Sākot ar 17. novembri, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) būs skatāma izstāde “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts”. Tā būs izstāde, kas ne tikai atklās LNMM redzējumu par Latvijas aktuālās mākslas ainu laika posmā no 2000. līdz 2017. gadam, bet arī aktualizēs jautājumu par LNMM un valsts kopumā prioritātēm krājuma komplektēšanas politikas kontekstā. Izstādes ietvaros janvārī plānota ekspertu diskusija par krājuma komplektēšanas politikas problemātiku.
Iesildot diskusiju un turpinot aktualizēt jautājumu par vienotu valsts politiku Nacionālā muzeju krājuma papildināšanā un mehānismiem, kas palīdzētu šo politiku īstenot, domnīca piedāvā sarunu ar izstādes “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts” kuratori, LNMM krājuma darba vadītāju Dainu Auziņu.
Ineta Zelča Sīmansone: Izstādes norises laikā Tu plāno diskusiju par krājuma komplektēšanas politikas problemātiku. Kāpēc Tev liekas, ka šis jautājums pašlaik jāaktualizē?
Daina Auziņa: Šobrīd tas izriet no izstādes. Lai es šo izstādi varētu sagatavot, man nācās iedziļināties sava muzeja veikumā, arhīvā iziet cauri visiem 17 gadiem, pievēršot uzmanību tam, kāda mums ir bijusi krājuma komplektēšanas dinamika. Skatoties uz apkopoto materiālu, izkristalizējās problēmas. Man šķiet, ka krājuma komplektēšana ir tēma, par kuru muzejam visu laiku ir jādomā gan valsts politikas, gan institucionālā līmenī. Bet vai mēs par to domājam un kā domājam?
IZS: Ļoti sen atpakaļ bija tāda ideja, ka brīdī, kad tiks noslēgts līgums par Laikmetīgās mākslas muzeja celtniecību, LNMM beigs krāt laikmetīgo mākslu un komplektēt kolekciju.
DA: Cik man zināms, juridiski tas nekādos dokumentos nav pamatots. Ir bijušas sarunas par to, ko vajadzētu krāt vienam un ko otram muzejam, bet jāteic, ka tās notika laikā, kad ideja par Laikmetīgās mākslas muzeju atšķīrās no šī brīža idejas, kas nu jau sāk realizēties jaunajā formā. Tas vien, ka situācija ir mainījusies, liktu prasīt no Kultūras ministrijas atbildi, kāds ir valstiskais redzējums uz šo jautājumu, jo mēs visi zinam, ka topošais Laikmetīgās mākslas muzejs būs partnerībā balstīts muzejs, un tad svarīgs ir jautājums, cik daudz tur kolekcijās un ekspozīcijās būs pārstāvēta valsts daļa un cik – privātā.
IZS: Tad pašlaik tas nav skaidrs?
DA: Vismaz publiski par to sarunas nav bijušas. Ir jāpiemin, ka valsts daļa jau vairākus gadus netiek mērķtiecīgi papildināta.
IZS: Ievies, lūdzu, skaidrību. Kas tad ir tas, ko LNMM krāj un ko Tu rādīsi izstādē? Vai tā ir vēl viena laikmetīgās mākslas kolekcija, ko LNMM komplektē sev?
DA: Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, kas sastāv no trīs lieliem departamentiem, kolekcionē Latvijas un pasaules vizuālās mākslas, dekoratīvās mākslas un dizaina liecības, kā to paredz mūsu misija. Izstādei esmu izvēlējusies darbus no Latvijas vizuālās mākslas departamenta – glezniecības, grafikas, tēlniecības un objektu – kolekcijām. Mani interesēja, kā muzeja krājumā pārstāvēts visjaunākais Latvijas mākslas periods – 21. gadsimts, tādēļ darbu atlasē 2000.–2017. gadu izvēlējos kā hronoloģisku un tematisku kritēriju.
Arī Laikmetīgās mākslas muzejam paredzētā valsts daļa pašlaik ir nodota glabāšanā Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, taču šai kolekcijai ir autonoms raksturs un tāpēc darbus no šīs kolekcijas izstādē neizmantoju.
IZS: Un tas nozīmē, ka tad, kad jūs papildināt kolekciju, jūs papildināt LNMM kolekciju?
DA: Jā, mēs papildinām savu krājumu, nevis to, kas mums nodots glabāšanā.
IZS: Vai pastāv kāds saskaņošanas mehānisms, lai kolekcijas nedublējas?
DA: Viens no jautājumiem, ko gribu izvirzīt plānotajā diskusijā, ir – kāds ir Kultūras ministrijas redzējums par valsts daļu, kas savulaik bija paredzēta topošajam Laikmetīgās mākslas muzejam. Vai to plānots kādā brīdī nodot Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, vai tomēr Laikmetīgās mākslas muzejam? Kolekcija ir valsts īpašums, tādēļ likumsakarīgs šķiet jautājums par tās nākotni.
IZS: Bet nodomu protokols starp ministriju un Laikmetīgās mākslas muzeja fondu par privāto-publisko partnerību tika noslēgts jau 2014. gada 30. oktobrī. Vai ir tā, ka krājuma jautājums visus šos gadus ir bijis neatrisināts?
