Lekcija nolasīta Creative Museum un Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja organizētajā radošajā sesijā “Kā runāt par aktuālo muzejā” 2022. gada 7. martā.
Raivis Sīmansons: Korijs Maklauds [Cory McLeod] ir Fallon Worldwide radošais tehnologs un šodien mums stāstīs par jauno tehnoloģiju radītajām iespējām piedāvāt kvalitatīvu izglītojošo saturu metaversā – strauji augošajā globālajā VR [virtual reality – virtuālā realitāte] platformā. Korijs ir veicis ne vienu vien projektu Latvijai un šobrīd sadarbojas ar Žaņa Lipkes memoriālu, izstrādājot Lipkes bunkura virtuālās realitātes dokumentācijas projektu. Tagad es dodu vārdu Korijam.
Korijs Maklauds: Man žēl, ka neesmu kopā ar jums Latvijā, un ceru, ka drīz atkal pienāks brīdis, kad varēšu būt Latvijā. Kā Raivis mani pieteica, esmu radošais tehnologs no reklāmas aģentūras Fallon, bet savā darbā reklāmas aģentūrās esmu paspējis realizēt dažus projektus, kas saistīti ar jaunajiem medijiem un Latviju. Pirmais – sadarbojoties ar Rīgas geto muzeju un izveidojot viņiem jaunu tīmekļa lapu. Lapa tika īstenota kopā ar interaktīvu projektu, kas piedāvāja virtuāli un interaktīvi izstaigāt Rīgas geto, savienojot to ar audio arhīva materiāliem no Šoa muzeja [Mémorial de la Shoah].
Un pirms pāris gadiem es taisīju vienu virtuālās realitātes projektu par rokgrupu “Pērkons”. Mēs taisījām tūri pa filmu festivāliem, un tagad tas ir izstādīts Aukstā kara muzejā Losandželosā [Wende Museum], kas vispār ir ļoti foršs muzejs – tas ir vairāk par Austrumeiropas alternatīvo kultūru, nevis par Auksto karu.
Un pašlaik, kā Raivis minēja, es sadarbojos ar Lipkes muzeju, papildinot muzeja jau iesākto virtuālo projektu par Žani Lipki un bunkuru.
Es šodien gribu parunāt par izglītību un VR. Kā es to redzu, kā izglītības projekti, īpaši izglītības projekti par latviešu tēmām, var ietekmēt VR ainavu. Vispirms es gribētu iezīmēt nelielu pārskatu par virtuālās vai papildinātās realitātes ainavu – jauno mediju ainavu. Kas tagad notiek? Manas domas šajā jautājumā ir stipri mainījušās. Ir bijuši tik daudzi notikumi un tik daudzi atklājumi burtiski pēdējo dažu nedēļu laikā. Sniegšu īsu pārskatu, kā es to redzu.
Otra lieta, par ko es gribētu parunāt, ir tas, kā VR varētu izskatīties Web3 pasaulē un decentralizētā webainavā. Un trešais, par ko es gribētu runāt, – kā Latvijas VR projekts varētu nozīmīgi papildināt šo ainavu un kā mēs ar to varam iegūt uzmanību. Un noslēgumā par to, kā visas šīs lietas es redzu nākotnē īstenojamies.
Pirmais – VR ainava – kā tā tagad izskatās. Tur, kā jau minēju, ir daudz kas noticis. Ap 2016. gadu bija milzīga interese par VR. Es to novēroju arī savā darbības jomā, reklāmas aģentūrā. Pēkšņi 2016. gadā visi klienti gribēja, lai kaut ko darām virtuālajā realitātē. Iznāca pirmais Vive aparāts – augstas kvalitātes VR aparatūra. Pirms tam VR eksistēja kaut kādā līmenī jau kopš 70. gadiem, bet tas viss notika Stenfordas universitātes laboratorijā, Hārvarda universitātes laboratorijā – bija pieejama aparatūra, bet ar to bija grūti operēt. Bet 2016. gadā sāka iznākt aparatūra, kas bija ļoti augstā kvalitātē, ar kuru bija ļoti viegli operēt un kura bija kaut cik pieejama cilvēkiem. Tad visu reklāmas aģentūru klienti gribēja VR projektus. Tas burbulis ātri uzsprāga, un interese par VR sāka mazināties.
