Piedāvājam profesora Denisa Hanova lekcijas, kas nolasīta Riga Talks 3 ietvaros sesijā “Atmiņu kultūra” 5. oktobrī, atšifrējumu ar PhD Raivja Sīmansona ievadu.
Kultūras forums “Rīgas sarunas” 2018. gadā sākās ar novērojumu, ka vilšanās Eiropas idejā kļuvusi par centrālu diskusiju tēmu un vienlaicīgi uzdeva jautājumu: vai tā ir skaidrojama ar līdzdalības apsīkumu sabiedriskajā dzīvē, kas reiz spēja nodrošināt mieru un stabilitāti?
Pirmajā sarunu ciklā definētais uzdevums – “kā pilsoniskā izglītība var uzturēt Eiropu kā demokrātisku un daudzbalsīgu telpu?” – kļuva par “Rīgas sarunu” tradīcijas atskaites punktu, kurš ik gadu tiek aktulizēts Gētes institūta atbalstītajā Žaņa Lipkes memoriāla rīkotajā forumā.
Raksturīgi atmiņas institūcijai, savu ieguldījumu pilsoniskajā izglītībā memoriāls saskata vēstures sniegto mācībstundu apgūšanā. Pagātnes pārvarēšana – tikšana galā ar pagātni –, kādu to pazīstam no Vācijas laikmetīgās vēstures piemēra, ir funkcionētspējīgas pilsoniskās sabiedrības pamats. Apzinoties šo aksiomu, nobriedušā demokrātijā pagātnes pārvarēšanas procesam jābūt atvērtam un necenzētam. Runas brīvības ierobežošanas iznākums nebrīvā sabiedrībā ir paredzams kā 2x2: vispirms stigmatizēt, nosaucot par ārvalstu aģentu, tad aizliegt un likvidēt pavisam. Tā šobrīd lasām par muzeja un cilvēktiesību centra "Memoriāls" Maskavā slēgšanu.
Publiskais muzejs kā droša, kontrolēta publiskā telpa ir ideāli piemērota demokrātijas procesam. Vienīgais līdzdalības kritērijs ir artikulēts, pamatots viedoklis, kurš var būt arī kritisks attiecībā pret dominējošo atmiņas politikas piedāvājumu. Precīzi šāds Eiropas modernitātes projektā arī ir publiskās telpas uzdevums – kalpot par ideju forumu.
Piesauktā vilšanās Eiropas idejā nes līdzi arī iztēles trūkumu par to, kas mēs varam būt, neaizmirstot, kas esam. “Rīgas sarunu” forumu ietvaros par to atgādināts un mēģināts runāt priekšlasījumu un debašu, dzejas un prozas lasījumu, filmu, teātra izrāžu, mūzikas un citu skatuves mākslu, jauno tehnoloģiju produktu un, protams, stendapa formā. (Jo bez humora mēs būtu pagalam).
Šīgada “Rīgas sarunu” tēma “Pilsoniskā drosme ilgtspējīgai demokrātijai” ietvēra atsauci uz plānoto Žaņa Lipkes memoriāla izglītības centru “Drosmes māja”. Pateicoties ziedotāju atblastam, ideja par pilsoniskās izglītības centru jau ieguvusi skaidras aprises gruntsgabala Mazajā Balasta dambī 6 un topošā arhitektūras projekta formā. Forums šai formai mērķtiecīgi piešķir saturiskās aprises.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Pēc Kristas Burānes vakardienas (Riga Talks 3 atklāšanas ietvaros 4. oktobrī, nosaukums “Pilsoniskā protesta māksla Latvijā”) teksta, pēc viņas emocijām un pēc sekojošā dzejas vakara, kurā arī tika reflektēts par tematu “Sāpes”, es nolēmu citādāk strukturēt savu stāstu. Tas būs īsāks – nevis antizinātnisks, bet drīzāk literāri humanitārajā tradīcijā. Un vienlaicīgi es pievēršos tādam žanram kā dzeja, ko mēs varam nosaukt par politisku refleksiju par mūsdienu Latvijas sabiedrību, refleksiju, ko veido viens no maniem mīļākajiem autoriem un dzejniekiem – Kārlis Vērdiņš. Viņš ir cilvēks, kas reflektē ne tikai par intīmo, ķermenisko un emocionālo, bet dažādu gadu dzejas darbos pievēršas arī politiskiem jautājumiem, tostarp jautājumam par sašķelto atmiņu.
