Kad esmu saņēmusi piedāvājumu uzrakstīt savu viedokli par kādu vēl neapmeklētu kultūras notikumu, parasti cenšos maksimāli izvairīties no jebkādiem publicitātes materiāliem par to. Izlasu anotāciju, lai saprastu, uz ko eju, un viss. Vēlos pirmos iespaidus par to formulēt pati, nevis ietekmēties no preses relīžu krāšņajiem epitetiem un slavinājumiem. Līdzīgi bija arī ar Latvijas Kara muzejā apskatāmo izstādi “Bērna prātā”. Tomēr, dzīvojot zināmā muzejnieku burbulī, dažus atslēgas vārdus un frāzes par to noķēru. “Palīgs vecākiem, kad bērni uzdod jautājumus par karu”, “izstādes veidošanā piesaistīts bērnu psihiatrs”, “ņemtas vērā bērnu uztveres īpatnības”, “drosmīga un emocionāli spēcīga izstāde” – tas viss ļoti iepriecināja. Uz Kara muzeju devos ar milzīgām gaidām. Iespējams, tāpēc piedzīvoju arī nelielu vilšanos.
Pēdējos gados Latvijas muzeji daudz aktīvāk pievērsušies satura radīšanai bērniem, arī ārpus klasiskajām muzejpedagoģiskajām nodarbībām. Tiek veidotas atsevišķas izstādes tieši visjaunākajai auditorijai vai vismaz bērnu stūrīši tajās, muzejos iestudē teātra izrādes un ekspozīcijās meklē veidus, kā uzrunāt arī mazākos apmeklētājus. Lielākoties muzejos ar bērniem runā par dabu vai mākslu, tomēr nevar arī teikt, ka izstāde “Bērna prātā” ir pirmais mēģinājums runāt par smagām vēsturiskām tēmām, kas diemžēl mūsdienās vēsta ne tikai par pagātni, bet arī tagadni. Kā veiksmīgus piemērus šajā ziņā varētu minēt izrādi “Puika ar suni”, kas skatāma Žaņa Lipkes memoriālā, vai Latvijas Okupācijas muzeja ekspozīcijā iekļauto lācīša Mika stāsta līniju.
Izstāde “Bērna prātā” sākas jau Kara muzeja foajē. Ekrānā redzams video, kurā mūsdienu bērni reflektē par to, kas viņiem ir svarīgs. Tas lieliski sasaucas ar turpat blakus redzamo izstādes nosaukumu. Tās apraksts un informācija par radošo komandu atrodas uz sienas šaurajā ejā, kas ved uz izstādes pamattelpu. Lai arī saprotu, ka ļoti nelielā platībā mēģināts izdarīt maksimāli daudz, tas nešķiet pareizs lēmums – kamēr esmu iegrimusi apraksta lasīšanā, izstādi vēlas apmeklēt vēl divi cilvēki. Lai mēs varētu izmainīties, nākas iziet no ejas un uz brīdi palikt pusvārdā.
Izstādes vizuālo koncepciju raksturo pretstati – saulainā bērnība jeb dzeltenos toņos iekrāsotā bērniem paredzētā daļa un melnās šķautnes, kas liecina par kara ielaušanos tajā. Katra no sešām šķautnēm vēsta par vienu bērna vai jaunieša kara pieredzi – deportācijām uz Sibīriju, holokaustu, Salaspils nometni, došanos bēgļu gaitās, draudiem, ko var radīt spēlēšanās ar bīstamiem kara laika priekšmetiem, un seksuālu vardarbību. Šiem stāstiem atbilstošas ir arī aktivitātes bērniem – iespēja izkrāsot loga rūtis, kas sasaucas ar stāstiem par meitenes zīmējumiem, esot izsūtījumā Sibīrijā, aicinājums būt klusam kā pelītei, līdzīgi kā ebreju bērniem nācās slēpties holokausta laikā, iespēja apģērbt salstošos, atsaucoties uz pieredzi Salaspils nometnē, mudinājums neko neaiztikt, zinot, ka bērni tāpat aiztiks, līdzīgi kā ar atrastiem nesprāgušiem lādiņiem mēdza gadīties pēc Otrā pasaules kara, kā arī iespēja uzcelt savu sapņu pili, domājot par došanos bēgļu gaitās.
