Šoruden, 3.–5. septembrī, Rīgā notiek CEESP konference “Fenomenoloģija un tehnoloģija”. Tās centrā ir jautājums par to, kā cilvēki pieredz tehnoloģijas un kā tehnoloģijas transformē mūsu pieredzes telpu. Blakus starptautiski pazīstamiem pētniekiem programmā iezīmēti arī vietējie vārdi – piemēram, filozofi Ainārs Kamoliņš un Andrejs Balodis, kuri analizēs Pļaviņu hidroelektrostaciju (HES) kā piemēru tam, ko iespējams dēvēt par “tehnoloģiski cildeno”.
Šajā kontekstā tapis arī raksts “Ekspedīcija HES”, kas veidots divās daļās – pirmā sniegs ieskatu Ķeguma un Pļaviņu HES apmeklējumos un to vēsturiskajā, kultūrpolitiskajā kontekstā, bet otrā daļa būs saruna ar Kamoliņu un Balodi pēc konferences.
Abi autori ir formulējuši būtisku jautājumu: kādēļ HES, kas ikdienā šķiet tīri inženiertehniska un enerģētiska infrastruktūra, reizē izrādās arī estētiski un filozofiski nozīmīgs kultūras objekts? HES ne tikai ražo elektrību – tas strukturē ainavu, pieredzi, kolektīvo iztēli un pat ētiskās izvēles. Tādējādi runāt par HES nozīmē runāt arī par sabiedrības attiecībām ar varu, dabu un kultūras pamatiem.
Ķeguma HES – nacionālās modernizācijas sirds
Ķeguma spēkstacijas būvniecība tika uzsākta 1936. gadā un pabeigta 1939. gadā, un sabiedrībā šis notikums tika uzņemts ar entuziasmu. To var uzskatīt par lielāko starpkaru Latvijas tehnoloģisko projektu, kas pirmo reizi pavēra iespēju masveidā elektrificēt ne tikai pilsētas, bet arī mājsaimniecības laukos, kas līdz tam atradās ārpus modernizācijas procesa. Ķeguma Valsts elektrostacija (VES) simbolizēja Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma politiskās un saimnieciskās ambīcijas un vienlaikus bija nacionālās modernizācijas metafora – “elektriskā sirds” jaunās valsts organismā. Diskursā par Ķegumu elektrība tika pielīdzināta dzīvībai un kalpoja kā sava veida miera garants.
Vēl nepublicētā raksta “Energovara Latvijā: HES kā elektriskā sirds” manuskriptā Kamoliņš un Balodis, izmantojot energovaras un asemblāžas teorijas, aplūko Ķeguma HES kā ideoloģijas instrumentu. Ķeguma spēkstacija kalpo kā piemērs energovaras konceptam, jo enerģijas pārvaldība un sadale kļūst par politisku un sociālu instrumentu. Tajā pašā laikā HES ir materiāla asemblāža – ūdens, turbīnas, būves un elektrotīkli veido dinamisku sistēmu, kurā cilvēku, tehnoloģiju un dabas resursu mijiedarbība nosaka sociālās prakses un enerģētisko rezultātu. Tāpat arī rakstā apskatīts, kā šis būvprojekts atspoguļots latviešu literatūrā un periodikā. Izcelšanas vērts ir Miķeļa Paulocka zinātniskās fantastikas romāns “Pasaules glābējs” (1938), kas izdots gadu pirms Ķeguma spēkstacijas pabeigšanas un iezīmē nākotnes vīziju par enerģijas krīzi 22. gadsimtā. Risinājums tai tika radīts latviešu zinātnieku laboratorijā, radot īpašu enerģijas avotu – latvītu –, kas kalpoja kā aizvietotājs hidroenerģijai.
Šodien par Ķeguma HES nozīmi atgādina Latvenergo Enerģētikas muzejs. Tā ekspozīcijās, kas ir gan vēsturiski, gan inženiertehniski izglītojošas, joprojām samanāma pašmāju lepnuma naratīva atblāzma. Lai arī muzejs un spēkstacijas teritorija pieejama tikai gida pavadībā un stingrā uzraudzībā, tā apmeklējums sniedz klātbūtnību pie paša Latvijas elektrifikācijas “sākuma punkta”. Pastāvīgajā ekspozīcijā redzami unikāli industriālā mantojuma priekšmeti, piemēram, Ķeguma un Pļaviņu HES turbīnas, vēsturiskas apakšstacijas un transformatori. Apmeklētājiem pieejami interaktīvi modeļi, kas ļauj simulēt elektrostacijas darbu un iepazīt dažādus enerģijas avotus – ūdens, vēja, siltuma un saules. Tāpat arī muzejā pieejamas tematiskās izstādes, piemēram, fotoizstāde, kas dokumentē Ķeguma celtniecību.
Pļaviņu HES – padomju varas triumfs un zaudējuma trauma
Pļaviņu HES stāsts ir pavisam citāds nekā Ķeguma. Būvniecība noritēja neticamos tempos – tā uzsākta 1961. gadā un pilnībā pieņemta ekspluatācijā 1968. gadā. Ņemot vērā iespaidīgo kritumu (40 metri) un izvietojumu uz mīkstām gruntīm, tas bija unikāls uz sarežģīts būvprojekts ne tikai Latvijai, bet visai hidroenerģētikas nozarei. Kā norāda Latvenergo mājaslapā atrodamais fakts, lai uzbūvētu Pļaviņu HES, četros gados tika pārvietoti 14 miljoni tonnu zemes – vairāk nekā divu Heopsa piramīdu svars Ēģiptē.
Taču šeit grandiozo mērogu pavada smagi upuri – Daugavas senlejas applūdināšana un Staburaga pazušana zem ūdens. Šis notikums latviešu kolektīvajā atmiņā nostiprinājies kā viens no spilgtākajiem kultūras zaudējuma simboliem. Ja Ķegums bija starpkaru Latvijas modernizācijas iemiesojums, tad Pļaviņas sabiedrības apziņā kļuva par padomju varas spēka demonstrāciju, kas apliecināja spēju pārveidot ne tikai ekonomiku, bet arī ainavu un kultūridentitāti.
Protams, bija arī cits skatījums. Pļaviņu HES būves direkcijas galvenais inženieris Harijs Jaunzems uz Daugavas krastu applūdināšanu raudzījās pragmatiski, apliecinot, ka tas toreiz bija tīri ekonomisks lēmums, un uzskatot, ka ekonomiskais ieguvums krietni atsver Staburaga zaudējumu (no grāmatas “Latvijas energosistēmai 80” (2019)). Man kā 90. gados dzimušam cilvēkam šī ainava jau ir nepieejama – par Staburagu uzzinu tikai no fotogrāfijām un stāstiem, un zaudējuma sajūtu lielākoties uztur tā kanonizēšana kultūras atmiņā. Tas ir vienīgais veids, kā iedzīvināt kādreizējo senlejas ainu, kuras vietā jau daudzus gadus plešas milzīgā HES ūdenstilpe.
Estētiski Pļaviņu HES un līdz ar dambja celtniecību dzimusī Aizkraukle (līdz 1990. gadam – Stučka) atspoguļo hruščovisma laikmeta funkcionalitāti un brutālismu. Pļaviņu HES arī mūsdienās ir viena no smagākajām betona būvēm Latvijā. Pelēcība un mēroga monumentalitāte rada citu skaistumu – nevis romantiski idillisku, bet tehnoloģiski cildenu. Šeit tas, kas fenomenoloģijas skatījumā parādās kā “cildenais”, ir nespēja aptvert milzīgo mērogu un jaudu. Ainava ievieš zināmu pietāti ne tikai plašā horizonta vai masīvo gaisvadu elektrolīniju dēļ, bet arī pateicoties pārņemošajai skaņai – Pļaviņu HES teritorijā elektrības zumēšana ir burtiski dzirdama, kļūstot par neatņemamu ainavas sastāvdaļu.
Tomēr Pļaviņas vairāk pieredzamas ar distanci – tehnoloģiskā varenība ir nojaušama, bet tai nav iespējams tuvoties. Muzejs ir slēgts, teritorija, lai arī pirmajā brīdī šķiet plaša un tukša, tiek rūpīgi apsargāta. Pat mēģinājums uzņemt ainavisku fotogrāfiju var beigties ar apsardzes piebraukšanu un pieklājīgu lūgumu attēlus izdzēst. Ja Ķeguma muzejs ir pieejams sabiedrības izglītošanai, tad Pļaviņas funkcionē kā infrastruktūras “melnā kaste”. Šeit īpaši jūtama robeža – stacija pieder valstij, nevis sabiedrībai. Militārā nepieejamība un pastāvīgā uzraudzība padara to par funkcionālu, bet arī simbolisku barjeru, kas atgādina par enerģijas un teritorijas kontrolētās pieejamības aspektu.
Noslēgums
Mūsdienās abas stacijas ir neatsverama Latvijas energosistēmas daļa, kas nodrošina valsts ikdienas ritmu. Tomēr katra no tām iemieso dažādus politiskos, estētiskos un eksistenciālos aspektus. Ķegums reprezentē starpkaru Latvijas modernizācijas un sociālās integrācijas ambīcijas, savukārt Pļaviņas ilustrē padomju centralizētās varas un militāru piekļuves kontroles praksi.
Abu HES stāsti ļauj jautāt arī par šodienu: kā mēs skatīsimies uz saviem enerģētiskajiem lēmumiem pēc pusgadsimta? Vai hidroelektrostacijas, kas reiz tika būvētas kā nacionālās vai impēriskās ambīcijas, šodien vēl aizvien strukturē mūsu iztēli un attiecības ar dabu? Kompromiss starp dabu un tehnoloģiju nekad nav galīgi atrisināts – tas ir nepārtraukts dialogs, ko katra paaudze izdzīvo no jauna.
Foto: Liene Rumpe. Viena no turbīnām, pārgriezta uz pusēm. Fotogrāfijā redzamā puse ir Pļaviņās, otra Ķegumā.