Aknīste ir mans visbiežāk apmeklētais Sēlijas miests, jo tam cauri izskrienu ikreiz, kad dodos uz festivālu Sansusī. Tātad – reizi gadā. Līdz šim nebija sanācis pievērst pilsētiņai uzmanību un vienmēr atliku to uz labāku brīdi.
Šogad Aknīstē nokļuvu ar muzeju draugiem no domnīcas Creative Museum. Staigājām pa Aknīsti kopā ar Novadpētniecības muzeja vadītāju Līgu Jaujenieci un notika neticamais – caur viņas prasmīgi pasniegtajiem stāstiem mazais Sēlijas miests kļuva par skatuvi politiskām spēlēm un cilvēciskām kaislībām.
Izcelšu 5 pārsteidzošākos stāstus, jo visu nevar un arī nevajag izstāstīt. Ja gribat vēl, dodieties uz Aknīsti paši!
Katoļu baznīca ar vērienu
Iebraucot Aknīstē no Rīgas, Skolas ielas kreisajā pusē skatu piesaista futūriskas noskaņas celtne – Sv. Ignācija katoļu baznīca. Funkcionālisma stilā celtā ēka uz pārējās, lielākoties divstāvu koka apbūves fona, vienmēr šķitusi kā celtne no citas pasaules.
Ēkas siluetā izceltās logailu un dekoratīvo elementu vertikāles, kuras kulminē ieeju vainagojošajā tornī un krustā tā virsotnē, rada ilūziju par kuģi, kurš tūlīt, tūlīt pacelsies gaisā un paraus sev līdzi arī tās iekšienē pulcētos dievlūdzējus. Kontrastam tai blakus, pāri ieliņai zaļa mauriņa centrā redzami smagnēji sarkanu ķieģeļu vārti, kuri šobrīd ved it kā uz nekurieni – iekoptām puķu dobēm un nelielu piemiņas vietu ar krustu.
Baznīcas celšanas stāsts atklājas kā fantastiska vīzija. 20. gadsimta 30. gados senā koka katoļu baznīca draudzei bija kļuvuši par šauru, tādēļ tika lemts celt jaunu. Iedvesmas avots jaunajai ēkai bija vērienīgā un apjomos monumentālā Kauņas Kristus augšāmcelšanās baznīca (sākta celt 1934. gadā). Ja esat bijuši Kauņā un to redzējuši, tad zināt, ka tā atrodas pakalna virsotnē, kas jau tā monumentālo celtni padara teju fantastisku. Uz tās plakanā jumta ir plaša terase, par kuru joko, ka tā būtu izmantojama kā helikopteru nosēšanās laukums. Kauņas baznīcas arhitekts plašāk zināms kā Karolis Reisonas (1894–1981), kas ir lietuviskots Kārļa Reisona – latvieša – vārds. Ironiski, ka Reisons, neradis iespēju izpausties Latvijā, profesionāli attīstījās Lietuvā, kur šobrīd pelnīti tiek uzskatīts par lietuviešu funkcionālisma arhitektūras skolas izveidotāju.
Aknīstieši, plānojot jauno katoļu baznīcas celšanu, domājuši plaši. Tās projektu pēc Reisona Kauņas baznīcas parauga, tikai samazinātā mērogā, sagatavojis Pāvils Pavlovskis. Celtniecības laikā vērienīgajai celtnei pietrūcis ķieģeļu, tādēļ nojaukts un jaunajā ēkā integrēts vecās, vēl pāri ielai esošās koka baznīcas ķieģeļu žogs. Šos citas krāsas ķieģeļus joprojām var labi saskatīt baznīcas sānu fasādēs pie jumta kores. No vecā žoga palikuši vien šobrīd redzamie, brīvi stāvošie vārti, bet senā baznīca – vienkārša koka ēka ar kolonnu portiku ieejas daļā (1774) – nojaukta 20. gadsimta 80. gados. Tās apjomu nedaudz iezīmē jau minētās nesaprotamās puķu dobes un piemiņas vieta ar krustu pļaviņas vidū. Lai vēl vairāk iezīmētu aknīstiešu vērienu, var pievērst uzmanību apaļajiem baznīcas fasāžu logiem ar simetriski izvietotām 12 rūtīm un uz tām rotātiem cipariem. Tās ir pulksteņnīcu butaforijas, kas garāmbraucot rada sajūtu par nekad neesošu pulksteņu klātbūtni. Nejaušs iebraucējs viltību visticamāk nemana un efekts par aknīstiešu vērienu ir sasniegts.
