totalitāro okupācijas režīmu varas un kara gadi. Jāpiebilst, ka tas nedaudz samulsināja, jo īsti neatbilda ekspozīcijas nosaukumā ietvertajai hronoloģiskajai norādei – gadskaitlim 1939. Iepazīstoties ar ekspozīcijas saturu, uzmanību pievērsu tam, ka pie sienām un griestiem izvietotie fotoattēli dublējas ar skārienjūtīgajā ekrānā ievietotajiem materiāliem. Godīgi sakot, īsti nesapratu to praktisko nozīmi…

Tālāk hronoloģiski seko sadaļas ar īsu ekskursu par Padomju Savienības un Nacistiskās Vācijas īstenoto agresīvo ārpolitiku un noziegumiem pirms Otrā pasaules kara dažādās Eiropas valstīs. Šāda pieeja ir apsveicama, jo ļauj apmeklētājiem labāk izprast tā laika politiskās norises Eiropā, vienlaicīgi pakāpeniski pievēršoties notikumiem Latvijas teritorijā. 

Tieši šajā ekspozīcijas daļā (ne tikai saturiski, bet arī vizuāli) notiek pāriešana uz jau pieminēto “gaismas un tumsas” motīvu. Paralēli tam, izmantojot zilo un sarkano krāsu, tiek veidota nomācoši drūma noskaņa. No praktiskās puses, jāatzīst, ka daudzviet gaismas trūkums apgrūtina iepazīšanos ar ekspozīcijas autoru piedāvātajiem tekstiem un izvietotajiem ilustratīvajiem materiāliem. Kāds teiks, ka atmosfērai un līdzpārdzīvojumam ir nozīme, kam es, protams, piekrītu, bet ne mazāk būtiski ir tas, lai apmeklētājs spētu iepazīties ar ekspozīcijā iekļauto tekstuālo informāciju. Šajā gadījumā vizuālā koncepta ietekmē teksti zināmā mērā paliek sekundāri.

Tikai nevērīgs apmeklētājs nepamanīs, ka ekspozīcijā izmantots plašs materiālu klāsts (fotoattēli, dokumenti, dažādi priekšmeti u. c.) ne tikai no Latvijas Okupācijas muzeja, bet arī no citām atmiņu institūcijām (muzejiem, arhīviem u. c.). Apsveicami ir izstādes veidotāju izvēlētie Latvijas Okupācijas muzeja Audiovizuālās krātuves materiāli, kuri veiksmīgi “atšķaida” iepriekš pieminēto apjomīgo fotomateriālu un dokumentu klāstu. Būtiski, ka šādi avoti parāda traģiskos vēstures notikumus no to dzīvo liecinieku – cilvēku – personīgās dzīves pieredzes, kas apmeklētājam var radīt zināmu klātesamības sajūtu.

Ekspozīcijā plaši atspoguļotas padomju režīma īstenotās represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, īpaši 1941. un 1949. gada deportācijas. Šajā sadaļā izveidots stilizēts dzelzceļa vagons, savukārt tēmā par gulagu[4] – masīvs nometnes apsardzes novērošanas tornis. Tomēr man personīgi šķita, ka saturiski īpaši vērtīga šajā ekspozīcijā ir pievēršanās gan bruņotās, gan nebruņotās pretošanās kustības atspoguļojumam, kas pēdējos gados, vismaz ierindas cilvēku vidū, kļūst aizvien populārāks temats. Uzmanība pievērsta arī holokaustam, latviešu leģionam u. c. tēmām.

Ekspozīcijā grūti nepamanīt arī kādu interesantu priekšmetu – lācīti Miku. Acīmredzot tam par prototipu ņemts Latvijas Eiroparlamenta deputātes Sandras Kalnietes Latvijas Okupācijas muzejam 2021. gada vasarā dāvinātais rotaļu lācītis Jānis. Miks ievietots simboliskos oranžos koferos teju katrā ekspozīcijas sadaļā, stāstot par traģisko Latvijas pagātni pašiem mazākajiem apmeklētājiem. Skaidrs, ka koferu krāsa izvēlēta ar nolūku, lai pievērstu bērnu uzmanību, tomēr šķiet, ka kopumā tie “lec laukā” no ekspozīcijā ieturētā dizaina koncepta. 

Nedaudz mulsināja, ka noslēgumā pie padomju okupācijas sekām norādītas ievērojamas Latvijas iedzīvotāju etniskā sastāva izmaiņas – lielais cittautiešu (īpaši krievu) pieaugums attiecībā pret latviešiem. Respektīvi, nekā netika paskaidrots, kā šī problēma ietekmēja turpmāko Latvijas sabiedrības attīstību un ierindas cilvēku dzīvi un kā un vai tā tika risināta turpmākajos parlamentārās demokrātijas gados. Diemžēl zināms trūkums ekspozīcijā ir arī pavadošo tekstu neesamība krievu valodā. Protams, var jau teikt, ka ir pieejama informācija latviešu un angļu valodā, bet tas īsti nesaskan ar šīs ekspozīcijas veidotāju postulēto mērķi, ka “tas ir stāsts par ikvienu no mums”[5]. Nemaz nerunājot par publiski izskanējušo apgalvojumu, ka krievu auditorija šo ekspozīciju neapmeklēs. Šeit rodas arī loģisks jautājums – vai vispār ir mēģināts uzrunāt un ieinteresēt šo sabiedrības daļu? Ja ņemam vērā šīs auditorijas daudzskaitlīgumu un potenciālu tikai Latvijā vien, tad šajā gadījumā ar nožēlu jāsecina, ka acīmredzami ir palaista garām iespēja uzrunāt krievvalodīgo auditoriju.

Kā jau paredzēts, tad ekspozīcija noslēdzas ar gaismas motīvu – Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991. gadā – un okupācijas sekām. Tomēr loģiskāk šķistu šo tēmu nedaudz paturpināt ar stāstu par Latviju un tās izaugsmi pēdējos 30 gados, sevišķi ņemot vēra to, ka šī ekspozīcija sākas ar Latvijas Republikas izveidi.

Kopumā ir apsveicama šādas ekspozīcijas izveide, un tā ir vērtējuma ar plusa zīmi. Noteikti katram apmeklētājam būs savs viedoklis par redzēto un varbūt arī kāda kritiska piezīme. Šis stāsts ne tikai sūta “mesidžu” sabiedrībai par traģisko Latvijas valsts un tās iedzīvotāju likteni Otrajā pasaules karā, bet savā ziņā daļēji atbild uz jautājumu, kāpēc šobrīd mēs esam tieši tādi – ar saviem pagātnes rēgiem un traumām. Ekspozīcijas veidotāji pilnībā nav izmantojuši iespēju paskatīties uz traģiskajiem 20. gadsimta notikumiem kā mūsu sabiedrības kopējo sāpi, veidojot diskusiju ar cilvēkiem, tostarp tiem, kuri dažādu pagātnes procesu dēļ nonāca Latvijas teritorijā un pēc neatkarības atgūšanas nekļuva par “okupantu pēctečiem”, bet gan neatņemamu mūsu valsts sastāvdaļu. 

Attēlā: Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcija “Latvija Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupāciju varā 1939–1991”. Foto: Kaspars Strods