Piekrītu teicienam, ka bijušo muzejnieku nav, un, lai arī jau divus gadus nestrādāju muzejā, tomēr tīši vai nejauši regulāri atrodu veidus, kā savu profesionālo dzīvi sasaistīt ar muzeju nozari, nemaz nerunājot par to, ka izstāžu un ekspozīciju apmeklēšana ir ierasta manu brīvdienu vai atvaļinājumu sastāvdaļa. Šo 2023. gada summu rakstu lielākoties no muzeja apmeklētājas skatpunkta, gana subjektīvi izceļot to, kas visspilgtāk palicis atmiņā.
Latgales muzeji
Ikdienā strādāju latgaliešu kultūras ziņu portālā lakuga.lv, kur no 2022. gada vasaras veidoju arī rubriku “Latgolys muzeju kruojumu duorgumi” (“Latgales muzeju krājumu dārgumi”). Katru mēnesi kopā ar kolēģi, kura ir fotogrāfe un veido arī sociālo mediju saturu, dodamies uz kādu no Latgales kultūrvēsturiskā novada muzejiem, kuru darbinieki mūs iepazīstina ar trīs pašu izvēlētām vērtībām no sava krājuma. 2023. gadā bijām Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā, Krāslavas novada muzejā, Varakļānu novada muzejā, Antona Rupaiņa muzejā, Viļakas muzejā, Rēzeknes Zaļajā sinagogā, Andrupenes lauku sētā, Maltas vēstures muzejā, Rotko muzejā, Naujenes novadpētniecības muzejā un Viļānu novadpētniecības muzejā. Kad pirms diviem gadiem sāku plānot šo rubriku, vēlējos Latgales muzejus apskatīt kritiskāk, iespējams, pievērst lielāku uzmanību to trūkumiem un jautāt par sadarbību ar pašvaldību, kā pakļautībā atrodas praktiski visi muzeji. Tomēr drīz sapratu, ka jāsāk ar ko pavisam citu – muzeju stipro pušu izcelšanu, parādot to vērtību un nozīmību attiecīgajā pilsētā vai novadā. Īpaši mazajos muzejos – tur nereti strādā tikai divi darbinieki, kuri ne tikai veic savas pamatfunkcijas (vada muzeju un pārrauga tā krājumu), bet dara arī visu pārējo, sākot no muzejpedagoģisko nodarbību vadīšanas līdz praktiskām saimnieciskām lietām. Turklāt dara to par ļoti zemu atalgojumu, tāpēc negribas nevienam pārmest, piemēram, par muzeja nepietiekamu komunikāciju sociālajos medijos, jo esam dzirdējušas ļoti dažādus stāstus gan par to, ka sabiedrisko attiecību speciālists ir pirmais amats, kas muzejā ticis “noīsināts”, gan par to, ka atbildību par muzeju sociālajiem tīkliem brīvprātīgi uzņēmušies to darbinieku ģimenes locekļi.
Tomēr dominējošās emocijas katrā no braucieniem uz Latgales muzejiem man ir prieks. Katrā muzejā atrodu ko pārsteidzošu un iepriecinošu, visur notiek nemitīga attīstība, domājot par jauniem ekspozīcijas papildinājumiem, atklāto krājumu izveidi vai nopietniem priekšmetu restaurācijas darbiem.
Ja jāizceļ kāds konkrēts 2023. gada notikums muzeju nozarē Latgalē, tad, manuprāt, tā noteikti ir Daugavpils Marka Rotko mākslas centra desmit gadu jubileja un pārtapšana par akreditētu Rotko muzeju, pēc kuras ir paplašināts tā krājuma departaments, tiek plānots arī vairāk pievērsties pētniecībai. Jubilejā muzejs arī saņēmis nozīmīgu dāvinājumu no Rotko ģimenes un var lepoties ar diviem Marka Rotko oriģināldarbiem. Nedaudz žēl, ka varbūt skaļāk tolaik vēl Rotko centra vārds izskanēja 2023. gada sākumā ar bēdīgi slaveno Sandera Raudsepa mākslas darbu izņemšanu no izstādes. Man nejauši sanāca apmeklēt šo izstādi tās pēdējā dienā, kad konkrētie darbi bija atgriezušies savā sākotnējā vietā, un bija grūti saprast, kāpēc kopējā izstādes kontekstā par “upuriem” tika izraudzīti tieši tie (piebildīšu, ka Raudsepa izstādi “Nāvīga vēlme nonākt pēcnāvē” uzskatu par vienu no spēcīgākajām pērn piedzīvotajām vizuālās mākslas pieredzēm). Jāpiekrīt muzeja direktora Māra Čačkas pavasarī intervijā lakuga.lv teiktajam, ka šis gadījums ir “izkustinājis ūdeņus” un devis iemeslu sabiedrībai sākt sarunu par laikmetīgo mākslu. To pērn Latgalē varēja just arī reģionālā līmenī. Jācer, ka tas neaprobežosies ar runāšanu vien.