Bet tagad – tieši pēdējo nedēļu laikā – atkal ir milzīgi liela interese par VR. Kas noticis VR pasaulē pēdējo nedēļu laikā un kāpēc cilvēki grib atkal strādāt ar VR? Tas notika, kad Facebook tika pārsaukts par Meta. Kad tiekos ar cilvēkiem no Facebook, viņi tagad vairs nesaka, ka strādā Facebook, bet – pie Meta. Es domāju, trešdaļa no Facebook darbiniekiem jau dažus gadus nodarbojas tieši ar XR [extended reality – paplašinātā realitāte], VR, AR [augmented reality – papildiātā realitāte] un to “alfabēta zupu” no visiem jaunajiem mediju rīkiem. Vislielākā interese bijusi par AR, bet arī par VR un to, ka Facebook nopirka Oculus [VR 3D briļļļu tehnoloģija] pirms dažiem gadiem. Facebook ir ieguldījis milzīgas investīcijas virtuālajā realitātē, un tagad viņi patiešām sāk iet pasaulē. Es domāju, cēlonis tam ir tas, ka Facebook redz – šī būs nākotne un cilvēki šādi gribēs sociālajā telpā sarunāties viens ar otru. AR būs tas, ko visvairāk izmantos, sevišķi balss sarunām, kad mēs vienkārši pieliksim kaut ko klāt pie kaut kā. Virtuālā realitāte būs viena cita sastāvdaļa no tā. Facebookredzēja, ka tad, kad iznāca pirmais iPhone, viņiem pagāja pusotrs gads, lai uztaisītu vienu aplikāciju tieši telefonam. Marks Zakerbergs [Mark Elliot Zuckerberg] domāja, ka galvenā platforma būs XML5, un viņi ar to rēķinājās. Es esmu lasījis vairākus pētījumus par to, un šī nostāja, visdrīzāk, lika viņiem zaudēt vairākus miljardus dolāru. Tagad viņi negrib pieļaut to pašu kļūdu. Viņi redz to kā nākotni un virza uz priekšu. Līdz ar Facebook arī Microsoft ļoti nesen, pirms dažām nedēļām, nopirka Activision un pamatoja, ka dara to tieši tāpēc, lai vairāk iekļautos šajā virtuālās realitātes telpā. Sony ir daudz tajā investējuši, Vive mēģina izveidot savu platformu un būt pirmie virtuālās realitātes pasaulē. Un kāpēc šī sacensība starp visām šīm firmām? Viņi zina, ka pēc dažiem gadiem nebūs daudz dažādu platformu, bet būs tikai viena platforma. Un viņi visi grib būt tā viena platforma, kas darbosies. Manuprāt, tā platforma ir tik svarīga, jo web pasaulē būs lielas izmaiņas. Pašlaik mēs atrodamies tādā interesantā pārejā no Web2 pasaules uz Web3 pasauli. Jūs droši vien esat daudz par Web3 dzirdējuši. Piemēram, Džeks Dorsijs [Jack Dorsey] rakstījis Web3 manifestu. Bet es domāju, ka ir daudz spekulāciju par to, kas ir Web3. Es neesmu gaišreģis, bet domāju, ka galvenais, kas notiks ar Web3, jeb tā galvenais filozofiskais princips būs decentralizācija. Bieži, kad runā par Web3, piemin kriptovalūtu. Manuprāt, kriptovalūta būs viena ļoti nozīmīga sastāvdaļa Web3, un blokķēdes tehnoloģija, uz kuras kriptovalūta balstās, būs tā tehnoloģija, kas veidos web pasauli nākotnē. It sevišķi sociālajos medijos –kā sociālo mediju pasaules decentralizēšana. Tas nozīmē, ka nebūs tāda platforma kā Twitter un Facebook, kur visi tavi dati ir centralizēti. Kad eju Facebook, visi mani dati, ar ko es dalos, visas bildes, teksti un video, ko es lieku Instagram, – tie vairs nepieder man. Tie pieder Facebook un Instagram, un TikTok. Un viņi var ar tiem rīkoties. Viņi var monetizēt manus datus, kā viņi vēlas. Un sekas tam mēs tagad redzam politikā - viena ziņotāja Facebook ziņojums var tieši veicināt negatīvu diskursu. Decentralizētajā sociālo mediju tīklā visi šie mani dati piederēs man. Tas būs tas kodols Web3 pasaulei.
