Kaspars Strods. Reģionālais muzejs un pētnieciskais darbs pandēmijas apstākļos

Problēmas, ar kurām saskārās sabiedrība kopš mums visiem zināmās Covid-19 pandēmijas sākuma pagājušā gada martā, ietekmēja arī vairāku atmiņu institūciju, tostarp muzeju, darbu. Vēl dienu pirms Ārkārtējās situācijas izsludināšanas (13. martā) man bija ieplānots kārtējais Latvijas Valsts vēstures arhīva apmeklējums, tomēr Covid-19 pandēmijas dēļ tas, protams, izpalika. Lai gan vasarā, līdz ar epidemioloģiskās situācijas uzlabošanos, atmiņu institūcijas uz brīdi atkal kļuva pieejamas, tomēr, kā izrādījās vēlāk, tas nebija ilglaicīgi. Līdz ar to ļoti ātri nācās pielāgoties “jaunajai kārtībai” jeb, pareizāk sakot, samierināties ar faktu, ka daudzas atmiņu institūcijas slēdza savas durvis apmeklētājiem, arī pētniekiem. 

Šajā laikā arī man nācās domāt, kā veikt savus pētījumus jaunajos apstākļos – ar to domājot kultūras iestāžu fizisku nepieejamību un arīdzan dažādu vēsturisko avotu palikšanu aiz “arhīvu un muzeju sienām”.

Jāsaka, ka vēl pirms “lokdauna” arhīvā strādāju pie dažādām pētnieciskajām tēmām, tostarp Rēzeknes karagūstekņu nometnes vēstures izpētes. Šajā sakarā varu “pačukstēt”, ka par šo tēmu drīzumā iznāks arī kāds interesants izdevums. Lai gan līdz “lokdauna” sākumam man izdevās iekrāt zināmu arhīvu materiālu bāzi, tomēr tam vairāk bija “īslaicīga mierinājuma” efekts – materiālu nepieejamība izrādījās ilgāka, nekā sākotnēji tika paredzēts. 

Par spīti ieviestajiem ierobežojumiem mans pētnieka darba apjoms īpaši nemainījās, drīzāk otrādi – tā kļuvis pat vairāk. Ar to es domāju ne tikai klasisko pētniecības darbu ar vēstures avotiem, bet, piemēram, dažādu attālināto konsultāciju sniegšanu, jo sabiedrības (arī pētnieku) interese par vēsturiskajām norisēm, tostarp muzeja krājuma materiāliem, nekļuva mazāka. Gribētos apgalvot, ka pēdējā gada laikā muzeja krājums ieguva jaunu aktualitāti, un tā resurss, iespējams, brīžiem tika izmantots pat vairāk nekā līdz pandēmijas sākumam. Protams, manā personiskajā pētnieciskajā darbā Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma materiāliem ir liela nozīme, jo uz to pamata izveidoti un joprojām top daudzi “pētniecības galaprodukti” – gan zinātniskas, gan populārzinātniskas publikācijas. Diemžēl nereti vairāku vēstures tematu izpētes kontekstā muzeja krājumā nepieciešamo materiālu pieejamība ir visai fragmentāra, vai arī šādu materiālu vispār nav… Tagad neieslīgšu konkrētā problēmjautājuma analīzē, bet skaidrs, ka šāda situācija ir izveidojusies vairāku desmitu gadu laikā un to pamatīgi ietekmēja arī muzeja krājuma komplektēšanas specifika, respektīvi, tā notika atbilstoši pastāvošā laika perioda sociālpolitiskajām reālijām un muzeja darbinieku izpratnei par attiecīgo materiālu nozīmību.

Šādos gadījumos nepieciešamos materiālus pamatā nākas meklēt citās atmiņu institūcijās. Šis apstāklis ir nozīmīga pētniecības sastāvdaļa, jo nepieciešama avotu konfrontācija, lai konkrētais pētījums iegūtu augstāku kvalitāti. Šim mērķim lieliski kalpo dažādi atmiņu institūciju radītie elektroniskie resursi. Viens no zināmākajiem ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izveidotais portāls “Periodika.lv”, kurā rodams bagātīgs preses izdevumu klāsts. No savas puses gribētu teikt, ka LNB lēmums pandēmijas laikā ļaut iepazīties ar visiem (tostarp padomju perioda) laikrakstiem bija kā “glābējzvans” daudziem, kuri veic dažādus vēsturiskos pētījumus. Ļoti gribētos, ka šāda iespēja tiktu saglabāta arī pēc ikdienas dzīves “normalizācijas”. 

