Par vārda “prokrastinācija” eksistenci pirmoreiz uzzināju aptuveni 15 gadu vecumā. Biju pievienojusies jauniešu, kuri interesējas par rakstniecību, Skype tērzētavai. Tur noskaidroju, ka literāti ne tikai raksta, kā man bija šķitis līdz tam, bet arī prokrastinē. Kā apzinīga būtne nespēju šo procesu izprast. Ja jāraksta, tad jāraksta, ko tur atliksi. Vēl trakākas lietas atklāju, sākot studēt. Izrādījās, ka liela daļa cilvēku tā vietā, lai rakstītu gala darbus, ir spējīgi iztīrīt māju, izgludināt visu veļu vai pat pārlīmēt tapetes kādā no istabām. Secināju, ka uz mani šāda veida prokrastinācija neattiecas – es varētu uzrakstīt jebko, lai tikai man nevajadzētu slaucīt putekļus. Tāpēc fakts, ka Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja (LNRMM) pastāvīgā ekspozīcija ir veltīta prokrastinācijai un radīšanai, mani reizē vilināja un biedēja. Varbūt es no tās iziešu ar nostiprinātu pārliecību, ka nevaru kļūt par literāti, jo nemāku prokrastinēt?
Paldies dzejniekam Mārim Salējam, kurš nomierināja uzreiz pēc tam, kad biju kasē atrādījusi savu internetā nopirkto biļeti un tikusi pie bukleta ar neskaitāmām piktogrammām, kam pēcāk vajadzētu palīdzēt izprast ekspozīcijā notiekošo (pirmajā acumirklī gan, skatoties uz to, jutos kā autoskolas kursants, pirmajā nodarbībā ieraugot visas ceļazīmes, kas būs jāiegaumē). Salējs pēkšņi ierunājās kādā no pretī kasei esošajiem ekrāniem un paziņoja, ka, rakstot dzeju, neprokrastinē. Ja grib raksta, ja negrib – neraksta. Bet citos darbos gan prokrastinēt sanākot. Fūū… Nopūtos, ka gan jau viss būs labi, un devos tālāk.
Ēkas pagrabstāvā atrodas ekspozīcijas prologs jeb bērnu zona. Darbiniece, kura pārbaudīja manu biļeti, uzreiz ieteica, lai to noteikti neizlaižu. Pagrabs mani sagaidīja ar iedvesmojošu prologa aprakstu, ka radīšana ir prieks, dauzīšanās un nebaidīšanās kļūdīties. Šo garu iemieso arī visa bērnu zona – te ir iespējas izpausties tiem, kas vēlas izmēģināt dažādas radošās profesijas. Bet īpašs aizkustinājums pārņēma, kad pamanīju introvertu stūrīti, kur tie, kuri nevēlas būt uzmanības centrā, var mierīgi apsēsties un padomāt vai atpūsties. Mana sirds tika sasildīta un iekšējais bērns atrada mājas. Mēs, introverti, beidzot esam saprasti un iekļauti!
Introvertiem draudzīgs varētu šķist arī pārējais muzejs. Iespējams, es pat ieteiktu to apmeklēt vienatnē (bet šo ieteikumu var neuztvert pārāk nopietni, jo es ļoti daudz ko labprāt apmeklēju lepnā vientulībā). Tam ir arī praktiski iemesli, jo dažās telpās ekspozīcija izvietota tik kompakti, ka man kā diezgan neveiklai būtnei nereti radās bailes nejauši kaut ko aizķert, apgāzt vai sasist. Turklāt arī saturiski vēstījums ir tik visaptverošs un blīvs, ka divas stundas, absolūti uz to koncentrējoties, varētu būt minimums, ko pavadīt muzejā. Varētu to salīdzināt ar kūku, kam ir biskvīta pamatne, uz kuras uzsmērēts krēms, bet virsū saliktas ogas, sviesta rozes, šokolādes gabaliņi un kas tik vēl ne. Biskvītu veido krājuma priekšmeti, informācija par katru no 98 ekspozīcijā iekļautajām personībām – tas, ar ko LNRMM pamatoti var lepoties. Tam virsū uzsmērēta pamatīga krēma kārta, jo atrodas, protams, tādi cilvēki, kuri var ēst pliku biskvītu, bet vairumam sabiedrības tomēr vajag ko vairāk. Tā ir tā prokrastinācija. Ja kūka ir liela (šajā gadījumā nešaubīgi ir), tad agri vai vēlu pat lielākais gardēdis var nogurt pat no viskvalitatīvākā konditorejas izstrādājuma. To šajā gadījumā palīdz risināt pieminētās odziņas un citas pārsteidzošas garnējuma sastāvdaļas, kas liek uz ekspozīciju atkal paskatīties citādi vai vienkārši rada smaidu. Manas favorītes šajā ziņā – Jēkabam Graubiņam un Jānim Rokpelnim veltītās ekspozīcijas daļas, kā arī iespējas pasmaržot vai pataustīt dažādus dabas materiālus.
Manuprāt, ekspozīcijas stāsts ir izdevies ļoti veiksmīgs. 98 personības apmeklētājs var atklāt patiesi aizraujošā veidā. Šie visi dižgari nav īsti nocelti no pjedestāla, jo viņu sasniegumi ir izcelti un ar tiem var iepazīties, bet reizē tie ir ļoti cilvēciskoti, parādīti viņu vaļasprieki un vājības. Turklāt vizuāli baudāmā veidā. Vienā no muzeja stāviem darbinieks man laipni atgādināja, ka ekspozīcija nav veidota hronoloģiski, bet tematiski pēc katras personības prokrastinēšanas veida. Tas nedaudz liek domāt, kā to saturiski spētu uztvert cilvēks ar nelielām Latvijas kultūrvēstures priekšzināšanām vai vispār bez tām, tomēr teiktu, ka mācību procesā, piemēram, to var izmantot, pievēršoties konkrētām personībām, nevis liekot skolēniem rūpīgi izstaigāt visu ekspozīciju. Ja godīgi, arī es vienu autoru, kura darbus biju lasījusi tikai vidusskolā un neatceros kā savus mīļākos, te iepazinu pilnīgi no jauna un, šķiet, beidzot sapratu, kāpēc un ko viņš raksta.