Un vienā no viņa tekstiem ar nosaukumu “Pieminekļi” ir ieskicēta Rīgas vide – bez saiknes ar holokausta piemiņas vietām, bet ir saikne ar sašķelto Latvijas galvaspilsētas topogrāfiju. Cik daudz plaisu un caurumu, cik daudz nosacīti kluso arhitektonisko konfliktu ir Rīgas telpā.
Viens no fragmentiem ir par visiem mums tik ļoti būtisko Latvijas valstiskuma un neatkarības simbolu – Brīvības pieminekli. Šoreiz dzejnieks antropomorfizējis šo vietu un tēlus, un Brīvības figūra, tātad figūra, kas simbolizē sievišķo, – Milda – atdzīvojas. Un novēro un ierauga kādu principiāli svešu priekšmetu – “Zaļā Milda skumji raugās kareivju baletā”.
Rīdziniekiem momentā ir skaidrs, bet kolēģiem un viesiem – šis ir ansamblis, kas iemūžināja PSRS uzvaru pār nacistisko Vāciju padomju laika noslēguma fāzē. 80. gadu beigās tapa gan tipveida pieminekļi, jo tādiem bija jābūt pilsētas telpā, gan arī zināmā formā standartizēta horeogrāfija, un tieši tāpēc, manuprāt, dzejnieks šeit ļoti precīzi runā par kareivju baletu, kas šķiet mazliet jocīgi un pat ironiski. Bet, no otras puses tas, – šī pieminekļu “spriedze” un zināmā veidā bailes vai neizpratne. Es domāju, tieši tādēļ pirms vairākiem gadiem politologs Nils Muižnieks, toreizējais un, manuprāt, vienīgais patiesais integrācijas ministrs, un vairāki Latvijas Universitātes pētnieki tieši šos divus pieminekļus ir izmantojuši kā vizuālo noformējumu zinātnisko rakstu krājumam par karojošām piemiņām. Tātad karš vēl nav beidzies, to mēs labi zinām no latviešu popkultūras un dziesmām, arī no Eirovīzijas. Mēs zinām arī to, ka katru gadu norisinās, ja ne balets, tad noteikti kāda horeogrāfiska darbība, kuras pamatā ir ideja izslēgt citādā atmiņas no manas kopienas pieredzes telpas.
Socioloģiskās aptaujas, ko prezentēja Mārtiņš Kaprāns (Riga Talks 3 atklāšanas ietvaros 4. oktobrī), parādīja to, ka etnocentrisms ir Latvijas sabiedrības vairākuma dzīvestelpa, pamatpieredze un arī veids, kā cilvēki atražo kultūras saturu.
Es tagad neveidošu hierarhijas – tas būtu nepareizi. Es mēģināšu tikai konstatēt to, ko mēs neesam izdarījuši. Es domāju, ka akūtākais no visiem līdzdalības jautājumiem ir tas, ka Latvijā 30 gadu garumā nav veidoti priekšnoteikumi politiskas nācijas veidošanai. Es drīz tuvošos pensijas vecumam un runāšu vien par politiskās nācijas vajadzību, bet realitātē tās kā nav, tā nav.
Ja mēs tagad analizētu mediju saturu, un to ir darījuši cilvēki, kas ir gudrāki par mani un kuriem ir pieredze mediju analīzē, – viņi noteikti ir konstatējuši, ka Latvijā politiskā nācija nepastāv kā diskursīvs objekts. Tā ir vai nu eksotika (pie tādiem eksotiskiem dzīvniekiem piederu arī es), vai arī pēc būtības Krievijas politiskās elites kritika par Latvijas etnopolitiku. Bet tā atkal ir etnopolitika, vai, tieši otrādi, – nācijas politiskais saturs apzināti tiek “atšķaidīts” ar vairākiem instrumentiem no pagātnes. Tautiskais romantisms, manuprāt, caurstrāvo Latvijas politisko diskursu, sākot ar pašreizējo Latvijas prezidentu, beidzot ar skolu saturu, ar skolu foajē noformējumu utt. Respektīvi, romantiskais nacionālisms ir patlaban dominējošais piedāvājums Latvijas sabiedrībai. Un politiskās nācijas pēdējā skaļā neveiksme bija jaunā konstitūcijas preambulas versija, pēc kuras var studēt jaunlatviešu tēzes 19. gadsimta 60. gados, nevis 21. gadsimta otrajā gadu desmitā.
