2018. gada 15. augusts
Jau kādu laiku manā rīcībā ir vecie “Muzeju Vēstneši”. Šodien beidzot ir laiks un iespēja tajos ielūkoties. Ir interesanti atskatīties, kāds bijis šis laiks, un saprast, kurp ejam. Laukā līst. Velku biezo mapi ārā no plaukta. Laikā, kad es strādāju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, “Muzeju Vēstnesis” nemaz nebija tik populārs. Jā, iznāca, muzejā bija brīvi pieejams lasīšanai, kāds arī pāršķirstīja, bet tā īsti neviens neinteresējās. Arī, kad studiju gados avīzes redaktore Inga Jēruma mums piedāvāja publicēties, īsti nesaskatījām savu vietu tajā. No otras puses, tagad, kad šāda izdevuma vairs nav, tā ļoti pietrūkst gan kā vienotas informācijas platformas, gan kopības sajūtas, ko tas spēja dot. Šodien tajos es atrodu stāstu par muzeju nozares oficiālas pārvaldes dibināšanās sākumposmu un attīstību. No Latvijas Muzeju asociācijas līdz Muzeju valsts pārvaldei, tad Kultūras ministrijas Muzeju nodaļai un tad šīs nodaļas zaudēšanai, kaut gan pirms nodaļas zaudēšanas jau bija notikusi pakāpeniska funkciju zaudēšana. Tas, kas šodien tiek likvidēts, ir gandrīz tukša čaula ar niecīgām nozares interešu pārstāvniecības iespējām.
Pirmais “Muzeju Vēstneša” izdevums iznācis 1993. gada janvārī. Šodienas skatījumā jau pietiekami interesants. Piemēram, ievadrakstā lasām Zviedrijas Muzeju asociācijas kancelejas vadītājas Katarinas Arres apsveikuma vēstuli Latvijas kolēģiem. Pašas par sevi parasti šādas vēstules nav īpaši aizraujošas, taču šeit man iekrita acīs frāze: “Mēs cenšamies, lai aptuveni katrs trešais muzeju darbinieks būtu iestājies asociācijā.”Kā zināms, Latvijas Muzeju biedrība vienmēr ir apvienojusi organizācijas, nevis individuālus biedrus. Ilgu laiku pastāvējusī diskusija, vai nevajadzētu pieļaut individuālu biedru iestāšanos, tagad jau noplakusi. Un zināmā mērā šodien mēs baudām sava lēmuma sekas. Muzeji kā institūcijas vairs īsti nesaredz savu vietu kādreizējā Latvijas Muzeju asociācijas pēctecē – tagadējā Latvijas Muzeju biedrībā –, savukārt nozares problēmās un sasniegumos līdzdalīga muzejnieku paaudze tā arī nav izaugusi.
Pirmā numura pēdējā lapā ir atrodams Margaritas Miglānes raksts par Ojāra Vācieša jaunatvērto muzeju “Te dzīvoja dzejnieks”. Kaut arī pati autore aicina lasītāju neuztvert šos iespaidus kā recenziju, es gribētu domāt, ka tolaik bija laikam iecerēts attīstīt muzeju kritikas žanru, kas gan tālāk neizvērsās.
1993. gada maija numura nozīmīgākā tēma neapšaubāmi ir Muzeju likuma projekts, kas piedāvāts lasītājiem apspriešanai. Ja mēs zinām, ka pirmā Muzeju likuma redakcija tika pieņemta tikai 1997. gadā, interesanti būtu uzzināt, kādi notikumi ap to risinājušies četru gadu laikā, bet šādu izvērtējumu arī vēlākajos numuros neatrodu.
1993. gada jūlija numurā ir interesants raksts par Andreja Upīša memoriālo muzeju. Tā autors – Muzeja zinātniskā padome. Grūti iztēloties, kā zinātniskā padome toreiz klabināja rakstāmmašīnas taustiņus, vai kāds ir zinātniskās padomes rokraksts? Lai nu kā, dzīvojot desmit minūšu gājiena attālumā, es nekad neesmu bijusi Upīša muzejā, kaut arī viņš ir viens no manis augstāk vērtētajiem rakstniekiem latviešu literatūrā. Varbūt šī būs beidzamā labākā ierosme apmeklējumam?
No 1993. gada septembra numura var spiest, ka laikam tuvojušās vēlēšanas. Deputāti esot uzrunājuši muzejniekus, lai saprastu, kādas ir aktuālākās problēmas. Skan neticami. Arī šis ir vēlēšanu gads, bet vai kāds ir apjautājies par mūsu problēmām? Par galveno tā brīža problēmu muzejnieki atzinuši Muzeju likuma nepieciešamību un sarežģītās attiecības, kas veidojas muzejiem ar jaunajiem denacionalizēto zemju un ēku īpašniekiem.
Jānis Garjāns savā rakstā “Atkal skolas solā” apraksta savu pieredzi Brno Muzeoloģijas vasaras skolā un ar nejaušu teikumu man atgādina, kas personīgi mani piesaista muzejiem, kultūras mantojumam, senlaicīgu priekšmetu kolekcionēšanai un restaurācijai – cilvēka un realitātes attiecības. Cilvēka un laika attiecības. Laika netveramība gan kā jēdzienam, gan iztēles objektam. Vairākas laika līnijas slīd mūsu apziņā katra ar citu ātrumu – fascinējošs novērojumu objekts.
