Latvijas muzeji un Covid-19. Creative Museum jautājumi muzeju vadītājiem par darbību ārkārtējās situācijas apstākļos

29. aprīlī Creative Museum izsūtīja jautājumus virknei Latvijas muzeju vadītāju, apkopojot valsts, pašvaldību, privāto un autonomo muzeju viedokļus par muzejiem Covid-19 situācijā. Par to, kā ārkārtējā situācija ietekmējusi muzeju darbu, kā muzeji vērtē savu kolekciju pieejamību neparedzētās situācijās, kā muzeji vērtē Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga (NMKK) sniegumu un vai neapsver iespēju veidot savas individuālās muzeju krājuma uzskaites sistēmas, tāpat vai muzeji turpmāk plāno strādāt “citādāk nekā parasti”? 

Muzejiem, uz kuru misiju tas attiecas, jautājām, vai viņi dokumentē šā brīža situāciju un papildina savas kolekcijas. 

Statistikai – no domnīcas rūpīgi atlasīta muzeju vadītāju devītnieka (kurā ietilpa valsts, pašvaldību, privātie un autonomie muzeji), atbildes nesaņēmām vien no diviem.

Paldies Rundāles pils muzeja, Cēsu Vēstures un mākslas muzeja, Olaines Vēstures un mākslas muzeja, Daugavas muzeja, Žaņa Lipkes memoriāla, Imanta Ziedoņa muzeja, Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Rīgas Kino muzeja vadītājiem par ieguldīto laiku atbilžu sagatavošanā! 

Ineta Zelča Sīmansone: Pandēmijas radītais ārkārtas stāvoklis fundamentāli ietekmējis muzeju darbību. Kā Jūs šobrīd prognozējat, kā šī situācija ietekmēs Jūsu institūcijas misiju un dažādās darbības politikas nākotnē?

Laura Lūse (Rundāles pils muzejs): Rundāles pils muzeja misija, neatkarīgi no pandēmijas radītajām sekām, paliek nemainīga. Tajā ietvertais virsuzdevums – izveidot Rundāles pils ansambli par starptautiski nozīmīgu mākslas, kultūrvēstures un dārzu mākslas centru, kurā var apgūt un klātienē izzināt Latvijas arhitektūras un senās mākslas vērtības Eiropas kontekstā, – paliek nemainīgs.

Darbības virzienus šajā gadā nācās pārskatīt jau pirmajās ārkārtējās situācijas dienās, reducējot plānotos darbus līdz absolūtam minimumam, atļaujoties pabeigt tikai iesāktās līgumsaistības, jo kompleksa uzturēšana prasa daudz līdzekļu. Viena no iecerēm, ko pārlikām uz nākamo gadu, ir Fanijai Bīronei veltītā izstāde. Tā pie skatītājiem nonāks nākamā gada maija beigās.

Šis gads paies, mēģinot saprast un prognozēt, kāds būs muzeja apmeklējums nākotnē, un līdz ar to – potenciālais muzeja budžets. Muzejam jebkura iecere, vai tā būtu izstāde, krājuma papildināšana, infrastruktūras uzlabojumi, vai arī dārza kolekciju pilnveidošana, lielā mērā ir atkarīga no pašu iespējām nopelnīt līdzekļus. 

Zigmārs Gailis (Daugavas muzejs): Nāks cita krīze, šī krīze aizmirsīsies. Ar to gribēju teikt, ka fundamentāli Daugavas muzeja darbības politiku šī krīze nemainīs. Daugavas muzejs jau vēsturiski ir bijis brīvdabas muzejs, kura politiku darbā ar apmeklētājiem lielā mērā ir noteikusi plašā un ainaviskā muzeja teritorija. Tā kā muzeja darbs lielā mērā ir centrēts ap darbībām āra apstākļos, muzeja ekspozīciju, izstāžu vai pasākumu organizēšanas politikās kardinālas pārmaiņas nebūs nepieciešamas. Varbūt būs kādi ierobežojumi, piemēram, apmeklētāju skaita ziņā, kas var apmeklēt vienlaikus kādu konkrētu ekspozīciju, izstādi vai pasākumu, tomēr savā būtībā muzeja pakalpojums, ko apmeklētājs varēs saņemt Daugavas muzejā, būs tas pats. Arī muzeja nākotnes ieceres lielā mērā grozās ap piedāvājuma paplašināšanu muzeja ārtelpā, līdz ar to kardināli Covid-19 krīze muzeja darbību nav mainījusi vai likusi pārskatīt.

Kristīne Skrīvere (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs): To, kas mūs gaida nākotnē, iespējams, mēs vēl nespējam pilnībā apzināties, pagaidām varam tikai aptuveni prognozēt. Domāju, ka Cēsu Vēstures un mākslas muzeja misija nemainīsies. Neatkarīgi no apstākļiem mēs turpināsim būt nozīmīgs kultūrvēsturisks centrs, turpināsim pētīt, veidot izstādes par reģionam un Latvijai nozīmīgām tēmām, turpināsim būt muzejs, kur rast iedvesmu, satikties un izzināt novada, savas valsts, tautas vēsturi.[1]

Kas attiecas uz darbības politikām – izmaiņas būs un jau tagad ir. Ārkārtas stāvoklis ir ieviesis zināmas izmaiņas mūsu komunikācijas, izstāžu darba politikās u. c. 