Latvijas tautas jēdziens, kas pašreiz joprojām pastāv Satversmē, tika “atšķaidīts” ar jēdzieniem, kurus es kā pētnieks, kas ir pētījis nacionālo diskursu vairāku gadu garumā, nevaru izskaidrot. Proti – īpaša etniska gudrība, teiksim, viedums, plus tautas griba veidot savu valsti no seniem laikiem, kad kategorija “valstiskums”, “nacionāla valsts” nepastāvēja. Un mēs labi zinām, ka nācija ir jauna, – tā ir 18. gadsimta otrā puse. Tā ir politiskā apgaismība Lielbritānijā, Francijā un Vācijā. Bet vienlaikus nācija ir nacionālistiska kustība, kas cenšas to procesu un biogrāfiju pagarināt un attiecināt uz senseno pagātni. Tāds ir nacionālo kustību raksturojums 19. gadsimta pirmajā pusē, bet ne 21. gadsimta sākumā.
Ir viens vācu filozofs, kuru (izņemot vienu Gētes institūta projektu) neviens negrib tulkot, – tas ir Jirgens Hābermāss [Jürgen Habermas]. Viņa ķecerība izpaužas tajā, ka viņš uzdrīkstas postulēt tēzi par to, ka mūsdienu sabiedrība ir plašāka nekā etniskais vairākums. Viņš droši vien ir domājis eksotisko Rietumeiropas civilizāciju, bet šajā gadījumā diskursīvi mēs esam daļa no Rietumeiropas, tomēr bez priekšstatiem par to, ka politiska nācija ir iekļaujošāks formāts nekā etniskā vairākuma kultūras dominante. Protams, tāda pastāv arī Francijas nācijas konceptā, arī Vācijā. Atšķirības starp politisko un etnisko nāciju nekad nav bijušas sterilas, tīras un ar skaidrām robežām. Es liekuļotu, ja teiktu, ka Francijas variants noteikti ir iekļaujošāks nekā nosacīti Austrumeiropas vai Vācijas modelis.
Tagad ir jautājums – kā izpaužas šī sabiedrība, kas ir plašāka par etnisko vairākumu? Es domāju, ka viens no momentiem ir tieši saistīts ar to, kā mēs attiecamies pret minoritāšu atmiņu saturu. Un šeit, protams, ir jāsaka, ka sabiedrības pārstrukturēšana par dihotomu kopienu, varbūt par kopienu ar latentu atmiņu konfliktu, ir ļoti viegli iegūstams politiskais kapitāls.
Atceroties franču poststrukturālistu Pjēru Burdjē [Pierre Bourdieu], mēs varam teikt, ka simboliskais kapitāls (un atmiņa ir simboliskais kapitāls) ir tiesības piešķirt pasaulei jēgu. Tātad tas izpaužas procesā – kam mēs piešķiram nosaukumu, vārdus, tam arī piešķiram nozīmes.
Latvijas situācijā mēs redzam šo modeli – dihotomā spriedze, kura izpaužas simboliskā kapitāla vai nu sakralizācijā, vai nojaukšanā un likvidācijā. Par zināma veida rituālu kļuvusi arī diskusija par to, kad spridzināt šos karavīrus, kas ir sastinguši baletā, bet atdzimst tieši Mildas vērojumā. Un kā mēs publiskajā telpā atspoguļojam tos cilvēkus (ne tikai krievvalodīgos, bet arī latviešus), viņu pagātni, viņu ģimenes identitātes daļu, kurā, protams, ir ļoti daudz sāpju – vienā ģimenē var būt gan komunistiskās partijas līderi, funkcionāri, opozicionāri, gan tie, kas ir sēdējuši padomju nometnēs, – tas viss var sadzīvot vienas ģimenes ietvaros. Tātad šī atteikšanās no sarežģītības vēstures interpretācijā ir viens no variantiem, kā mēs varam turpināt atražot etnisko plaisu. Tiesības atcerēties ir daļa no, manuprāt, vēl nedefinētām, bet cilvēktiesībām, un tad rodas jautājums, ko darīt ar atmiņu, kas kādam citam ir sakrāla, tātad arī varbūt nereflektēta, bet daļa no cilvēka identitātes. Ko un kādā veidā iekļaut Latvijas atmiņu telpā, ja daļa no šīm atmiņām var būt un noteikti būs avots sāpēm, traģiskām atmiņām, atcerēšanās krīzēm?
Daudziem, kam šis piemineklis nav pieņemams, ir pamats ienīst šo arhitektonisko veidolu.
Jautājums ir par to, kādu ceļu mēs izvēlamies. Likvidēt citādās atmiņas, kas ir vieglākais veids un, piedodiet, vistuvāk Padomju Savienības represiju stilam, vai mēģināt iekļaut kā pamatu, kas, iespējams, varētu dot jaunu atmiņas konsensu – par to, ka šeit spridzināšanas vietā varētu nākt skaidrojumi, avoti, pedagoģiskais darbs un darbs ar šo traģisko kolektīvo un sāpīgo atmiņu.