Aknīstes Sv. Ignācija katoļu baznīca
Kauņas Kristus augšāmcelšanās baznīca
Pagrīdes romantika
Pārejot Dienvidsusējas upītes tiltiņam, labajā pusē uzmanību pievērš izmēros neliela, romantiska ēciņa, kura stāvā upes krasta dēļ izbūvēta vairākos stāvos. Līga Jaujeniece stāsta, ka tā ilgstoši bijusi beķereja, kas gan bijusi tikai celtnes oficiālā funkcija. Patiesībā, tā jau kopš celšanas pirmās Latvijas republikas laikā, iecerēta kā komunistiskās partijas pagrīdes tipogrāfija.
Beķerejā cilvēki nāk un iet, bet tie, kuriem vairāk interesē maize "tautai", zina miestā populārās maiznīcas patieso funkciju un īstās durvis, kuras atvērt slepenu ziņu nodošanai. Vietējo atmiņās joprojām ir saglabājušies stāsti par neticami smagiem miltu maisiem, kuru piegādātāji tikai ar laika nobīdi sapratuši, ka miltu vietā pašiem nezinot beķerejai piegādājuši tipogrāfijas mašīnu detaļas. Skumji, ka tā arī nav izdevies atrast nevienu drukātu komunistiskās partijas propagandas lapiņu, jo muzejam nav neviena ēkā tapušā izdevuma vai uzsaukuma. Romantiskās mājiņas "sarkanā" pagātne attiecīgi glabājas vien stāstos un atmiņās.
Blakus bijušajai pagrīdes komunistu tipogrāfijai ir vēl cita laikmeta liecība – ēkas fasādē cauri padomju gadiem saglabājusies plāksnīte ar Latvijas republikas ģerboni. Tā ir apaļa, laika zoba sagrauzta ģeodēziskā punkta zīme no 1929. gada. Šie punkti ir atrodami visā Latvijā un nodrošina vienotu valsts koordinātu un augstumu sistēmu. Iespējams, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā tam vairs nav tik būtiska nozīme, tomēr kā sava laika liecība, tā ir uzmanības vērta.
Izstumtā kopiena
Otrais pasaules karš ieviesis nežēlīgas korekcijas Aknīstes iedzīvotāju sastāvā. Ekskursijas sākumā Novadpētniecības muzejā pētījām palielinātu, pirms 100 gadiem uzņemtu melnbaltu fotogrāfiju, kura atklāja tā laika pilsētas struktūru.
Izrādās, ka lielākā daļa namīpašnieku tobrīd bija ebreji, kuri kopumā veidoja aptuveni 43% no pilsētas iedzīvotājiem. Pēc kara dzīvi palikušie bija skaitāmi uz vienas rokas pirkstiem. Vesela kopiena – teju puse no miesta iedzīvotājiem – pazudusi bez pēdām, bet viņu mājvietās un īpašumos – saimnieko citi. Bijusī sinagoga padomju laikā pārveidota par ugunsdzēsēju depo.
Izstaigājam ebreju šaušanas vietas un uzzinām, ka vienā no tām plānots uzstādīt piemiņas zīmi holokaustā mirušo aknīstiešu piemiņai. Līdz šim šī miesta vēstures daļa noklusēta un izstumta no atmiņas – līdzīgi, kā daudzviet citur Latvijā. It kā ebreju Latvijas kultūrtelpā nemaz nebūtu bijis vai viņu skaits būtu bijis niecīgs. Var just, ka ebreju vēstures izzināšana un aktualizēšana, arī topošās piemiņas zīmes veidolā, kļuvusi par muzeja vadītājas darba neatņemamu sastāvdaļu.
Arī pastaiga pa miestu nav tikai romantiski, kuriozi, dzīvi apliecinoši vēstījumi. Ebreju likteņi ir klupšanas akmeņi. Iespējams, mūsu kompānijai šādas – nevieglas – tēmas tiek atklātas apzināti. Bet tās ir pētītas līdztekus jautrajam un priecīgajam.
