“Tikko sapratu, ka drīz būs izaugusi jauna skatītāju paaudze, kura nekad nebūs apmeklējusi Jauno Rīgas teātri [JRT] Lāčplēša ielā!” reiz iesaucās viena no manām pasniedzējām teātra zinātnes studijās. Tolaik ritēja tikai kāda otrā JRT sezona Tabakas fabrikā un vēl nezinājām, ka Lāčplēša ielā tas atgriezīsies tikai pēc gandrīz pieciem gadiem, kad, ļoti iespējams, pat daļai teātra jomas topošo profesionāļu nebūs nekādu atmiņu par šo ēku. Šo izteikumu pēkšņi atcerējos, domājot par Latvijas Nacionālo vēstures muzeju (LNVM) un Rīgas pili. Ugunsgrēks pilī notika naktī pirms mana vidusskolas izlaiduma, toruden 1. klasē sāka mācīties bērni, kuri šovasar absolvē vidusskolu. Esmu diezgan droša, ka viņiem Rīgas pils asociējas tikai un vienīgi ar Valsts prezidenta darba vietu, nevis muzeju.
Šķiet, ka LNVM ir viens no pirmajiem muzejiem, kuru esmu apmeklējusi. Visspilgtāk atmiņā no tās reizes palikusi izstāde “Nauda Latvijā”. Arī vēlākajos skolas gados tā man nemainīgi bija galvenā asociācija ar Vēstures muzeju. Šobrīd gan vislabāk atceros, šķiet, pēdējo viesošanos šajā Rīgas pils daļā pirms restaurācijas, kad vidusskolas gados turp tikām aizvesti tematiskā ekskursijā starp 11. un 18. novembri. Lai arī solīts tika stāsts par Latvijas valsts tapšanu un Neatkarības karu, gide tik ļoti aizrāvās ar aizvēstures perioda izklāstu, ka pamattēmu nācās “iespiest” pēdējās 15 minūtēs. To gan sagaidīja tikai skolotājas, kā arī kautrīgākie un uzcītīgākie skolēni (man piemita abas šīs īpašības), kamēr pārējie lauku bērni ceļā no viena ekspozīcijas objekta pie cita pakāpeniski padevās galvaspilsētas veikalu un ātro uzkodu ēstuvju vilinājumam.
Lai arī restaurētā Rīgas pils apmeklētājiem tika atvērta pērnā gada nogalē, to, ka tā brīvi pieejama arī ārpus organizētām ekskursijām un pasākumiem, sapratu tikai agrā pavasarī. Sociālajos medijos biju manījusi regulārus uzsaukumus pieteikties ekskursijām ar gidu vai pat arhitektu, zināju, ka pilī top fotosesijas teātra izrāžu plakātiem un sieviešu žurnāliem, notiek koncerti un latviešu vēsturisko zemju pārstāvju dižošanās, bet to, ka no trešdienas līdz svētdienai tur var iet katrs gribētājs, kaut kā biju palaidusi garām. Arī vēlāk savu apmeklējumu visu laiku pārcēlu un pārcēlu, līdz pienāca maija beigas. Pa to laiku pilī tika atklāta nodarbību telpa bērniem “Izziņas bēniņi”, kas brīvdienās pieejama visiem apmeklētājiem, nevis tikai skolēnu grupām. Tā bija izcila motivācija beidzot saņemties un līdz tai pilij arī tikt.
Pie kases darbiniece pirms biļetes pārdošanas man pārjautāja, vai tiešām zinu, ka šeit vēl nav ekspozīciju. Tā bija sestdiena, kad teorētiski brīvi pieejamiem vajadzētu būt “Izziņas bēniņiem”, tāpēc mans jautājums atkal bija par tiem. Saņēmu apstiprinošu atbildi, ka tie esot atvērti, kā arī ieteikumu ar piekto stāvu tad arī sākt un doties uz leju. Nokļūstot kāpnēs, pamanīju, ka tur esošās norādes drīzāk mudina vispirms nokāpt pagrabā un tad doties uz augšu. Izlēmu tā arī darīt, un tā izrādījās pareiza izvēle, citādi, iespējams, no Rīgas pils pēc vairāk nekā stundas izietu drīzāk nogurusi, nevis priecīga.