1994. gada marta numurs – atkal ļoti interesants. Rubrikā “LMA valde informē” minēts, ka asociācija 1994. gada Valsts Kultūrkapitāla fonda kultūras projektu konkursam nolēmusi izvirzīt ideju par vienotas muzeju fondu datu bankas izveidi (vēlākais Nacionālais muzeju krājuma kopkatalogs), kam nepieciešama precīza terminoloģija, tādēļ konkursa projekts būs muzeoloģijas terminu vārdnīcas izveide. Vispār viss ir interesanti. Baidos pat izplūst sīkumos. Piemēram, otrajā lappusē varam lasīt gan par Tukuma muzeja, gan Ogres muzeja nedienām, atbrīvojot telpas vai gaidot uz to atbrīvošanu, lai denacionalizācijas rezultātā ēkas un zemes varētu atgūt bijušie īpašnieki. Nekad īsti nav lasīts, kā muzejiem gājis šai ziņā. Gandrīz prasās pēc literāra darba.
Šajā laikā gandrīz katrā avīzes numurā ir kaut kas par muzejnieku izglītību. Ir jūtams, ka šī ir milzīga, sāpīga un nepieciešama tēma. Mēs visi, kas ilgāku laiku nostrādājuši nozarē, ļoti labi zinām, ka iespējas ir sekojošas: Muzeju ABC, Muzeoloģijas maģistrantūra Latvijas Kultūras akadēmijā, šogad starp citu parādījies paziņojums, ka uzņemšanas gads akadēmijas Muzeju un kultūras mantojuma studijās “tiks precizēts”. Vai tas nozīmē, ka atvadāmies? Vai vispār tādas studijas vēl būs? Tā nešķiet, jo turpat līdzās pastāv iespēja studēt programmā “Kultūras menedžments un radošās industrijas”, kas saturiski ir ļoti tuvu. No otras puses, zinu, ka vienmēr bijis problemātiski savākt nepieciešamo studētgribošo skaitu muzeologos. Tas nelielais skaits beigušo savukārt nenozīmē, ka visi arī paliks strādāt nozarē. Programmas prestižs nekad nav bijis augsts, muzejos valda noturīgs priekšstats, ka tikai laiks ir labākais muzejnieka skolotājs, augstākā kvalitāte – “drēbes pazīšana”.
Vēl pie muzejnieku tālākizglītības iespējām pieskaitāma Baltijas Muzeoloģijas skola un Lesteres Universitātes Muzeju studiju programma. Nekad neesmu bijusi Baltijas Muzeoloģijas skolā. Nebija, ko domāt, ka mana darba vieta būtu varējusi apmaksāt mācības tajā. Maksāt pašai un mācīties sava atvaļinājuma laikā, atraujot laiku un līdzekļus savai ģimenei? Varēju, bet nešķita pareizi. Lestere? Mums nav daudz tās beidzēju. Domāju, ka problēma šeit nav naudā, bet pašā sistēmā. Tas, ko mums bijis ir visgrūtāk pārņemt no rietumiem pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, ir izpratne par karjeru. Muzejos nav karjeras, esmu vairākkārt to teikusi. Vienīgais, ko piedāvā muzeji, ir nosacīta zinātniskā karjera. Redzēt savu vārdu drukātu ir daudzu muzejnieku vienīgā godkārība. Izveidotā sistēma nestimulē cilvēkus augt. Vienā no domnīcas diskusijām Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņa kungs publiski deklarēja (citēju aptuveni): “pat, ja es maksātu vairāk tam vai tam, viņš nestrādātu labāk, tad kāpēc man maksāt?” (Īpaši, ja naudas nav.)
Vēl pēc dažiem gadiem situācija noteikti kļūs absurda. Tie, kas jau kaut kādu muzejnieka izglītību ir ieguvuši, nonāks līdz pensijai. Jauni muzeoloģijas kursi vairs netiek komplektēti. Ja mēs neesam panākuši, ka muzejnieki aktīvāk iegūst izglītību, tad galvenokārt tādēļ, ka neesam muzejus pārliecinājuši, ka viņiem vajadzīgi šādi darbinieki. Gadu gaitā muzejnieku profesionālā izglītība nav padarīta par institucionālu nepieciešamību.
1994. gada septembra numurā ļoti labs Ē. Kalniņas raksts par muzeju ekspozīcijām Zviedrijā – tēlains, patiess, tajā lieliski nolasāma šī iepriekš pieminētā mīlestība uz “cilvēka un realitātes attiecībām”. Netiešā veidā pateikts arī ļoti daudz kritiska par ekspozicijām Latvijā. Izlasīju ar baudu. Šajā pašā numurā Agritas Ozolas aizcinājums muzejniekiem iestāties ICOM.
1994. gada novembra numurā ļoti interesanta Jāņa Garjāna intervija ar, manuprāt, savdabīgāk domājošo muzeja vadītāju Latvijā – Annu Jurkāni – “Šis ir lielo iespēju laiks”. Pārsteidz, cik precīzi viņa raksturo to iespaidu no 90. gadiem, ko es gūstu, lasot vecos “Muzeju Vēstnešus”. Cik aizraujošs darbs, cik daudz entuziasma, jaunu ideju, jaunas pieredzes apguves! Vēl tik daudz ideālu! Un jāsaka, ka Turaidas muzejrezervāts arī ir spējis minētās “lielās iespējas” saskatīt un piepildīt. Profesionāli man šis raksts patīk, jo aicina uzticēties savai pieredzei, sakot: “[..] es gribētu viņiem (muzejniekiem) dot iespēju strādāt”. Ar līdzīgām sajūtām desmit gadus vēlāk mūsu kurss pabeidza Latvijas Kultūras akadēmijas muzeologu programmu. Ir jauki to izlasīt tik autoritatīvas personas atziņās. Un pravietiskie intervijas noslēguma vārdi: “Ir tas brīnišķīgais brīdis, kad mums neviens nenorāda, kā jāveido muzeji! Vieglāk muzejos diezin vai jebkad būs.” Lieliska intervija! Fantastiski, kā ar laika nobīdi tekstam atklājas jauni uztveres un sapratnes slāņi.
1995. gada marts. Līdzšinējās bažas par muzeju darbinieku profesionālajām kompetencēm beidzot ir rezultējušās Agritas Ozolas aicinājumā apmeklēt kursus muzeju darbiniekiem (kursus vada Margarita Lestradena/Nīderlande).
