Jau vairāk nekā 15 gadus mana profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar kultūras un mākslas institūcijām. Pirmais darbs jomā bija ar projektiem un izstāžu kūrēšanu NVO sektorā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā. Pēc tam vadīju Tukuma Mākslas muzeju un guvu lielisku ieskatu muzeju darbā valsts sektorā. Pēdējā darba vieta bija privātā institūcijā – Mūkusalas Mākslas salonā –, kurā darbojos jau ierastajā izstāžu kuratores ampluā, gan arī iepazinu vadītāja pienākumus, dekrēta atvaļinājuma laikā aizstājot darbā savu priekšnieci. Lai labāk izprastu dizaineru darbu, ar kuriem sastrādājos ikdienā, paralēli darbam jau divus gadus atkal esmu studentes statusā un studēju Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļas maģistrantūras programmā. Pateicoties studijām, pirms gada man bija iespēja divus mēnešus dzīvot Vīnē, prakses uzdevumos informācijas dizaina uzņēmumā High Performance Vienna iepazīstot Austrijas nacionālā lepnuma – Šēnbrunnas pils navigācijas sistēmas pārveides procesu. Tas gan bija tikai viens no prakses uzdevumiem, un brīvo laiku intensīvi izmantoju šīs brīnišķīgās pilsētas kultūras un mākslas piedāvājuma baudīšanai. Kopsavelkot šo manu profesionālās darbības pārskatu, gribu teikt, ka pieredze darbā ar mākslas un atmiņu institūcijām man ir gana liela un daudzveidīga.
Manu dzīvi veido ne tikai darbs profesionālā jomā. Savā ērti iekārtotajā vienistabas dzīvoklī mitinos viena, mani vecāki – dzimtajā Tukumā, bet draugi – kā nu kurais izklīdis savos ikdienas darbos. Mājas man ir drošā vieta, kur jūtos ērti, atgriežoties no darba un daudzajiem hobijiem. Tā kā man nav autovadītāja tiesību, bieži izmantoju sabiedrisko transportu un siltajā laikā pa Rīgu pārvietojos ar velosipēdu. Esmu kaislīga ceļotāja, un man patīk par tiem arī rakstīt, tādēļ esmu viena no nekomerciāla ceļošanas bloga Ceļojumu piezīmes autorēm. Ceļojumos vienmēr apmeklēju muzejus un kultūrvēsturiskas vietas, iedvesmojoties no citu darba arī savu nākamo projektu īstenošanā. Vēl mana dzīve nav iedomājam bez regulāra izstāžu, teātra izrāžu un kinoteātru apmeklējuma, nemaz nerunājot par randiņiem ar draugiem kādā no Rīgas kafejnīcām. Aktīvi nodarbojos ar fiziskām aktivitātēm, līdztekus ikdienas treniņiem sporta klubā vasarā dodos velobraucienos un, ja ziemā iespējams, slēpoju ar distanču slēpēm.
Visu šo minu, lai raksturotu situāciju pēdējo četru nedēļu laikā. Mana darba vieta ir slēgta, darba nav, un līdzīgu situāciju piedzīvo kolēģi citās institūcijās. Ziņas ir pilnas ar krīzes notikumu hronikām, padomiem, kā nesaslimt, aicinājumiem palikt mājās, bet sociālie tīkli – jau par nomācošiem kļuvušiem sarakstiem ar grāmatām, filmām, arī teātra izrādēm, kuras tagad it kā būtu laiks izlasīt vai noskatīties (atzīšos, ka līdzīgu sarakstu ar filmām ārkārtas situācijas pirmajā nedēļā uzrakstīju arī pati). Visam klāt vēl nāk sociālās izolācijas sajūta, jo reti kuru ierasto hobiju varu turpināt bez kādas fundamentālas pārveides. Veiksmīgākais piemērs ir vingrošana mājās, jo trenere pielāgojusies situācijai un vada savas citādi klātieni paģērošās nodarbības online režīmā. Arī apciemot vecākus un radus Lieldienās nav bijis iespējams, jo pret to ne tikai uzstājīgi iebilst politiķi ziņu slejās, bet arī draugi, kuri, uz manu vēlmi izmantot sabiedrisko transportu, reaģē kā uz pašnāvības mēģinājumu. Līdz ar to lielāko daļu laika esmu ieslēgta mājās, un ārpus Zoom istabās pavadītajām profesionālajām sarunām un nu jau par obligātiem kļuvušiem video zvaniem ar draugiem manas iespējas organizēt brīvo laiku citādi ir stipri ierobežotas. Jau esmu izstaigājusi savu piemājas rajonu krustu šķērsu un pamanījusies izmest pat palielus līkumus Pierīgā ar velosipēdu – viss pieļaujamo divu metru distancē no apkārtējiem. Arī mana grāmatu plaukta plašās izvēles iespējas nav atceltas. Tomēr daudz vairāk mani interesē esošās krīzes situācijas pārvarēšanas un – jo īpaši – izmantošanas iespējas.