Ja ņemam vērā vadošo epidemiologu viedokli, tad dažādi īslaicīgi ierobežojumi mūs sagaida vismaz turpmākos piecus gadus, līdz ar to arī muzeju darbu nepieciešams plānot, ņemot vērā iespēju, ka šādi vai citādi ierobežojumi varētu atkārtoties. Jau tagad esam sākuši strādāt pie tiešsaistes muzejpedagoģisko programmu piedāvājuma. Protams, izveidot kvalitatīvas tiešsaistes muzejpedagoģiskās programmas ir liels izaicinājums, bet tā ir neizbēgama nākotne. Muzejiem būs jāspēj piedāvāt un nodrošināt muzejpedagoģiskās programmas attālināti. 

Kas attiecas uz izstāžu un ekspozīciju darbu, tad būtisks jautājums ir par interaktīvo elementu izmantošanu – skārienjutīgie ekrāni, taktili objekti u. tml. Plānojam, kā veiksmīgāk uz priekšdienām apmeklētājam nodrošināt interaktīvu “piedzīvojumu”. Jau tagad saprotam, ka, strādājot pie jaunās ekspozīcijas koncepcijas un plāna, skārienjutīgos ekrānus neizmantosim. Tā vietā vairāk izmantojot projekcijas, video un audio materiālu.

Būtisks ir jautājums par iepriekš plānotajām izstādēm, kurām gatavojamies jau labu laiku iepriekš un kuru izveide prasa zināmus finansiālos ieguldījumus (pētnieku honorāri, scenogrāfi, iekārtošanas izmaksas u. c.). Šādas izstādes bez sponsoru piesaistes nav iespējamas. Draudošā ekonomiskā krīze, ārkārtējā stāvokļa izraisīta, varētu būtiski ietekmēt atsevišķu izstāžu plānus.

Ārkārtējās situācijas laiks mums devis iespēju pārskatīt to, kā mēs komunicējam ar mūsu apmeklētāju, esot aiz aizslēgtām durvīm; kas viņus interesē un kas šķiet saistošs. Tieši aktīvā komunikācija sociālajos tīklos mums palīdz izprast mūsu apmeklētāju, un šī informācija ir būtiska, plānojot izstādes un ekspozīciju. Ļoti ceram, ka, stabilizējoties finansiālajam stāvoklim, varēsim realizēt iecerētās izmaiņas muzeja koptēla veidošanā, jaunas interneta vietnes izveidē u. tml. 

Liene Johansone (Olaines Vēstures un mākslas muzejs): Ņemot vērā, ka esam salīdzinoši neliels muzejs ar pieciem darbiniekiem, kuri, jau ierasti, katrs strādā savās muzeju likumā noteiktajās funkcijās – krājuma komplektēšana un saglabāšana, pieejamības nodrošināšana, pētniecība un komunikācija –, tad varētu pieņemt, ka fundamentālas izmaiņas ir notikušas divos punktos: krājuma pieejamība un komunikācija ar sabiedrību, jo pārējās sfērās lielākoties darbs turpinājās, kā ierasts.

Tajā pašā laikā arī ārkārtējā situācijā nepieciešamības gadījumā bijām un esam gatavi sadarboties ar pētniekiem un interesentiem, kam nepieciešama informācija vai priekšmeti, kas atrodas mūsu muzeja krājumā. Arī darbs ar sabiedrību neapstājas – šajā laikā interesenti varēja turpināt apmeklēt mūsu muzeja ārvides ekspozīciju “Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršruts”, kas pieejama bez maksas jebkurā diennakts laikā, kā arī piedalīties dažādās muzeja virtuālajā vidē organizētajās aktivitātēs.

Mūsu misija arī pandēmijas laikā un pēc tās saglabāsies, tāpat kā mūsu izvirzītās vērtības. Turpināsim iet plānoto ceļu, kurš ved mūs uz izvirzītajiem mērķiem, un turpināsim attīstīt savus ārvides objektus – ieplānotas divas būvniecības kārtas, kam jau apstiprināts finansējums. 

Jāuzsver, ka mūsu muzejā un tā ārvides teritorijā ieeja, tāpat kā visi mūsu piedāvātie pakalpojumi – pasākumi, muzejpedagoģiskās programmas, zāle pasākumiem u. c. –, ir bezmaksas, un to visu nodrošina Olaines novada pašvaldība, tādēļ šajā situācijā neesam piedzīvojuši nekādus finansiālus zaudējumus. Par finansējumu turpmākajos gados, protams, ir pāragri spriest, jo domāju, ka neviens uz pasaules vēl nevar pateikt, kā šī situācija turpinās attīstīties un cik ļoti dziļu ekonomisko krīzi piedzīvos visa pasaule. No tā, neapšaubāmi, tuvākajos gados būs atkarīga arī visu kultūras nozares iestāžu nākotne. 

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Muzeji drīzumā vērs durvis apmeklētājiem, mēģinot balansēt starp muzeja pieejamību un darbinieku nosargāšanu. Muzeja misija turpinās neredzamajā darbā ar krājumu, uzrunājot apmeklētājus pastarpināti, daudz lielāku laiku veltot pētniecībai. Skaidrs, ka muzeji ilgojas pēc apmeklētājiem, jo dzīvā saikne ir galvenā jēga, kāpēc muzejam jābūt pieejamam. Citādi jau mēs varētu piedāvāt tikai augstas izšķirtspējas bildes ar emocionāliem stāstiem, kurus vēstī izjusta balss. Bet tas nav vienkārši – uzņemties atbildību par apmeklētāju drošību. Tāpat nav skaidrs, kad pie mums sāks atgriezties tūristi, kuri vasarās bija galvenā apmeklētaju plūsma. Kad vaigā redzēsim skolēnu grupas? 

