Kaspars Strods. Vēsture bez stāsta – Brīvvalsts dārgumu nams Rēzeknē

Šī gada 5. augustā Rēzekne kļuva par vienu atjaunotu vēsturisko namu un kultūrvietu bagātāka. Blakus Livonijas ordeņa pilsdrupām durvis vēra “Brīvvalsts dārgumu nams”. Ēkas rekonstrukciju veica SIA “Birojs T22” arhitekte Laura Krastiņa, savukārt būvniecības projektu vadīja Arnis Teivāns no SIA “Sorms”.[1] Vizuāli nams tik tiešām izskatās mūsdienīgs un, kas nav mazsvarīgi, arī estētiski pievilcīgs. Ņemot vērā katastrofālo ēkas pirmsrekonstrukcijas stāvokli, manuprāt, arhitekti un būvnieki savu darbu ir paveikuši kvalitatīvi. Protams, ikkatra šāda veida objekta atklāšana ir vērtējama kā pozitīvs solis, tomēr ne mazāk svarīga ir tā funkcionālā un saturiskā jēga. Kā izrādās, atsevišķos gadījumos šo manis pieminēto aspektu ne tikai trūkst, bet tie vispār nav klātesoši. Bet par visu pēc kārtas.

Pie ēkas izvietots stilizēts multimediāls displejs, kurā projekta autori cenšas pamatot, kāpēc šāds nams ir tapis un kas to veido. Manuprāt, tas īsti nav izdevies. Kaut vai tāpēc, ka publiski pieejamajā informācijā norādīts, ka konkrēto ieceri “veido kopiena, kuras ietvaros sadarbojas Latvijas un ārvalstu privātkolekcionāri, valsts un pašvaldību institūcijas”. Jāatzīst, ka šāds skaidrojums ir visai nekonkrēts un izplūdis. Nedaudz konkrētāka informācija sniegta “Brīvvalsts dārgumu nama” sociālās vietnes Facebook lapā. Tajā norādīts, ka ēkas atjaunošanā un ekspozīcijas izveidē iesaistījusies biedrība “Dzimtā zeme” un kopiena, kurā apvienojušies vairāki privātkolekcionāri, valsts un pašvaldību institūcijas.[2] Pievērsīsimies pašai ēkai un tās saturam. 

Ekspozīcijas dizaina koncepciju veidoja uzņēmuma “Royal Key” komanda, un tā, jāatzīst, ir visai mūsdienīga un ne katrā muzejā sastopama. Vitrīnas ir labi izgaismotas, iekārtoti dažādi izvelkamie plaukti un atvilktnes, bet vilšanās seko tad, kad tās atver un konstatē, ka lielākā daļa no tām ir tukšas.

Izstāžu nama pirmā stāva pastāvīgajā ekspozīcijā apkopoti vairāku privātkolekcionāru kolekcijās esošie priekšmeti, galvenokārt “Latvijas valsts, militāro vienību, policijas, robežsardzes, kā arī lielāko Latvijas organizāciju un biedrību apbalvojumi, medaļas, krūšu nozīmes, dokumenti, fotogrāfijas”[3] u. c. Lielai daļai no tiem ir saistība ar Rēzeknes un Latgales vēsturi.[4] Savukārt otrajā stāvā iekārtota galerija, kurā eksponēti vairāku Latvijas un Latgales mākslinieku darbi. Jāpiebilst, ka tieši galerijas telpas saturu ir paredzēts periodiski mainīt.[5] Diemžēl pie pašiem mākslas darbiem nav atrodamas norādes par gleznas autoru, tehniku u. c. būtisku informāciju. Jāpiebilst, ka galerijas beigās izvietots eksponēto gleznu autoru saraksts, tomēr jābūt ļoti labam glezniecības pazinējam, lai atšifrētu, kurš mākslinieks ir radījis katru mākslas darbu.

Kā jau minēts iepriekš, ekspozīcijas tapšanā iesaistīti vairāki privātkolekcionāri, bet viņu vārdi nav publiski pieejami. Arī pašā ekspozīcijā nav atrodama norāde uz privātkolekciju īpašniekiem. Iespējams, to var uzzināt ekskursijas laikā, tomēr šāda anonimitāte rada jautājumus par priekšmetu izcelsmi. No publiski sniegtās informācijas medijiem konstatējams, ka visus eksponētos priekšmetus apkopojis pazīstamais kolekcionārs Jānis Vigups,[6] kas, vismaz daļai Latvijas muzeju speciālistu un kultūras cilvēku, nav svešs vārds.

Pirmais, kas iekrīt acīs, ienākot pirmā stāva ekspozīcijas zālē, ir daudzi priekšmeti (krūšu nozīmes, ordeņi, fotogrāfijas, plakāti, zobeni u. c.), kas šķiet izvietoti haotiski, bez jebkādas sistēmas. Acīmredzot vārdu savienojums “satura koncepts” ekspozīcijas idejas autoriem bijis svešs. Uz šī fona fakts, ka nedaudzās pieejamās priekšmetu anotācijas izvietotas multimediālajos displejos patālu no aplūkojamā priekšmeta, šķita sīkums… Brīžiem amizanti veidoti arī pašu anotāciju teksti. Piemēram, pie ekspozīcijas sadaļā “Latviešu strēlnieki” izvietotā alus kausa redzama anotācija “Alus kauss”… Lieki teikt, ka, paskatoties uz konkrēto priekšmetu, apmeklētājam uzreiz ir saprotams, ka tas ir alus kauss. Diemžēl šāda veida anotācija par priekšmetu neko nepastāsta. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpiebilst, ka lielākajai daļai priekšmetu, vismaz neilgi pēc kultūrvietas atklāšanas, anotāciju nebija vispār. Šāda pieeja samulsina ne tikai vienkāršu apmeklētāju, bet arī kultūrvēstures jomas profesionāļus. 

