Kaspars Strods. Vēstures, ne vēsturnieku kongress

Lai risinātu konkrētas problēmas, vispirms nepieciešams konstruktīvs dialogs. Izņēmums nav arī stagnējošā un varas gaiteņos novārtā atstātā Latvijas vēstures izpēte. Pēdējā laikā no vēsturnieku vidus aizvien biežāk izskan neapmierinātība ar pastāvošo situāciju un aicinājumi uzsākt sasāpējušo jautājumu risināšanu.   

Vadzis lūza šī gada marta sākumā, kad vēsturniece Ineta Lipša atteicās no balvas “Gada vēsturnieks 2022”. Savu lēmumu pazīstamā pētniece pamatoja ar katastrofālo valsts atbalstu un vispārējo situāciju vēstures pētniecībā.^[1] Viņa trāpīgi raksturoja situāciju: “Ilūziju par to, ka vēstures izpēte notiek, uztur politiķu organizētās publiskās diskusijas, kurās piedalās arī vēsturnieki un runā par jebkuru tēmu, ko politiķi piedāvājuši. [..] Saeimas un valdības un ministriju jeb nozaru administratori Latvijas valstī ir izveidojuši tādu zinātnes sistēmu, ka tā neapmaksā zinātnieku ikdienas darbu ne viduslaiku vēstures, ne agro jauno laiku vēstures, ne jauno laiku vēstures, ne 20. gadsimta vēstures izpētē!”^[2] Lielā mērā pateicoties šim paziņojumam, vēstures problēmas nonāca sabiedrības uzmanības centrā. Drīzumā sekoja Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrības publiskā vēstule ar priekšlikumiem situācijas uzlabošanai.^[3] Principā tā kļuva arī par prelūdiju topošajam “Latvijas vēstures kongresam 2023”.

Iepriekšējais vēstures pētniecības jautājumiem veltītais pasākums – II Latvijas vēsturnieku kongress – notika pirms pieciem gadiem.^[4] Tomēr atšķirībā no tā šoreiz mainījās ne tikai nosaukums – “Vēstures kongress” –, bet arī saturs. Proti, akcents tika likts uz nozarē pastāvošajām pētniecības problēmām, kas skāra ne tikai finanses, bet arī tīri praktiskus jautājumus – nozares profesionāļu konkurētspēju ārvalstīs, pedagogu izglītību, digitalizāciju u. c. Lai runātu par aktuālo, nozares pārstāvji, viņu domubiedri un atbalstītāji šī gada 15. novembrī pulcējās Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.  

Vēl pirms kongresa sākuma organizētāji bija paveikuši “mājas darbu” un kopā ar vēstures nozares pārstāvjiem sagatavojuši kongresa rezolūciju. Tās izveidē ar saviem priekšlikumiem varēja piedalīties plašs interesentu loks. Uzreiz var pateikt, ka pasākuma noslēgumā klātesošie teju vienbalsīgi to atbalstīja.

Starp kongresa dalībniekiem bija profesionāli vēsturnieki, skolotāji, atmiņas institūciju darbinieki u. c. ar nozari saistīti cilvēki. Pēc oficiālajām kongresa atklāšanas uzrunām tas turpinājās ar divām tematiskajām sesijām: “Vēstures pētniecība un izglītība” un “Publiskā vēsture un atmiņas institūcijas”. Katra no tām sākās ar atbilstoši tematam izvēlētām prezentācijām, tad sekoja divas paneļdiskusijas. 

Jāatzīst, ka Vēstures kongress diametrāli atšķīrās no iepriekšējiem kongresiem gan formas, gan arī satura ziņā. Šajā sakarā viens no kongresa organizatoriem Jānis Šiliņš izteicās: “Kongress runā par vēsturi visplašākajā iespējamajā formātā.”^[5] Iespējams, ka tieši tas arī pietrūka abos Vēsturnieku kongresos.

Vēstures kongresu diezgan precīzi raksturoja tā neformālā gaisotne. Respektīvi, tas diskusiju veidā aicināja uzsākt sarunas par sasāpējušajām nozares problēmām, kuras ir aktuālas ne tikai pašiem vēsturniekiem, bet visiem, kuri jebkādā veidā saistīti ar pagātnes izpēti, izglītību, tās popularizēšanu, dokumentārā mantojuma saglabāšanu u. c.^[6], tādējādi cenšoties mazināt plaisu starp vēsturniekiem un citiem ar nozari saistītiem cilvēkiem.