Kā viens muzejs šādos apstākļos varētu darboties? Tā ir mana spekulācija, kā es redzu nākotni. Muzejs varētu darboties Web3 pasaulē, izmantojot 5G tehnoloģiju, izmantojot ātrāku internetu, un vairāk darīt internetā ar jaudīgākiem aparātiem – mēs varēsim virtuāli apciemot muzeju, līdzīgi kā tīmekļa lapā, bet to mēs varēsim darīt iekļaujošākā pasaulē. Pašlaik virtuālā realitāte darbojas tā – ja man ir mans Oculus aparāts un es gribu apmeklēt vienu muzeju, piemēram, Žaņa Lipkes muzeju, un tas man piedāvā vienu virtuālās realitātes aplikāciju, man ir jāiet uz Oculus veikalu, jālejuplādē aplikācija, un tad es varu to noskatīties, un tad tas piedzīvojums ir beidzies. Tas ir vecais Web2 modelis, ko uzsāka Apple, – ir viena centrāla platforma, kur es varu šīs aplikācijas nopirkt un lejuplādēt, bet es nekontrolēju šo platformu. Piemēram – es taisu vienu aplikāciju pie Apple Store, un kaut kādu iemeslu dēļ Apple nepatīk tā aplikācija – vai nu tehnisku iemeslu dēļ, jo tiek lietota cita programmēšanas valoda (man šāda pieredze ar Apple bija pašam, es 2011. gadā lietoju programmēšanas valodu, ar kuru visvairāk strādāju, – action script. Stīvs Džobss [Steven Paul Jobs] dažus mēnešus pēc tam, kad iznāca pirmais iPhone, rakstīja New York Times, ka neatļaus šo programmēšanas valodu savā iPhone, un pēkšņi es nevarēju darboties, man bija jāiemācās cita programmēšanas valoda), vai nu citu iemeslu dēļ (ir zināmi gadījumi, kad Apple nav atļāvuši kādu aplikāciju, kas nodarbojas ar sociālo tiesību jautājumiem, un tas pirms kāda laika izraisīja skandālu). Šobrīd platformas nosaka likumus. Web3pasaulē mēs varēsim noteikt likumus. Tā kā platforma nepiederēs nevienam, neviens nevarēs arī noteikt likumus. Ja tev ir aparāts, tu varēsi apciemot telpu, muzeju un maksāt ieejas maksu muzejā ar kriptovalūtu, un nebūs vēl viens starpnieks kā, piemēram, tagad Oculus. Būs tā sauktā peer to peer communication, kurā visa nauda, ko es dodu muzejam vai telpai, ko apciemoju virtuālajā realitātē, ies tam muzejam. Tā ir iespēja, kas mūs gaida. Un drīzā nākotnē.
Tagad es gribētu nedaudz iezīmēt stratēģijas. Mans sirdsdarbs pašlaik ir – kā es varu sastrādāties ar muzejiem Latvijā, piemēram, ar Žaņa Lipkes memoriālu, lai popularizētu Latvijas stāstus pasaulē, sevišķi stāstus par Latvijas vēsturi. Tā pirmā iespēja ir savienot fizisko realitāti ar virtuālo realitāti. Kad taisīju “Pērkona” filmu, pēc tam mēs braucām uz ASV, tāpat uz Franciju, Beļģiju, Holandi, un rādījām filmu – es uzliku kādam brilles, un to varēja noskatīties. Vairākumam nebija nekādas zināšanas par Latviju vai Latvijas vēsturi, vai Atmodu, vai “Pērkonu”. Viņi piedzīvoja to stāstu, un pēc tam, kad noņēma brilles, bija tāds šoka mirklis –viņi atkal bija īstā pasaulē. Un pēc filmas noskatīšanās cilvēki gribēja runāt par filmu, un es tur biju, viņi man stāstīja, kā viņi to piedzīvoja, kā viņi šo stāstu redzēja tā brīža politiskajā ainavā saistībā ar Donaldu Trampu [Donald John Trump]. Es redzēju, ka tās sarunas un tas pārejas posms bija tieši tas izglītības moments, kas varēja veicināt izpratni. Džerons Lenjere [Jaron Lanier], kas ir viens no virtuālās realitātes pionieriem, reiz teica, ka piedzīvojis to pašu, kad 80. gados taisījis vienu aplikāciju – simulāciju ķirurgiem. Viņi mācījās, kā veikt sirds ķirurģiskās operācijas, un tad, kad noņem brilles un kad īstenībā jātaisa viena operācija, – tā pāreja bija tas izglītības moments.