Iebildumi man ir pret dažām tehniskām lietām. Lai kā man patiktu ekspozīcijas noskaņa, apgaismojums vietām tomēr šķita pārāk niecīgs. Mana redze nav ļoti laba, bet nav arī ļoti briesmīga, tomēr vietām tekstu bija grūti izlasīt. Arī jau minētais kompaktais izvietojums reizēm izrādījās klupšanas akmens – daži apraksti novietoti tā, ka, pat ļoti pūloties un mēģinot tos izlasīt no dažādiem leņķiem, tas bija tikai daļēji iespējams. Visspilgtākais piemērs šajā ziņā ir Paulam Putniņam veltītā daļa, kur aprakstam priekšā uzlikta naktslampiņa, kas nekādā veidā neļauj to izlasīt. Tie autori, kuru stendi atrodas nevis pie sienas, bet telpas vidū (piemēram, Jānis Baltvilks vai Arvīds Norītis), arī noteikti nav pelnījuši, ka uz caurspīdīgas plāksnītes drukātie baltie burti saplūst ar līdzīgu krāsu kaut kur fonā.
Saturiski lielu iebildumu man nav, lai gan kļuva nedaudz skumji, ka nu jau nacionāla mēroga muzejs savā pamatekspozīcijā ir izvairījies no latgaliski rakstošiem autoriem. Jā, tajā ir dziļi latgaliskā Broņislava Martuževa, kuras daiļrade gan gandrīz pilnībā ir latviešu literārajā valodā. Ir Jānis Ivanovs, kurš komponēja mūzikas valodā, vai Arvīds Klišāns, kurš mīl atpūsties pie Latgales ūdeņiem, bet tas arī viss.
Līdz galam nespēju noformulēt arī savu attieksmi pret pašu prokrastinācijas jēdzienu. Manā uztverē tā ir darba atlikšana uz vēlāku laiku. Šajā ekspozīcijā par prokrastināciju pataisīts viss, ko mākslinieki dara, kad nenodarbojas ar literatūru vai mūziku. Lai arī jau ekspozīcijas ievadā norādīts, ka prokrastinācijas stīgas bieži vien kļūst par radīšanas ceļu, tomēr drīz attapos, ka ar sevi spēlēju spēli – vai katrai personībai piedēvēto prokrastinācijas veidu es par tādu arī uzskatu. Tā sanāca “vienos vārtos” – reti kas man šķita patiesa prokrastinēšana (piemēram, Veronikas Strēlertes dīkdienība vai Maijas Einfeldes TV skatīšanās), lielākoties tie bija vaļasprieki vai vienkārši vides maiņa, kas ir dzīves nepieciešamība. Savukārt Andra Akmentiņa futbola spēlēšana ar bērniem (ja tas domāts ar savējiem) drīzāk lika secināt, ka viņš ir normāls cilvēks, kurš neaizmirst, ka ir ne tikai mākslinieks, bet arī tēvs, kā diemžēl reizēm radošiem ļaudīm mēdz gadīties.
Kaut kādā ziņā šķiet, ka ekspozīcija nedaudz propagandē mītu, ka māksliniekiem visu laiku jābūt radošiem (atcerējos Kārļa Vērdiņa dzejoli: “Radošiem, radošiem, radošiem / Obligāti jums jābūt / Lai jūs radošā konkursā / Godalgu varētu dabūt!”), bet reizē to arī dekonstruē, parādot, ka neviens tāds īsti nav. Tā mulsina, pārsteidz un liek domāt.
Ēkas mansardā apmeklētāju sagaida ekspozīcijas epilogs. Te ir vieta gan radīšanai, gan prokrastinēšanai. Vienā pusē atrodas galds ar rakstāmpiederumiem, kur, manuprāt, tiešām kādreiz varētu atnākt vienkārši padomāt un kaut ko parakstīt. Ja vien tur neviena cita nebūs, protams. Pa vidu ir atvilktnes, kur drīzumā varēšot iepazīties ar LNRMM priekšmetu uzskaites sistēmu, bet otrā mansarda galā ir vieta atpūtai, kur var arī noklausīties viscaur ekspozīcijā iekļautos skaņdarbus. Brīdī, kad es tur nokļuvu, šo vietu bija aizņēmusi dāma, kura skaļi runāja pa telefonu. Mēģināju atcerēties, kurai no personībām tas bija prokrastinācijas veids. Gunāram Priedem?
Esmu diezgan pārliecināta, ka LNRMM pamatekspozīcijā vēl atgriezīšos ne reizi vien. Garnējumu un krēmu esmu baudījusi bagātīgi, bet vēl ir daudz biskvīta, kuru turpināt skrubināt. Vienā apmeklējuma reizē visu nevar paspēt rūpīgi iepazīt, un tas, manuprāt, ir ļoti labi. Turklāt te ir vieta gan radīšanai, gan prokrastinācijai, ko nu kuram vairāk vajag. Muzejs ir dzīvs un atvērts, arī kopējā gaisotne visā ēkā ir neticami mājīga, kas liela mēroga muzejiem reti ir raksturīga.
Foto: LNRMM