Viens no plaši lietotajiem ierakstu veidiem šajās nedēļās ir bijis visdažādāko sarakstu veidošana. Arī šis būs sava veida saraksts, kas centīsies atbildēt uz vairākiem jautājumiem – ko kultūras un atmiņu institūcijas var piedāvāt savam apmeklētājam pandēmijas ārkārtas situācijā; kādas ir stratēģijas, kas jau tiek īstenotas; un kādas vēl ir iespējas, kas varētu tikt izmantotas?
Kur mēs esam?
Pandēmija visus ir pārsteigusi nesagatavotus, un šajā ārkārtas situācijā visi – sākot ar privātiem uzņēmējiem, nevalstisko sektoru un beidzot ar valsts institūcijām – esam vienā spēlē. Tomēr spēles laukumi atšķiras, jo ir jomas, kas tiek skartas tieši, savukārt citas iegūst. Kultūras un atmiņu institūciju pozīcijas nav spīdošas, jo, pat ja daļa no to darba norit aiz apmeklētājiem slēgtām durvīm un tas var turpināties joprojām (piemēram, darbs ar krājumu vai kolekciju), liela nozīme ir fiziskai klātbūtnei un saskarei ar apmeklētāju izstāžu un izrāžu zālēs, bibliotēku lasītavās u. tml. Vienkārša gaidīšana uz ārkārtējā stāvokļa atcelšanu, kad atkal varēs atvērt apmeklētājiem slēgtās durvis, arī nav risinājums. Šis nav piespiedu atvaļinājums, jo nākamā tikšanās ar apmeklētājiem būs jau nedaudz citā pasaulē. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce situāciju precīzi raksturoja kā nulles punktu, kad saruna ar skatītāju pēc ārkārtējās situācijas būs jāsāk pilnīgi no jauna.
Vairs nav šaubu, ka pēc pandēmijas sekos ekonomiskā recesija, nav vien zināms, cik liela vai maza (cerams) tā būs. Kultūra nav pirmo nepieciešamības pakalpojumu sarakstā, tādēļ jau tagad varam rēķināties, ka paredzamā krīze sektoru skars īpaši sāpīgi. Nepietiekamais finansējums vienmēr ir bijusi kultūras problēma, un līdz šim naudas trūkums bieži ir izskanējis kā aizbildinājums viena vai otra risinājuma neesamībai vai nespējai piedāvāt apmeklētājiem laikmetam atbilstošu pakalpojumu klāstu. Nu ko, nākamie gadi būs liesie gadi, un tādi tie arī paliks, ja vien neatradīsim radošus risinājumus, kā tos padarīt treknākus.
Krīzes situācijas ir labs laiks, lai pārskatītu padarīto un pārstrukturētos jaunā veidolā. Jau šobrīd uzvar tie, kuri ir domājuši vairākus soļus uz priekšu un ieguldījuši digitālo risinājumu izstrādē. Otra stratēģija ir spēja ātri reaģēt un pielāgoties slēgto durvju situācijai. Trešā iespēja, un es teiktu, ka pati svarīgākā, ir domāt par iespējamajiem nākotnes scenārijiem un pilnasinīgi gatavoties brīdim, kad ārkārtas stāvoklis tiks atcelts. Tad ar pilnu jaudu varēs sākt īstenot dīkstāves periodā radītās stratēģijas un izdomātos darbus. Kāds būs kultūras institūciju piedāvājums, cik laikmetīgs un mūsdienām atbilstošs tas būs – tas atkarīgs no pašas nozares. Neviens no malas mūsu tīrumu uzart nenāks.
Bet par visu pēc kārtas.
Digitālie risinājumi
Kad izstāžu un ekspozīciju zāles ir slēgtas, digitālie un tiešsaistes risinājumi izrādās vienīgā komunikācijas iespēja ar mājās palikušo apmeklētāju. Jā, šādi produkti jau ir tikuši radīti – ļoti labi! Agrāk kultūras baudīšana digitālā formātā varēja neizpelnīties atsaucību. Šobrīd visa digitāli konvertējamā satura izvilkšana no atvilktnēm var būt vienīgā iespēja komunicēt ar citādi nesasniedzamo auditoriju. To arī dara daudzas kultūras institūcijas. Tik daudz iespēju noskatīties filmas vai teātra izrādes bez maksas nekad nav bijis un droši vien arī nebūs. Tādēļ ļoti sarūgtina fakts, ka Nacionālais muzeju krājuma kopkatalogs joprojām ir tāds, kādu to atceros, – pamiris, bez attēliem, parastam lietotājam interesi neraisošs. Tieši pirms gada Creative Museum intervijā tā veidotāji stāstīja par saviem plāniem kataloga sakārtošanā, kā vienu no aspektiem minot datu kvalitātes uzlabošanu un paša kataloga pārzīmološanu. No intervijas izriet, ka tai būtu jāsākas kaut kad tagad. Vai lietas labā kas notiek? Šis ir īstais brīdis paspīdēt ar funkcionālu, lietotājam draudzīgu, visu Latvijas muzeju vienojošu datubāzi.
Šajā aspektā neuzvarēts līderis ir Latvijas Nacionālā bibliotēka. Atverot pieeju tiem digitālajiem resursiem, kas līdz šim bija pieejami tikai uz vietas, bibliotēka tiešām ir atnākusi mājas vizītē pie sava tradicionālā apmeklētāja. Šis kārtējo reizi parāda, ka, ja mājasdarbi ir izdarīti, ir vieglāk tikt galā ar eksāmeniem un uzdevumiem arī dzīvē. Te gan kārtējo reizi jāatceras, ka nevar koncentrēties tikai uz kvantitatīvo datu apjomu. Ja vēlas piesaistīt apmeklētājus ārpus specifiskās jomas, jādomā arī par kādu potenciālajiem lietotājiem mērķtiecīgi radītu risinājumu. Muzeju kopkataloga gadījumā tās varētu būt paša kataloga veidotāju piedāvātas priekšmetu izlases par noteiktām tēmām. Digitālais formāts, kurā apkopotas ziņas par vairāk vai mazāk visu Latvijas muzeju krājumu priekšmetiem, ļauj ar to attēliem un aprakstiem strādāt tādā veidā, kā nekad dzīvē nebūtu iespējams. Muzeju kopizstāde Latvijas simtgadei “Latvijas gadsimts” uz šī fona nobālētu. Ja ņemsim par piemēru Himzela muzeju, kura kolekcijas agrākie priekšmeti tagad atrodas Latvijas Dabas, Rīgas vēstures un kuģniecības, kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā, digitālais formāts ir vienīgais veids, kā to iespējams parādīt vienkopus.
Ļoti priecājos, pamanot ziņu, ka Latvijas muzeju biedrības interneta vietnē tiek publicēti ieraksti – pārskati par muzeju piedāvājumu digitālajā formātā.* Sākot tos pētīt, ar nožēlu secinu, ka, pat ja arī Latvijas muzeji ir gājuši soli uz priekšu izstāžu digitalizācijā un vairāki piedāvā savas telpas izstaigāt virtuālās tūrēs, lielākoties tās izskatās vizuāli novecojušas, teksti ir stīvi un nerosinoši, kā arī daļa virtuālo izstāžu patiesībā ir ar tekstiem papildinātas attēlu galerijas. Uz to fona pat vienkāršs 360 grādu skata nodrošinājumus jau ir avangards. Rundāles pils muzejs laikam ir vienīgais piemērs, kura virtuālā tūre ir kas vairāk nekā 360 grādu ieskats ekspozīcijas telpās. Muzeju varam izstaigāt laikmetam atbilstošas mūzikas pavadībā, un arī telpas nav pilnīgi tukšas. Tās atdzīvina laikmeta tērpos ieģērbti personāži, kuri šur tur pils zālēs izspēlē savstarpējas mizanscēnas, – jauks papildinājums citādi statiskajam skatam. Priecē, ka telpām pievienoti nelieli apraksti un atsevišķus eksponātus var apskatīt arī tuvāk. Tomēr, ņemot vērā, ka risinājums ir pieejams jau kopš 2014. gada un tiek regulāri atjaunots, gribētos pietuvinājumā redzēt vairāk priekšmetu, kā arī ar izvērstākiem aprakstiem, ne tikai etiķetes informāciju. Ja arī muzeja ekspozīcijas priekšmeti mēdz mainīties, kurš ir teicis, ka virtuālajai tūrei ir mats matā jāsakrīt ar dzīvē redzamo? Un pat ja šis risinājums bija interesants pašizolācijas pirmajā nedēļā (kā noskatīties vērto filmu un izrāžu saraksti), pēc četrām nedēļām mājas režīmā ar vienkāršu izskriešanu cauri izstāžu zālēm vairs nepietiek. Gribas šo salīdzināt ar Google Street view. Sākumā bija ārkārtīgi aizraujoši pētīt citādi nepieejamās vietas zemeslodes otrā pusē. Joprojām šīs rīks ir noderīgs, ja nepieciešams ātri uzmest skatu konkrētai vietai. Bet vai tajā gribēsim pavadīt vairāk laika, nekā vajadzīgs, protams, ka ne. Tas ir un paliek vienkāršs, informatīvs līdzeklis, līdzīgs elektroniskam bibliotēkas katalogam, ko izmantojam, lai atrastu un pēc tam tiktu pie iecerētās grāmatas. Bez papildu izstrādātām iespējām, kas skatītājam iedod ko vairāk nekā tikai redzēt, “kā tur iekšā izskatās”, arī ekspozīciju zāļu izstaigāšana 360 grādu skatā ir un paliek tikai informatīvs risinājums. Ja vien šādā veidā neieejam kādā izcilā mākslas vai kultūras objektā (ko Facebook vidē piedāvā kaut vai vienkāršākais 360 Vision profils), kas varētu būt noderīgs mācību uzskates līdzeklis mākslas un kultūras vēstures studentiem, gribētos, lai muzeji domā plašāk un tālāk, saviem skatītājiem piedāvājot ko vairāk.