DA: Iespējams, ka ir risināts, bet nav publiskots. Kolekcijas valsts daļa ir ievadīta Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogā kā topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcija. Latvijā nav cita precedenta, kad kāda muzeja kolekcija atrastos tieši ministrijas pārziņā.
IZS: Bet, pastāvot šādām paralēlām kolekcijām, tas neizslēdz dublēšanos krājuma veidošanā un papildināšanā?
DA: Savulaik ir pastāvējusi nerakstīta vienošanās, ka mēs kolekciju veidošanā orientējamies uz mazliet atšķirīgām lietām – topošā Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā tiek iekļauta t.s. laikmetīgā māksla, bet LNMM paliek uzticīgs tradicionālajiem medijiem. Praksē šīs robežas novilkt un ievērot ir izrādījies ne tik vienkārši. Kopš topošā Laikmetīgā mākslas muzeja valsts kolekcijas daļa vairs netiek papildināta, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs arvien aktīvāk sācis komplektēt arī laikmetīgos medijus.
IZS: Kurš ministrijā atbild par šo jautājumu – sadarbības koordinēšanu starp LNMM glabāšanā esošo daļu un ABLV bankas kolekciju?
DA: Nezinu. Tas ir viens no maniem jautājumiem.
IZS: Preses lapā Tu mini valsts deleģējumu. Valsts deleģētais uzdevums jums ir uzturēt Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju, to, kas kā Tu saki, pašlaik netiek papildināta; bet jums ir arī valsts deleģēts uzdevums turpināt krāt laikmetīgo mākslu.
DA: Mums ir jāpilda sava misija. LNMM krājuma komplektēšanas politikā mēs nerunājam par laikmetīgo mākslu. Viena no mūsu prioritātēm ir Latvijas mākslas attīstības gaita 20. gadsimta otrajā pusē – 21. gadsimta sākumā. Aktuālo Latvijas mākslas procesu atainošana. Ar uzsvaru uz aktuālo. Tas nozīmē, ka tajā tiek ietvertas arī tradicionālākas lietas.
IZS: Nonākam pie krājuma komplektēšanas kritērijiem.
DA: Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir daudz kolekciju un neviena no tām nav slēgta – jebkura kolekcija var tikt papildināta. Proporcionāli visvairāk papildinājumi ir saistīti ar aktuālo mākslu, kaut arī mēs varam atļauties nopirkt tikai nelielu daļu no tā, ko gribētu.
IZS: Kolekciju veido pirkumi un dāvinājumi. Ir taču kritēriji arī dāvinājumiem?
DA: Ja runā par aktuālo mākslu, tad ir divas lietas, pēc kurām vadāmies. Pirmkārt, mēs sekojam izstāžu dzīvei, otrkārt, veidojam vēlmju sarakstu ar autoriem un darbiem, kuru pārstāvību kolekcijā uzskatām par nepieciešamu. Finansiālie nosacījumi ietekmē mūsu iespējas, tomēr cenšamies reizēm apsteigt citus potenciālos pircējus. Privātajā sfērā, kas pastāv blakus publiskajai, arī ir mākslā ieinteresēti pircēji – bieži elastīgāki un maksātspējīgāki par mums –, tādēļ reizēm rodas konkurence. Viss ir atkarīgs no mākslinieka – cik ļoti viņš vēlas būt pārstāvēts nacionālā muzeja kolekcijā. Katru gadu mēs cenšamies kaut ko nopirkt, bet ir situācijas, kad notiek sarunas arī par darbu dāvināšanu.
IZS: Vai tev ir vēl kas sakāms par kopējo muzeju krājumu komplektēšanas politikas problemātiku?
DA: Viena no galvenajām problēmām Latvijā ir tā, ka muzeji savas krājuma komplektēšanas politikas nepublisko. Piemēram, Igaunijā Kultūras ministrija pirms vairākiem gadiem muzejiem rīkoja kursus par to, kā rakstīt krājuma komplektēšanas politikas. Šie kursi bija obligāti jāiziet visiem un, izmantojot konsultāciju iespējas, muzejiem bija jāuzraksta savas politikas un jānopublicē tās mājaslapās. Tā bija Igaunijas Kultūras ministrijas prasība. Latvijā, lai muzejs izietu akreditāciju, ir jābūt izstrādātai krājuma komplektēšanas politikai, taču nepastāv prasība to publiskot.
Valstī būtu jābūt skaidram arī nacionālā krājuma papildināšanas finansējuma mehānismam, lai muzeji mērķtiecīgi varētu pildīt komplektēšanas uzdevumus. Šobrīd šīs skaidrības trūkst un tāpēc rodas jautājums, kāds ir valsts redzējums par nacionālās muzeju kolekcijas attīstību un, īpaši, 21. gadsimta liecībām tajā. Kas ir tie mehānismi, ar kuriem valsts tiecas īstenot mūsdienīgu nacionālā muzeju krājuma komplektāciju?
Attēlā: Kristaps Ģelzis. Kas notiek Latvijā. 2005. Foto, digitālā izdruka. LNMM kolekcija. Foto: Kristaps Ģelzis