1995. gada maija numurs. Ar baudu izlasīju divu muzejnieču rakstus par pieredzes iegūšanu ārzemēs – Veltas Radiņas “Karaliskais Ontario muzejs Toronto” un Indras Vilisteres “Sveicieni no Dānijas”. Nepārstāstot saturu, uzkrītošs abos rakstos likās tas, ka šie muzeji ļoti izmanto augsto pilsoniskās apziņas līmeni savā vidē, gan ļaujot sabiedrībai piedalīties muzeja darbā kā voluntieriem, gan lūdzot atbalstīt ar ziedojumiem un priekšmetu dāvinājumiem, gan iesaistot lēmumu pieņemšanā. Šķiet, ka šī joma Latvijā netiek pilnvērtīgi izmantota, kaut gan sabiedrības atbalsts muzejiem ir ļoti, ļoti liels. Varbūt tik masveidīga privāto muzeju kustība mums pastāv tieši tādēļ, ka nav pietiekamas komunikācijas un iesaistīšanās starp “oficiālajiem” muzejiem un sabiedrību?
1995. gada novembra izdevums. Jau otrajā lapā Ingrīdas Štrumfas informatīvs raksts “Starptautisks seminārs par Ventspils pili”. Ielīksmoja ar to, ka acīmredzot atklāj iesākumu procesam, kad jauni restaurācijas principi ienāca Latvijā, bet galvenais – mūsu galvās. Nemelot restaurējot. Gandrīz vieda atziņa: “[..] novecošana piešķir visaugstāko vērtību un skaistumu katram objektam”. Bet šeit vēl daudz būtu darāms sabiedrības izglītošanai, īpaši jau šeit – Augšzemē, kur top šis ieraksts un plastmasas logi vecajās koka ēkās joprojām ir augstākais renovācijas centienu rezultāts. Kurzeme, iespējams, pateicoties minētajai aktivitātei, ir daudz izdevīgākās pozīcijās, ja atceramies kaut vai tikai masveidīgo atbalstu Kuldīgas koka ēku restraurācijai.
1996. gada marts. Acīgāki lasītāji jau būs pamanījuši, ka manā kolekcijā nav visu “Muzeju Vēstneša” eksemplāru. Šī brīža valsts pārvaldes reformas kontekstā īpaši aktuāls šķiet Arņa Radiņa raksts “Valsts muzeju brīvlaišana Holandē”, kur aprakstīta autora pieredze seminārā Holandē. Šoreiz neiztikšu bez garāka citāta: “Pēc Otrā pasaules kara ārkārtīgi straujos tempos auga valsts uzturēto institūciju skaits. Tas nevarēja turpināties bezgalīgi. [..] Tai pašā laikā valsts ārkārtīgi birokrātiski kontrolēja muzeju finanses un darbību. To pašiniciatīva bija pietiekami ierobežota. Kā atbilde uz šādu valsts politiku muzeju darbinieku vidū radās domas par lielāku patstāvību vai vispār neatkarību. Radušos problēmu risinājumu meklēšanas sākumu veicināja 1988. gadā septiņpadsmit valsts muzejos un arhīvos veiktā pārbaude. Tā pierādīja, ka kolekciju glabāšanā un uzskaitē ir ļoti daudz nepilnību. Piemēram, daudzos muzejos glabātuvju telpas neatbilda nepieciešamajiem nosacījumiem, tāpat bieži vien ne visi muzejā esošie priekšmeti bija uzskaitīti. Kļuva skaidrs, ka nepieciešamas nopietnas pārmaiņas.”
Aplūkojot to kopsakarībās ar Latvijas muzeju situāciju, manā skatījumā tas apliecina vienu – jau kopš neatkarības atgūšanas Latvijas muzeji nav spējuši sekmīgi izmantot nevienu no valsts piedāvātajām pārvaldes formām, jo neviena no tām nav bijusi domāta tieši muzejiem. Izejot aģentūru posmu, kurš pilnīgi neko muzejiem nedeva, izņemot pārkārtošanas izdevumus, mēs esam nonākuši līdz tiešās pārvaldes iestādēm, kuras atkal jau nenod mums to, ko mēs gaidām. Šobrīd ir jautājums – kādēļ šo gandrīz 30 gadu laikā muzejiem nav radīta īpaša pārvaldes forma? Jā, tā būtu milzīga noņemšanās, bet nu tad beidzot būtu kaut kas, ar ko varētu strādāt un pilnveidot, nevis streipuļot. Augstāk minētais citāts noteikti atsauks atmiņā situāciju ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. Kamēr muzejiem nav savas unikālas likumā noteiktas pārvaldes formas, tikmēr mūsu izturēšanās, gribētu lietot terminu no psiholoģijas, ir maladaptīva.
Kultūras ministrijas Muzeju nodaļa izmantoja akreditāciju kā iemeslu, lai atbrīvotos no Brīvdabas muzeja direktores. Esot daudz neatrastu priekšmetu. Vairumā vai vismaz daļā Latvijas muzeju tā ir realitāte – desmitiem un pat simtiem pazaudētu un/vai neidentificētu priekšmetu. Ar šo manipulāciju ministrija mums atzīstas, ka ir bezzobaina attiecībā uz elementāru spēju atbrīvot no darba muzeja direktori, kuras darbs ir nekvalitatīvs. Kādēļ? Un kāda ir bilance? Direktore turpat strādā, ir sacelta neslava muzejam, Muzeju nodaļai, un sabiedrības spiediena dēļ muzejam tomēr akreditāciju piešķīra.
Bet, ja atgriežamies pie Holandes, tad efektīvākai muzeju pārvaldībai tika radīts cits pārvaldes modelis. Vispār raksts ir pieteikami interesants, lai katrs pats to izlasītu. Galvenais ir nebaidīties no pārmaiņām.