Labāks piemērs, kā online ekspozīciju padarīt par pašvērtīgu risinājumu, ir Tallin Art Hall virtuālās izstādes. Kā projekta tiešsaistes prezentācijā 9. aprīlī stāstīja tā idejas autors Tāniels Raudseps (Taaniel Raudsepp), risinājums radies kā vēlme piedāvāt skatītājiem iespēju apmeklēt izstādes no jebkuras vietas pasaulē. Šī nav plaši izmantotā 360 grādu tūre, bet gan pašu igauņu izstrādāta jauna virtuāla platforma. Tajā kinematogrāfiski uzņemts materiāls tiek papildināts ar interakcijas elementiem un standarta web aplikāciju. Rezultātā izstādi iespējams izstaigāt, apskatīt katru izstādes eksponātu atsevišķi, tāpat izlasīt gan izstādes kopējos tekstus, gan izstādes darbu aprakstus, kā arī šo visu veikt ar audiogidu – gluži kā analogā izstādes apmeklējumā. Viss pasniegts lakoniski un mūsdienīgi, bez 360 grādu tūrēm tik ierastās orientācijas pazaudēšanas, kad attopies, skatoties uz telpas griestiem, bet kursora fokusēšana vēlamajā virzienā šķiet neiespējamā misija. Igauņu risinājums izveidots šā gada sākumā, šobrīd caur to ir apskatāmas četras izstādes, un, kā apgalvo paši projekta autori, šī ir “labākā virtuālo izstāžu pieredze pasaulē” (novērtējiet pašapziņu – tieši tā arī pateikt!). Kā pamatojums izmantot tieši šādu – unikāli veidotu – platformu, ne līdz šim ierasto 360 grādu tūri, esot bijušas salīdzinoši zemās projekta izmaksas, jo platformas izveidē nav sarežģītu tehnoloģiju. Tiešsaistes prezentācijā tika minēts, ka uz open source bāzes veidoto platformu varētu izmantot arī citas institūcijas (par šo vietnē ziņu gan neatrodu, bet to jau tālāk var skaidrot katrs pats). Platformā tiek piedāvāta iespēja izstādes apskatīt arī kuratoru vadībā – tiešsaistes ekskursijās, kuras arī aicinu apmeklēt. Šī ir lieliska iespēja redzēt virtuālo izstāžu risinājumu darbībā, kā arī uzdot sev interesējošos jautājumus izstāžu veidotājiem. Un pat, ja šī Tallin Art Hall platforma neaizstāj priekšmetu apskati dzīvē, šis tiešām ir viens no labākajiem risinājumiem, kāds šai jomā ir redzēts. Īpašu to padara arī tas, ka to īstenojuši mūsu kaimiņi un ne pat pārāk liela institūcija, kā, piemēram, KUMU. Un, ja viņi var, tad kāpēc mēs ne?
Pielāgošanās
Ja digitālo risinājumu pilnveide nav bijusi prioritāro darbu sarakstā, atliek ātri pielāgoties situācijai. Te vietā būtu runāt par risinājumiem, kas atsaucas uz notiekošo un tiek īstenoti tagad. Ar nožēlu gan jāsecina, ka šajā ziņā īpaši radošs ir vien nevalstiskais sektors un visa veida pakalpojumu un produktu pārdevēji. Un to var arī saprast, jo atšķirībā no valsts sektora viņi ir atkarīgi no ikmēneša ienākumiem. Ja vēlies samaksāt rēķinus, ir jāpielāgojas – gribi to vai ne. Tomēr pāris piemēru ir arī kultūras jomā tepat Latvijā.
Brīnišķīgs piemērs ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) un literatūras un filozofijas portāla Punctum jau 18. martā (apbrīnas cienīga reakcija!) sāktā iniciatīva “Pandēmijas dienasgrāmata” – aicinājums dokumentēt šā brīža ikdienas norises. Līdztekus publicētām sabiedrībā zināmu personu dienasgrāmatām savas izjūtas ir aicināts fiksēt ikviens sabiedrības loceklis. LU LFMI iesūtītie materiāli tiks pievienoti digitālajam arhīvam, nodrošinot to saglabāšanu. Pandēmijas dienasgrāmatas kļūs par būtisku avotu nākamajām paaudzēm, lai iepazītu šodienas cilvēka izjusto šīs unikālās situācijas laikā. Iniciatīvai ir vairāki pozitīvie aspekti. Caur ikdienas norišu dokumentēšanu iegūst konkrētā persona, jo dienasgrāmatas rakstīšanas procesam ir terapeitisks efekts. Kā min projekta autori, svarīgi šajā atsvešinātības situācijā ir arī radīt kopības sajūtu. Neziņu un apjukumu piedzīvo lielākā daļa sabiedrības, un ir svarīgi saprast, ka visi jūtamies līdzīgi. Vēl gribu minēt iniciatīvas īstenotāju – LU LFMI un Punctum – ieguvumu, proti, tā ir ziņas došana, ka šīm institūcijām rūp norises sabiedrībā un tās ir gatavas ar savām iniciatīvām nāk talkā esošās situācijas pārvarēšanā. Šādā veidā tiek paturēta, nevis pazaudēta, kā arī iegūta jauna auditorija, ar kuru arī pēc krīzes varēs turpināt komunicēt. Ar līdzīgu vēlmi – dokumentēt Covid-19 apkarošanu – klajā nācis Ivars Zviedris. Viņš sācis veidot filmu, tātad arī dokumentāli šī situācija tiks fiksēta.
