Es vairs neatceros par kādu precīzi jautājumu bija runa, kad, esot pirmā kursa studentiem, mūsu Minsteres Latviešu ģimnāzijā skolotais kursabiedrs vienā mierā profesoram atļāvās aizrādīt, ka šis, lūk, nav korekts jautājuma uzstādījums, tūlīt to arī argumentējot, un gaidot profesora koriģēto jautājuma formulējumu.
Mums pārējiem ar pieticīgākām vietējo skolu pēcpadomju izglītībām tā bija šokējoša, bet reizē atbrīvojoša pieredze, kuru tā īsti piesavināties spējām tikai ilgākā laika posmā tuvāk studiju noslēgumam.
Šajās septembra dienās mediju uzmanības fokusā tradicionāli ir izglītības sistēma, kas raisa asociācijas ar minēto gadījumu un to, kā tas potenciāli varētu attiekties arī uz muzeju sektoru.
Jautāts par to, kas pirmais būtu jādara augstākās izglītības sistēmas efektivizēšanai, izglītības ministrs Roberts Ķīlis nesenajās mācību gada sākuma intervijās bez kavēšanās nosauca augstskolu pārvaldes sistāmas maiņu. Tam varēja sekot – maināmā kārtībā – internacionalizācija (t.i. angļu valodas kā vadošās akadēmiskās valodas lomas stiprināšana), brīva konkurence uz vakantajiem amatiem, atbalsts starptautiskus panākums (patiesībā, jelkādus panākumus) uzrādošiem jaunajiem mācībspēkiem un kvalificētu ārvalstu docentu piesaiste studiju programmām. Tam visam noslēgumā ministrs neaizmirsa pieminēt neadekvāto situāciju, ka pie samazinošās studējošo skaita Latvijā ir 62 augstskolas (laikā, kad neatkarības sākumgados bija vien 10) un pat tad neviena nav spējusi ierindoties 1000 labāko pasaules augstskolu sarakstā.
Roberts Ķīlis arī neskopojas ar trāpīgiem epitetiem, sakot, ka dažas Augstākās izglītības likuma normas ir vienkārši idiotiskas un strauji būtu maināmas. Ko esošās pārvaldes sistēmas vietā piedāvā ministrs? Tā ir visur vecajā Europā lietotā pārvaldes sistāma caur padomēm jeb board of trustees, kuras parasti veido ar konkrēto nozari nesaistīti cilvēki, tālab brīvi no profesionālajiem aizspriedumiem un konvencijām, bet zinoši par sabiedrībā valdošo pieprasījumu.
Padomes pārstāvji var nākt vienlīdz no privātā sektora – uzņēmēji, žurnalisti, inžinieri, ārsti utt., bet tikpat labi arī valsts institūcijām un kapitāluzņēmumiem.
Mana pārliecība ir, ka muzeju nozare pārredzamā nākotnē arī neiztiks bez pārejas no patreizējās karaļvalstu sistēmas, kur valsts muzeju direktori un vadītāji atbild vienīgi attiecīgajai ministrijai vai pašvaldībai, uz sistēmu, kur starp pārraugošo institūciju un pakļautības institūciju darbotos arī pilnvaroto padome, kas izglītības un kultūras sektora institūcijās nodrošina saistvielas lomu starp plašākas sabiedrības interesēm un valsti kā darbdevēju.
Galvenais iemesls, kāpēc valsts muzeju menedžeriem pašiem būtu jāinteresējas par pilnvaroto padomju sistēmu un jau šobrīd jāveido savi neformālie atbalsta klubi, ir tas, ka ideālā gadījumā pilnvarotie līdztekus kontroles funkcijai aktīvi pilda arī atbalsta funkciju finanšu piesaistes, lobēšanas un vispārējas interešu pārstāvības veidā.
Protams, pilnvaroto padome nozīmē arī nesalīdzināmi lielāku atbildības dinamiku un spiedienu uz muzeja menedžeri kopīgi uzstādīto mērķu sasniegšanā, kā iznākums neizbēgami ir viena vai otra rakstura rekomendācijas pārraugošajai institūcijai par kadru atbilstību amatam un darba līgumu pagarināšanu vai nepagarināšanu, – sabiedrības interesēs.
Bet tā nav rasts, jūs teiksiet. Jā, nav rasts. Nekādu citu atbildi es arī negaidīju, kad pirms vairākiem gadiem, strādājot pie maģistra darba par pārmaiņu menedžmentu Latvijas muzejos, vadošajiem valsts muzeju direkotoriem jautāju par pilnvaroto padomes sistēmas ieviešanu kā vienu no iespējamajiem atbalsta mehānismiem grūtībās nonākušajām institūcijām.
Apzinoties, ka arī desmit gadu pieredze muzeju sektorā vēl automātiski nenozīmē kvalificēšanos seniora profesionālajam līmenim un menedžera darba specifikas apzināšanos, savi novērojumi un argumenti dabīgā kārtā sakrājas un pat ja tie ir kaitinoši, tie var būt interesanti arī profesionālo interesi nezaudējušam profesoram.
Katrā ziņā mans agrīno studiju gadu vecais zēns no Minhenes jau tolaik bija ielāgojis to, ko mēs šeit vēl tikai vāji nojautām, ka brīvajā pasaulē augstākajā vērtē ir atvērts un kritiski vērtējošs prāts, kurš diskusiju un, ja nepieciešams, strīdu formā nonāk pie kopsaucēja, tāpēc arī atļāvās aizrādīt profesoram par nekorektu jautājuma uzstādījumu, tādējādi rosinot domu apmaiņu.
Domāju, ka Roberta Ķīļa augstākās izglītības sistēmas reforma ar pieteikto pārvaldes sistēmas maiņu, ja vien tā sekmēsies, kļūs par tādu kā Pandoras lādi lielai daļai neefektīvajām 62 augstskolām, daudzas no kurām izkritīs no spēles, līdz ar to atbrīvojot spēles laukumu daudz skatāmākam sniegumam.
Vai Latvijas valsts un pašvaldību muzejos arī nebūtu laiks sākt domāt par šobrīd spēkā esošās vienpersoniskās pārvaldes sistēmas, kura izslēdzoši balstās direktora vai vadītāja kompetencēs, pakāpenisku nomaiņu uz “pārvaldi caur padomēm” sistēmu efektivitātes uzlabošanai un muzeju sektora demokratizēšanai?
Dodoiet zināt, ja šis ir nekorekts jautājuma uzstādījums, - mēģināšu precizēt.