Žanete Grende (Imanta Ziedoņa muzejs): Ziedoņa muzeja misiju ārkārtas stāvoklis neietekmēs. Darbības politikas nākotnē pārplānosim, tieši šobrīd izmantojam laiku un veicam plānu/darbu inventarizāciju.

Ieva Andžāne (LKA Rīgas Kino muzejs): Pandēmijas radītās izmaiņas ir ietekmējušas kultūras patēriņu globālā līmenī. Ievērojot prognozes par vakcīnas izstrādi, ir skaidrs, ka piesardzības pasākumi būs pietiekami ilgi, lai neizbēgami mainītu to, kā patērējam muzeju piedāvātos produktus. Pat atgriežoties iepriekš ierastajā dzīves režīmā, visticamāk, augs prasības pret epidemioloģisko drošību, vēlme pēc sociālās distances. Pāreja uz darbu digitālajā vidē noteikti muzejiem pavērs jaunas iespējas, domāju, saglabāsies digitāli translētu un Zoom meeting sapulču tipa pasākumu patēriņš. Vienlaikus sabiedrība, visticamāk, pēc ierobežojumu mazināšanas gribēs immersive pieredzes reālajā vidē. Tādēļ ir skaidrs, ka muzejs pielāgos savu politiku un turpmāko darbību šai jaunajai realitātei. Muzeja misija pamatbūtībā – vākt, saglabāt un apmeklētājiem piedāvāt Latvijas kino mantojumu – nemainīsies, bet noteikti mainīsies formas, kādā šie aspekti tiks realizēti. 

IZS: Ieva Zībārte ierakstā CM saka: “Gadiem strādājot nepietiekamu resursu apstākļos, muzejniekiem visā pasaulē nekad nav bijis laika vai jaudas apdomāt patiesus force majeure scenārijus. Muzeji kopē cits citu rīcībā un ēterā agoniski izsviež “izaicinājumus” un visu agrāk digitalizēto saturu.” Kā vērtējat kopumā sava muzeja veikumu šajā Covid-19 force majeure situācijā?

Laura Lūse (Rundāles pils muzejs): Lai sasniegtu potenciālo muzeja auditoriju tiešsaistes vidē, mēs izmantojām jau esošo digitālo saturu. Ir iespēja gan apskatīt muzeja telpas “virtuālajā muzeja tūrē”, gan noskatīties atsevišķas lekcijas, kas veidotas uz muzeja izstāžu, piemēram, “No gotikas līdz jūgendstilam”, un materiālu bāzes, gan arī aktīvi komunicējam ar sabiedrību sociālajos tīklos. Jau pagājušajā gadā aizsākām muzeja “Priekšmetu stāstu” sēriju, kas detalizēti izgaismo atsevišķus kolekcijas objektus. Tiem pamazām piepulcinām lekcijas par dažādām tēmām. No 1. maija ir iespējams noskatīties Kurzemes hercoga Pētera kapelmeistara Johana Ādama Hillera operas “Medības” uzvedumu, kas tapa 2018. gadā sadarbībā ar Māri Kupču un klātienē bija pieejams vien dažiem, bet tagad to var noskatīties ikviens.

Kopumā tā ir bijusi reakcija neordinārā situācijā, kas izgaismoja arī trūkumus muzeja digitālajā piedāvājumā.  

Zigmārs Gailis (Daugavas muzejs): Uzskatu, ka esam reaģējuši adekvāti. Pirmkārt, gribētu uzslavēt muzeja darbiniekus par drosmi šādā situācijā turpināt darbu, jo muzeja plašais parks apmeklētājiem ir palicis atvērts, protams, pielāgojot tā darbību ārkārtējās situācijas apstākļiem. Līdz ar to muzejs saikni ar apmeklētāju nav zaudējis. Otrkārt, attiecībā uz sociālajiem tīkliem un ārējo komunikāciju kopumā esam centušies šim jautājumam pieiet pragmatiski, veidojot kvalitatīvu saturu. Laika pavadīšanas iespējas digitālajā vidē ir ārkārtīgi plašas, tādēļ nav vajadzības par katru cenu vienkārši aizpildīt telpu. Saturam ir jābūt jēgpilnam. Tīri apjoma ziņā Daugavas muzeja pienesums digitālajā vidē ir bijis mazāks, tomēr radītais saturs ir oriģināls un nav pārnests no kāda iepriekšēja projekta vai aktivitātes. Savā ziņā šī krīze muzejam ir bijis arī ieguvums, jo ir radušās dažas jaunas idejas un domas, kā muzejs plašāk varētu uzrunāt auditoriju digitālajā vidē. Neatkarīgi no kopējās situācijas valstī, šīs idejas muzejs tuvākā vai tālākā nākotnē plāno īstenot.