Tas nenorisinās nevienā no politiskajiem slāņiem un sektoriem, kas būtu atbildīgs par to, kas vācu tradīcijā saucas “pārvarēt vai tikt galā ar pagātni”. Arī tikt galā ar atmiņas sāpēm, kas var pārņemt, kas var padarīt mūs vārgākus, pilnus ar naidu un to, ka mēs nedzirdam.
Tātad šie karavīri savā baletā ir daļa no Latvijas vēstures. Ir daļa no vēstures, kas skar arī etniskos latviešus. Atcerēsimies arī par latviešu līdzdalību Sarkanās armijas vienībās, un šie skaitļi nebija mazi. Kur šie cilvēki ir? Viņi ir izslēgti arī no latviešu kopienu atmiņu telpas.
Latvijā tika likvidēta arī Mazākumtautību padome pie prezidenta, kas bija diezgan etnogrāfiski, teiksim, stilizēta telpa, kas tomēr varēja sekmēt plurālismu un arī saikni ar politisko eliti. Mēs labi zinām, ka Integrācijas sekretariāta likvidācija norisinājās brīdī, kad Latvijā krievvalodīgajiem un nepilsoņiem tika piedāvāta iespēja piedalīties pilsonības skolās. Un, ja mēs runājam par politisko nāciju, kurai tagad nav pamata atmiņu telpā, tad mēs runājam arī par to, ka vairāk nekā desmit procenti Latvijas iedzīvotāju joprojām ir nepilsoņi.
Un, pateicoties kovidam, mēs par šo situāciju nerunājam kā par vienu no izaicinājumiem ilgtspējīgai demokrātijai, kas ir mūsu semināra temats. Mēs veidojam klusuma telpu, kurā mēs drīzāk turpinām (šeit es izmantoju postkoloniālo pavedienu) atražot koloniālisma algoritmus, kad aizliedzam nepareizās atmiņas, veidojam atmiņu pagrīdi, atmiņu rezistenci, atmiņu kapsulas un autonomas telpas, kurās nevar sadzirdēt arī Latvijas traģiskā 20. gadsimta pamatstāstu. Jo iekapsulēties var tā, ka nekas netiks cauri.
Tad rodas jautājums, vai neiekļaujošā atmiņu kultūra neveidos atmiņu hierarhiju, atmiņu izslēgšanu, arī marginalizāciju. Tādā gadījumā jautājums par politiskās nācijas iespējamību kļūst retorisks.
Apkopojot manas emocionālās refleksijas – es neuzskatu, ka Latvija ir Latvijas tauta. Patlaban tas ir tikai ierakstīts kā tāds arhīva dokuments mūsu Satversmē, kura ir padevusies romantiskajam nacionālismam. Mums nepastāv politiskā griba, mums pastāv izslēdzošs atmiņu diskurss, kas tapa un attīstās postkoloniālajā pretreakcijā, saglabājot koloniālo algoritmu. Tas ir ļoti svarīgi. Mūsos patlaban ir ļoti daudz brežņevisma, ļoti daudz padomju algoritma – aizliegt, nepieļaut. Šādā procesā top ēnu zonas, top alternatīvas telpas atmiņu fantāzijai. Un nav nekā tuvāka mītam kā atmiņa. Mīts ir emocionāla struktūra, kuras sižets līdzinās drāmai. Šajā telpā tikt iekšā ar zinātniskiem atzinumiem gandrīz nav iespējams.
Šeit es pielikšu daudzpunkti, jo šī ir diezgan pesimistiska prognoze. Man šobrīd nav atbildes ne uz vienu no jautājumiem, nav nekādas receptes, bet ir bailes par to, ka pati demokrātijas ilgtspēja ir diezgan vārga un trausla, ja mēs neiekļaujam skaidrojumu un nepieņemam, ka tā ir daļa no cilvēku identitātes – atcerēties to, ko viņš atceras ģimenes lokā. Tas ir tas, ko vācu pētnieks Haralds Velcers [Harald Welzer] ir definējis kā “ģimenes albūma atmiņas” – intīmas, iespējams, marginālas un tādas, kas pretojas oficiālajam diskursam. Oficiālajā diskursā daudzām kopienām un atmiņām vietas nav.
Profesors Deniss Hanovs, 5.10.2021., Žaņa Lipkes memoriālā
Kultūras forumu "Rīgas sarunas" rīko Žaņa Lipkes memoriāls un Bundesverband Russischsprachiger Eltern e.V. (BVRE)
Atbalsta Vācijas vēstniecība Rīgā - Deutsche Botschaft Riga un domnīca Creative Museum
Attēls: inc.com