Manuprāt, ja mēs varam savienot virtuālo realitāti neklātienē ar vienu izglītības programmu un ja virtuālā realitāte ir tikai viena maza sastāvdaļa no plašāka izglītības projekta, tad mums patiešām ir tā iespēja savienoties ar cilvēkiem, iesaistīties dialogā. Ar Žaņa Lipkes muzeja piemēru mēs piedāvājam telpu, kur cilvēki brīvi var iet, un tad pieslēgumā var rādīt virtuālo realitāti un arhīva materiālus īstā fiziskā telpā.
Otra lieta, kur mēs varam izvirzīties ar muzeja izglītības projektiem, –pašlaik ir ļoti daudz izglītības projektu, kas informatīvi darbojas virtuālajā realitātē, jo pedagogi ir atklājuši, ka, piemēram, cilvēka anatomiju (kā ķermenis darbojas) rādot virtuālajā realitātē, tas ir daudz uzskatāmāks un saistošāks izglītības materiāls nekā grāmata. Ja es gribu mācīt vienam jaunietim par Seno Romu, to ieliekot kādā virtuālā prezentācijā, tas ir daudz saistošāk nekā grāmatā. Es domāju, ka problēma, kas pašlaik ir daudziem izglītības projektiem, – tie ir informatīvi. Vispār ir trīs sfēras virtuālajā realitātē – ir stāsta sfēra, ir mākslas sfēra (un mākslas sfērā ir radošā izpausme, produkcijas kvalitāte) un ir izglītības sfēra. Tā es redzu virtuālo realitāti. Piemēram, virtuālās realitātes aplikācijā The Body, kas ir par cilvēka anatomiju, informācijas joma ir ļoti spēcīga, bet mākslas vai mākas joma ir ļoti vāja, un stāsts arī ir ļoti vājš.
Ja mēs varam savienot šīs trīs sfēras – mākslu, stāstu, iesaistot cilvēkus, un informāciju –, tad tā ir tā lieta, kur mēs ar salīdzinoši maziem līdzekļiem varam izvirzīties.
Trešā lieta, kur mēs virtuālās realitātes lietu apgāžam, ir saskatīt, kā medijs mainās. Disnejs vēl netaisa VRaplikācijas, Universal – vēl netaisa. Bet tad, kad tas notiks, tas, kā mēs uztveram virtuālo realitāti, un tas, ko mēs gaidām no šīs telpas, mainīsies. Mēs varam “izsisties” kādā īpašā veidā, izveidojot digitālo, virtuālo mediju analogus. Tas ir tas, ko mēs tagad darām ar Lipkes memoriālu. Tam Latvijā ir tradīcijas, piemēram, mēs varam izmantot ar roku zīmētas animācijas, mēs varam izmantot plašo Latvijas arhīvu materiālu.
RS: Korij, tu mūs ļoti trāpīgi sazemēji ar vietu, kur mēs pašlaik esam, – Anatomijas muzeju, un šeit mēs arī ekspozīcijā redzam, cik lieliski 3D animācijas strādā. Ir tāda lietotne Anatomy Next, ko ir uztaisījuši vietējie. Tā ka sadarbības lauks ir neierobežots.
KM: Es zinu, ka daudzi no jums ies šodien uz demonstrāciju Ukrainas atbalstam [lekcija notiek 7. martā], es esmu ar jums.
Foto: Didzis Grodzs
Atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds