Raksts tapis Creative Museum rakstu sērijā “Ekspozīciju apskats”, kura pievēršas muzeju ekspozīcijām trīs rakursos – muzeju sniegtās ziņas par ekspozīcijas tapšanu jeb ekspozīcijas pasīte, izstāžu un kultūras pasākumu kuratores Līgas Lindenbaumas analīze, fotogrāfa Didža Grodza fiksācijas. Rakstu sērija gan sniedz ieskatu muzeju jaunumos, gan ļauj kvantitatīvi un kvalitatīvi salīdzināt dažādās ekspozīciju veidošanas prakses, iespējas un gala rezultātus. Iecerēts, ka sērija ilgtermiņā ne tikai veidos pārskatu par jaunāko ekspozīciju tendencēm, bet arī veicinās domapmaiņu par to, kas ir laba muzeja ekspozīcija.
Ekspozīcijas pasīte
Muzeja nosaukums: Olaines Vēstures un mākslas muzejs
Ekspozīcijas nosaukums: Olaines novada vēsture, “Laboratorija”, “Andris Rumpēteris. Māksla. Istaba.”
Ekspozīcijas satura kopsavilkums: Olaines novada galvenajā ekspozīcijā ir aplūkojami priekšmeti, sākot no 3. g. t. p. m. ē. līdz 20. gs. 40. gadiem. Šī ekspozīcija ved apmeklētājus cauri laiku laikiem – Poļu-zviedru karam, Zviedru laikiem, Krievijas guberņai, Napoleona karam, Pirmajam pasaules karam, starpkaru periodam un citiem notikumiem, kas norisinājušies Olaines novada teritorijā.
Otrā ekspozīcija sākas ar notikumu, kas Olaines teritorijas attīstībā atšķīris pavisam jaunu lappusi, – kūdras ieguves pirmsākumi 1939. gadā. Šajā ekspozīcijā ir aplūkojami gan dažādi kūdras ieguves mašīnu modeļi, gan audiovizuāls materiāls par kūdras ieguves attīstību. Šo laika periodu ietekmējuši arī vairāki vēsturiski notikumi – Otrais pasaules karš, iedzīvotāju izsūtīšana.
Īpaši aizraujoša gan mazākiem, gan lielākiem apmeklētājiem noteikti būs ekspozīcija “Laboratorija”, kas apmeklētājus ievedīs Olaines pilsētai tik raksturīgajā “Ķīmijas un rūpnīcu pasaulē”. Domājot par šo ekspozīciju un nepieciešamību atrast kopsaucēju visām četrām rūpnīcām, tika secināts, ka katras rūpnīcas pirmsākums ir tieši laboratorija. Šeit ir iespējams vairāk iepazīt Mendeļejeva tabulu, izzināt četru lielo rūpnīcu (Ķīmisko reaktīvu rūpnīcas “Biolar”, “Olainfarm”, Līmes rūpnīcas un Plastmasu pārstrādes rūpnīcas) vēsturi gan sociālā, gan rūpnieciskā aspektā. Laboratorijā apmeklētājiem būs iespēja iejusties ķīmiķa lomā un izspēlēt spēli, kas ir unikāla ar tajā izmatotajiem 3D risinājumiem.
Noslēdzošā ekspozīcija – “Andris Rumpēteris. Māksla. Istaba” – iepazīstina muzeja apmeklētājus ar vienu no savdabīgākajiem māksliniekiem, kas dzīvojis Olainē un strādājis Plastmasu pārstrādes rūpnīcā.
