Kaspars Strods. Pretrunīgais vadonis. Piezīmes par Kārlim Ulmanim veltīto ekspozīciju piemiņas muzejā “Pikšas”

Šī gada janvārī politiķa un valsts vadītāja Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejā “Pikšas” durvis vēra viņam veltītā pastāvīgā ekspozīcija “Kārlis Ulmanis 1877–1942”.

Ja neņem vērā skolas gadus, tad “Pikšās” viesojos pirmo reizi. Mani noteikti nevar pieskaitīt Ulmaņa fanu klubam, tomēr vēlme iepazīties ar muzeja radīto jauno produktu lika iziet no dzīvokļa un lietainā rudens dienā doties uz starpkaru Latvijas vadoņa dzimto Zemgali.

Kopš Latvijas valstiskuma atgūšanas 1991. gadā Ulmaņa personība daudziem asociējas ar pagājušā gadsimta 30. gadu Latvijas Republikas ziedu laikiem. Pēdējās desmitgadēs viņa personībai, un sevišķi darbībai t. s. autoritārā režīma periodā (1934–1940), pievērsta pastiprināta uzmanība no dažādu, tostarp akadēmisku, autoru vidus – piemēram, analizējot režīma kultūras^[1], ekonomiskās^[2] u. c. norises. Tieši viņa vadonisma periods sabiedrībā joprojām tiek vērtēts dažādi. Tādējādi ekspozīcijas autoru viens no izmantotajiem atslēgvārdiem – “Pretrunas” – trāpīgi raksturo Ulmani un viņa mitoloģizēto personību.  

Ieejot ekspozīcijā, mans pirmais jautājums bija – vai esmu nonācis Latvijas Okupācijas muzejā? Kāpēc velku šādas paralēles? Jo gan baltās, melnās un sarkanās krāsas dominance, gan kantainie ekspozīcijas galdu stūri, gan citi elementi radīja sajūtas, ka esmu nonācis iepriekš minētajā vietā. Tas, protams, nepārsteidz, jo šo ekspozīciju veidoja muzeju vidē labi zināmais dizaina birojs H2E. Idejiski šādu krāsu spēle tiek pamatota ar kategorijām, kādās “mums patīk domāt par Ulmani, bet ar melnbalto saspēlējas arī sarkanbaltsarkanā, radot savdabīgu mirāžai līdzīgu efektu”^[3]. Tomēr tas man kā apmeklētājam liek uzdot vēl vienu jautājumu – vai tiešām ekspozīciju dizaina risinājumiem jābūt tik līdzīgiem (lai neteiktu vairāk)? Bet, iespējams, tā gluži vienkārši ir gaumes lieta… Attiecībā uz dizainu vēl tikai jāpiemin, ka ekspozīcija veidota, izmantojot daudz zigzagveida elementu, liekot akcentu uz sarežģītajiem pagātnes notikumiem un neviennozīmīgi vērtēto Ulmaņa personību.^[4] Nepretendēju uz dizaina eksperta lomu, jo no interpretācijas viedokļa tas varētu būt pamatoti, bet no apmeklētāja skatpunkta – diezgan nepraktiski.

Pievēršoties saturam, uzreiz jāpiebilst, ka, manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs un pārdomāts. Šeit varēja pamanīt gan projekta vadītājas Martas Leimanes, gan viņas piesaistīto speciālistu ieguldīto darbu, un ar to es domāju ne tikai kvalitatīva satura radīšanu, bet arī starpdisciplinārās pieejas izmantošanu. Proti, bez īsiem un kompaktiem vēsturiskiem tekstiem ekspozīcijā iekļautas kritiskas pārdomas, kuras veidojuši gan medicīnas (klīniskā psiholoģe Inese Putniece), gan literatūras (dzejniece Inese Zandere), gan kino un teātra mākslas (režisors Pēteris Krilovs) speciālisti. 

Manuprāt, visu autoru eseju fragmenti ļoti organiski iekļaujas garajā sienā, kurai dots nosaukums “Pretrunas?”. Tie vedina apmeklētāju domāt par Ulmaņa tēlu starpkaru un mūsdienu Latvijas sabiedrībā, viņa psiholoģisko portretu u. c. aspektiem. Ne mazāk būtiska ir galvenā sadaļa, kurā informācija pasniegta samērā viegli uztveramā un saprotamā veidā, – vienlaicīgi tā aicina ikvienu apmeklētāju reflektēt ne tikai par Ulmani un viņa (ne)paveikto, bet arī par konkrētā vēstures perioda notikumiem. Jāatzīmē, ka ekspozīciju papildina audio scenogrāfija, kuru veidojis mūzikas aprindās atpazīstamais Kristaps Krievs.  