Muzeji ārpus Latgales
Šogad plānojam turpināt rakstu sēriju par Latgales krājuma dārgumiem, tos meklējot arī nacionāla mēroga muzejos. Domājot par šo ideju, kolēģe nesen pajautāja, vai man vēl nav apnikuši muzeji. Teicu, ka nekad un nemūžam. Aizbraucot uz kādu citu pilsētu, parasti cenšos aiziet arī uz vietējo muzeju, tāpat mēģinu nepalaist garām nozīmīgākās izstādes Rīgā. Tur, protams, nekoncentrējos uz Latgales un latgaliskā meklēšanu, ja vien tas nav mans darba uzdevums. Tomēr reizēm šķiet, ka Latgales tematika mani vajā, piemēram, pērnā gada februārī devos apskatīt Kārļa Padega, Romana Sutas un Sigismunda Vidberga grafikas darbu izstādi Liepājas muzejā. Un kas mani tur sagaidīja? Sutas zīmētā feļetona ilustrācija, kurā redzams leģendārais Latgales garīdznieks, politiķis un sabiedriskais darbinieks Francis Trasuns! 2023. gadā sanāca paviesoties arī citos Kurzemes muzejos Rojā un Talsos. Jāpiebilst, ka šis atvaļinājums man dāvāja arī brīnišķīgu stāstu, ar kuru regulāri turpinu dalīties, tiekoties ar draugiem. Mani nepamanīja un vienu ieslēdza tumšā muzejā! Nevēlos nevienam radīt nepatikšanas, jo viss beidzās labi un to uztvēru ar smaidu, tāpēc neminēšu konkrētu vietu un muzeju, bet nu varu jokot, ka viens muzeja apmeklējums var radīt lielāku filmas scenārija potenciālu nekā vairāki tajā nostrādāti gadi.
Mana apmešanās vieta Kurzemē bija Kolka, kur ļoti varēja just to, ka 2023. gads aizritēja lībiešu mantojuma zīmē. Zaļi-balti-zilais karogs plīvoja Lībiešu krasta skatu torņu virsotnēs, pie pašvaldībām un bija atrodams pat vietējās degvielas uzpildes stacijas reklāmas plakātā. Lībiešu valoda bija lasāma dažādās norādēs, tostarp pat vārdā “paldies” uz atkritumu urnas Kolkasragā. Ļoti simpātiska man šķiet mūsdienīgā Kolkas Lībiešu saieta nama ekspozīcija, kas reizē ir gana lakoniska un gaumīga, bet reizē – ļoti ietilpīga, turklāt iepazīstama gan latviski, gan lībiski, gan ventiņiski. Veids, kā lībieši komunicē par savu valodu, kultūru un tās vērtībām, rada ļoti patīkamu iespaidu.
Savukārt viens no, manuprāt, nozīmīgākajiem Latvijas muzeju nozares notikumiem 2023. gadā ir jāmeklē Vidzemē – tā ir Valmieras muzeja jaunā ekspozīcija. Šis ir gadījums, kad veiksmīgs ir gan saturs (atzinīgus vārdus dzird arī no zinošākajiem vēsturniekiem), gan forma (interesanti ir gan bērniem, gan pieaugušajiem). Patiess prieks par to!