Ekspozīcijas atklāšanas laiks: 2019. gada 5. decembris
Koncepcijas veidotāji: Olaines Vēstures un mākslas muzejs
Satura veidotāji: Olaines Vēstures un mākslas muzejs, SIA “StoryHub”, Roberts Rubīns
Dizaina veidotāji: SIA “Inra Dizains”, arhitekts Imants Rubīns
Tehniskais nodrošinājums (multimediji): SIA “Solavi”, SIA “StoryHub”, Roberts Rubīns
Citas ekspozīcijas tapšanā iesaistītās puses vai personas, kuras būtiski pieminēt: Vitrīnu un mēbeļu izgatavošana, SIA “LowTech”
Izstrādes periods: Dizaina un tehnisko risinājumu izstrāde – no 2019. gada 4. februāra līdz 2019. gada 28. novembrim; satura izstrādi muzeja darbinieki uzsāka 2018. gadā
Ekspozīcija lielums: 257 m2
Ekspozīcijā iekļauto priekšmetu skaits: 240 priekšmeti
Ekspozīcijas kopējās izmaksas: 108 423 EUR, iekļauts viss – no dizaina izstrādes līdz ekspozīciju tehniskajiem un multimediālajiem risinājumiem
Finansētājs: Olaines novada pašvaldība
Eksponēto priekšmetu piederība kolekcijām: Olaines Vēstures un mākslas muzeja krājums
Olaine atrodas pie autoceļa Rīga–Jelgava un ir viena no pilsētām, kurai lielākoties paskrienam garām. Padomju laiku arhitektūra, rūpniecība un purvs ir pirmās asociācijas, kas rodas, domājot par šo Pierīgas pilsētiņu. Tās ir tēmas, no kurām nevar izvairīties arī Olaines vēstures un mākslas muzejs. Tomēr tā apmeklējums skeptiķiem varētu likt ieraudzīt Olaini jaunām acīm, jo savu darbu – stāstīt lokālos stāstu un izcelt to unikalitāti – muzejs veic ar gaumi un pašapziņu.
Muzejus esam raduši apmeklēt vēsturiskās ēkās – pilīs, muižās un citās nozīmīgas funkcijas pieredzējušās telpās. Olainē silikāta ķieģeļu ēkas pirmajā stāvā iekārtotais muzejs jau no ārpuses solās būt kas vairāk par padomju daudzīvokļu nama papildinājumu. Uz ķieģeļu, logailu un raibo lodžiju fona muzeja daļa izceļas ar lakoniski brūnu vienlaidus fasādi, modernistiski izstieptu logu rindu, izgaismotu muzeja nosaukumu un piesēst aicinošiem soliņiem. Eksterjerā ir viss, kas aicina doties muzeja ekspozīcijas izpētē.
Verot muzeja durvis, saistība ar daudzīvokļu nama estētiku teju izgaist pavisam. Ekspozīcija tapusi ciešā sazobē ar ēkas pirmā stāva rekonstrukciju, muzeja vajadzībām piemērojot visas nebūt ne vienkāršās telpas iespējas. Masīvās balsta kolonnas organiski aizslēptas aiz vēsturiskās sadaļas vitrīnām, bet šaurās un garās telpas otrais līmenis vairāku pakāpienu augstumā ar veiksmīgiem risinājumiem piešķir tai papildu perspektīvu. Dažādos līmeņus nošķir lakoniskas metāla margas un stikla siena ar caurspīdīgiem purva ainavu motīviem, kas koptonī tumšajai ekspozīcijai piešķir ažūru rotaļību, bet šaurajai telpai – tik ļoti trūkstošo plašumu.
Pati ekspozīcija ir maza, blīva un kompakta. Tajā sadzīvo lokālās vēstures, dabas, rūpniecības un mākslas stāsti. Telpas dažādie līmeņi un nelielās papildu istabas ļauj ekspozīciju dalīt tematiskās zonās, katrai piemeklējot atšķirīgu stāstījuma un iekārojuma veidu. Tā kā te tiek izmantota katra brīvā telpas platība, dažādas ekspozīcijas pieredzēšanas iespējas neļauj nogurt informācijas blīvumā.
Vēstures sadaļā atrodam klasisku hronoloģiju un vēsturiskos stilus imitējošas, ar informatīviem ekrāniem papildinātas modernas eksponātu vitrīnas. Hronoloģiskā laika līnija turpinās otrā līmeņa gaitenī, kurā seko Olaines pilsētas celtniecībai un attīstībai padomju periodā. Interaktīvu iesaisti ar viktorīnas elementiem piedāvā pedagoģisko programmu telpa, kur skatāms ar Olaines ražotnēm saistītās ķīmijas laboratorijas stāsts – baudāms arī bez muzejpedagoga klātbūtnes. Kā atvērtā ekspozīcija un vienlaikus atpūtas zona kalpo ar autentiskiem priekšmetiem aprīkotā padomju telpas rekonstrukcija. Te priekšmeti ir brīvi izkārtoti telpā kā vietējā gleznotāja Andra Rumpētera dzīvojamā istabā un aicina gan piesēst dīvānā, gan izpētīt mākslinieka skices un privātās lietas. Mūsdienu Olaines mākslinieka – konceptuālista Artura Bērziņa – nelielās gleznas eksponētas jau minētajā otrā līmeņa gaitenī. Nav aizmirsts arī muzeja krājums. Neliela stikla telpa ļauj ielūkoties plauktos kārtotajā kolekcijā un dod ieskatu priekšmetu klāstā, kuriem ekspozīcijā nav pieticis vietas.