Vēl visai vērtīgs ir LNB elektroniskais resurss “Grāmatas”, par kura eksistenci es iepriekš zināju, bet tieši pēdējā gada laikā regulāri ir nācies izmantot tā piedāvātās iespējas. Periodiski apmeklēju arī Latvijas Nacionāla arhīva Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva izveidoto elektronisko resursu “Redzi, dzirdi Latviju!”, kurš nemitīgi tiek papildināts ar aizvien jauniem audiovizuālajiem materiāliem. Tas ir vērtīgs resurss, ja kādā konkrētā pētījumā trūkst audiovizuālā materiāla. Te gan jāpiebilst, ka, protams, arhīva materiālu digitālo kopiju izsniegšana ir maksas pakalpojums, tostarp arī muzejiem.

Būtisks aspekts ir ārzemju atmiņu institūciju materiālu pieejamība, kuros nereti atrodami līdz šim pētniecībā maz izmantoti vēstures avoti. No pēdējā laikā izmantotā prātā nāk United States Holocaust Memorial Museum mājaslapā pieejamie materiāli par holokausta u. c. kara noziegumos apsūdzētā trimdas latvieša Boļeslava Maikovska ekstradīcijas lietu. Šeit atrodama informācija arī par citiem Otrā pasaules kara noziegumos apsūdzētajiem trimdas latviešiem. Vēl vērtīga ir Krievijas Federācijas Aizsardzības ministrijas pārraudzībā esošā elektroniskā datu bāze Память народа, kur atrodamas ziņas par personām, kuras Otrā pasaules kara laikā dienējušas PSRS militārajos formējumos (pamatā Sarkanajā armijā). Turklāt šeit informāciju var meklēt ne tikai akadēmiskie pētnieki, bet arī, piemēram, savu dzimtu izpētes entuziasti. 

Protams, kā muzeja speciālistam jāatzīmē Latvijas muzeju kopkataloga (NMKK) piedāvātās iespējas iepazīties ar plašo muzeju krājumu materiālu klāstu. Lai gan šādas digitālās platformas eksistence būtiski atvieglo pētnieku darbu, tomēr šajā sakarā gribētos teikt, ka portālā ievadīto priekšmetu apraksti varētu būt pilnvērtīgāki. Turklāt daudzos gadījumos attiecīgajam priekšmetam trūkst vizuālā pielikuma (fotoattēla), kas pētniekiem liedz iespēju pilnvērtīgi izvērtēt, vai konkrētais materiāls viņam vispār ir vajadzīgs. 

Tam, ka Covid-19 ierobežojumu iespaidā pētniecība muzejā neapstājās, kā apliecinājums ir vairāku grāmatu izdošana pagājušajā gadā, kurā vairāk vai mazāk tika izmantoti Latgales Kultūrvēstures muzeja krājuma materiāli. Šeit varu atzīmēt Latgales Kultūrvēstures muzeja speciālistu sagatavoto izdevumu “100 fakti par Rēzekni”[1]. Tāpat muzeja krājuma materiāli tika plaši izmantoti grāmatā “Laikmeta nospiedumi: 20. gadsimta Latgales stāsti”[2] un biedrības “Muzikālais teātris-studija “Baltie lāči”” paspārnē iznākušajā “Broņislavas Martuževas likteņgaitu kladē”[3]. 

Manuprāt, vērtīgs ieguvums Latgales vēstures pētniecībai un tās popularizēšanai ir jau iepriekšējos gados uzsāktā sadarbība ar Latvijas Sabiedrisko mediju portālu LSM.LV, kur plašākai auditorijai periodiski cenšos stāstīt tieši par Latgales vēsturi (vietām, personībām, notikumiem u. c.). Šīs sadarbības gaitā radās ideja par rakstu sēriju “Neērtie latgalieši”, kura stāsta par vairākām Latgalē neviennozīmīgi vērtētām personībām un viņu dzīves ceļiem 20. gadsimta vēstures līkločos. Šajos rakstos plaši izmantoju Latvijas atmiņu institūciju elektroniskos resursus.

