Ceļošana un muzeji manā prātā veido nesaraujamu diādi. Ja kur dodos, līdztekus ieskatam vietas vai valsts vēsturē seko arī svarīgāko muzeju izpēte. Vīne muzeju ziņā ir dekadenta. Gadsimtiem ilgi bijusi rezidence Svētās Romas imperatoriem un vēstures nebūšanām cauri izvalsējusi ar Habsburgiem raksturīgo eleganci, tā varējusi uzkrāt apbrīnojamu daudzumu visdažādāko artefaktu, priekšmetu un objektu, nemaz nerunājot par arhitektūru, kurā to visu novietot, glabāt un beigās arī izstādīt.
Divu mēnešu dzīvošana Vīnē deva izdevību muzeju kāri apmierināt pilnībā. Un pat vairāk. Vīni nereti dēvē par milzīgu brīvdabas muzeju un nebaidīšos apgalvot, ka tik liela muzeju koncentrācija, kāda tā ir te, nav nevienā citā Eiropas galvaspilsētā. Līdztekus bagātīgiem mākslas muzejiem te atrodamas arī kultūrvēsturiskām vai specifiskām tēmām veltītas ekspozīcijas. Kad biju apmeklējusi lielos un slavenos muzejus, sāku meklēt arvien neierastākus apmeklējuma objektus. Rezultātā tapa mans neparasto muzeju saraksts:
Karaliskais kariešu muzejs
Habsburgu dinastija un daudzajās imperatoru rezidencēs iekārtotās muzeju ekspozīcijas ir galvenā Vīnes kultūrvēstures atslēga. Zināmākās vietas kā Hofburgas (ziemas) vai Šēnbrunnas (vasaras) pilis teju jebkurā laikā ir burtiski pārbāztas un slimo ar apnicīgu sisifikāciju. Ķeizariene Elizabete jeb Sisī (1837–1898) šobrīd ir redzamākā Habsburgu pārstāve.
Par 19. gadsimta princesi Diānu dēvētā ķeizariene kopš agras jaunības slimīgi aizrāvās ar diētām un fiziskām aktivitātēm, pēc 33 gadu vecuma aizliedza sevi fotografēt vai gleznot un vēlējās palikt tautas atmiņā ar nevīstošu skaistumu.
Vispārēju atpazīstamību viņai nodrošināja filmu triloģija 50. gados (Sissi, The Young Empress, Fateful Years of an Empress). Tās izrādīšana Ziemassvētkos – Sisī dzimšanas dienā – vācvalodīgajās zemēs kļuvusi par tādu pat tradīciju kā mūsu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” Līgosvētku laikā. Filmas glorificējoši attēlo ķeizarienes jaunību, notušējot dzīves traģēdijas mūža otrajā pusē – tuvinieku zaudējumu, tai skaitā dēla kroņprinča Rūdolfa pašnāvību, un pašas nāvi no anarhista nažu dūrieniem Ženēvā.
Sisī ir īsta popkultūras ikona un viņas tēls tiek tiražēts visdažādākajās suvenīru līnijās. Arī muzeji iekļaujas sisifikācijas trakumā. Galvenajās Habsurgu rezidencēs iekārtotos muzejus iespējams apmeklēt ar vienotu Sisī biļeti, tajos ir īpaši Sisī maršruti vai audiogidi. Apmeklētāju piesaistei jebkura saistība ar šīs ķeizarienes personību tiek daudzkārt pārspīlēta. Piemēram, Šēnbrunnas pils plašā kompleksa būve tika sākta jau ķeizara Leopolda I laikā (1640–1705) un pabeigta par nācijas māti dēvētās Marijas Terēzijas (1717–1780) valdīšanas noslēgumā. Lai gan Sisī pilī pavadīja vien pāris nedēļas, tomēr tieši viņas tēls dominē muzeja komunikācijā ar skatītājiem.
Šēnbrunnas pils komplekss noteikti ir Vīnes must see sarakstā. Svarīgi zināt, ka apskates vērti ir ne tikai centrālie apartamenti. Tie teju jebkurā laikā ir pārpildīti un, lai tajos vispār varētu iekļūt, dažbrīd nākas gaidīt stundu vai pat divas. Ap pili ir milzīga dārzu un parku teritorija ar skulptūrām, strūklakām un nelielām būvēm, kas apmeklējama bez maksas. Un, ja ir vēlme apskatīt arī kādu muzeju par Habsburgu tēmu, kā alternatīvu tūristu pārblīvētajiem pils apartamentiem iesaku agrākajā saimniecības ēkā iekārtoto Karalisko kariešu muzeju.