Izveidotās sadaļas “Latvijas policijas krūšu nozīmes”, “Latvijas aizsargu krūšu nozīmes” apmeklētājam absolūti nekādā veidā nepalīdz saprast šīs ekspozīcijas stāstu un koncepta mērķi. Jāatzīst, ka šāda pieeja savā ziņā rada necieņu pret savu potenciālo apmeklētāju. Interesanti, ka nama nosaukumā iekļauts vārds “Brīvvalsts”, kaut arī ekspozīcijā ir iekļauta sadaļa “Latviešu strēlnieki”, kuru izveide saistās ar 1915. gadu – tātad pāris gadus pirms Latvijas Republikas proklamēšanas.

Arī otrajā stāvā līdzās pieminētajiem Latvijas un Latgales mākslinieku darbiem izvietotas vairākas vitrīnas ar Latvijas armijas krūšu nozīmēm. Diemžēl arī šajā vietā anotācijas meklēt ir veltīgi. Tā vietā apmeklētājam tiek piedāvāta iespēja šķirstīt grāmatu un meklēt atbildes pašam. Neizpratni rada arī projekta veidotāju iecere “īpašu uzsvaru likt uz jaunās paaudzes iesaisti un patriotiskās audzināšanas” veicināšanu. Šādu plānu realizācijai nepieciešami gan atbilstoši speciālisti, gan, protams, zināšanas un profesionālā pieredze. Tas būtu īpaši svarīgs priekšnosacījums, jo, pēc “Brīvvalsts dārgumu nama” vadītājas Jolantas Leitānes teiktā, jaunajam kultūras objektam ir vēlme iesaistīties projektā “Skolas soma”.[7]

Protams, starp izstādītajiem priekšmetiem redzami vērtīgi eksponāti – Rēzeknes pilsētas valdes priekšsēdētāja amata ķēde, pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, Latvijas armijas zobeni u. c. Tomēr telpā vienkārši ielikts priekšmets vēl automātiski nenozīmē, ka tā ir saturīga ekspozīcija. Bez koncepta un stāsta “vientuļš priekšmets” pats par sevi apmeklētājam neveido nekādas kopsakarības un neveicina jaunu zināšanu iegūšanu. Kāds teiks, ka tas nav muzejs un tā nav konkrētā objekta funkcija, bet tas neatbrīvo šīs idejas iniciatorus no atbildības sabiedrības priekšā par savu radīto “produktu”. Diemžēl šajā gadījumā akūti trūkst satura koncepta.

Ekspozīcijā nav norādes uz vēstures un satura koncepta izstrādātājiem. Šajā sakarā nedaudz pārsteidz pilsētā esošā Latgales Kultūrvēstures muzeja neiesaistīšana šī objekta izveidē, īpaši ņemot vērā to, ka tās speciālistiem ir pieredze dažādu izstāžu un ekspozīciju veidošanā. Šo faktu vēl mulsinošāku padara apstāklis, ka projektā acīmredzami ieguldīti ievērojami finanšu līdzekļi. Līdz ar to rodas jautājums, kādēļ netika piesaistīti profesionāli vēstures speciālisti un satura koncepta veidotāji, kas noteikti būtu tikai sekmējuši šīs ekspozīcijas kvalitāti. Vismaz šobrīd tas liek domāt, ka ir palaista garām iespēja izveidot kaut ko patiešām saturiski labu un kvalitatīvu.

Neizpratni raisa arī izstāžu nama cenu politika. Publiski pieejamā informācija vēsta, ka ieejas maksa pieaugušajam ir pieci eiro, bet Rēzeknieša kartes īpašniekiem tas izmaksās trīs eiro. Protams, ir apsveicama vēlme vietējos iedzīvotājos raisīt interesi par kultūrvēsturi, bet šajā sakarā rodas jautājums – vai tiešām šī objekta apmeklētāji būs tikai Rēzeknes pilsētas iedzīvotāji? Turklāt jāņem vērā, ka par šādu samaksu šobrīd var apmeklēt, piemēram, jauno Okupācijas muzeja ekspozīciju vai nedaudz lētāk – visas Latgales Kultūrvēstures muzeja pastāvīgās, tematiskās ekspozīcijas un izstādes. 

Diemžēl ievietotie unikālie priekšmeti šo kultūrvietu automātiski nepadara par “dārgumu namu”. Turklāt gribētos piekrist ekspozīcijas dizaineres Aigas Vaitkus teiktajam, ka, “lai gan muzeji un arī citas kultūrvietas kopumā kļūst arvien modernākas un vairāk digitālas, tas neizskauž kvalitatīvu saturu. It visam jābūt pamatotam un līdzsvarā”[8]. Līdz ar to jācer, ka šī objekta idejas autoru teiktais, ka viņiem ir tālejošas ieceres, kuras paredz ekspozīcijas uzlabošanu un papildināšanu ar jauniem priekšmetiem, būs sākums arī pārdomāta un kvalitatīva satura radīšanai. 

Attēls “Brīvvalsts dārgumu nams” Rēzeknē. Foto: Kaspars Strods