Ko šajā sakarā dara muzeji? Ļoti labprāt dzirdētu stāstus, piemēram, par to, kā muzejnieki virtuāli sazinās ar pirmo Latvijā fiksēto Covid-19 slimnieku, lai pēc tam, kad viņš vai viņa izveseļosies un ārkārtējā situācija būs kļuvusi vien par ļaunām atmiņām, dotos viņu apciemot un vēlāk krājumā iekļautu kādu šīs personas īpašumā bijušu priekšmetu un tā stāstu. Cits variants – iegādāties nākamībai hakatonā HackForce radīto sejas aizsarga 3D prototipu kā lielisku piemēru pandēmijas mazināšanas risinājumu meklējumiem. Tas ir tikai laika jautājums, kad par šiem notikumiem gribēs vēstīt arī atmiņu institūcijas. Ja šādi priekšmeti un to stāsti netiks meklēti jau tagad, kad vēl būs iespēja tos atrast? Tad vēlāk, gatavojot nākamo “Latvijas gadsimtu” vai vēl labāk – Nacionālā Vēstures muzeja ekspozīciju Rīgas pilī –, nāksies samierināties ar jau minēto LU LFMI “Pandēmijas dienasgrāmatu” vai Zviedra filmu patapināšanu. Covid-19 krīze skar visu pasauli, un stāsts, kā mēs ar to tikām galā, būs saprotams visatšķirīgākajai auditorijai. Visas iespējas ielēkt vilcienā, kas vēl kavējas stacijā!
Cits piemērs ir Ģertrūdes ielas teātra spēja pielāgoties digitālajam izrāžu formātam un pārstrādāt tiešsaistes situācijai iepriekš dzīvajā spēlētu izrādi “Taņas dzimšanas diena”. Teātra interneta vietnē tas tiek pasniegts ar rotaļīgu tekstu, ka, “ja skatītājs nevar nākt uz teātri, teātris nāk pie skatītāja”. Būtiski, ka šis nav izrādes ieraksts, bet tā tiek spēlēta, aktieriem atrodoties savos mitekļos, tāpat kā tās norisi nodrošinošajai darbinieku komandai un arī izrādes skatītājiem. Pārstrādātais izrādes variants pilnībā izmanto Zoom aplikācijas iespējas – iespēju pārslēgties no viena runātāja uz citu, veikt paralēlu saraksti iekšējā čatā vai dalīties ar sava datora ekrāna informāciju. Tā kā nebiju redzējusi izrādes versiju dzīvē, nezinot online versijas rašanās apstākļus, pilnīgi pieņemtu, ka izrādei ir jābūt tieši šādai. Šis ir retais kultūras notikums, kas joprojām ir apmeklējams kā pasākums ar konkrētu norises sākumu. Pirms izrādes pat sazinājos ar draudzeni, un kā vecajos labajos laikos norunājām satikties izrādē. Tā bija aizraujoša pieredze, un bija patīkami atkal piedzīvot “iešanu uz teātri”. Izrādās, ka pat digitāla izrāde ļauj piedzīvot klātbūtnes efektu. Vēl būtiski, ka tas nav kārtējais bezmaksas pasākums. Ir tikai normāli, ka par produktu, arī ja tas ir kultūras auglis, ir jāmaksā. Ja organizatori spēj radīt ko tādu, par ko ir gatavi maksāt citi, tad viņi ir atrisinājuši svarīgāko pārdošanas likumu. ĢIT piemērs rāda, ka pielāgoties situācijai ir iespējams arī kultūras institūcijām. Atliek tikai meklēt veidus.
