2022. gada beigās man radās ideja latgaliešu kultūras ziņu portālam lakuga.lv nointervēt fotovēsturnieku, fotogrāfu un vienu no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem – Pēteri Korsaku. Iemeslu tam netrūka. Pirmkārt, tuvojās Pētera Korsaka 85 gadu jubileja. Otrkārt, pa Latgales muzejiem un kultūrvietām ceļojumu bija sākusi viņa fotoizstāde “Latgales baltajos lielceļos sastaptie”. Treškārt un laikam arī galvenokārt – man šķita, ka, iespējams, mēs Latgalē pārāk maz publiski novērtējam to, cik milzīgu un unikālu darbu bija paveikuši Igors Pličs un Pēteris Korsaks, 2021. gada nogalē izdodot grāmatu “Latgales fotogrāfi laika ritumā 19.-21. gadsimtā”.
Korsaka kungs ar lielu prieku atsaucās intervijai, kuru portālā publicējām tieši dienu pirms viņa jubilejas decembra vidū.[1] Nespēju iedomāties tai labāku virsrakstu kā “Fotogrāfijai veltīts mūžs”, un arī šobrīd šķiet, ka tas ir precīzākais ievērojamā fotovēsturnieka raksturojums. Šī bija viena no sarunām, kurā es uzdevu maz jautājumu, ar tiem tikai ievirzot sarunu un ļaujot intervējamajam stāstīt to, ko viņš pats visvairāk vēlējās. Galvenie temati bija bērnība Latgalē, pievēršanās fotogrāfijas vēstures pētniecībai un Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveide.
Pēteris Korsaks nāca no Rēzeknes novada Maltas puses, līdz mūža galam regulāri tur viesojās, sadarbojās ar vietējiem kultūras darbiniekiem, lepojās ne tikai ar Triju Zvaigžņu ordeni, bet arī Maltas pagasta Goda pilsoņa titulu. Korsaka bērnība bija smaga, ģimene cietusi no padomju okupācijas laika represijām. Taču tieši bērnībā Latgalē viņš jau ticis pie savas pirmās fotokameras, ko atdāvinājusi mātes māsa, kas bijusi gana turīga. Jau vēlāk Korsaks izpētījis, ka tā ir 19. gadsimta beigu franču kamera, to bija saglabājis kā dzimtas relikviju, kādu laika tā bijusi apskatāma arī Fotogrāfijas muzejā. Vēlāk, zēna gados, fotografēšana Pēterim un apkārt dzīvojošajiem draugiem bijusi iecienīts brīvā laika pavadīšanas veids. Kad krustmāte uzdāvinājusi fotokameru “Smena”, viņš sācis ar to aizrauties jau nopietnāk. Pārcēlies uz Rīgu, Pēteris Korsaks sāka apmeklēt lekcijas par fotogrāfiju, ko vadījis Gunārs Binde un citi profesionāļi, vēlāk sācis rakstīt un fotografēt Rīgas rajona avīzei.
Pievēršanos fotogrāfijas vēstures pētniecībai Korsaks sauca par zināmu nejaušību. Uz fotoklubu “Gamma”, kurā bijis mākslinieciskais vadītājs, viņš bija paaicinājis draugu no Liepājas, kurš kolekcionējis vēsturiskās fotokameras. Interese par šo kolekciju bijusi liela, Pēteris sapratis, ka tādu vajadzētu izveidot arī Rīgā, un sācis ar to nodarboties. Paralēli pamatdarbam viņš tolaik piestrādājis arī Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā (RVKM) – par godu tā 200 gadu jubilejai 1973. gadā tapa jauna ekspozīcija, kam Korsaks taisījis fotogrāfijas. Tā iepazinies ar muzeja darbiniekiem un tā direktorei Līvijai Blūmfeldei pajautājis – vai būtu iespējams muzejā sarīkot izstādi, kas veltīta fotogrāfijas vēsturei? Blūmfelde piekritusi un viņam ierādīta darba vieta, bet Korsaks drīz sapratis, ka priekšmetus savākt būtu salīdzinoši vienkārši, bet praktiski nav materiālu par pašiem fotogrāfiem. Tā sācies arī viņa kā pētnieka darbs, kura pirmie augļi bija izstādes “Fotogrāfijas attīstība Rīgā no 19. gadsimta 2. puses līdz 1940. gadam” atklāšana 1976. gadā.