Manuprāt, katra no sadaļām iespēju robežās spēja akcentēt būtiskākos problēmjautājumus un iespējamos to risinājumus un, kas ne mazāk būtiski, veidoja dialogu ar auditoriju. Neatreferējot visu saturu, centīšos ieskicēt dažus interesantākos pasākuma laikā izskanējušos viedokļus. 

Pirmajā daļā trīs akadēmiskās vides pārstāvji un viens Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis pievērsās vēstures pētniecības problēmām un to iespējamajiem risinājumiem. No visa teiktā jāizceļ vēsturnieces Unas Bergmanes aktualizētais jautājums par Latvijas vēsturnieku zinātnisko darbu (monogrāfiju) tulkojumiem svešvalodās, kā arī nepieciešamību domāt par sagatavoto tekstu valodas kvalitāti.^[7] Tulkojumi vietējos pētniekus ne vien padarītu atpazīstamākus auditorijai ārpus valsts robežām, bet arī ļautu uz savām pētniecības tēmām paraudzīties plašākā – starptautiskā – dimensijā. Līdzīgi kā turpmākajās diskusijās arī šīs sarunas galvenos priekšlikumus ietvēra kongresa gala rezolūcijā. 

Diskusijā par vēstures izglītību izskanēja kritika Latvijas Universitātes Vēstures fakultātei – nepietiekamais darbs savas atpazīstamības veicināšanas virzienā, tostarp sasniegto rezultātu popularizēšanā. Neiztrūkstoši tika secināts, ka nozares vājā vieta ir nepietiekamais finansējums, slodžu jautājums skolotājiem, vīzijas trūkums par nozares prioritātēm u. c. Tāpat paneļdiskusijas dalībnieki pauda atbalstu vēstures priekšmeta atjaunošanai skolu mācību programmā. Tomēr kritiku saņēma arī paši vēsturnieki. Piemēram, Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis sacīja, ka zinātnieka izcilības mēraukla ir spēja konkurēt. Vienlaikus viņš norādīja, ka bez virsstundām un daļēji arī upurēšanās zinātnē neko nevar panākt.^[8] Šādi zināmā mērā turpinot naratīvu, ka zinātniekam jāspēj ciest… 

Trešā paneļdiskusija tika veltīta atmiņas institūcijām. Pirms diskusijas savā prezentācijā Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts akcentēja, ka viens no svarīgākajiem nākotnes izaicinājumiem ir atmiņas institūciju spēja savstarpēji sadarboties. Tāpat viņš izcēla muzeju ļoti labās spējas sasniegt savu auditoriju (bibliotēkām un arhīviem ir nedaudz zemāki rādītāji), vienlaicīgi uzsverot, ka pēc valsts simtgades (2018. gadā) vērojams kultūras patēriņa samazinājums.^[9] Diskusijas laikā tika atzīmēts arī Latvijas Nacionālās bibliotēkas veiksmes stāsts – pētniecībā, darbā ar sabiedrību, starptautiskajā sadarbībā u. c. jomās. Dalībnieki uzsvēra nepieciešamību attīstīt digitalizācijas procesu, atmiņas institūciju kopējo kultūras piedāvājumu klāstu, sekmēt infrastruktūras jautājumu sakārtošanu u. c. Šajā kontekstā jāmin Latvijas Nacionālā arhīva direktores Māras Sprūdžas ne pirmo reizi paustā doma par arhīva slikto materiāltehnisko nodrošinājumu, neizremontētajām telpām, zemo atalgojumu u. c. problēmām. Jāpiebilst, ka šie jautājumi nav zaudējuši savu aktualitāti jau vairākas desmitgades, precīzāk, kopš valsts neatkarības atjaunošanas. Uz to, ka šīs problēmas jau teju ir folklorizējušās, ironiski norādīja arī soctīklu lietotāji: “Uzminiet, nu, par kādu darba vidi ir runa? Logi krīt ārā, darbiniekiem nav lampu, atsevišķās vietās nav elektrības, 1970. gadu mēbeles un viss budžets aiziet ēkas uzturēšanā (bet nav policija).”^[10] Neatbildēts palika gadiem neatrisinātais jautājums par pētniekiem digitāli nepieejamajiem fondu lietu aprakstiem – to nepubliskošanas saistīšana ar apmeklētāju iespējamajām pagātnes naratīva uztveres problēmām (domāti padomju periodā veidotie lietu apraksti) vairāk izklausās pēc atrunām…     

Noslēdzošajā sadaļā dalībnieki pievērsās publiskās vēstures sektoram. Šeit izvērtās diskusija par to, kas tad ir publiskā vēsture un kādi ir tās veiksmes stāsti. Īpaši tika izcelts Latvijas Televīzijas raidījums “Tas notika šeit” un radio “Naba” ēterā klausāmais un arī video formā pieejamais raidījums “Kas tad bija”. Diskusijas dalībnieki uzsvēra publiskās vēstures spēju aktualizēt dažādus pagātnes notikumus, tāpat – tās simbiozi ar akadēmisko vēstures pētniecību, bez kā sabiedrība noteikti nevar iztikt. Uzmanības centrā nonāca jautājums par vēsturnieku dalību dažādu publiskās vēstures “produktu” sagatavošanā.  

Diskusijas noslēgumā, runājot par publiskās vēstures ēnas pusēm, vēsturnieks Kārlis Sils formulēja jautājumu, kuru, manuprāt, savā prātā apdomājis ne viens vien vēstures nozares pārstāvis, – vai nevajadzētu kā obligātu ieviest priekšnoteikumu vēsturiskām filmām, kas veidotas par valsts piešķirtiem līdzekļiem, algot profesionālus vēsturniekus?^[11] Es atļautos piebilst, ka par “zemas vai neatbilstošas kvalitātes” filmām vajadzētu atdot naudu valsts budžetā. Iespējams, atsevišķos gadījumos tas ļautu izvairīties no apzinātas mītu radīšanas.

Interesants risinājums bija vietnē mentimeter.com sagatavotā anonīmā aptauja, kurā klātesošie varēja brīvi balsot par kādu no organizētāju piedāvātajiem aptaujas jautājumiem un uzdot sev interesējošus jautājumus. Tas noteikti veicināja auditorijas iesaisti paneļdiskusijās, jo diez vai uz atsevišķiem aptaujas jautājumiem vairākums klātesošo varētu atbildēt atklāti. Piemēram, uz jautājumu “Kas, izņemot finansējuma trūkumu, visvairāk traucē atmiņas institūciju attīstību?” vairākums balsotāju izvēlējās atbilžu variantu “Paši iestāžu vadītāji”. Periodiski zāli pāršalca arī kāds joks, bet, neskatoties uz to, kongress nezaudēja fokusu uz izstrādāto pasākuma plānu. Varbūt tā kaut kādā ziņā ir paradigmas maiņa – prast atsevišķas nopietnas lietas uztvert caur humora prizmu. Galu galā, spēja pasmieties pašiem par sevi norāda, ka joprojām nezaudējam sasaisti ar realitāti.

Kongress notika bez ierasti pieņemtā striktā akadēmiskuma, kas, iespējams, atsevišķos gadījumos šādus pasākumus iepriekš padarīja pārāk formālus. Turklāt šķiet, ka vismaz daļai pasākuma dalībnieku šāda forma šķita pieņemama. Galu galā, nozarei vajadzīgs dialogs ar pēc iespējas vairākiem dalībniekiem, kas šoreiz zināmā mērā arī notika. 

Lai gan kongresā aplūkotās problēmas lielākoties bija zināmas jau vairākus gadus, atšķirībā no izteikti akadēmiskā vai politiskā diskusiju ietvara, kādā tās parasti tika aplūkotas, šoreiz organizatoru izvēlētā forma šķita vispiemērotākā. Reizēm tieši brīvā, neformālā atmosfērā var rasties risinājumi vairākiem sasāpējušiem jautājumiem. Turklāt tā ļauj izteikties arī tiem, kuri ikdienā pie šādas iespējas nemaz netiek.

Rezumējot visu iepriekš teikto, manuprāt, kopumā kongresu labi raksturo pirmās diskusijas vadītāja, vēsturnieka Gustava Strengas, formulētā doma: “Vēsturnieki cieš, bet tagad beidzot vēsturnieki ir beiguši ciest, pacēluši savu balsi.”^[12] Lai gan skaidrs, ka turpmākajos gados “ciešanas” turpināsies, tomēr cerams, ka vēsturnieku paceltās balsis dzirdēsim aizvien biežāk ne tikai akadēmisku pētījumu, bet arī nozarei būtisku problēmjautājumu risinājumu kontekstā.  

Foto: Ilustratīvs attēls. Freepik.com