Pielāgošanās un ātras reaģēšanas piemēri ir atrodami arī muzeju vidē. Tomēr par muzeju piemērošanos ārkārtējai situācijai ar aktīvu komunikāciju sociālajos tīklos šajā kategorijā gan atturētos runāt. Soctīklu izmantošanai ikdienas darbā būtu jābūt tik pašsaprotamai, ka vispār nebūtu jāizceļ. Izņēmums būtu kādas īpašas, tikai šai situācijai radītas aktivitātes. Izstāžu atklāšana live versijā, skatītājiem atrodoties pie saviem ekrāniem, ir vienkāršākais risinājums. Priecē LNMM vietnē ievietotā videomākslas kolekcija. Tomēr par virtuālu izstādi, kā izlasi dēvē muzeja darbinieki, es to sauktu tikai tad, ja tā būtu realizēta jau iepriekš minētajam Tallin Art Hall risinājumam līdzvērtīgā veidolā. Realitātē tā ir vienkārša videodarbu ievietošana lapā ar Youtube vai Vimeo saišu starpniecību. Videodarbi nav tikai atskaņots videoceliņš, bet tiek radīti specifiskiem izstādīšanas veidiem – TV ekrāniem, projekcijām, instalācijām u. tml. Te nekas no iecerētā eksponēšanas formāta neparādās, tik vien kā atsauce uz šiem nosacījumiem darba aprakstā. Bet lai nu paliek – žetons LNMM par šādu iniciatīvu. Precīza ir kuratores Elitas Ansones piebilde programmas pieteikumā, ka videomāksla ir medijs, ko izstāžu zālēs to garuma dēļ nereti nenoskatās līdz galam. Te nu ir iespēja apskatīt to, kas citādi varētu tikt palaists garām. Un tomēr – ja būtu pieejama kvalitatīva muzeju krājuma datubāze, kur muzeja priekšmeti ir brīvi pieejami, šāda pieeja nebūtu krīzes risinājums, bet gan normāla ikdienas prakse. Ja muzeji netiek pāri bailēm, ka apmeklētāji viņus apzags, ja ne fiziskā, tad digitālā veidā, tad šāda datubāze varētu tikt publiskota kaut tikai šādā ārkārtējā situācijā, kā to dara LNB.
Ko vēl varētu darīt?
Jau tagad varam konstatēt, ka šī ārkārtējā situācija un krīze no citām atšķiras ar izteiktu savstarpējo solidaritāti un empātiju. Vispirms jau tādēļ, ka visi tajā esam vienlīdz iesaistīti neatkarīgi no tā, kas mēs esam, ko mēs darām un kurā pasaules valstī dzīvojam. Krīzi nav izraisījusi kāda ekonomiska vai cita burbuļa plīšana, un to nevar norakstīt uz kādas valdības vai indivīdu nekompetenci.
Šī ir nebijusi situācija, kas veicina saliedētību un vēlmi savstarpēji palīdzēt. Arī Latvijā ir tapuši šādi savstarpējas palīdzības iekrāsoti risinājumi. Kā vienu no tādiem, kas varētu būt noderīgs arī kultūras laukam, varu minēt Dizaina palīdzības punktu. Izveidota kā vienkārša Facebook domubiedru grupa, tā iecerēta kā satikšanās vieta ārkārtējā stāvokļa skartajām institūcijām un dizaina jomas profesionāļiem. Ja kultūras institūcijas ir slēgtas, tad citu profesiju pārstāvji atrodas dīkstāvē, viņu projekti ir apsīkuši vai apstājušies pavisam. Nav noslēpums, ka kultūras un īpaši atmiņu institūcijas reti ir spējušas atļauties labu dizainu, un ar vārdu “dizains” nedomāju tikai grafikas vai produktu dizainu, bet arī plaši izmantojamas disciplīnas – kā pakalpojuma dizains. Dizaina punkta veidotāji gan aicina “cienīt dizaineru profesionalitāti un godīgas samaksas principa ievērošanu par dizaina darbu komerciālos projektos”. Domājams, par risinājumiem kaut kas būs jāmaksā arī kultūras institūcijām, un tas ir pašsaprotami. Raugoties uz to, kā pēdējo nedēļu laikā situācijai atbilstošus lēmumus ir bijušas spējīgas pieņemt valsts līmeņa iestādes un ministrijas, atrodot pat miljonus vienas vai otras nozares atbalstīšanai, ticu, ka arī kultūras institūcijas spēj rīkoties ātri, un, ja ir idejas, kuru realizācijai nepieciešama ārpusštata speciālistu piesaiste, tās noteikti varētu atrast kaut nelielus līdzekļus honorāriem, kas šajā situācijā varētu būt krietni zemāki nekā ikdienā. Varbūt šis būtu brīdis, kad abas pasaules varētu satikties?
Viens no maniem lielākajiem ieguvumiem no studijām LMA Dizaina nodaļā ir, ja ne gluži pārvaldīšana, tad vismaz daudzpusīgs ieskats dizaina domāšanā. Atceros, ka pirmajā kursā vienā no priekšmetiem bija jādefinē mērķauditorija mācību uzdevumā izstrādātajam produktam. Nebija runa par vienkāršo kategoriju vīrietis/sieviete, izglītība un viņa/viņas vecums, bet jau daudz komplicētāks lietotāja profils. Kāda paaudze (X, Y, Z vai A), kādi ir viņa/viņas ikdienas paradumi, kā izskatās un kādām vērtībām seko, un pats svarīgākais – kādas ir plānotās mērķauditorijas vajadzības, kuras izveidotais produkts risinās.