Kristīne Skrīvere (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs): Šim apgalvojumam piekrītu daļēji. Protams, ka šādu force majeure situāciju neviens nevarēja paredzēt, bet muzeju nozare nav unikālā situācijā, ka attapusies pandēmijas priekšā bez plāna A, B un C. Jā, ja būtu vairāk resursu, iespēju, iespējams, mēs varētu būt labāk sagatavojušies. Tomēr, raugoties uz to, kā muzeji reaģēja šajā ārkārtējā situācijā, es to vērtēju ļoti pozitīvi. Iespējams, paudīšu nepopulāru viedokli, bet muzeju darbs pēc būtības nemainījās – 70 procentus darbu, ko darām ikdienā, mēs turpinājām darīt arī šajā laikā – krājuma darbs, izstāžu plānošanas, pētniecība, darbs ar muzejpedagoģiskajām programmām, projekti. Sarakstu varētu turpināt un turpināt. Zāļu uzraugi, apmeklētāju centra darbinieki uz šo laiku kļuva par ilgi gaidīto papildspēku krājuma darbā – esības pārbaudēs, meklēšanas sarakstu veidošanā, priekšmetu digitalizācijā, priekšmetu apkopē u. tml. Vienīgā ļoti būtiskā lieta, kas mainījās, – mainījās komunikācijas forma ar mūsu apmeklētāju – slēgtas ekspozīciju, izstāžu zāles, nenotiek pasākumi. Protams, mainījās arī sadarbības formas ar citiem kultūras nozarē strādājošajiem – kuratoriem, scenogrāfiem un citām radošām personībām. 

Situācijā, kad esam aizslēgti, mums vajadzēja prast “aiziet pie sava apmeklētāja”. Intensīvāk skaidrot – kas ir muzejs, kas ir krājums, ko dara muzejnieki. Tāpēc es nepiekrītu, ka “Muzeji kopē cits citu rīcībā un ēterā agoniski izsviež “izaicinājumus””. Ne tikai tāpēc, ka bijām vieni no pirmajiem Latvijas muzeju saimē, kas aizsāka šos “izaicinājumus”, bet gan tāpēc, ka mums būtu jālepojas – muzeji piedalījās un saistošā veidā komunicēja ar sabiedrību. Sākoties ārkārtējai situācijai, pieauga laiks, kuru cilvēki pavada internetā, sociālie tīkli bija pilni ar viena vai cita veida “izaicinājumiem”. Muzejnieki ļoti operatīvi reaģēja un piedāvāja savu saturu un izklaidi apmeklētājiem. Tā nav agonija, bet gan asprātīga komunikācijas forma, iespēja saistošā veidā parādīt mūsu bagātīgos krājumus. Piemēram, mūsu muzeja Facebook lapas sekotāju skaits šajā laikā pieauga par 23 procentiem. Turklāt tas bija arī sava veida psihoterapijas seanss muzejiem – komunikācija starp muzejiem, drauga pleca sajūta, sajūta, ka mēs šajā situācijā esam kopā. Un būsim godīgi – ja muzeji nebūtu reaģējuši uz šiem “izaicinājumiem”, tad gan jau atrastos tādi, kuri pārmestu, cik esam senili un nespējam sekot līdzi pasaulē notiekošajam. 

Es tiešām ar interesi sekoju ne tikai muzeju “izaicinājumiem”, bet vispār saturam, ko muzeji piedāvāja šajā laikā. Memoriālo muzeju apvienība, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Valmieras muzejs, Tukuma muzejs, Tautas Frontes muzejs un daudzi citi – es vēlos uzteikt kolēģu veikumu – malači!

Ja runājam par Cēsu muzeja veikumu šajā laikā, tad es to vērtēju kā labu – mēs strādājām pie muzeja 95. jubilejai veltītās izstādes, kuras izveidē esam iesaistījuši arī cēsniekus. Izstādi plānojam atvērt 29. maijā. 

Sākam pārskatīt akreditācijai nepieciešamo dokumentāciju, digitalizējam krājumu, veicam esības pārbaudes, kaļam nākotnes plānus, veidojam jaunas muzejpedagoģiskās programmas – pēc pirmā pārsteiguma momenta, mēs pratām ievilkt elpu, apstāties un atbildēt uz jautājumu – ko tālāk? Un attiecīgi rīkoties.

Liene Johansone (Olaines Vēstures un mākslas muzejs): Domāju, ka šai situācijai nebija gatava neviena nozare uz pasaules, jautājums drīzāk varētu būt par to, cik ātri katrs individuāli un sabiedrība kopumā spēja pielāgoties jaunajai kārtībai. Mēs savu darbību neesam pārtraukuši ne uz brīdi un jau pirmajās slēgšanas dienās izstrādājām tālākās rīcības plānu, kuru praktiski iknedēļu pārskatām un pilnveidojam atbilstoši pašvaldībā un valstī notiekošajam. 

Mums visu laiku ir bijuši A un B varianti, iespējams, tāpēc ka esam skaitliski tik maz, esam spējuši uzreiz pārorientēties un pielāgoties. Pateicoties Olaines novada pašvaldības atbalstam, šajā periodā esam turpinājuši visus iesāktos projektus, veicam pētījumus, kas nepieciešami tālākajam attīstības periodam u. c. Paralēli tam esam paspējuši iesaistīties arī dažos izaicinājumos un vērtējam to pozitīvi, jo atbilstoši mārketinga principiem ar šiem izaicinājumiem nodevām saviem sekotājiem ziņu, ka turpinām iesākto darbu, esam tādi paši cilvēki kā ikviens uz pasaules un ļoti ilgojamies pēc komunikācijas ar saviem apmeklētājiem.

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Varētu domāt, ka kāda cita kultūras joma zibenīgi noreaģēja un radīja kaut ko citu, ārpus digitāli pieejama satura. Mēs visi pielipām pie datoru ekrāniem – pie tiem strādājām, caur tiem komunicējām, pie tiem malkojām kafiju un skolojām bērnus. Lielākais ieguvums ir laiks, ko veltīt, lai sagatavotu izdošanai grāmatas, palaist mobilo lietotni “Pagrīdes Rīga” ar ebreju slēpšanas vietām. Daudzi to klausās ārzemēs kā podkāstu, tāda pandēmijas blakne, kad nevari visas šīs vietas izstaigāt. 