No 2023. gadā muzejos redzētajām izstādēm visspilgtāko iespaidu man radīja vasarā Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā apskatāmā “Kā es jūtos pēdējā laikā”. Tā uzrunāja ļoti personiski. Par to, ka māksla palīdz dzīvot, nekad neesmu šaubījusies; dažādos smagākos dzīves posmos esmu glābusies teātros, izstādēs, literatūrā utt. Abās reizēs, kad apmeklēju šo izstādi, par savu mentālo veselību nesūdzējos, tomēr tāpat šķita, ka tajā piedzīvoju gluži vai dziedējošu efektu. Runāt par garīgo veselību, noņemt stigmu ir ļoti svarīgi, taču te tas tika darīts spēcīgā mākslas valodā, kas dod neizsakāmi lielu pievienoto vērtību.
Otra spilgta izstāžu pieredze bija “Vainagošanās” Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Jāatzīst, ka arheoloģija un etnogrāfija nav manai sirdij vistuvākās jomas, tomēr šī izstāde ļoti aizrāva tieši ar vēsturiskā un laikmetīgā veiksmīgo apvienojumu. Mākslas akadēmijas studentu brīnišķīgie vainagi un piecu dažādu paaudžu dzejnieku interpretācijas par šo tēmu ļoti patīkami pārsteidza. Ceru, ka šāds tilts starp pagātni un mūsdienām kļūs par aizvien biežāk sastopamu parādību Latvijas muzejos.
Vēl vēlētos izcelt Linarda Tauna simtgadei veltīto izstādi “Linards Tauns – mūžīgais mākonis”, kas bija apskatāma Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) izstāžu zālē Muzeju krātuvē. Gan šī, gan jau iepriekš redzētās RMM Pulka ielā veidotās izstādes (piemēram, par Strādnieku teātri vai Latvijas himnu) ir likušas neaizmirst par šo kultūrvietu, lai arī tā atrodas otrā Rīgas galā, salīdzinot ar manu dzīvesvietu. Nezinu, cik aktīvi Muzeju krātuves izstāžu zāli apmeklē cilvēki no malas, tomēr ļoti gribētos, lai tās kvalitatīvajām izstādēm tiktu pievērsta vēl plašāka vērība.
Līdz ar katru jaunu lielo izstādi cenšos apmeklēt arī Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM). Pērnā gada nogalē biju arī uz Jāzepam Grosvaldam veltīto izstādi “Esmu tagad noņēmies dzīvot mākslai”. Profesora Aivara Strangas, kuru varu saukt par vienu no saviem nozīmīgākajiem skolotājiem, lekcijas man ir devušas gan interesi, gan salīdzinoši plašas zināšanas par Grosvalda daiļradi, tāpēc bija prieks pieredzēt tik plašu mākslinieka darbu retrospekciju. Brīžiem gan sāka šķist, ka nedaudz pārāk plašu… Varbūt esmu laikmeta tendenču upuris un nespēju ilgstoši koncentrēties kam vienam, tomēr šī nav pirmā reize, kad LNMM izstādēs piedzīvoju pārsātinājuma izjūtu. Visspilgtākais piemērs bija šovasar izstādē “Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023”. Ļoti atbalstu ideju, tajā bija brīnišķīgi mākslas darbi, bet ļoti, ļoti noguru, cenšoties visā iedziļināties, nevis tikai virspusēji izskriet cauri. Jā, varbūt tā nebija izstāde, kas paredzēta vienai apmeklējuma reizei, ticu, ka bija svarīgi iekļaut pēc iespējas vairāk sieviešu mākslinieču, bet neesmu arī droša, vai vienmēr ir jāizmanto katrs LNMM izstāžu zāles kvadrātcentimetrs. Tādā ziņā veiksmīga šķita 7. Rīgas Starptautiskā tekstilmākslas un šķiedras mākslas triennāle “Quo vadis?”, kas ne tikai ar savu vēstījumu precīzi trāpīja laikā un telpā, bet arī skatītājam ļāva ievilkt elpu ceļā starp Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju un Rīgas Biržu. Apvienotā biļete un norādes Vecrīgā, kuras nav iespējams palaist garām, iespējams, daudziem atgādināja, cik spēcīgs medijs var būt tekstilmāksla. LNMM mani pērn visvairāk patīkami pārsteidza Rūsiņa Rozītes izstāde – jāatzīst, ka neko daudz pirms tam par šo mākslinieku nezināju un tas bija brīnišķīgs atklājums. Būtiskas pārdomas arī par kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumiem radīja Kristapa Epnera darbs “Maslova”, kas bija nominēts “Purvīša balvai 2023”. Lai arī iepriekš to biju redzējusi jau “Survival Kit”, kur tas bija apskatāms pirmoreiz, LNMM to sev atklāju kā no jauna. Turklāt man bija iespēja intervēt mākslinieku žurnālam “A12”, un šī ļoti vērtīgā saruna lika gan paskatīties uz Latgali nedaudz no malas, gan pārdomāt vecticībnieku vietu reģiona kultūras mantojuma kontekstā.