Ekspozīciju Rīgas pilī tiešām vēl nav, bet ir iespēja apskatīt restaurētās telpas, kur vitrīnās redzami priekšmeti, kas turpat atrasti arheoloģiskās izpētes un būvdarbu laikā, kā arī stendos iepazīt konkrētās telpas “iepriekšējo dzīvi” jeb to, kas tajā atradies iepriekš. Lai arī viedokļi par Rīgas pils atvēršanu apmeklētājiem pirms ekspozīciju izveides ir dažādi, manuprāt, tas ir atbalstāms lēmums. Pils restaurācija ir milzīgs un patiesi izcils darbs, kas ir pelnījis tikt novērtēts. Mums kā sabiedrībai vajadzētu normalizēt to, ka arī labu arhitektūru var baudīt kā mākslas darbu, šajā gadījumā vēl jo vairāk – tas ir stāsts arī par kultūrvēstures mantojumu. Individuālā apmeklējumā telpas var izstaigāt nesteidzīgi, visapkārt ir ļoti daudz soliņu, uz kuriem piesēst un atpūsties. Pa logiem redzami skaisti skati, kas tā vien liek vilkt no kabatas laukā telefonu un tos fotografēt.
Ekspresizstādes “Toreiz un tagad” stendos redzamās vēsturiskās fotogrāfijas ar, piemēram, muzeju krājuma glabātavām liek saprast, cik kardinālas pārmaiņas ir notikušas. Tas mudināja atcerēties, ka savulaik, lai arī devos uz muzeju Rīgas pilī, tur nokļūstot, šo ēku ar pili īsti vairs nesaistīju. Šobrīd nav šaubu, ka tā ir pils. Aptuveni simt gadu tā ir kalpojusi muzeja vajadzībām, šobrīd tai atkal ir iespēja būt pilij, vismaz līdz brīdim, kad tajā parādīsies ekspozīcijas. To sapratu pēc “Izziņas bēniņu” apskates. Jau biju nokāpusi lejā, kad secināju, ka pašai telpai neesmu pievērsusi gandrīz nekādu uzmanību.
Iespējams, ka pie tā vainojams “Izziņas bēniņu” saturs. Tajos izvietoti septiņi izpētes skapji – katrs par citu Latvijas vēstures periodu. Tie ir gan izzinoši, gan interaktīvi – bērni (un ne tikai) var virināt atvilktnes, grozīt plāksnes, celt priekšmetus ārā no plauktiem, pievienot savu uzvārdu to kartotēkai, klausīties dažādus audioierakstus, pielaikot tērpus un ko tik vēl ne. Ienākot bēniņos, ļoti laipna darbiniece mudina droši visu izmēģināt un pati dodas nedaudz nostāk. Lai arī tā sakritis, ka laikā, kad esmu nodarbību telpā, visi apmeklētāji ir pieaugušie, man šķiet, ka ne tikai ekspozīcija, bet arī darbinieces uzvedība ir izcili piemērota bērnu auditorijai (ceru, ka tā tāda ir arī viņu klātbūtnē). Te nav citviet manītā stingri pievērstā skatiena, kurā jūtama doma: “Lai tik viņš kaut ko nesalauž!” Savukārt paši izziņas skapji ir vienkārši fantastiski – te nav ne miņas no “ka tikai bērns kaut kam nepieskartos”, tieši otrādi – maksimāli daudz kam drīkst pieskarties, aktivitātes skapjos ir ļoti daudzveidīgas un atkārtojas ļoti reti. “Vienveidība” ir šo skapju antonīms. Teiktu, ka te ar bērniem var pavadīt pat veselu dienu, lai gan jāpiebilst, ka vēstures notikumu izpratnei gan noteikti vajadzīgs pieaugušā papildu komentārs. Bet visam pāri ir spēles prieks, kas ātri pielīp arī man. Pētu izziņas skapjus un visu laiku smaidu. Pēcāk darbiniece arī īsi iepazīstina ar Rīgas pils vēsturei veltīto nodarbību telpu, kas tomēr vairāk paredzēta skolēnu grupām, lai arī, piemēram, iepazīšanās ar arheoloģiskajām liecībām varētu būt interesanta arī individuālajiem apmeklētājiem.
Ja būtu sākusi savu restaurētās Rīgas pils iepazīšanas ceļu ar bēniņiem un turpinātu ar “tukšajām” telpām, iespējams, mans vērtējums par to būtu citāds. Pēc tā varbūt gaidītu ko vairāk arī no pārējiem pils stāviem. Bet “Izziņas bēniņi” ļoti iedvesmoja un liek ar lielām cerībām domāt par citām topošajām ekspozīcijām. Pirms kāda laika, kad nodarbību telpa vēl nebija atvērta, manīju kādas apmeklētājas komentāru sociālajos medijos, kas skanēja apmēram tā: “Žēl, ka šīs skaistās telpas drīz pārņems vēsture.” Man gribas ticēt, ka “vēsture” šīs telpas pārņems gana cienījami. Vienīgi noslēgumā nedaudz atkal samulsināja muzeja veikala atrašanās vieta – ja nezinātu, ka tur tādam jābūt, varētu to palaist arī garām, jo veikals nevienā brīdī īsti nav pa ceļam.
Foto: Laura Melne