1980. gadā Pēteris Korsaks sācis strādāt Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Tur nozīmīgs viņa devums bijusi izstādes “Cilvēks, darbs, vide 20. gadsimta 1. pusē” izveide, kas veltīta Latvijas lauku fotogrāfiem. Korsaka kungs daudz stāstīja arī par cenzūras ietekmi uz viņa izstādēm, kas pārsvarā vēstīja par 20. gadsimta sākumu un starpkaru periodu. To, ko, viņaprāt, tobrīd teorētiski varēja aizliegt, nereti atstāja, bet lika izņemt fotogrāfijas, kas pirms tam absolūti nešķita “bīstamas”. Anekdotiskākais gadījums – cenzoru komisija jautājusi, vai bildē nav kāds aizsargs. Korsaks atbildējis – droši vien, ka ir, tikai ne aizsargu formā!
“Pēc manas pirmās izstādes muzejnieki ar citādām acīm bija sākuši uz to skatīties – ka fotogrāfijām ir liela pašvērtība un dokumentalitāte,” stāstīja Pēteris. RVKM bija nodibināta Fotovēstures nodaļa un gaisā virmoja ideja par Fotogrāfijas muzeja izveidi. Tas tika atklāts 1992. gadā, bet darbu pie muzeja ekspozīcijas izveides Pēteris Korsaks sācis jau 1990. gadā, kad viņu uzrunājusi toreizējā RVKM direktore Klāra Radziņa. “Viņa man teica – ja jau tu šo esi “ievārījis”, vai arī iesi muzejā strādāt?” atcerējās Pēteris. Viņš piekritis strādāt pie ekspozīcijas izveides, jo sapratis, ka neviena cita jau tik zinoša par Latvijas fotogrāfijas pirmsākumiem neesot. Korsaks stāstīja, kā apbraukājuši reģionu muzejus, lai iegūtu deponējumus, tāpat daudz ko viņš pats deponējis no savas privātkolekcijas. Kopš intervijas dienas labi zinu arī atšķirību starp dagerotipiem, ambrotipiem un ferotipiem, ko viņš tik aizrautīgi skaidroja.
Viens no Pētera Korsaka nozīmīgākajiem darbiem bija arī pasaulē mazākā fotoaparāta “Minox” izgudrotāja Valtera Capa celšana godā. 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā viņa personība bija pilnīgi aizmirsta, lai arī pats Caps vēl bija dzīvs. Korsaks bija iecerējis pabeigt arī grāmatu par Valteru Capu, kas jau sen bija iesākta, taču “aizrāvies ar citām”. Sarunas noslēgumā novēlēju, lai lasītājiem drīz izdodas tikt arī pie šīs, bet viņš pasmaidīja, ka vispirms jāpabeidz “vēl viena otra grāmata”, piemēram, par profesionālās fotogrāfijas aizsācēju Latvijā Mārtiņu Bucleru. Grāmatu rakstīšanai Korsaks bija pievērsies, sākot no 2008. gada, kad aizgāja pensijā. Šajā laikā tapa pētījumi par latviešu fotogrāfiem – kara lieciniekiem, slaveno gaišreģi Eiženu Finku kā fotogrāfu, kā arī jau minētais monumentālais kopdarbs ar Igoru Pliču par Latgales fotogrāfiem.
Diktofonā ierakstītās sarunas daļas noslēgumā pajautāju par kādu mazāk zināmu Pētera Korsaka darbības jomu – kino. Biju ievērojusi viņu nelielā epizodē Aivara Freimaņa filmā “Dzīvīte” kā fotogrāfu. Pēteris pasmaidīja, ka esot kādās sešās filmās – lielākoties kā fotogrāfs, bet “bija viena tāda filma “Anna” (Aloiza Brenča 1996. gadā uzņemtā filma – L.M.), kurā man vācu valodā vajadzēja kliegt uz [Lilitu] Ozoliņu un [Viju] Artmani”. Pie filmēšanās viņš esot ticis, jo savulaik uzrakstījis uz Rīgas kinostudiju vēstuli, ka visi filmās izmanto vēsturiskās fotogrāfijas, bet netaisot dokumentālās filmas par fotogrāfijas vēsturi. Tā sākusies sadarbība ar Aivaru Freimani – vispirms kopā strādājot pie dokumentālajām filmām par fotogrāfiju, vēlāk arī “Dzīvītē”.