Bibliotēkas
2023. gads manā dzīvē ir īpašs ar komiksa bērniem latgaliski “Sunāns breiveibā”, kam esmu teksta autore, iznākšanu. Tas deva iespēju viesoties arī vairākās bibliotēkās – Preiļos, Rogovkā, Daugavpilī, Valmierā un Rožupē. Dažās no tām sanāca papildus arī apskatīt interesantas izstādes, piemēram, Preiļu Galvenajā bibliotēkā tobrīd bija apskatāma oriģināla kultūrvēsturniekam Pēterim Zeilem veltīta ceļojoša interaktīvā ekspozīcija “Pēteris Zeile. Domu un atmiņu makšķernieks”. Tās pamatauditorija bija bērni un jaunieši, piedāvājot viņiem dažādas radošas aktivitātes. Arī man personīgi 2023. gads ir nācis ar atziņu, ka ļoti patīk rakstīt tieši bērniem un jauniešiem un šķiet svarīgi, lai viņiem būtu pieejams kvalitatīvs kultūras piedāvājums. Ļoti priecājos, ka visas bibliotēkas, kuras apmeklēju, tiekoties ar skolēniem un bērnudārzniekiem, ne tikai organizē šai auditorijai pasākumus, bet, šķiet, arī ikdienā daudz domā par to, lai jaunākā paaudze tur vienmēr justos ērti un gaidīti. Domāju, ka Latvijas muzejiem arī būtu vērts par to vairāk domāt – ir daudzi pozitīvi piemēri, tomēr daudzviet piedāvājums bērniem joprojām nozīmē tikai muzejpedagoģiskās programmas, ar ko nepietiek. Mans sapnis un vēlējums būtu, lai arī muzeji kļūtu par vietām, kur skolēni var pavadīt brīvo laiku pēc stundām, atrodot tur sev kādu saistošu nodarbi. Lai muzejs nebūtu vieta, kur tevi visu laiku novēro ar skarbu skatienu, tāpēc nejūties brīvi. Lai muzeja apmeklējums nebūtu kaut kas īpašs un ekskluzīvs, bet patīkama ikdienas sastāvdaļa.
Himzels
“Sunāna breiveibā” negaidītie panākumi devuši man iespēju strādāt pie nākamās grāmatas, šoreiz jauniešu auditorijai. Creative Museum paspārnē top komikss, kura viens no galvenajiem varoņiem ir Nikolauss fon Himzels. Šobrīd, kad rakstu šīs rindas, manī noskatās Himzela portrets no viņam veltītā rakstu krājuma vāka. Kopš aizvadītā gada vasaras beigām Himzels patiesi ir viens no nozīmīgākajiem vīriešiem manā dzīvē – esmu izlasījusi viņa ceļojumu dienasgrāmatu tulkojumu, iepazinusies arī ar to oriģināliem Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, lasījusi pētījumus, apmeklējusi Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, kā arī konferenci un izstādi “Himzela detektīvs” Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejā. Mēģināt grāmatā iedzīvināt reālu personību ir sarežģīts uzdevums, tomēr ļāvis man uzzināt daudz jauna. Šogad turpināsim strādāt un tuvināt komiksu taustāma izdevuma formai.
Pozitīvi izaicinājumi un nemitīga zinātkāre ir mans personīgais dzinulis jebkurā darbā. Ceru to saglabāt arī 2024. gadā!
Titulbilde: Katrīnas Ģelzes ilustrācija komiksam "Himzels bērniem" (tekstu autores Marta Leimane un Laura Melne)