Lielākais ieguvums bija bibliotēku un arhīvu digitālā atvērtība – tas atvieglo pētniecību. 

Žanete Grende (Imanta Ziedoņa muzejs): Force majeure Ziedoņa muzejam nav iestājies, jo varam pildīt uzņemtās saistības.

Ieva Andžāne (LKA Rīgas Kino muzejs): Kopš pandēmijas sākuma esmu ārkārtīgi cītīgi sekojusi līdzi Latvijas un pasaules muzeju piedāvājumam digitālajā pasaulē, un vismaz sākotnēji bija vērojama paniska reakcija, piedāvājot esošu saturu, kā arī meklējot kopēšanas vērtus piemērus. Daļēji tas skaidrojams ar muzeju iespējām, jo lielā daļā gadījumu nav pat pilnas slodzes speciālista, kurš ikdienā nodarbotos ar komunikāciju, līdz ar to nav iespējas ieguldīt auditorijas izpētē un digitālo produktu izstrādē tik lielus līdzekļus kā pasaules lielāko muzeju gadījumā. Pēc muzeja slēgšanas publiskiem apmeklējumiem LKA Rīgas Kino muzejs īstenoja stratēģiju jaunu digitālo piedāvājumu izstrādāt un īstenot pakāpeniski, pielāgojot materiālu auditorijas vajadzībām un rēķinoties ar to, ka sākotnēji digitālā vide tiks pārpludināta ar muzeju produktiem. Vienlaikus esam iesaistījušies kopējās muzeju aktivitātēs, kas saistītas ar digitālo produktu piedāvāšanu, piemēram, ievietojuši informāciju par piedāvājumu skolēniem. Turpinām izstrādāt jaunu piedāvājumu gan sociālajiem tīkliem, gan dažādām auditorijām, ieskaitot Zoom vidē pieejamas lekcijas, skolēnu darba lapas, informāciju par kino mantojumu u. tml.

IZS: Kā vērtējat sava muzeja kolekciju pieejamību šādā neparedzētā situācijā? Vai pa šīm nedēļām esat veikuši kādas līdz šim neplānotas, bet krīzes situācijas ierosinātas iniciatīvas kolekciju pieejamības nodrošināšanai?

Laura Lūse (Rundāles pils muzejs): Daļa muzeja kolekcijas ir pieejama Nacionālā muzeja krājuma kopkatalogā, tomēr katalogā pieejamo objektu apskatē ir vērojami trūkumi. Savukārt muzeja vajadzībām esam izstrādājuši paši savu Krājuma un Arhīva uzskaites sistēmu (KAUS). 

Līdzīgi kopkatalogam arī mūsu sistēmai vēl nepieciešami pilnveidojumi un uzlabojumi, bet pēc to veikšanas ir plānots daļu KAUS informācijas padarīt pieejamu sabiedrībai. Līdz tam laikam krājums pētniekiem un kuratoriem būs pieejams tradicionālā veidā – sazinoties ar Krājuma nodaļas speciālistiem un vajadzības gadījumā atbraucot to apskatīt klātienē. Mūsu darbinieki ir atsaucīgi un lepni iepazīstināt arī ar to kolekciju daļu, kas nav apskatāma ekspozīcijās.

Zigmārs Gailis (Daugavas muzejs): Neesam veikuši nekādas radikālas izmaiņas kolekciju pieejamības jautājumos, jo digitalizācija un krājuma kolekciju attālinātas pieejamības nodrošināšana vairāku pēdējo gadu griezumā ir izvirzījusies kā viena no muzeja darba absolūtajām prioritātēm. Daugavas muzejā jau kopš 2019. gada norit aktīvs digitalizācijas darbs, veidojot Daugavas muzeja krājuma digitālo katalogu. Krīzes laiks vienlaikus ir arī iespēju laiks šiem jautājumiem pievērsties vēl aktīvāk, ko muzejs ir izmantojis un turpina izmantot. 

Kristīne Skrīvere (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs): Problēmas attiecībā uz mūsu kolekciju pieejamību bijām apzinājuši jau iepriekš, un plāni, kā veicināt pieejamību, mums jau bija. Tāpēc nevaru apgalvot, ka krīze būtu iniciējusi kādas izmaiņas krājuma digitālā satura pieejamībai, drīzāk – pasteidzinājusi iepriekšējo plānu izpildi. Protams, jācer, ka krīzes ietekmē mums pietiks finansiālo resursu, lai īstenotu visu iecerēto. 

Liene Johansone (Olaines Vēstures un mākslas muzejs): Nozīmīgas un neplānotas iniciatīvas neesam veikuši, kā jau minēju iepriekš, nepieciešamības gadījumā sadarbojamies ar pētniekiem vai interesentiem, kuri vēlas iepazīties ar krājumu. Šajā laika periodā tās ir bijušas atsevišķas situācijas, tādēļ, lai to nodrošinātu, problēmas nav bijušas. Turpinām sadarbību ar Kultūras informācijas sistēmu centru (KISC) un piedalāmies ERAF projekta “Kultūras mantojuma satura digitalizācija” 2. kārtā. 

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Izstrādājam jaunu interneta vietni ar pieejamu kolekciju. 