Man ir grūti objektīvi spriest tieši par bērniem piedāvāto izstādes sadaļu – uz to biju ieradusies vienatnē, arī pārējie apmeklētāji tobrīd bija tikai pieaugušie. Tikai vēlāk, kad beidzot paskatījos arī mediju sižetus par izstādi, līdz galam sapratu, ka krāsošanas aktivitātē nav vajadzīgi nekādi zīmuļi vai flomāsteri, bet tas ir siltumzīmējums, kam vajadzīga tikai silta roka. Domāju, ka bērni to saprastu arī uzreiz, jo automātiski pieliktu klāt roku. Bērnu psihiatra Ņikitas Bezborodova piesaiste man šķiet ļoti veiksmīgs solis, ko ieteiktu apsvērt arī citiem, kas vēlas radīt saturu visjaunākajai auditorijai, īpaši par sarežģītām un sensitīvām tēmām. Lai arī mums katram šķiet, ka kādreiz esam bijuši bērni un labi zinām, kā tas ir, tāpat ikdienā vērojam savus vai citu bērnus, viņu emocionālo un psiholoģisko attīstību vislabāk tomēr pārzina jomas eksperti. Ticu, ka visas aktivitātes, kas iekļautas izstādē, ir patiesi jēgpilnas un atbilstošas.
Vairāk jautājumu man ir par tumšās krāsās iekrāsoto izstādes daļu jeb sešu karu piedzīvojušu bērnu stāstiem. Šķautnes sastāv no ekrāna, kurā, paralēli klausoties bērna vai jaunieša balsī izstāstītu konkrētā cilvēka stāstu, var vērot to ilustrējošu foto, video un animācijas materiālu. Blakus izvietota arī kāda lietiska liecība – zīmējums, Dāvida zvaigzne, rotaļu lācīši, kara laika priekšmetu atliekas, mētelis, kas pasargājis bērnu no nosalšanas. Manuprāt, šī nav izstāde, kurā var ļaut bērniem vienkārši rotaļāties viņiem atvēlētajā teritorijā. Te vispirms tomēr vajadzētu iepazīties ar katru no stāstiem un tad, vecākam vai citam līdzgājējam skaidrojot, izmēģināt bērniem paredzēto sadaļu. Ja pie pirmā stāsta par izsūtījumu man šķita, ka tā tas varētu arī labi strādāt, tālāk jau samulsu. Šķautnes atrodas diezgan augstu – pieaugušam cilvēkam ērtā acu līmenī. Izmantoju iespēju, kad uz brīdi izstādē biju palikusi viena, un pamēģināju paiet no tām tālāk, pietupties un pieliekties, lai vismaz aptuveni nojaustu, kā šo vitrīnu un ekrānu redz bērns. Pārliecinājos, ka tas noteikti nav bērnam ērts augstums.
Ja pieņemsim, ka tomēr šī ekspozīcijas sadaļa ir domāta tikai pieaugušajiem, tad vēl lielāku neizpratni rada teksts un balss, kādā šie bērnu pieredzes stāsti tiek izstāstīti. Tos ierunājuši bērni un jaunieši, tomēr tie neizklausās dzīvi. Īpaši, ja salīdzina ar īstajām mūsdienu bērnu atbildēm, kas dzirdamas video pie ieejas. Teksti rakstīti it kā no bērna skatpunkta, tomēr skaidrs, ka tos rakstījis pieaudzis cilvēks. Man pret to nebūtu pretenziju, ja vien tas neizskanētu bērna balsī, kas rada zināmu disonansi. Jā, varam runāt, ka kara laiks bērniem liek ātrāk pieaugt un izklausīties pieaugušiem, tomēr man šķiet, ka šis nav tas gadījums. Turklāt daļa stāstu ir klausāmi pie auss liekamos skaļruņos, savukārt otra daļa izskan skaļi. Diemžēl tieši tie stāsti, kuri jāklausās skaļi, atrodas netālu no bērnu aktivitātes “Tikai neaiztiec!”, kurā vēl jo skaļāk skan liega fona mūzika. Kā apzinīgs pieaugušais, protams, tur neko neaiztiku, varbūt tas mūziku arī būtu kaut kā ietekmējis, bet tā tur bez apstājas skanēja visu laiku, ļoti traucējot koncentrēties diviem no stāstiem.
Kopumā izstādi vērtēju kā vērtīgu ierosmi tālākām sarunām ģimenēs, gan domājot par aktuālo situāciju pasaulē, gan atceroties arī savas dzimtas pieredzi, ko mūsdienu vecāki, iespējams, dzirdējuši no saviem vecvecākiem. Tāpat to noteikti var apmeklēt arī cilvēki bez bērniem – izstāde ir arī gana cienījams pieteikums mikrovēstures jomā, lai arī reducēta uz atsevišķu bērnu stāstiem, nevis mēģina parādīt daudzveidīgāku kopainu, kas attiecīgajā koncepcijā varbūt nav nepieciešams. Mana pieminētā vilšanās drīzāk bija pašas, izstādes terminoloģijā runājot, pirms tam uzceltā pārāk grandiozā “sapņu pils”, cerot uz kaut ko neredzētu un inovatīvu. Bet tā jau laikam mana personīgā problēma.
Titulbilde: Valters Lācis. Latvijas Kara muzejs