Te atrodas fantastiska, autentisku kariešu un ar jāšanu saistītu priekšmetu kolekcija, ko noslēdz 20. gs. sākuma imperatoru automobiļi. Līdzīgi kā jebkurš materiāls priekšmets, arī transportlīdzekļi ir laikmeta modes un tehnoloģiskās attīstības atspulgi un uz tiem attiecas arī etiķete un tradīcijas. Ekspozīciju papildina teksti un video stāsti gan par apskatāmajiem objektiem, gan Habsburgu dinastijas pārstāvjiem, apmeklējumu padarot par baudāmu un izzinošu laika pavadīšanu. Jāatzīst, ka sisifikācija vērojama arī te – daudz tiek stāstīts par Sisī aizraušanos ar jāšanu un zirgiem. Tomēr centrālie objekti tomēr ir un paliek vēsturiskie transportlīdzekļi, rādot piemēru tam, ka nav marginālu muzeja priekšmetu. Svarīgākais ir labi izstāstīt tā stāstu.
Karaliskā galma mēbeļu noliktava
Pāris minūšu attālumā no galvenās iepirkšanās un gājēju ielas Mariahilferstraße jau klusā un šaurā šķērsieliņā atrodas tūristu pūļu vēl neatklātais Karaliskais galma mēbeļu noliktavas muzejs.
Noliktavu 1747. gadā dibināja Marija Terēzija visnotaļ pragmatisku iemeslu dēļ. Habsburgiem bija vairākas gan vasaras, gan ziemas rezidences un lielākā daļa no tām nebija pastāvīgi apmēbelētas. Pirms katras apmešanās kādā no rezidencēm tās pirms galma ierašanās tika piepildītas ar mēbelēm un sagatavotas viesu uzņemšanai.
Mēbeļu noliktavā tika uzglabātas un pēc nepieciešamības uz vajadzīgo vietu izsūtītas, un pēc tam saņemtas atpakaļ mēbeles un ikdienas priekšmeti, sākot no gultām, galdiem un krēsliem, līdz pat galda piederumiem. Šāda centralizēta galma mēbeļu un priekšmetu glabātuve bija visnotaļ ekonomiska un laika gaitā tajā uzkrājās arī nolietotās vai no modes izgājušās vienības. 1901. gadā imperators Frans Jozefs (1830–1916), visilgāk valdījušais Habsburgu monarhs un jau minētās Sisī vīrs, galma noliktavu pārcēla uz telpām pie Mariahilferstraße, kur tā darbojās līdz pat monarhijas krišanai 1918. gadā. Pēc Pirmā pasaules kara noliktava tika atvērta skatītājiem un priekšmetus no tās līdz pat 50. gadiem iznomāja kino industrijai kā autentiskus kostīmfilmu rekvizītus. Populārajā Sisī triloģijā tikuši izmantoti veseli mēbeļu komplekti. Tie šobrīd ar norādēm uz konkrētiem filmu kadriem ir skatāmi muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā kā daļa no visaptverošās sisifikācijas, šajā gadījumā – pat ļoti gaumīga sekošana apmeklētāju simpātijām.
Muzejs šobrīd ir Vīnes priekšmetiskās vides vēsture. Tajā var atrast imperatoru un viņu ģimenes locekļu personiskos priekšmetus – Fransa II dārznieka šķēres un iemīļoto kanārijputniņu izbāzeņus laikmetam atbilstošā krātiņā, kroņprinča Rūdolfa šūpulīti un no viņa Turcijas ceļojuma pārvesto orientālā buduāra iekārtojumu. Atsevišķās telpās ir autentisku interjeru rekonstrukcijas, kur uzskatāmi var izsekot mēbeļu un telpu iekārtojumu principu attīstībai – sākot no Ēģiptiešu istabas, kas bijusi iekārtota Hofburgas pilī Fransa II laikā līdz bīdermeijera telpu variācijām un 20. gadsimta strādnieku mitekļiem. Muzejam ir arī apjomīga un atraktīvi iekārtota krēslu kolekcija – no stila mēbelēm līdz pat ikonisko Tonet (Michael Thonet, 1796-1871) masu produkcijai jeb mums zināmajiem Vīnes tipa krēsliem un 20. gadsimta modernisma paraugiem. Ja gribas iepazīt vīniešu dzīves telpu vairāku gadsimtu garumā, mēbeļu noliktava tam ir ideāli piemērota.