Šķiet, ka autori ekspozīcijā ļauj ikvienam individuāli vērtēt Ulmaņa personību no dažādām perspektīvam, vienlaikus iepazīstinot ar viņa biogrāfiju. Par to liecina jau ekspozīcijas sākumā piedāvātais īsais apraksts, kurā neatradu nereti viņam piedēvēto valsts prezidenta amatu, tā vietā izmantojot apzīmējumu “autoritatīvās Latvijas diktators”. Saturiski akcenti likti uz viņa nozīmīgākajiem biogrāfiskajiem un Latvijas vēstures periodiem, izmantojot ļoti lakoniskus nosaukumus, piemēram, “Izglītība”, “Vadonisms”, “Okupācija” u. c. Ekspozīciju papildina bagātīgs fotogrāfiju, dokumentu, karšu u. c. materiālu klāsts. Lai gan ekspozīcija ir samērā detalizēta, tomēr tā nav pārblīvēta ar apjomīgiem tekstu “palagiem”, kas zināmā mērā atvieglo satura uztveramību. Piedāvātais saturs savā ziņā turpina dekonstruēt mītu par Ulmani kā latviešu tautas “tēvu” (citējot režisoru Pēteri Krilovu, “Ulmanis ir otrais aiz Lāčplēša”). Vizuāli uzrunāja arī t. s. atvilktņu princips, kurā ievietots daudzveidīgs ilustratīvais materiāls. “Kārlis Ulmanis 1877–1942” kārtējo reizi apliecina, ka biogrāfiskos stāstus var veiksmīgi integrēt plašākos vēstures naratīvos. Svarīgi, ka ekspozīcija nebeidzas ar Ulmaņa nāvi, bet gan ar viņa tēla atspoguļojumu kino, literatūrā un dažādos mākslas darbos. Šajā gadījumā uzmanību piesaistīja atsevišķu sabiedrisko organizāciju izteiktais sašutums pēc Latvijas Mākslas akadēmijas studentu izstādes atklāšanas, kurā, viņuprāt, Ulmanis attēlots no nievājošā un pazemojošā skatpunkta, kas izpaudās oficiālas vēstules tekstā, kuru nosūtīja tā laika augstākajām valsts amatpersonām.^[5]

Iespējams, nelielu negatīvu pēcgaršu atstāja apstāklis, ka sagatavotie ekspozīcijas bukleti bija pieejami tikai latviešu valodā, līdzīga tendence vērojama arī attiecībā uz ekspozīcijas pamattekstiem. Ja pašā ekspozīcijā to varētu skaidrot kaut vai ar gluži vienkāršu vietas trūkumu, tad šādas informācijas neesamība bukletos īsti nav saprotama. Var jau būt, ka “Pikšas” nav tas populārākais tūristu galamērķis, tomēr, ņemot vērā globālās tendences un aizvien aktīvāko cilvēku migrāciju, šāds piedāvājums būtu akūti nepieciešams.

“Kārlis Ulmanis 1877–1942” savā ziņā kalpo kā piemērs tam, ka uz dažādiem vēstures notikumiem un sabiedrībā zināmiem cilvēkiem var palūkoties no “otras puses”, tostarp ceļot gaismā ne tos patīkamākos, bet vienlaikus ne mazāk svarīgos pagātnes faktus un notikumus. Tamlīdzīgas ekspozīcijas ir fundamentāli nepieciešamas, jo gluži tāpat kā akadēmiski pētījumi tās sabiedrībā sekmē kritisko domāšanu un spēju palūkoties uz lietām no cita skatpunkta. Citējot dzejnieci Inesi Zanderi: “Joprojām pats ulmaņlaiks daudzu cilvēku vēsturiskās atmiņas ainavā rēgojas kā viendabīgs, monumentāls mūris, kuru neatlaidīgi drupina vēsturnieku un literatūrzinātnieku pētījumi.” Gribētos cerēt, ka līdzīgā manierē tiks iekārtotas arī citas piemiņas muzeja “Pikšas” teritorijā esošās ēkas, tikpat daudzpusīgi atklājot kādu no Ulmaņa un viņa pārstāvētās dzimtas vēstures lappusēm.

Foto : Kaspars Strods