Ņemsim par piemēru mani. Esmu sieviete, 36 gadu veca, ar augstāko izglītību, dzīvoju Rīgā. Šādai kategorijai varētu pieskaitīt veselu virkni citu sieviešu, bet vai šādi skatīties ir nozīme? Daudz vairāk par mani un manām vajadzībām pasaka raksta ievadā minētie manas dzīves paradumi (un tieši tādēļ tie tur arī tika minēti). Cita šāda paša vecuma sieviete ar līdzīgu izglītību, ja viņa ir divu bērnu mamma, ar ģimeni, kurā ir arī vecvecāki un kura dzīvo Pierīgā, un bērnus pirms darba uz dārziņu vai skolu izvadā ar savu auto, saskarsies ar pilnīgi cita veida problēmām, un viņai arī būs no manis pilnīgi atšķirīgas vajadzības. Kas derēs man, nederēs viņai, un otrādi. Kas ir tas, ko tieši es vai viņa jūsu konkrētajā institūcijā var atrast? Šis piemērs ir labs sākums pārdomām un esošās rīcības pārvērtēšanai.
Ja nu kaut ko šajā dīkstāvē kultūras institūcijas var un ko arī vajadzētu darīt, ir sākt iepazīt savu lietotāju un viņa problēmas. Cik daudzas izstādes un tajās iekļautie paņēmieni, pasākumi un citi apmeklētājiem veltīti produkti top, domājot par kādas konkrētas mērķauditorijas problēmām un to, ko iecerētais produkts risinās? Līdz šim lietotāja atpazīšana notikusi intuitīvi, skatoties, kas no piedāvājuma “aiziet” un kas ne, lielā mērā balstoties pašu organizatoru vērojumos vai citu līdzīgu nozaru profesionāļu vērtējumos. Vienīgā institūcija, kura tiešām ir ieguldījusi mērķtiecīgā savu apmeklētāju un viņu pieredzes pētīšanā, ir LNB, uzticot gan izstādes “Grāmata Latvijā”, gan nesenās “Neredzamās bibliotēkas” lietotāju viedokļu pētīšanu profesionāļiem (pasūtot tos Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra darbiniekiem). Uzteicami, ka LNB ar izvērstiem šo pētījumu rezultātiem arī publiski dalās, kā tas notika izstādes “Neredzamā bibliotēka” noslēgumā (ja kāds palaida garām šo brīnišķīgo iespēju mācīties no kolēģu labajiem piemēriem, esmu pārliecināta, ka Inga Surgunte, kuras uzraudzībā abi šie pētījumi ir notikuši, neatteikts savu padomu). Jau pirms gada diskusijā par muzeju kopizstādi “Latvijas gadsimts” norādīju, ka tikai loģisks solis būtu tās profesionāls izvērtējums. Lai tad, kad tiek gatavota nākamā nacionālas nozīmes muzeja pastāvīgā ekspozīcija patlaban rekonstrukcijā esošajā Rīgas pilī, tā būtu mērķtiecīgi veidota, nevis balstītos muzejnieku priekštatos “mēs taču zinām, kā labāk vajag”. Prieks, ka “Latvijas gadsimta” komanda izstādes publisko izvērtējumu arī īstenoja, tiesa gan, paliekot nozares ietvaros un nepiesaistot pētniekus apmeklētāju pieredzes apkopošanā. Šis varētu būt sākums, kurš jau pēc ārkārtas stāvokļa atcelšanas varētu vainagoties ar jau fokusētu izstādes īstenā lietotāja – individuālā apmeklētāja vai to pulciņu, ģimeņu, jauniešu, pensionāru, grupu vajadzību un izstādes spēju vai nespēju tās piepildīt – viedokļa apkopojuma. Šādi dati dotu jaunu skatījumu uz apmeklētāju vajadzībām, būtiski atvieglotu nākamo izstāžu veidošanu un pats galvenais – ļautu piemēroties lietotāja vajadzībām un atsauktos to prasībām. Šāda pat stratēģija – sava apmeklētāja pētīšana – būtu nepieciešama pilnīgi visām kultūras institūcijām. Ilgtermiņā tas atmaksāsies.
Ja nu kultūras darbiniekiem ir bijušas idejas par lieliskiem produktiem vai risinājumiem, kas līdz šim nav tikuši īstenoti resursu trūkumu dēļ (akcentu liekot uz kompetencēm un jauno tehnoloģiju pārvaldīšanu), varu aicināt izmantot kultūras jomā līdz šim maz zināmu jaunu risinājumu meklēšanas veidu – hakatonu.
Radies IT nozarē un veiksmīgi adaptēts biznesa start-up vidē, hakatons kā jaunu produktu un tehnoloģisko risinājumu radīšanas paņēmiens plaši tiek izmantots arī Covid-19 krīzes pārvarēšanas iespēju meklēšanā.
Hakatona formāts parasti nozīmē, ka tajā piedalās dažādu jomu pārstāvji. Tā sākumā ideju autori prezentē tās citiem, un dalībnieki, kurus ideja saista un viņi redz iespēju to ar savām kompetencēm īstenot, kopīgi izveido komandu. Sekojošās 48 stundās komandas strādā pie jau gatava prototipa izveides, kas noslēgumā tiek prezentēts žūrijai. Uzvarētāji parasti saņem balvas idejas tālākai attīstībai, bet komandas darbu pie ideju īstenošanas var arī turpināt.