Šajā pašā numurā pieminam arheologu Vladislavu Urtānu, kas miris 26. jūlijā 1989. gadā. Atceros Urtāna kungu no Madelānu ekspedīcijas apmeklējuma kurā tur gadā, patiesībā laikam tikai dažus gadus iepriekš. Atceros Madelāna pilskalnu. Mēs rakāmies “Kristapiņos” Ināras Kunigas vadībā. Latgales vasaras, Dubenis un Rušons. Šķiet, ka tas viss ir sena pagājība, paralēla telpa, tik daudz laika jau pagājis.
Acīmredzot 1996. gadā “Muzeju Vēstneša” veidotāji vēlējušies padarīt avīzi neformālāku, ienesot tajā kaut ko no muzejnieku ne tik nopietnās ikdienas, jo pamanu, ka šajā numurā parādījušās arī anekdotes. Savādā sakarībā viena no tām mani aizkustina, jo pāris vasaras nostrādāju pie Jāņa Graudoņa Turaidā: “Turaidas Rietumu torņa ekspozīcijā pie kamīna sēž sargzaldāts (manekens). Apmeklētājs, pustumsā ienākot, to ierauga pirmo un sniedz tam biļeti, bet zāles uzraudze sānu nišā bilst: “To nu gan rādiet man! Tūrists sabijies apsviežas apkārt un iesaucas: “Ā, jūs arī esat dzīva!?””
1996. gada jūlijs. Autortiesības. Sākas. Turpat apsveikumi Dacei Neiburgai, kura Latvijas Kultūras akadēmijā par diplomdarbu “Muzejs kā komunikācijas sistēma un izglītošanas loma tajā” ieguvusi maģistra grādu.
1996. gada septembra numurs ir pirmais, kur nav nekā interesanta – tāda bija mana pirmā doma. No otras puses, praktiski viss numurs ir tieši vai netieši saistīts ar izglītību. Interesanti, ka esmu jau izlasījusi trīs gadu gājumus, bet tieši šī pagaidām ir muzejniecības problēma Nr. 1.
1996. gada novembris. Jau otrais numurs pēc kārtas, kurš vairāk liekas kā tukša salmu kulšana. Nedaudz gan atkal par izglītību.
1997. gada janvāris. Pa tukšo. Tas pats ar 1997. gada martu. Nākamais 1997. gada maija numurs – atkal nekā.
2018. gada 17. augusts
Ja nekļūdos, aizvakar bija publicēts sludinājums par Rundāles pils muzeja direktora vakanci. Kolēģi zum. Zīmīgs notikums ne tikai Imanta Lancmaņa pensionēšanās dēļ. Ir noslēdzies vesels posms. Vecā gvarde aiziet. Lancmanis ir pirmais, kas rāda, ka jāaiziet laikā, ka jānodrošina pēctecību. Vakar ziņu portālā “Delfi” bija interesanta intervija. Lancmanis stāstīja, kādu nākotni redz Rundālei un ko jau darījis, lai to realizētu. Stratēģija izstrādāta, komanda atlasīta. Tagad laiks līderim. Godīgi arī pasaka, ka tāds cilvēks jau ir padomā. Izlasot padarīto darbu sarakstu, ir skaidrs, ka nākamais vadītājs visticamāk jau strādā Rundālē, jau iepazīstas ar lietām, parāda sevi, pārsteigums šeit būs tikai vārds sabiedrībai. Domāju, ka Lancmanis izdara labāko, ko spēj un domā, un viņa reputācija padara to leģitīmu. Vai tā arī nākotnē Rundālei būs labākais virziens? – Redzēsim. Atklāto konkursu nozīme muzejniecībā ir formāla. Nozare spēj un arī virza savus vadītājus. Nereti gan tie neattaisno cerības. Ja paskaitām, cik ir tā saukto valsts muzeju un kuros no tiem ir problēmas ar menedžmentu, tad problēmas ir labai trešdaļai.
1997. gada septembra numurs. Īpaši biezs, uz krītpapīra. Liela uzmanība skolu un muzeju savienībai (nav realizējusies vēl šobrīd) un muzejnieku tālākizglītībai. Bet galvenais – ir pieņemts Muzeja likums. Izdevumā gan tas nekādi neatspoguļojas – būtu īstā reize pateikt, kādēļ tas ir vajadzīgs, kādi būs ieguvumi, bet varbūt manā rīcībā nav īstā eksemplāra.
Šajā pat numurā Andas Vilkas statistisks pētījums “Ieskats Vidzemes muzejos”, kas lielā mērā līdzīgs nesen Creative Museum veiktajam ar vēlmi “ienest zināmu skaidrību tajā, kādi mēs esam”. Šie statistiskie apskati bija populāri, jo varbūt vislabāk ļāva izsekot tam, kas notiek, salīdzināt sevi un citus, spriest un vērtēt. Šobrīd spēkā ir 2017. gada 30. maija Ministru kabineta noteikumi Nr. 291 “Noteikumi par oficiālās statistikas apkopošanu kultūras jomā”, kur kā “nepubliskojami lauki” atzīmēti: informācija par muzeju priekšmetu pirkumiem (skaits, finansējuma avots, priekšmetu grupa, summa); finansiāli novērtēto krājuma vienību kopskaits, vērtība; krājuma vienību skaits, kuriem veikta esības pārbaude (vienību skaits, kuras netika atrastas, vienību skaits, kurām konstatēti būtiski bojājumi); pārskata gadā muzejā atklāto izstāžu un muzejā eksponēto iepriekš atklāto izstāžu uzskaitījums (izstādes nosaukums, norises laiks, apmeklējumi, izstādes resursi, finansējuma avots, ieņēmumi); pārskata gadā ārpus muzeja atklāto izstāžu un ārpus muzeja atklāto ceļojošo izstāžu uzskaitījums (izstādes nosaukums, norises vieta, laiks, apmeklējumi, finansējuma avots, izdevumi, ieņēmumi); automātiskās ugunsdzēsības sistēmas un apsardzes veida esamība; kopējais datoru skaits; darbinieku skaits un viss, kas attiecas uz darbiniekiem; muzeju darbinieku piedalīšanās kvalifikācijas paaugstināšanas pasākumos; protams, visi finanšu rādītāji, ieskaitot ieņēmumus, Valsts Kultūrkapitāla fonda piešķīrumus, investīcijas, darba samaksu, komunālos maksājumus, finanšu piesaistes projektus; nozīmīgākos saimnieciskos pasākumus u.c.