Muzeju zonu un telpu dažādību neviļus liek atcerēties padomju laikiem tik raksturīgos komunālos dzīvokļus. Tajos kā vienotā ekosistēmā blakus sadzīvoja visdažādākie indivīdi – rūpnīcu strādnieki, intelektuāļi, spekulanti. Olaines muzeja gadījumā “komunalka” ir simboliska, un tā ir gaumīgi iekārtota. Ekspozīcijas dizains ir klasiski neuzbāzīgs un tai pat laikā laikmetīgs un niansēts. Te plaši izmantotais, citos muzejos neredzētais un tādēļ drosmīgais tumši brūnais tonis no eksterjera līdz etiķešu foniem sasaucas ar lokālās dabas un purva materialitāti. Pretstatam pārdomātais apgaismojums un jau minētās ažūrās, caurspīdīgās stikla sienas rada necerētu vieglumu un telpiskumu. Laboratorijas stāsta noskaņu paspilgtina balto sienu, flīžu un stikla kolbu sterilums, bet padomju priekšmetu krāsainā bagātība pārceļ mūs vairāku desmitgažu senā pagātnē, kad šādi izskatījās šīs pašas ēkas dzīvojamās istabas pāris stāvus augstāk.
Pārdomātajā ekspozīcijā pietrūkst vien konceptuālie hronoloģisko un tematisko sadaļu teksti. Vitrīnas ar vēstures priekšmetiem papildina ekrāni, kuros šobrīd ir statiska, lielākoties vizuāla informācija – attēli. Ja apmeklētājam līdzi nedodas muzeja darbinieks, kurš iezīmē vitrīnās novietoto priekšmetu vai sadaļu kontekstu, no esošā vien to ir grūti noprast. Tā kā ekspozīcija jau šobrīd izmanto teju visas informācijas nodošanai piemērotās plaknes, atrisinājums varētu būt ceļa karte jeb ceļvedis drukātā vai elektroniskā formā. Šobrīd šīs funkcijas mēģina pildīt laminētas, spirālē iesietas A4 formāta tekstu lapas. Diemžēl uz pārdomātā iekārtojuma fona šīs anotācijas izskatās kā neveikla pašdarbība. Ja konceptuālie teksti tiktu sagatavoti ar tādu pašu rūpību kā muzeja ekspozīcija, tā būtu iespēja apmeklētājam iedot pēdējos “ieročus” tās pilnīgai atklāšanai.
Pašapziņa ir noslēdzošā, bet ne mazsvarīgākā Olaines muzeja kvalitāte. Bez tās nevar iztikt, ja sāk stāstīt stāstu par vietu, kura gadsimtiem bijusi vien pieturas punkts šosejas malā bez īpašas nozīmes lielajās vēstures norisēs un kuras galvenais uzplaukums saistīts ar padomju periodu un rūpniecību. Pat slavenākais (tomēr vien literatūras vēsturniekiem vai īpašiem interesentiem pazīstamais) šīs vietas pārstāvis – literatūrkritiķis un pedagogs Teodors Zeiferts (1865–1929) – šo pilsētu kā darba un dzīves vietu bija izvēlējies Rīgas un tās kultūras dzīves tuvuma dēļ.
Šobrīd muzeja darbinieku, arhitektu, dizaineru un citu profesionāļu radītajai ekspozīcijai ir visas iespējas kļūt ne tikai par lokālās kultūras dzīves veidotāju, bet arī par kultūras tūristu galamērķi, radot papildu pienesumu visas pilsētas ekosistēmai. Ja līdz šim Olainei pabraucām garām, tikai nedaudz samazinot braukšanas ātrumu, pašlaik muzejs ir lielisks iemels pagriezties un doties uz pilsētu. Teikt, ka Olaine būs Latvijas Bilbao, būtu pārspīlēti. Tomēr ieviest korekcijas šosejas satiksmes plūsmā muzejam būtu pa spēkam, un profesionāli veidota, atraktīva ekspozīcija ir pirmais jau spertais solis tā paveikšanā. Varbūt aicinoša muzeja ceļazīme šosejas malā varētu būt nākamais?
Muzeja un ekspozīcijas fotofiksācija
Foto: Didzis Grodzs.
Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Paldies muzeja direktorei Lienei Johansonei un muzeja vecākajam speciālistam Mārim Ribickim par atsaucību apskata tapšanā.