Sarkanās Vīnes muzejs
Impērija, monarhija un Habsburgi nav vienīgie Vīnes atslēgvādi. Laikā no 1918. līdz 1934. gadam, pateicoties sociāldemokrātu partijas absolūtajam vairākumam pilsētas vadībā, tā ieguva Sarkanās Vīnes (Rotes Wien) apzīmējumu. Šai laikā pilsēta bija starptautisks sociālisma ideju centrs, tajā tika īstenota virkne reformu un likti pamati tai Vīnes sejai, kuras vaibsti saskatāmi joprojām. Redzamākās zīmes ir pilsētas celtie daudzdzīvokļu namu kompleksi jeb Gemaindebauten, kur līdz tam nabadzībā un antisanitāros apstākļos mītošie strādnieki varēja īrēt nelielus, lētus dzīvoklīšus ar pamatērtībām (tekošu ūdeni, ateju) un pārdomātu publisko infrastruktūru. Pārējo ēku vidū tās atšķiras ar reljefu, sarkanu burtu uzrakstu virs centrālās ieejas ar nama nosaukumu un tā tapšanas gadiem. Ēkas nereti rotā dekoratīvas skulptūras vai ciļņi, tām ir plaši pagalmi un apstādījumi.
Sarkanās Vīnes simbols ir Karl-Marx-Hof – vairāk nekā kilometru garš ēkas komplekss, kur pēc uzcelšanas iekļāvās teju 1400 dzīvokļi, veļas mazgātava, bērnudārzs, bibliotēka, veikali, aptieka, ārsta kabinets un pasts. Funkcionālisma stila ēka ar art deco elementiem, celta no 1927. līdz 1930. gadam, aizņem vien 20% no teritorijas, pārējo veltot pagalmiem un apstādījumiem, padarot apkārtni zaļu un gaismas pilnu. Bijušajā mazgātavā šobrīd atrodas Sarkanās Vīnes muzejs, kur pilsētas sociālistiskā vēsture vācu valodā atspoguļota gari un plaši.
Ja ar vācu mēli esat uz “Sie” (Jūs), muzeja apmeklējumu varat arī izlaist – veltiet laiku kompleksa apskatei vai piknikam ēkas zaļumos.
Rajonu un īpašo tēmu muzeji
Vīne ir iedalīta 23 administratīvajos rajonos (Bezirk) un, lai gan katram ir savs nosaukums, sadzīvē vairāk izmanto šo rajonu numurus. Katrā rajonā ir savs muzejs – Bezirksmusem, kā arī tos papildinošas, specifiskām tēmām (skursteņslauķiem, cirkam un klauniem, ķieģeļiem un būvtehnikai utt.) veltītas ekspozīcijas – Sondermuseen. Šie muzeji ir cieši saistīti ar konkrēto rajonu un tā vēsturi, to kolekcijas veidojušās uz apkārtnē esošo materiālu bāzes un tie darbojas kā lokāli kultūras centri. Šo muzeju apmeklējums ir jāplāno rūpīgi, jo tie ir atvērti vien pāris stundas reizi vai divas nedēļā un tikai skolu mācību laikā. Saziņa šajos muzejos ir vācu valodā un nereti tie ir pārbagāti ar izvērstiem kultūrvēsturiskiem tekstiem smalkā drukā. Līdztekus ārkārtīgi plašam materiālās kultūras un ikdienas priekšmetu klāstam tajos vienmēr var atrast ko īpašu – retumu pašu muzeju veidotāju izpratnē. Lielākoties ekspozīcijas ir pašu darbinieku dizainētas un tām piemīt DIY šarms. Ja domātu analoģijās, Latvijā tie būtu mazo pilsētu novadpētniecības muzeji.
Šos muzejus centos apmeklēt visos rajonos, kur ieklīdu. Atklāju, kas šis ir ātrākais un vienkāršākais veids, kā iepazīt Vīnes dažādo rajonu vēsturi. Tas noderēja arī praktiski – ja devos uz nezināmu apkārtni, daudz vieglāk bija plānot maršrutu, ja tajā jau bija ielikts pieturas punkts, lokālais muzejs. Piemēram, tieši blakus tūristu magnētam Šēnbrunnas pilij atrodas Hietzing rajona muzejs. Tajā priecājos par iekārtotāju radošumu, priekšmetu vitrīnas izgatavojot īstā recycling garā no veciem televizoru ekrāniem. Muzejs īpaši lepojas ar modernista Egona Šīles molbertu, uz kura tapuši mākslinieka pēdējie darbi pirms viņa aiziešanas mūžībā. Pašu darbu oriģinālu muzejā nav, vien krāsu izdrukas. Turpat netālu atrodas Ķieģeļu un būvtehnikas muzejs, uz kuru devos tā vienkāršā iemesla dēļ, ka pastaigas attālumā no manas dzīvesvietas 10. rajonā atradās parks ar peldvietu – bijušo ķieģeļu rūpnīcas Wienerberg karjeru. Ķieģelu muzejs bija lieliska vieta, kur izzināt ne vien šī būvmateriāla vēsturi, bet arī ieskatīties sava rajona vēsturē. Man laimējās ierasties muzeja vadītāja ekskursijas laikā un pat ne tik raitā vācu valodas sapratne neliedza man pēc pusotras stundas muzeju pamest manāmi apgarotai. Kopš šīs pieredzes uz ķieģeļiem raugos savādāk. Līdzīgas atklāsmes un sīkas pērles atradu arī citos rajonu muzejos.