Vai nav lieliski? Trūkst apzīmējuma. Iztrūkusi arī jebkāda komunikācija, par šādas, es teiktu – ārkārtējas, slepenības iemesliem.
1997. gadā “Muzeju Vēstnesis” lielu uzmanību pievērš dažādiem muzejnieku ceļojumiem, izskatās, ka 1997. gads nebūs mans favorīts.
1998. gada janvāris. Fragments no Keneta Hadsona pārdomām par muzeju misiju mūsdienu pasaulē Latvijā 1997. gadā notikušās ICOM konferences kontekstā. Kas ir labs muzejs? – Muzejs, kuram piemīt šarms, un muzejs ar krēsliem. Cik precīzi un joprojām aktuāli skan!
Muzejnieku izglītības tēmu atkal šoreiz aktualizē Andas Vilkas raksts “Lesterē nemāca izgudrot velosipēdu”.
Šajā numurā pievērsta uzmanība arī Latvijas Muzeju asociācijas projektam “Skola un muzejs”. Ja 1998. gadā skolēni vēl tiek raksturoti kā viena no “plašākajām” apmeklētāju grupām, tad 2018. gadā tā jau ir zaudēta. Kas traucē (un ir traucējis) muzejam kļūt par organisku izglītības procesa sastāvdaļu? – Tas ir jautājums, kas uztrauc Latvijas Muzeju asociāciju. Rakstam gan nav autors norādīts. No šodienas viedokļa ir smieklīgi lasīt: “Sabiedrībā, arī skolās valda uzskats, ka muzeja apmeklējumam nav jāgatavojas. Jā, var arī tā – ieraudzīju muzeju un iegāju. Ja vēlamies maksimālo atdevi, pirms muzeja apmeklējuma ir krietni jāgatavojas”. Tālāk rakstītājs uzskaita: “Jāapzinās un jāapgūst muzejiskā “valoda”, ir jāzina un jāievāc informācija, jāaudzina sevī motivācija muzejam”. Jā, nav brīnums, ka skolēni met līkumu muzejiem.
1998. gada februāra numurs. Neliela Ingas Jērumas intervija ar Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta vecāko referenti muzeju jautājumos Intu Bušmani par Muzeju likumu un Muzeju valsts pārvaldes dibināšanu “Tu visu drīksti”. Nākamjā lapā Muzeju valsts pārvaldes nolikums. Vispār jāsaka, ka kopš pirmā numura “Muzeju Vēstnesis” kļuvis vairāk aprakstošs, daudz muzeju, izstāžu un mācību ceļojumu un pieredzes aprakstu. Maz problēmrakstu, kritiku, recenziju (pēdējo abu vispār nav), labu interviju. Aizvien garlaicīgāk. Jāsecina, ka administratīvi jaundibinātā Muzeju valsts pārvalde pārņēma daļu Latvijas Muzeju asociācijas funkciju.
Izskatu un izlaižu vairākus numurus. Sāku bažīties, vai vispār vēl liksies kaut kas interesants.
1998. gada jūnija numurā aprakstoša informācija par Muzeju valsts pārvaldes darbības pirmo mēnesi.
Vienmēr ar interesi lasu, ko rakstījis mans bijušais kolēģis Juris Alksnis. Viņš neiegrimst vispārīgās frāzēs, bet runā tieši par savu muzejpedagoga darbu. Tas numura ceturtajā lappusē rakstā “Par muzeju pedagoģiju domājot”.
1998. gada jūlijs. Otrajā lappusē raksts “Top nacionālā programma Kultūra”. Kultūras ministrija vēlas noteikt kultūrpolitikas prioritātes un pasākumu plānu kultūrpolitikas mērķu sasniegšanai. Uzskaita problēmas: kultūrpolitikas praksē izšķirošais vārds pieder Finanšu ministrijas “diktātam”; pārmaiņas notiek haotiski, nepārdomāti, bez izvērtējuma “kultūras sfērā uzkrājušās problēmas, kas saistītas ar likumdošanu, izglītību, informācijas apriti, sociālo aizsardzību, materiāli tehniskās bāzes sakārtošanu”.
Avīzē parādījies pat vesels atvērums ar nosaukumu “Muzeju problēmas”. Šajā numurā tur lasāms Aijas Fleijas raksts “Vai atgriežas nesenā pagātne?” par toreizējās kultūras ministres Ramonas Umblijas un Rīgas Domes ieceri tagadējā Latvijas Kara muzeja telpās izveidot “komunālo muzeju”, liekot paņemt Kara muzejam savā pajumtē Latvijas Okupācijas muzeju. Arī tagad vēl joprojām dzirdam ģeniālus plānus muzeju apvienošanas sakarā.
Zemāk – toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja pētnieka Elmāra Zemoviča aicinājums veidot atsevišķu Mūzikas muzeju. Sākotnēji tā šķiet galīgi aplama doma – papildināt vēl vairāk jau tā nabadzībā slīkstošo muzeju skaitu, taču, no otras puses, – mūzikas un literatūras sajūgšana kopā tomēr izskatās visai mākslīga, tieši tāpat kā Rīgas vēstures un fotogrāfijas. Ir ko padomāt. Mulsina tas, ka vēl joprojām neesam spējuši atrast optimālāko pārvaldības modeli vairākām institūcijām.