Žanete Grende (Imanta Ziedoņa muzejs): Krājuma digitālai apskatei esam izveidojuši muzeja vietnes sadaļu E-Dzirnakmeņi 

Ieva Andžāne (LKA Rīgas Kino muzejs): Tā kā LKA Rīgas Kino muzejs joprojām turpina pārcelšanās procesu uz Muzeju krātuvēm, strādājot pie krājuma priekšmetu izkārtošanas jaunajās telpās, arī bez Covid-19 krīzes tas pētniekiem patlaban nebūtu pieejams. 

Tā kā sākotnēji darbi ritēja raitāk, nekā ieplānots, joprojām neesam jūtami novirzījušies no plānotā grafika. Vienlaikus esam nodrošinājuši iespēju interesentiem tikt pie ieskenētā digitālā materiāla. Ieinteresētie pētnieki var sazināties ar muzeja krājuma speciālistiem un noskaidrot iespēju iegūt materiālus par sev interesējošo tēmu nākotnē.  

IZS: Vai situācijā, kad NMKK ir izrādījies neatbilstošs sabiedrības vajadzībām muzeju kolekciju pieejamības nodrošināšanā, izvērtējat iespēju veidot vai turpināt attīstīt tiešsaistes krājuma uzskaites sistēmu, kas vismaz izlases veidā sniegtu pieeju krājumam?

Laura Lūse (Rundāles pils muzejs): Sk. iepriekšējo atbildi.

Zigmārs Gailis (Daugavas muzejs): Domāju, ka muzeja krājuma digitālo datubāžu attīstība ir vispārēja nepieciešamība katrā vidējā vai lielajā muzejā, protams, datus tālāk eksportējot arī uz kopējo katlu – NMKK. Neatkarīgi no apstākļiem, kādi ir izveidojušies pašlaik, tiešsaistes krājuma datubāzes būtu loģisks nākamais solis krājuma pieejamības attīstībā, lai gan, uzlabojoties NMKK funkcionalitātei un muzejiem aktīvāk digitalizējot savu saturu, NMKK aizņems šo nišu.  

Kristīne Skrīvere (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs): Cēsu muzejam jau ilgus gadus ir iekšējā krājuma uzskaites sistēma, kurā strādājam ikdienā un kura daļēji ir pieejama apmeklētājiem darbam mūsu krājumā. Tā nav publiska un pagaidām pieejama tikai “iekšējai lietošanai”. Par mūsu iekšējās tiešsaistes krājuma sistēmas attīstību un lielāku pieejamību sabiedrībai esam runājuši jau sen un esam izstrādājuši plānu, kā risināt šos jautājumus. Kā jau iepriekš minēju – ļoti ceru, ka būs pietiekami finansiālie resursi, lai šos plānus īstenotu.

Liene Johansone (Olaines Vēstures un mākslas muzejs): Esam apsvēruši iespēju atsevišķas krājuma kolekcijas padarīt pieejamas arī savā interneta vietnē, nākotnē tam paredzot atsevišķu sadaļu savā budžetā, taču patlaban koncentrējamies uz Nacionālā muzeja krājuma digitalizēšanu NMKK, kā to paredz “Muzeju likums”.

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Jāprasa krājuma vadītājam sīkāk, bet daudzās fotogrāfijas no mūsu krājuma Google nav pieejamas tikai slinkajam. Patlaban veidojam sistēmu, kā tās var apskatīt un izmantot. 

Žanete Grende (Imanta Ziedoņa muzejs): Saprotam, ka nav ideāli, tai pašā laikā darām visu, ko esam solījuši atbilstoši akreditācijas prasībām. 

Ieva Andžāne (LKA Rīgas Kino muzejs): NMKK noteikti nepieciešami uzlabojumi, ietverot modernāku dizainu, kas uzrunātu muzeju krājumu iepazīt plašākai sabiedrībai. Būtiski būtu rast iespēju nodrošināt vizuālo materiālu visam ievadītajam saturam, kas ietvertu arī autortiesību jautājumu risināšanu. Tomēr jaunu uzskaites sistēmu iekšēji izveidot neesam plānojuši, būtiskāk būtu muzeju nozarē nonākt pie risinājuma esošā kataloga uzlabošanai.  

IZS: Vai, kopš muzeji ir slēgti, savā institūcijā esat diskutējuši par iespējamajiem nākotnes scenārijiem, kad ārkārtas stāvoklis tiks atcelts? Paļausieties uz situācijas normalizēšanos vai, citējot Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja (DMDM) vadītājas ierakstu CM, strādāsiet, paturot prātā formulu “citādāk nekā parasti”?

Laura Lūse (Rundāles pils muzejs): Ārkārtējā situācija un COVID-19 izraisītā krīze noteikti atstās iespaidu uz muzeju apmeklētājiem ne tikai finansiāli, bet arī paradumu un prasību ziņā. Mēs rēķināmies, ka cilvēki būs mainījuši ceļojumu paradumus, tāpēc tuvākajos gados Rundāles pils muzejs neuzņems tik daudz ārvalstu tūristu kā līdz šim. Paturot to prātā, domājam, kā vairāk piesaistīt vietējos ceļotājus un paildzināt viņu uzturēšanos muzejā. Tāpat domājam par lielāku sadarbību ar citām kultūras institūcijām, piedāvājot izmantot mūsu dārza un īpaši Zaļā teātra potenciālu brīvdabas koncertiem un teātra izrādēm. Var piekrist Inesei Baranovskai, ka turpmāk būs jāstrādā “citādāk nekā parasti”. 