Paralēli pētnieciskajam darbam, tāpat kā citi kolēģi, arī es šajos pandēmijas apstākļos cenšos pilnveidot savas zināšanas, tāpēc periodiski izmantoju iespēju noklausīties kādu vietējo vai ārvalstu kolēģu tiešsaistes lekciju. Arī man pašam ir sanācis piedalīties dažās attālinātajās konferencēs, bet šajā sakarā gribētos piekrist kolēģes, mākslas vēsturnieces Baibas Vanagas, paustajai domai, ka to būtisks trūkums ir tiešā kontakta neesamība ar pētniekiem, kuru pētnieciskās intereses pārklājas ar manis paša pētīto tēmu.[4] Galu galā digitālie risinājumi nespēj aizvietot komunikāciju ar “dzīvu” cilvēku.

Un tagad nedaudz par problēmām. Neskatoties uz iepriekš uzskaitītajiem pozitīvajiem piemēriem, jāatzīst, ka arhīvu dokumentu u. c. atmiņu institūciju materiālu nepieejamība ievērojami apgrūtina pētniecību, tāpēc jācer uz šo iestāžu (arī muzeju un bibliotēku) iespējami ātrāku atvēršanu apmeklētājiem, jo bez tiem ilgtermiņā nav iespējams kvalitatīvs pētniecības process, īpaši domājot par akadēmiska satura darbiem. Diemžēl esošais Latvijas atmiņu institūciju digitalizēto materiālu resurss nespēj nodrošināt kādas tēmas pilnvērtīgu izpētes procesu. Iespējams, ka turpmākajos gados šī situācija mainīsies, vismaz vairāki aktīvi uzsāktie digitalizācijas projekti manī rada piesardzīgu optimismu.

Raugoties no pētnieka skatu punkta, lokālā mērogā pandēmija nav mainījusi arī perifērijas (konkrētajā gadījumā – Latgales) “attiecības” ar centru (Rīgu). Negribētu gausties, tomēr pētniecības sakarā reģiona muzejiem ir vērojamas problēmas tieši finansiālajā aspektā. Kā jau mēs zinām, nemitīga braukāšana no Rēzeknes uz Rīgu nav gluži par velti un prasa zināmus finanšu līdzekļus, bet, apzinoties reģionālo muzeju budžetu un arī darbinieku atalgojumu, nereti izveidojas situācija, ka muzeji savus darbiniekus gluži vienkārši nevar atļauties regulāri sūtīt uz galvaspilsētu. Tāpēc bieži vien pētniekam nākas šāda veida pētnieciskos braucienus finansēt no savas kabatas, protams, ja tas ir iespējams…

Runājot par it kā nosacīti lielo reģiona muzeju finanšu kapacitāti, jāsaka, ka tā ir visai pieticīga, bet, ja tam pievieno pašvaldības nevēlēšanos investēt savā pārvaldībā esošā muzeja attīstībā (šeit es domāju tieši Latgales Kultūrvēstures muzeju), tad ievērojami cieš arī pētnieciskās darbības iespējas. Varbūt kāds kolēģis nepiekritīs, tomēr tas būtiski sašaurina muzeju pētniecisko kapacitāti. Tomēr tas jau ir cits stāsts…

Jāatzīmē, ka pandēmija ievērojami “nobremzēja” iesākto sadarbību ar Šauļu “Aušros” muzeju Lietuvā, precīzāk, kopējā pētniecības projekta īstenošanu saistībā ar 9. Rēzeknes kājnieku pulka vēsturi. Tāpat esošā situācija patraucēja pilnvērtīgi līdzdarboties Rēzeknes teātra “Joriks” veidotajā izrādē, pievēršoties Rēzeknes ebreju vēstures tematikai. Tie ir tikai daži no piemēriem.

Noslēgumā gribētos teikt, ka neapšaubāmi šis ir grūts laiks daudzu humanitāro nozaru pētniekiem, tomēr, meklējot pozitīvo, jāsecina, ka tieši darbs ar elektroniskajiem resursiem un jaunu pieeju meklējumi ir tas, kas šajos pandēmijas apstākļos ir vērtējams kā ieguvums. Katrā ziņā, tas nekādā veidā nemazina, bet, iespējams, pat gluži otrādi – liek saprast, cik patiesībā nozīmīgs ir Latvijas atmiņu institūcijās uzglabātais kultūrvēsturiskais mantojums. Nepārprotami tas bija un ir izaicinājums – meklēt veidus, kā īstenot savas pētnieciskās ieceres.

Attēlā: Latgales Kultūrvēstures muzeja lasītava, 2021. gada aprīlis. Foto: Kaspars Strods