2018. gada 30. augustā
Vakar svinējām ekspozīcijas “Gāmata Latvijā” divu gadu dzimšanas dienu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Jutos iedvesmota atkal tikties ar kolēģiem, pačalot ar muzejniekiem par muzejiem. Šauras vides priekšrocība, kad tu teju visus klātesošos uztver kā draugus, un, lai arī profesionālajā ziņā katram var palikt savs viedoklis, apzinies faktu, ka visi sēžam pie viena apaļā galda. Šis labais noskaņojums man turpinājās arī šodien, tādēļ piesēdos atkal pie “Muzeju Vēstnešiem”.
1998. gada augusts – nav nekā tāda, ko gribētos pārstāstīt, bet jūtu kaut ko nomierinošu lasot. Rodas iespaids par ārkārtīgi aktīvu, rosīgu dzīvi – Agrita Ozola studē Bātā, Kalifornijas indiāņi viesojas Latvijā. Muzejnieku alga – 60 lati.
1998. gada septembris – muzejnieki aktīvi ceļo un dalās ceļojuma iespaidos.
1998. gada novembris. Sākusies muzeju akreditācija. Jānis Garjāns dalās pārdomās par akreditācijas sākumu, bet Anita Jirgensone viesojas Vašingtonā un ziņo par turienes akreditāciju. Visu muzeju pasauli pārņēmusi dzīvinošā doma par muzeju nepieciešamību sabiedrībai un komunikācijas darba attīstību. Septembrī Latvijā viesojas Tūrs Heijerdāls. Tūrs Heijerdāls! Leģenda.
1999. gada februāris. Anita Jirgensone piesaka diskusiju “Vai un kāpēc muzejam vajadzīga misija?” Šodien tās nepieciešamība vairs nerada šaubas, kaut arī mums labāk patiktu, ja to sauktu vienkārši par mērķi. Misija ir kaitinošs vārds, kas vienlaikus atgādina amerikāņu banālās pasaules glābšanas filmas un arī uzvējo atmiņas par padomju okupāciju ar viņu piecgadēm un komunisma celtniecību.
Muzeju problēmu sadaļā labs Voldemāra Kalpiņa raksts “Braki kā memoriāla kompleksa piemērs”. It kā jau neko tādu nepasaka, bet beidzot varu lasīt kaut ko no šī leģendārā muzejnieka uzskatiem pati. Arī to sajūtu, kas autoram radusies no pirmā “Braku” apmeklējuma, labi pazīstu. Vēl joprojām memoriālajos muzejos var tādu atrast. Muzejnieki laikam līdzīgi poētiski uztver pasauli.
1999. gada marts. Interesanti, ka “Muzeju Vēstnešos” nereti tiek pieminēti tādi muzeji, kādus šodien vairs nedzird, piemēram, Jāņa Zābera dzimtās mājas. Neviļus uzmācas pārdomas par to, kādus memoriālos muzejus esam atstājuši, kādus aizrāvis laika rats? Vai tiešām palikušie ir mūsu mērķtiecīga izvēle? Šķiet, ka vairāk tomēr nejaušība. Interesanti būtu palasīt kādu izvērtējumu.
Trešajā lappusē neliels rakstiņš, kas skar muzeju un pašvaldību attiecības, manuprāt, viena no vismazāk publiski atspoguļotajām tēmām. Šobrīd daudzas pašvaldības ir atklājušas sev muzejus no jauna, bet citās – muzejs joprojām tiek uzskatīts par liekēdi. Komunikācija ir divpusēja.
Ceturtajā lappusē Māras Valteres raksts par Raiņa muzeju Tadenavā. Mēs visi zinām, kas ir Tadenava šodien, bet kāds ir bijis ceļš? Rakstā autore informē, ka radīta jauna koncepcija Tadenavas atjaunotnei, kas uzsver saules klātesamību, ap ko arī šodien savijusies ekspozīcijas koncepcija. Piemin, ka ir ideja atstāt māju tikpat kā tukšu. Neticami, ka mums bija nepieciešami 20 gadi, lai to realizētu. Un neticami, ka jau pirms divdesmit gadiem radusies tik mūsdienīga ideja.
Izlaižu vairākus numurus. Ne jau tādēļ, ka būtu neinteresanti. Skats nogurst, vairs nav atklājuma un pirmreizības sajūtas. 1999. un 2000. gadā daudz muzeju pieredzes stāstu par akreditācijas procesu un sasniegumumiem. Visi pozitīvi. Visi uzsver komisijas labvēlīgo attieksmi, ieguvumus sev un lepnumu par sasniegto. Neveiksmīgā pieredze netiek pieminēta, kaut gan tā, man šķiet, ir tikpat interesanta. 2001. gada februāra numurā varam lasīt par Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja pieredzi, kam ar pirmo reizi neizdevās. Cits nekas gan netiek pateikts.
2001. gada aprīlis. Nodedzis Minhauzena muzejs Duntes vecajā krogā. Uģis Niedre aicina muzejus kā organizācijas un pašus muzejniekus ziedot nama atjaunošanai. Kurš gan cits, ja ne mēs? Jā, tādi mēs latvieši esam! Gandrīz apraudājos. Tomēr pagasts/novads muzeju nenoturēja. Šobrīd tas kā privāta iniciatīva saimnieko Duntes muižā. Mājaslapa automātiski atveras angliski. Arī piedāvājums atbilstošs: Munchausen`s beer festival. Biju tur vienās kāzās. Diez vai vēl kādreiz braukšu. Nesaku, ka viss sanācis slikti, bet ne man.