Aknīste bez kauna
Pilsētas centrālās Augšemes ielas 37. nams ir ārēji necila ēka. Ar neizskatīgu mūsdienu apšuvumu klātā ēka ir bijusī aptieka, kura savu funkciju ir pildījusi teju 100 gadus. Līdzīgi kā citām ēkām šajā ielā, aiz tās mūsdienu caurspīdīgā žoga kvartāla dziļumā iestiepjas plašāka teritorija. Līga Jaujeniece atklāj, ka 20. gadsimta 30. gados to apjozis augsts, nepārredzams, blīvs dēļu žogs, lai teritorijā netraucēti varētu atpūsties nūdisti.
Brīvā ķermeņa kultūra jeb Freikörperkultur (FKK), kas radusies 19. gadsimta otrajā pusē Vācijā un izplatījusies tālāk pasaulē, paredzēja kaila ķermeņa pieņemšanu bez kauna un seksualitātes spriedzes. Bija dzirdēs par tā laika saules peldēm Jūrmalā, kurā konkrētas nedēļas dienu stundas tiek paredzētas sievietēm vai vīriešiem, strikti reglamentējot, kurā dienā un cikos attiecīgais dzimums pludmalē uzturas ar vai bez sauļošanās kostīmiem.
Bet kailsauļotāji jeb nūdisti Aknīstē ir atklājums. Sāku domāt, ka nu jau mani nekas te nevarētu pārsteigt.
Vanagu krogs
Pastaigas noslēgumā tuvojamies acīs krītošai divstāvu ķieģeļu ēkai. It kā funkcionālisms, jo ieejas daļu rotā šaurs, garš, stilam tipisks kāpņu telpu izgaismojošs logs, kuram blakus otrs stila elements – logaila apļa formā. Tomēr kopskats ir īpatnējs, it kā ēka būvēta vairākos posmos, kopā stiķējot dažādos laikos tapušus apjomus. Nosmejos, ka šī varētu būt lokāla funkcionālisma variācija.
Līga to nosauca par Vanagu māju – viens no mazskaitlīgajiem Aknīstes latviešu namīpašumiem, piebilstot, ka ēkas īpašnieka mazdēls ir mākslas kurators. Paiet brīdis līdz saprotam, ka stāsts ir par mums visiem zināmo Kasparu Vanagu, kurš tikko kļuvis par Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktoru. Sūtam ziņu Kasparam, ka stāvam pie Vanaga mājas Aknīstē, uz ko saņemam īsziņu: “tā ir mana vectēva būvētā viesnīca, ar krogu apakšā. Naudu sapelnīja, pa apkaimes gadatirgiem braucot galdus klāt. Vēl viņam bija dzirnavas Subatē”. Pārsteigums ir neviltots.
Aknīstes novadpētniecības muzeja vadītājas Līgas Jaujenieces stāsti par Aknīsti mūsu kompāniju aizrāva vairākas stundas. Mazais Sēlijas miests pēc ekskursijas uzbrieda kā rauga mīkla un aiz necilo ēku fasādēm atklājās kaislības ar pasaules vērienu. Daļa no tām gana traģiskas un skumjas, bez kā neiztiek ne tikai 20. gadsimts, bet vēsture kopumā.
Uz jautājumu, kā kolorītās ikdienas detaļas ir atrastas, Līga smejas, ka lasa 20./30. gadu presi un uz jautājumu “Kas jauns?” var atbildēt nekavējoties, vien ar 100 gadu nobīdi pašu notikumu aprakstos. Sansusī ceļu uz Aknīsti izritina katru gadu un gan jau 100 gadu senas ziņas būs aktuālas arī nākamgad.
Paldies Līgai Jaujeniecei par fantastisko Aknīstes atklāšanas ekskursiju. Paldies arī Creative Museum kolēģiem – kopā ar Jums šis fantastiskais ceļojums notika. Vēl jāsaka, ka ceļojumi nesākas, vienkārši izejot no mājas. Tie saaužas kopā un turpinās viens otrā. Aknīsti nebūtu izbaudījusi tik pilnīgi bez draugiem Reiņa, Lauras, Ingas – caur un ar kuriem atklāju Kauņas funkcionālisma arhitektūru, kā arī Signi un ilggadīgo Sansusī festivāla telšu nometnes kaimiņu būšanas komandu. Un, protams, Sansusī festivālu, bez kura Aknīste nekļūtu par ikgadēju ceļojumu mērķi.