Zigmārs Gailis (Daugavas muzejs): Mēs rīkosimies atbilstoši kopējai situācijai valstī. Līdz ko tas būs praktiski iespējams, plānojam atvērt apmeklētājiem arī šobrīd slēgtās muzeja ekspozīcijas. Ja tas būs nepieciešams, regulēsim apmeklētāju plūsmu katrā konkrētā objektā. Atbilstoši pielāgosim arī telpas, lai muzejs būtu droša vieta gan apmeklētājiem, gan darbiniekiem. Katrā ziņā sekojam līdzi notikumiem un esam gatavi strādāt. 

Kristīne Skrīvere (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs): Jā, esam diskutējuši par iespējamajiem nākotnes scenārijiem un rīcības plāniem. Pieļauju, diskusijas varētu būt bijušas vairāk, bet noteikti tās turpināsim. Kā jau iepriekš minēju, šī ārkārtējā situācija nebūs pirmā un noteikti ne pēdējā tuvāko gadu laikā. Dažādi karantīnas ierobežojumi turpmāk būs t. s. new normal, un mums būs jāspēj pielāgoties nākotnes situācijām. Jāspēj saglabāt pozitīvu komunikāciju ar mūsu apmeklētāju, jāmeklē jaunas komunikāciju formas. Piemēram, manis jau pieminētās tiešsaistes muzejpedagoģiskās programmas. Jau tagad pielāgojam savu ekspozīciju un izstāžu darbu, lai varētu apmeklētājiem nodrošināt drošu, bet tomēr saistošu un interesantu apmeklējumu. Muzejiem būs jāspēj būt “digitālākiem”, “virtuālākiem”, tai pašā laikā cenšoties saglabāt mūsu lielāko dārgumu – unikālo, autentisko priekšmetu. Manuprāt, šis būs viens no lielākajiem nākotnes izaicinājumiem – balanss starp digitālo un autentisko, unikālo. Mēs varam digitalizēt mūsu kolekcijas, veidot modernas projekcijas un rekonstrukcijas, bet muzejs vispirms ir īstu, neatkārtojamu, unikālu vēstures liecību templis, kuru sajust var, tikai tiekoties “klātienē”. Mums jāatrod zelta vidusceļš. Es ticu, ka no krīzes mēs iziesim daudz gudrāki un sagatavotāki iespējamajiem nākotnes izaicinājumiem. 

Liene Johansone (Olaines Vēstures un mākslas muzejs): Lai arī ceram, ka situācija normalizēsies, esam diskutējuši par izmaiņām, kas pēc šīs situācijas noteikti saglabāsies. Mūsu muzejs ir salīdzinoši konservatīvs krājuma un pētniecības jautājumos, taču komunikācijas ziņā mēs esam un būsim elastīgi un noteikti meklēsim ceļu pie visiem saviem bijušajiem un nākamajiem apmeklētājiem, un šie ceļi visticamāk arī būs “citādāki nekā parasti”. Šajā ziņā mēs esam gatavi pielāgoties sabiedrības vajadzībām un vēlmēm. 

Visu ārkārtējās situācijas laiku esam gatavojušies atvēršanās procesam, un šobrīd esam gatavi vērt savas durvis apmeklētājiem un nodrošināt visus nepieciešamos drošības pasākumus, kas būs jāveic pēc ārkārtējās situācijas turpmākajiem norādījumiem. Tālākai nākotnei, kā jau minēju iepriekš, “turam savā azotē” plānus A un B, neskrienot notikumiem pa priekšu un nepieņemot pārsteidzīgus lēmumus.

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Jau divas nedēļas plānojam to, kā vismaz eksperimentālā kārtā varētu atvērt muzeju individuālajiem apmeklētājiem. Jāņem vērā darbinieku drošība, bet esam gatavi izmēģināt, kā jaunā un uzmanīgā post-pandēmijas kārtība varētu strādāt. 

Žanete Grende (Imanta Ziedoņa muzejs): Esam ļoti fleksibli, sekojam līdzi jaunajām tendencēm un pieprasījumiem, atbilstoši reaģējot.

Ieva Andžāne (LKA Rīgas Kino muzejs): Covid-19 krīzes sākumpunktā, līdzīgi kā daudzi muzeji, gaidījām informāciju par aktuālajiem pavērsieniem un pieņēmām lielākoties taktiskus lēmumus. Šobrīd, kad situācija kļuvusi skaidrāka un ir iespējams iezīmēt precīzākus nākotnes scenārijus, iekšēji diskutējam par turpmāko stratēģiju, paturot prātā, ka pilnīgi noteikti mainīsies gan auditorijas prasības pret muzeju piedāvājumu, gan sabiedrības maksātspēja, vēlme iesaistīties un patēriņa paradumi. Vienlaikus pandēmijas seku risināšanai domājam arī par citiem aktuālajiem jautājumiem, piemēram, ilgtspējīgāku, videi draudzīgāku produktu veidošanu. 

 

Izvēles jautājumi. 

IZS: Vai dokumentējat šā brīža situāciju, papildinot krājumu ar pandēmijas liecībām? 

Zigmārs Gailis (Daugavas muzejs): Uzskatu, ka atbilstoši mūsu muzeja misijai Daugavas muzejam tas nebūtu jādara. Tā kā visiem muzejiem būtībā ir kopīgs Nacionālais Muzeju krājums, tad šādu lietu dokumentēšanai ir jānotiek muzejos, kuru misija ir saistīta ar atbilstošo tematiku, piemēram, Medicīnas muzejam, Latvijas Nacionālajam Vēstures muzejam u. c. Domāju, ka nav nozīmes katram muzejam krājumā uzņemt aizsargmaskas vai sejas vairogus, jo kopējo Nacionālā Krājuma vērtību tas nepalielina. Vajadzības gadījumā konkrētos priekšmetus var deponēt.