Hakatoni krīzes risinājumu pārvarēšanai patlaban notiek visā pasaulē, un viens no tiem – jau minētais HackForce – noritēja arī Latvijā. Tā laikā tika radīti ne tikai mediķiem un citām saslimšanas riska grupas profesijām tik nepieciešamie sejas aizsargi, kuru ražošana jau ir sākusies, bet arī brīvprātīgo platforma, kura mājas karantīnas vai pašizolācijas apstākļos esošajiem palīdz ar ikdienas problēmu risināšanu – kaut vai tikai vienkāršu pārtikas produktu piegādi. Dalība hakatonā var būt noderīga arī tad, ja konkrētu ideju nav. Iespējams, kādas ieceres attīstībai trūkst tieši manu vai tavu kompetenču un pieredzes. Beigās ieguvēji var būt visi.
1.-3. maijā norisināsies Northern Dimension Partnership on Culture sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un konsultāciju aģentūru Helve organizēts kultūras nozarēm veltīts virtuālais hakatons. Tā uzdevums ir sadarboties un meklēt risinājumus kultūras un radošo industriju sektora problēmām, kuras radušās Covid-19 krīzes izraisīto seku dēļ. Hakatons, kā jau daudzas šā brīža norises, notiks virtuālajā vidē, un kā dalībnieki aicināti piedalīties jomas pārstāvji gan no Latvijas, gan visas pasaules. Virtuālais formāts ļauj hakatonam noritēt starptautiskā līmenī un neaprobežoties tikai ar Latvijas situāciju. Šī ir lieliska iespēja kultūras institūcijām īstenot idejas, kas līdz šim nav realizētas. Reģistrācija hakatonam tiks atvērta 17. aprīlī. Ja ātri organizēsimies, varbūt satiksimies ideju prezentācijās!
Noslēguma vietā
Šo sarakstu karuseli gribu noslēgt ar aicinājumu būt kritiskiem – vispirms – pašiem pret sevi, un smelties spēku atziņā, ka neviens no malas neieteiks vai neradīs mums visatbilstošāko krīzes pārvarēšanas risinājumu. Ja kāds var tos atrast, tad tie esam tikai mēs paši. Gribu cerēt, ka kultūras un atmiņu institūcijas šo stopkadra situāciju izmantos savu stipro un vājo pušu apzināšanai, sastādot konkrētus plānus, kāda būs viņu rīcība jau pēc ārkārtējā stāvokļa atcelšanas.
Kā jau minēju sākumā, kultūra nav pirmo nepieciešamības preču sarakstā, un nav šaubu, ka nākamais būs finanšu resursu apcirpšanas gads (cerams, ne daudzskaitlī). Tomēr nepieciešamība pēc brīvā laika pavadīšanas iespējām nezudīs pat tad, ja finanšu būs mazāk un izvēle par vienu vai otru iespēju tiks izsvērta krietni rūpīgāk. Ja spēsim radīt kvalitatīvus, patērētajam draudzīgus un saistošus produktus (un izstāde, izrāde, pasākums vai digitāls muzeja risinājums ir tāds pats produkts kā kinofilma vai populārās mūzikas koncerts), beigās būsim tikai ieguvēji.
* Nedaudz mulsina, ka pat divas nedēļas pēc rakstu publicēšanas, gribot apmeklēt Valkas novadpētniecības un mākslas muzeja virtuālās izstādes un sekojot norādītajai saitei, joprojām nokļūstu 12. klases eksāmeniem veltītā Google dokumentu lapā. Līdzīgi sokas ar Turaidas muzejrezervāta virtuālajām izstādēm, kuras patiesībā izrādās 10. klasei veltītas prezentācijas par Ģeometrisko progresiju vai uzdevums “Kā Aprīlis brauca pie Marta ciemos”. Vai tekstā iekļautās saites pēc publicēšanas kāds ir pārbaudījis, un, ja nav, tad kāpēc neviens to līdz šim brīdim nav pamanījis?
Kā raksta “galviņas” attēlu izvēlos Ģertrūdes ielas teātra (ĢIT) izrādes “Taņas dzimšanas diena WEB” ekrānšāviņu. Zoom aplikācija īsā laikā kļuvusi par vienu no populārākajām konferenču un sapulču īstenošanas vietnēm visā pasaulē un skats ar atvērtu Zoom logu daudziem paliks atmiņā kā Covid-19 pandēmijas krīzes zīme. ĢIT spēja divu nedēļu laikā pēc ārkārtējās situācijas izsludināšanas reaģēt uz teātra durvju slēgšanu dzīvas, tiešsaistei pielāgotas izrādes veidolā un gatavībā “aiziet pie skatītāja”, ja tas nevar tikt uz teātri, ir lielisks piemērs kultūras institūciju spējai pielāgoties šiem neplānotajiem krīzes apstākļiem.