Vēlāk nedaudz parunājām par dzīvi, muzejiem un vēsturi. Kad jau pogāju ciet vējjaku, lai tūlīt dotos prom no kafejnīcas, kurā tikāmies, pamanīju, ka Pēteris paņēmis savu viedtālruni un mani fotografē. Mulsi pasmaidīju un nodomāju: “Īsts fotogrāfs, kam svarīgi visu piefiksēt!” Pagāja vismaz mēnesis, kad kādā vakarā teātra izrādes starpbrīdī paņēmu telefonu un ieraudzīju, ka ir neatbildēts zvans no Pētera Korsaka. Sabijos – varbūt tikai tagad izlasījis manu rakstu un atradis tur kādas kļūdas. Uzreiz atzvanīju un atskanēja laipna Pētera balss. Viņš teica, ka esot uztaisījis jaunākās bildes, arī manu foto no kafejnīcas. Lūdza nosaukt savu adresi – atsūtīšot pa pastu divus eksemplārus – vienu esot parakstījis, otra jāparaksta man un jāaizsūta atpakaļ. Neuzskatu sevi par īpaši fotogēnisku personu, turklāt bilde tika uzņemta negaidot, tāpēc jau atkal nedaudz bažījos, kas tur būs sanācis. Bet šādos apstākļos fotogrāfija, protams, bija lieliska, meistars paliek meistars. Un tikpat vērtīgs šķita Pētera vēlējums tās otrā pusē. Ar milzīgu atbildību rakstīju savējo.
Zinot, ka fotovēsturnieka dzīves vieta bija Saulkrastu novada Sējā, vispirms biju plānojusi, ka viņa cienījamo gadu dēļ droši vien būs jādomā, kā turp nokļūt. Taču viņš pats, šķiet, uzreiz, uzzinot, ka man ir tāda iespēja, piedāvāja uz interviju tikties Rīgā, noteica konkrētu dienu un laiku. Domāju, ka noteikti pieskaņojis kādam citam notikumam galvaspilsētā. Kad kopā pagājām gabaliņu pa Tērbatas ielu līdz vietai, kur Pēteris bija novietojis mašīnu, uzzināju, ka viņš manis dēļ uz Rīgu atbraucis speciāli. Sajutos neērti un sāku gandrīz vai atvainoties, ka negribot esmu likusi tā pūlēties. “Kai ta es sovus latgalīšus apbīžuošu!” (“Kā gan es saviem latgaliešiem darīšu pāri!” – latgaliski) viņš enerģiski paziņoja. To, cik ļoti Pēteris Korsaks mīlēja Latgali, varēja just visu mūsu komunikācijas laiku. Un ne tikai Latgali – arī savu pēdējo dzīves vietu Sēju un visu Latviju. Viņš toreiz stāstīja par Sējas dižozolu, kas kandidēja uz Eiropas gada koka Latvijā titulu. Esot par to uzrakstījis laikrakstam “Latvietis Amerikā”, kura speciālkorespondents Korsaks bija līdz pašai mūža izskaņai. Viņa pēdējā publikācija bija dažas dienas pirms aiziešanas mūžībā – atskats uz Jāņa Gleizda balvas fotogrāfijā noslēguma pasākumu Latgales vēstniecībā “Gors” 10. maijā, kuru Pēteris Korsaks vēl paguva apmeklēt.
Skatoties fotogaleriju no Gleizda balvas, pievērsu uzmanību Pēterim Korsakam un nopriecājos, ka viņš vēl pie labas veselības un mērojis garo ceļu uz Rēzekni. Kopš mūsu sarunas, vērojot dažādus foto un video atskatus no nozīmīgiem kultūras notikumiem, tā jau biju ieradusi. Viņš bija regulārs ievērojamu pasākumu apmeklētājs. Negribu izlikties par lielu Pētera Korsaka personības pazinēju, lai arī klātienē ar viņu sarunājusies biju tikai vienu reizi, tomēr man bija radies spēcīgs priekšstats, ka atšķirībā no daudziem citiem, Pēteris uz pasākumiem devās nevis lai “sevi parādītu un citus apskatītu”, bet tāpēc, ka viņu patiesi interesēja tas, kas notiek Latvijā un tās kultūras dzīvē. Par to viņam bija plašas zināšanas, un viņš mums atstājis bagātīgu mantojumu.
Foto no Pētera Korsaka personiskā arhīva