Manu subjektīvo 2023. gada kultūras pieredzi summē trīs galvenās komponentes – pakalpojumu dizains, jauniešu kultūras patēriņš un Zemgales muzeji. Lielā mērā tas saistīts ar pakāpenisko profesionālo pārorientāciju pakalpojumu dizaina virzienā un agrāko kultūras patērēšanas ieradumu maiņu (kultūru patērēju daudz retāk nekā pirms pandēmijas). Tomēr ar vienu kāju joprojām esmu kultūrā, pat ja ar to tagad saskaros caur pakalpojuma dizaina prizmu. Par to arī 2023. gada summa.
Pakalpojumu dizains
Par pakalpojumu dizainu Creative Museum esmu rakstījusi vairākkārt[1]. Ja vēlreiz īsi jāraksturo, kas tas ir, tad teikšu, ka pakalpojumu dizains palīdz atrast lielākās problēmas, neizdarības vai iespējas fiziskā vai digitālā produktā vai pakalpojumā, kas balstītas lietotāju pieredzē. Lietotājs, lietotāju izpēte un iesaiste pakalpojumu veidošanas un uzlabošanas procesā ir atslēga pakalpojumu dizainam, jo bez lietotāja nav iespējams nedz saprast viņa vajadzības un izaicinājumus, kas saistīti ar pētāmo tēmu, nedz radīt vai uzlabot esošu pakalpojumu vai produktu tā, lai tas tiešām atbilstu lietotāja vajadzībām.
Iespējams, tas šķiet pašsaprotami – ja ir pakalpojums vai produkts, tas būtu jāveido vai jāorganizē atbilstoši lietotāja vajadzībām. Tomēr dzīvē lielākoties pakalpojumu sniedzēji vai produktu veidotāji, domājot par savu lietotāju, tā vajadzībām, paradumiem un uzvedību, vadās pēc saviem priekšstatiem un pieņem lēmumus tā, kā pašiem šķiet pareizāk vai vienkārši ērtāk. Ja institūcija nav veikusi pārdomātu, kvalitatīvu un daudzveidīgu savu lietotāju izpēti, tās priekšstati par savu lietotāju teju vienmēr ir neprecīzi vai pavisam maldīgi. Privātajā sektorā ir vienkārši – nepareizi uzstādīts pakalpojums vai produkts, kas pircēja vajadzībām un prasībām neatbilst vai vienkārši lietotājam nav vajadzīgs, kā biznesa modelis ātri beigs pastāvēt. Kultūrā, ja tas ir publiskais sektors vai nevalstiskā organizācija (NVO), kas piesaista finansējumu projektu veidā, šī sakarība nav tik tieši ieraugāma. Tieši tādēļ pakalpojuma dizainam redzu tik plašu lauku publiskajā sektorā. Šī ir iespēja ieraudzīt savu lietotāju.
11. klases skolēnu veidotais jaunieša profils (persona). Foto L. Lindenbauma
Jauniešu kultūras patēriņš
2023. gada sākumā uz pāris mēnešiem iekāpu skolotājas kurpēs un pasniedzu pakalpojumu dizainu četrām 11. klasēm Ādažu vidusskolā (klasēs aptuveni 20–25 skolēni vecumā no 16 līdz 18 gadiem). Skolēni pakalpojumu dizainu apguva praktiski – katra klase strādāja ar kādu kultūras institūciju, pētot un meklējot iespējas, kā to padarīt saistošāku jauniešu auditorijai. Kultūras institūcijas tika piemeklētas atbilstoši klašu novirzieniem, un jaunieši strādāja ar interneta žurnālu “Satori”, komiksu žurnālu “kuš!”, ISSP fotogrāfijas kursiem jauniešiem un Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeju. Skolēni strādāja nelielās grupās un secīgi izgāja pakalpojumu dizaina soļus – izpēte, lietotāja apzināšana, problēmu definēšana un ideju radīšana –, noslēgumā prezentējot konkrētus piedāvājumus kultūras institūciju uzlabojumiem, lai tās būtu piemērotas jauniešu auditorijai. Man šī bija izcila iespēja iepazīt jauniešu kultūras patēriņa tendences, jauniešiem – praktiski iepazīties ar pakalpojumu dizainu, bet kultūras institūcijām – iegūt vērtīgu atgriezenisko saiti no apmeklētāju grupas, kuru nav nemaz tik viegli sasniegt.
Īsi kopsavelkot iegūto pieredzi, jāsaka, ka rezultāti visām četrām klasēm bija līdzīgi, pat ja darbs klasēm bija ar atšķirīgām kultūras institūcijām. Pirmkārt, jaunieši kultūras institūcijās neatrada savai vecuma grupai piemērotu saturu un tā pasniegšanas veidu. “Garlaicīgi” bija viens no plašāk lietotajiem apzīmējumiem, kuru ar katru klasi varēja šķetināt jau dziļāk (nesaprotams vai grūti uztverams saturs, pārāk gari teksti, pārāk daudz priekšmetu utt.). Otrkārt, daļa no kultūras pakalpojumiem šai specifiskajai grupai bija ar apgrūtinātu pieejamību vai nebija pieejami vispār, jo neatbilda ikdienas norišu rutīnai un paradumiem (neatbilstoši darba laiki fiziskiem kultūras pakalpojumiem, neērta tehniskā lietojamība digitāliem kultūras produktiem). Treškārt, jaunieši atzīmēja informācijas trūkumu par kultūras organizāciju, īpaši NVO sektora, īstenotajām aktivitātēm. Skolēni, kuri strādāja ar “Satori”, “kuš!” un ISSP jauniešu foto kursiem, nekad iepriekš par šīm institūcijām nebija dzirdējuši. Nedaudz labāk klājās Medicīnas muzejam, jo, lai gan daļa to jauca ar Anatomijas muzeju, pāris skolēni muzejā bija bijuši arī iepriekš.