Kristīne Skrīvere (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs): Jā, dokumentējam, turklāt to uzskatām par ļoti svarīgu pienākumu, lai saglabātu liecības par šo laiku nākotnei. Regulāri tiek veiktas fotofiksācijas, piemēram, rindas pie aptiekām, norobežojošās aizsargbarjeras veikalos, mašīnu rindas pie dabas apskates objektiem u. c.; iekļaušanai krājumā aizrunātas brīdinājuma zīmes, dažādas informatīvās izdrukas u. c. 

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Nē, īsti neatbilst muzeja tēmai. Bet es ļoti ceru, ka medicīnas muzeji vāc liecības ne tikai par varonīgajiem ārstiem un medmāsām, bet arī pandēmijas masu kapiem, to, kā mainās sērošanas kultūra, ja nevari apmeklēt bēres, nedrīksti atvadīties no tuviniekiem, kuri mirst. Tā ir karam līdzīga situācija. 

Es sākumā rakstīju pandēmijas dienasgrāmatu LU Literatūras folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju krājumam – viņi veido kolekciju “Pandēmijas dienasgrāmata 2020”Tas izrādījās mokošs darbs, jo dienasgrāmata ir publiska, un ne vienmēr gribas pierakstīt sērgas laika trauksmi, neskaidrību un distancēšanās radīto pagurumu. 

Žanete Grende (Imanta Ziedoņa muzejs): Dokumentājam katru dienu iekšēji un ārēji katru mēnesi – “Lāča Andreja Blogs”.

Ieva Andžāne (LKA Rīgas Kino muzejs): Kino muzeja krājuma specifika ir saistīta ar kino liecību uzņemšanu. Šobrīd sekojam līdzi nozares aktualitātēm un esam apsvēruši iespējas uzrunāt režisorus, kuri nodarbojas ar Covid-19 laika iemūžināšanu. 

IZS: Kā vērtējat pārvaldošo institūciju darbību, komunikāciju un atbalstu ārkārtējās situācijas apstākļos?  

Zigmārs Gailis (Daugavas muzejs): Attiecībā uz vietējās pašvaldības darbu – tā noteikti vērtējama pozitīvi. Jau sākotnēji tika definēts, ka muzeja teritorija paliks atvērta tik ilgi, cik vien tas būs iespējams, nepārkāpjot valstī noteiktos ierobežojumus. Līdz ar to jau pašā sākumā muzejam bija skaidrs rīcības plāns. Ar pašvaldības atbalstu muzejs ir pielāgojies darbam šādā situācijā, iegādāti dažādi aizsarglīdzekļi, dezinfekcijas piederumi u. tml.

Sadarbība ar Kultūras ministriju ir bijusi mazāka, tomēr sūtītie informatīvie materiāli ir noderējuši, pielāgojoties darbam krīzes situācijā.

Kristīne Skrīvere (Cēsu Vēstures un mākslas muzejs): Līdzšinējo komunikāciju un darbību vērtēju kā operatīvu un atbilstošu esošajai situācijai. Vērtēju pozitīvi, bet, domāju, vēl pārāk agri “ielikt gala atzīmi”. Mani interesē, kas notiks tuvākajos mēnešos, jo laiks pēc ārkārtējās situācijas beigām būs ekonomiski, finansiāli un emocionāli ļoti smags. Tuvākie mēneši prasīs daudzus smagus un izšķirošus lēmumus. Daudziem muzejniekiem vēl ir atmiņā iepriekšējā ekonomiskā krīze, kurā nozare ļoti cieta, tāpēc savos vērtējumos esmu piesardzīga.

Lolita Tomsone (Žaņa Lipkes memoriāls): Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) mums pilnīgi noteikti lika visiem būt pateicīgiem, ka Latvijā ir izcili profesionāļi. 

Kultūras ministrija arī šobrīd mēģina visai neparedzamā situācijā apzināt muzeja darbinieku idejas šīs situācijas risinājumam. 

Žanete Grende (Imanta Ziedoņa muzejs): Neiespējami kritizēt, jo zinu “virtuvi”. Uzskatu, ka kultūras profesionāļi un institūcijas ir ļoti tālu no ideāla. 

Ieva Andžāne (LKA Rīgas Kino muzejs): Līdz šim to vērtējam lielākoties pozitīvi. Pieņemtie lēmumi un izplatītā informācija ir konstruktīva, tomēr skaidrs, ka nākotne nesīs vēl daudzas izmaiņas, ieskaitot jautājumu par finansiālā atbalsta pieejamību krīzes situācijā. Priecājamies par Latvijas muzeju biedrības aktīvu iesaisti situācijas risināšanā, kas pierāda muzeju spēju savstarpēji vienoties par akūtiem jautājumiem krīzes situācijās. 

 

Attēls: europeandatajournalism.eu



[1] Muzeja misija: “Veicināt sabiedrības interesi un izpratni par Cēsīm un Vidzemi kā Latvijai svarīgu reģionālu kultūrvēsturisku centru pagātnē un tagadnē, balstoties uz muzeja krājumu, tā izpēti un unikālo iespēju eksponēt un izmantot valsts nozīmes kultūras pieminekli Cēsu Pils kompleksu, lai uzturētu lepnuma un patriotisma jūtas vietējos iedzīvotājos un attīstītu kultūras tūrisma iespējas Vidzemē”.  

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist