Kopš darba uzsākšanas Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā, mani pastiprināti interesē cilvēku mirstīgo atlieku un anatomisko preparātu vieta kultūras mantojuma izpratnē, tāpēc, viesojoties Prāgā, dienas ceļojums uz netālo Kutna Horu bija obligāts. Kutna Hora pievilina tūristus ar Svētās Barbaras katedrāli un manu ceļojuma mērķi – Sedlecas osuāriju, sauktu arī par Kaulu kapelu, kurā 1870. gadā tika izveidots interjers no apkārt esošajā kapsētā guldīto cilvēku kauliem. Tomēr, neskatoties uz osuārija unikalitāti, ik pa laikam domās atgriežos citā Kutna Horas pieredzē – Centrālās Bohēmijas reģiona mākslas galerijā (“GASK”). Bijušajā jezuītu akadēmijā esošā galerija ir kļuvusi par laikmetīgās čehu mākslas centru, kas apvieno regulāras izstādes un pamatekspozīciju “Prāta stāvoklis / Ārpus attēla – iejaukšanās un inovācijas” (States of Mind / Beyond the Image – Interventions and Innovations).
Nonākot pie pamatekspozīcijas, rodas izvēle doties taisni pa gaiteni vai pagriezties uz ekspozīcijas zālēm, kas izvietojušās bijušajās jezuītu akadēmijas klasēs. Nav ne bultu, ne norāžu, ne ekspozīcijas uzraugu, kas dotu kādu zīmi. Nolemjam ar sievu, ka katrs ies savu ceļu, un, kamēr Aija aizčāpo pa gaiteni, es ieeju labajā pusē esošajā klasē. Lielākajā daļā Eiropas mākslas muzeju, kur esmu pabijis, kuratori darbus ir grupējuši pēc hronoloģiskā principa vai pēc žanra, tomēr “GASK” es uzsāku savu ceļojumu čehu laikmetīgajā mākslā ar emocijām – “Draudzība” un “Vientulība”. Ekspozīcija iepazīstina apmeklētājus ar čehu laikmetīgo mākslu emocionālā līmenī, liekot aizdomāties, kādas emocijas darbs varētu raisīt apmeklētājā un kādā dvēseles stāvoklī darbs ir radīts. Interesanti, ka daudzās zālēs veidojas emociju pretpoli, kā jau pieminētā “Draudzība” un “Vientulība” vai “Prieks” un “Sēras”. Šie pretpoli vienlaikus kontrastē, bet arī rada pilnības sajūtu, jo cilvēks pats par sevi ir pilns ar pretrunām.
Jāuzsver, ka “GASK” izvairīšanās atklāt savu kolekciju ar laika līniju vai mākslas virzieniem padara kolekciju pieejamu ikvienam. Nav nepieciešamas zināšanas par mākslas vēsturi vai teoriju, lai spētu emocionāli reaģēt uz darbu. Atmiņā nāk “Rīgas Biržas” izstāžu kuratores Kristīnes Milleres stāstītais par Ķīnas porcelāna un keramikas anotācijām, kur dinastijas princips neko neizteiks eiropietim, bet gadsimts var būt svešs muzeja apmeklētājam no Ķīnas. Lai arī iekšējās pasaules ārējās izpausmes dažādās kultūrās var būt atšķirīgas, pamatkomponenti paliek tie paši, un “GASK” tieši to arī cenšas darīt – uzrunāt apmeklētāju kā cilvēku, nevis kā konkrētas valsts vai reģiona pārstāvi.
Ekspozīcijā es sev atklāju daudzus jaunus čehu māksliniekus, bet viens darbs ir spēcīgāk iespiedies atmiņā – pieķeru sevi ik pa laikam domājam par vilkiem. Tā ir Danas Sahankovas (Dana Sahankova) glezna “Bez nosaukuma V-I” (2014), kas eksponēta telpā ar “Spriedzi” un “Mieru”. Lielformāta gleznā uz zelta fona attēloti reālistiski vilki, kas saplūst ar ģeometriskām formām un līnijām, vienlaicīgi kanibalizējot sevi un šo abstrakciju. Gleznas priekšā kurators ir novietojis solu, tātad uzskatījis, ka šis darbs ir pelnījis ilgāku uzmanību no skatītāja. Apsēdos arī es.
Vilki kož sev un citiem kājās, apkvēpis zelts atgādina viduslaiku sakrālo glezniecību, bet telpas nosaukumā pieteikto spriedzi nekur nemana. Divas minūtes vērojis gleznu, es pēkšņi aptvēru, ka viens vilks nemaz nav vilks, kaut spalva tāda pati, bet noapaļotās ausis, deguns un apaļās, satrauktās acis skaidri liecina, ka tā ir stirna vilku paškanibālisma mudžeklī.
Reizēm pārāk akcentētais konteksts (vēsturiskais, stilistiskais) liedz mums pazust mākslā. Paldies “GASK” par iespēju sajust līdzjūtību pret stirnu.
Foto: Kaspars Zaltāns