2001. gadā izdevums atkal kļūst kaitinoši aprakstošs un tikpat kaitinoši pozitīvs. Varam uzzināt, kur kāds aizbraucis mācīties, kur kāda jauna izstāde. Pazudis ir tematiskais dalījums – pieredze, stāsti, vēsture, problēmas. Varbūt arī, protams, nav vajadzīgs.
2001. gada augusts. Muzeja direktors Ivars Zukulis dara zināmu, ka turpmāk Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejam ir jauns nosaukums – Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs.
2001. gada septembris. Ārzemju mākslas muzejā izstāde ar Jozefa Ladas zīmējumiem Jaroslava Hašeka romāna populārajam varonim Šveikam. Žēl, ka neredzēju.
2001. gada novembris. Ar interesi izlasīju Imanta Lancmaņa sākotnējās/pirmreizējās akreditācijas aprakstu Rundālē. Cik dažādi ir muzeji Latvijā! Rundāle ir vieta, kur muzejs ir pakārtots ēkas vajadzībām. Visu to jau it kā zinājām, bet no šīs puses izskatās savādāk. Kas ir Nacionālajā muzeju krājumā – 21. gadsimtā veidota antikvitāšu kolekcija? Kāds ir zinātniskais darbs?
2002. gada janvāris. Ceturtajā lapā A. Neretnieces raksts “Mūžu dzīvo mūžu mācies”. Ar izbrīnu lasu, ka Andreja Pumpura muzejam Lielvārdē jau kopš 1970. gada ir sabiedriskā padome – 19 cilvēki, kas radījis lielu pašvaldības un sabiedrības atbalstu. Interesanti, kā ir tagad?
2018. gada 6. septembris
Skolēniem sākusies skola, bet vecākiem – gatavošanās skolai. Neskatoties uz to, ir atkal brīvs brīdis “Muzeju Vēstnesim”. Šonedēļ Creative Museum mājaslapā tika publicēti pirmie raksti sakarā ar Rakstniecības un mūzikas muzeja atteikšanos no telpām Pils laukumā 2. Daudz domāju par demokrātiju, par pārmaiņām, par mūsu skatījumu uz kultūras mantojumu vispār.
2002. gada februāris. Vairāki aprakstoši raksti par muzejiem, kuru jēga šķiet apšaubāma. Muzejniekiem stāsta par muzejiem to, ko vajadzētu stāstīt apmeklētājiem, kuri pilnīgi noteikti “Muzeju Vēstnesi” nelasa. Otrajā lappusē Gintas Grases problēmraksts “Kas velk, tam uzkrauj?”, kurā analizēts jautājums, kā muzejiem darboties saskaņā ar Muzeju likumu, ja tie nespēj algot nepieciešamo cilvēku skaitu, kas atbilstoši raksta autores viedoklim ir seši cilvēki.
Septītajā lappusē ļoti interesants vēstures zinātņu doktores Ritas Grāveres raksts “Zemgalieši vēsturiskā, antropoloģiskā un bioģenētiskā skatījumā”. Fiziskā antropoloģija ir joma, kas mūsdienu pasaulē aizvien vairāk panīkst, jo grūti savienojama ar mūsdienu pasaules ideoloģiskajiem centieniem. Būtu interesanti uzzināt, vai šāda rakstura pētījumiem šodien vēl vispār pieejams kāds institucionāls atbalsts?
2002. gada marts. Vienīgais lasāmais gabals ir Ilzes Knokas raksts “Kāds muzeoloģijas paradokss”, kas reflektē par izstādes un apmeklētāja komunikāciju un atklāj vēl daudz gudru domu, tiecas risināt jautājumu, kas un kāda ir laba izstāde un kāds ir tās mērķis, un vai iespējams vienlaikus sniegt baudījumu un zināšanas. Tamlīdzīgiem rakstiem, pamatotiem pašu pieredzē, šajā izdevumā vajadzētu būt simts un divsimt reižu vairāk.
Septītajā lappusē Limbažu muzeja direktora Jāņa Ulmja raksts par pašvaldības muzeja problēmām “Sirmi mati un validols zem mēles”. Kliedzošs savā absurdumā un tomēr, kāda jēga šāda raksta publicēšanai šauram lasītājumu lokam, būtībā tikai kolēģiem adresētā izdevumā? Absurds. Protams, tajā pasaulē, kuru esam radījuši un kas dīvainu iemeslu dēļ tiek dēvēta par demokrātiju, muzeja vadītājs, kurš iznestu nesmukumu “lielajā presē” visticamāk tāds vairs nebūtu.
2002. gada maijs. Otrajā lappusē Jura Alkšņa raksts “Šausmas – muzeji grib pelnīt!” Ārkārtīgi emocionāls, krāsains. Gribēju jau rakstīt, ka labi atceros šo skandālu, bet tad sapratu, ka atmiņā paturētais, uz kuru reaģēja arī Creative Museum savā mājaslapā un kurā nelaimīgā kārtā atkal bija iejaukts Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, noticis vismaz desmit gadus vēlāk. Jura Alkšņa kunga raksts ir atbilde uz Gunitas Naglas publikāciju laikrakstā “Diena” 24. aprīlī, kurā autore, kā secināms, nepārzinot muzeju darbību reglamentējošos normatīvos aktus, izteikusi sašutumu par faktu, ka muzeji prasa naudu par “eksponātu izmantošanu un izziņu sagatavošanu”. Tātad mazākais, par ko šeit varam sevi vainot, – par nepietiekamu komunikāciju un sava darba skaidrošanu. Pārējais avīzes saturs atkal jau rakstīts daudz plašākam lasītāju lokam. Gribēju piezīmēt, ka gandrīz katrā “Muzeju Vēstneša” numurā kāds muzejs atskatās uz savu akreditācijas pieredzi. Pieklājīgi, virspusēji, bezjēdzīgi. Sarunas kuluāros noteikti ir daudz interesantākas.