Klasēs atkarībā no skolēnu skaita strādāja piecas sešas grupas, tādēļ noslēgumā pētītās kultūras institūcijas ieguva tik pat daudz ideju veicamajiem uzlabojumiem. Izstrādātie risinājumi bija visdažādākie – sākot ar merch suvenīru līnijām, atpūtas zonām ar interakcijas elementiem fiziskiem pakalpojumiem, līdz atraktīvākiem satura pasniegšanas veidiem digitālos produktos un pat sadarbību ar citiem pakalpojumu sniedzējiem.
Pāris institūcijām bija interese papildus pastrādāt ar skolēnu darbiem, tādēļ ar to darbiniekiem papildus analizējām un kartējām jauniešu vajadzības, izceltās problēmas un piedāvātos risinājumus. Šī pēdējā daļa man šķita īpaši interesanta, jo deva iespēju novērot kultūras institūciju darbinieku reakcijas uz jauniešu veikumu, un ne visos gadījumos tās bija pozitīvas. Ar vienu no iepriekš minētajām kultūras institūcijām kartējām “vidējo” jaunieti un veidojām tā profilu – izmantojot skolēnu veidotos savas paaudzes raksturojumus. “Ja šāds ir jaunietis – manas institūcijas lietotājs, tad es ar tādu negribu strādāt!” gala iznākumu – jaunieti “parasto” – komentēja šīs kultūras institūcijas darbinieks.
Mans secinājums pēc darba ar kultūras institūcijām – tās kā savus lietotājus primāri redz un vēlas fokusēties uz motivētiem, aktīviem un nereti institūcijas tēmā jau ieinteresētiem jauniešiem. Ja šī ir apzināti izvēlēta institūcijas stratēģija, tad ir jāstrādā ar šādu motivētu jauniešu piesaisti un jābūt gatavam, ka tas var būt arī citās aktivitātēs aizņemts jaunietis ar mazu brīvā laika resursu un augstām prasībām par to, kur savu laiku tērēt. Iespējams, var ņemt vērā arī jaunieti “parasto” un, nedaudz piemērojoties viņa interesēm un vajadzībām, iegūt varbūt grūtāk ieinteresējamu, tomēr daudzskaitlīgāku auditoriju. Ļoti līdzīgus datus par jauniešu kultūras patēriņu piedāvā Latvijas Kultūras akadēmijas pētījums “Kultūras aktivitātes barometrs 2022. Kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījums”. Tādēļ, ja pašiem nav iespēju vai laika veikt apmeklētāju izpēti, ir vērts uzmest skatu citu padarītajam.
Bauskas pils muzejs. Foto L. Lindenbauma
Zemgales muzeji
Atzīšos, ka mans 2023. gada Latvijas muzeju atklājums ir Zemgales kultūrvietas. Stāsts ir par Bauskas pils muzeju un Bauskas rātsnamu, kā arī Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas torņa ekspozīciju un nesen atklāto Jelgavas Vecpilsētas māju. Līdz šim Jelgava man saistījās ar nebaudāmu padomju pilsētplānojumu un arhitektūru, bet Bauska – ar kulturālai atpūtai nepiemērotu šosejas troksni. Šie faktori bija atturējuši arī pievērties padziļinātai šo pilsētu kultūras objektu izpētei. Tagad Zemgales muzejiem pievērsos, jo strādāju pie maģistra darba studiju programmā “Pakalpojumu dizaina stratēģijas un inovācijas (Service Design Strategies and Inovations, SDSI), kuru īstenoju kā praktisku darbu ar Rundāles pils muzeju. Salīdzinošam pētījumam bija svarīgi apskatīt Rundāles tuvējos kaimiņus.
Minētie objekti ir pelnījusi atsevišķu rakstu, tādēļ tagad vien pieminēšu, ka tās visas ir mūsdienīgas, rūpīgi iekārtotas un bagātīgu apmeklētāja pieredzi veidojošas kultūras vietas. Ar šādiem objektiem kaimiņos pakalpojumu kvalitātes latiņa būtu jāuzmana īpaši rūpīgi. Jāatzīst, ka baroka pērlei Zemgales līdzenumā ir vērā ņemami konkurenti. Un te nav stāsts, ka visiem kultūras objektiem būtu jābūt interaktīviem, multimediāliem vai kā citādi izklaidējošiem, kādas ir ekspozīcijas Jelgavā. Tieši otrādi – Bauskas pils atturīgais, viscaur ieturētais stils no norādēm līdz uzraugu tematiskajiem tērpiem dod vienotu vēstījumu par dzīvi pilī, ko vēl papildina tematiski ieturētā pasākumu programma. Pēc Oficiālās statistikas portāla datiem Bauskas muzejs no 2019. gada ir arī stabils dalībnieks piecu apmeklētāko akreditēto muzeju sarakstā, pandēmijas kulminācijā (2020. un 2021. gadā) izvirzoties līdera pozīcijās. Ceru, ka šogad izdosies Zemgales muzeju tēmu paturpināt un mēģināt atminēt to panākumu mīklu.
Titulbilde: Līga Lindenbauma
[1] Skat, piemēram, interviju sēriju par pakalpojumu dizainu ar Ilzi Kundziņu, Līgu Lētiņu un Krišjāni Urču, kas tapa saistībā ar Pakalpojuma dizaina vasaras skolu muzejiem 2020. gadā.