2002. gada jūlijs. Reti esmu ieinteresēta ceļojumu aprakstos, taču šoreiz pavilkos uz Veltas Radiņas rakstu “Ūdenskritumu un ziemeļbriežu zemē”, kas veltīts muzejnieku grupas ceļojumam uz Norvēģiju. Muzeju integrācija sabiedrības dzīvē un ekonomiskajos procesos Norvēģijā šķiet kā “minimālais profesionalitātes standarts”, kas Latvijai pat vēl iztālēm nav saredzams.
Piektajā lappusē Inetas Riepnieces raksts “Tā īpašā gaisotne” par akreditācijas procesu Jāzepa Vītola memoriālajā muzejā “Anniņas”, kas pats par sevi nebūtu nekas sevišķs, bet sēja nemieru ar pieminējumu, ka muzeja ēka 1988. gadā gājusi bojā ugunsgrēkā. Tajā brīdī atcerējos, ka šogad nodega Eduarda Veidenbauma pirtiņa, vēl aizmirsu, kurā gadā nodega viena no ēkām Brīvdabas muzejā, arī augstāk minētais Duntes krogs. Tikko nodega Brazīlijas Nacionālais muzejs Riodeženeiro. Muzeji deg, manuskripsti slīkst. Vai kultūras mantojums Latvijā ir pietiekami pasargāts?
2002. gada novembra numura piektajā lappusē ļoti interesants Madonas muzeja speciālistes Brigitas Balodes raksts “Vienas kolekcijas rosināti projekti”, kurā autore stāsta par Mārcienas pagasta “Lejas Asmu” saimnieka Andreja Rešņa kolekcijas nonākšanu muzeja krājumā, uz kā pamata muzejs izveidojis izstādi “Latvijas vēsture Rešņu dzimtas arhīvā”. Pētot savas dzimtas vēsturi, man jau vairākkārtīgi uzmākusies doma, cik spilgti tajā “lasāmi” dažādi Latvijas vēstures notikumi un, raugi, arī kāds cits to jau pamanījis un pat izveidojis izstādi. Labprāt būtu gribējusi, lai arī manā īpašumā būtu tāds arhīvs kā Andreja Rešņa.
2002. gada decembra numurā nozīmīgākais ir Latvijas Muzeju asociācijas gada sapulces atreferējums par padarīto un skats perspektīvā. 2002. gadā Latvijas Kultūras akadēmiju beidza pirmais akadēmiski izglītoto muzeologu kurss.
Izlaižu vairākus numurus.
2003. gada marts. Mana pirmā darba vieta – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs – svin savus 230, es tur pavadīju laiku līdz 240. Muzeju valsts pārvalde svin savu piecgadi, kas atzīmēta ar “Muzeju Vēstneša” speciālizlaidumu. Rūpīgi dokumentēts arī paveiktais. Muzeju pārvaldes laiki daļēji sakrita arī ar maniem studiju gadiem Latvijas Kultūras akadēmijā un patiesi tos atceros ar tādu kā nojausmu par Muzeju valsts pārvaldi kā “progresīvo centru”.
2003. gada maija numurs. Lasīšanai bezjēdzīgs, vēsturei varbūt arī nozīmīgs.
2003. gada jūnijs. Izdoti jaunie ICOM statūti un profesionālās ētikas kodekss.
2003. gada jūlijs – “Muzeju Vēstneša” 100. numurs. Jāņa Garjāna ievadraksts “Muzeju vēstnesis – vai izmantota iespēja?” Atzīst, ka tās izmantotas tikai daļēji: “Vēstnesis atskatās uz notikušo, taču ļoti reti tiek izmantots kā platforma domu apmaiņai, problēmu risināšanai, muzeju darba teorētiskajiem jautājumiem”.
Turpat pēdējā lapā arī redaktores Ingas Jērumas lielais paldies visiem avīzes veidotājiem.
2003. gada septembris iesākas ar ieskatu Latvijas memoriālo muzeju darbinieku radošajā nometnē Bārdu dzimtas muzejā “Rumbiņi”. Memoriāļi man vienmēr ir likušies vienotākie no muzeju profesionāļiem, gandrīz žēl, ka nav gadījies pabūt nevienā viņu pasākumā. Varbūt tas jāmaina? Varbūt tieši memoriāļi būs muzejnieku profesionālās pašapziņas veidotāji?
Turpmākajās numura lappusēs vairāki raksti par izstādēm un citiem muzeju projektiem, kas, manuprāt, vairāk piederētos citiem plašsaziņas līdzekļiem – lielāku auditoriju aptverošiem žurnāliem un avīzēm.
2003. gada oktobris. Jura Indāna raksts par piedzīvoto un redzēto Skotijas brīvdabas muzejos, bet sestajā lappusē Kristiānas Štrāles teorētisks apskats “Viens no muzeja sabiedrotajiem – teātris”, tendence, kas patiesi iet plašumā un aizvien biežāk redzam starpdisciplinārus projektus.
2003. gada decembra numurs ir pēdējais manā rīcībā esošais, tā nozīmīgākā tēma ir Latvijas Muzeju asociācijas valdes priekšsēdētājas Alīdas Krēsliņas pārskats par asociācijas darbu 2003. gadā. Pie paveiktā atzīmēts: “Muzeju Vēstneša” izdošana, mājas lapas uzturēšana, akcija “Atklāj sev Latvijas muzeju bagātības”.
2018. gada 27. septembris
Kārtējā vējainā un negaisu pilnā diena laukos, īstā, lai pabeigtu šo vasarā tapušo ierakstu. Vai nav nejauši, ka sāku to laikā, kad mēs vēl nezinājām nedz par Rakstniecības un mūzikas muzeja ēku rokādi, nedz Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas likvidāciju, taču lēmumi jau noteikti bija pieņemti. Esam sākuši iezīmēt nākamo desmitgadi.
Attēls: lepetitjournal.com