Tehnikas muzejs
Tehnikas muzejā nokļuvu karstā sestdienas dienā, kad apmeklēto vietu sarakstā jau rindojās iepriekš minētais Ķieģeļu muzejs, kapsēta aiz Šēnbrunnas pils parka ar Gustava Klimta un Otto Vāgnera mūža mājām, kā arī bijušā Tivoli dārza palieku apskate. Pēdējā attēlus, izkārtnes un pat ēdienkartes no 19./20. gadsimta mijas biju redzējusi vienā no Bezirksmuseum. Izrādās, ka blakus imperatoru vasaras rezidencei līdz Pirmajam pasaules karam bija atradies vienkāršās tautas iemīļots parks ar atpūtas paviljoniem. Tivoli nosaukums bija aizgūts no kūrortpilsētiņas Romas pievārtē, un parki ar šo pašu nosaukumu visā Eiropā bija un dažviet joprojām ir atrodami kopš 19. gadsimta sākuma. Mūsdienās no senā Vīnes Tivoli izklaides parka palicis pāri vien nīkulīgs bērnu rotaļu laukums, tādēļ stipri vīlusies izlēmu sevi iepriecināt un aiziet uz netālo Tehnikas muzeju. Biju dzirdējusi, ka šis muzejs krājuma komplektēšanā ir izteikti progresīvs un līdzās citiem tehnikas sasniegumiem ekspozīcijā iekļāvis arī seksa rotaļlietas.
Tehnikas muzeja ēka celta 20. gadsimta sākumā tieši šāda profila muzeja vajadzībām. Ieejot majestātiskajā eklektisma ēkā, tās iekšienē atklājas milzīga atvērta halle – īpaši piemērota liela apjoma priekšmetu eksponēšanai, bet ne karstā laikā tik patīkamā kondicioniera darbināšanai.
Ar telpu plānu vēdekļa vietā klīdu pa milzīgās ēkas iekšām un nebeidzamajām tematiskajām ekspozīcijām ar sakauta cīkstoņa sajūtu. Šis nu bija muzejs par man maz zināmu tēmu un bija skaidrs, ka iedziļināšanās kaut vienā no segmentiem var beigties ar smadzeņu pārpūli.
Ja tiek stāstīts par ūdens apgādes sistēmu attīstību, tā atklāta no mūsdienām atkāpjoties pat līdz romiešu akveduktiem, visu papildinot ar attēliem un animācijām, modeļiem, video sižetiem un pat darbināmiem prototipiem bērnu iesaistei. Tai pat laikā šis ir cienīgs muzejs un nav meties ceļos jaunāko tehnoloģiju priekšā. Tās ir klātesošas, tai pat laikā līdzās saglabājot iepriekšējā gadsimtā tapušās ekspozīcijas daļas. Rezultāts ir eksponēšanas paņēmienu un materiālu mikslis, vienkopus demonstrējot dažādu laikmetu domāšanas ekspozīciju veidošanā.
Iecerētā seksa rotaļlietu kolekcija beigās izrādījās divi korekti vibratori viņam un viņai muzeja jaunieguvumu sadaļā. Nelielo vilšanos kompensēja trīs citi pieturas punkti. Muzeja ēka atrodas piekalnītē un no tās augšstāva logiem paveras burvīgs skats uz netālo Šēnbrunnas pili. Tas ir kas īpašs, jo reti atrodamas vietas, no kurām minēto baroka kompleksu iespējams izbaudīt skatā no augšas. Jau ejot prom, kāpņu šahtā pamanīju dīvainu trosi un lodi tās apakšā, kas izrādījās nekas cits kā Fuko svārsts. Sen biju gribējusi to redzēt dzīvē un šis bija patīkams pārsteigums. Trešais prieka objekts bija sociālajiem sasniegumiem veltītajā sektorā – pēc panoptikuma principa 18. gadsimta otrajā pusē Vīnes centrā būvētas psihiatriskās slimnīcas makets. Ekscentriskajā ēkā iekārtotais Patoloģiskās anatomijas muzejs kļuva par manu nākamo apskates objektu.
Pataloģiskās anatomijas muzejs
Kopš Mišela Fuko grāmatas “Uzraudzīt un sodīt” izlasīšanas cietums pēc panoptikuma principa ir saistījies ar neskaidro robežu starp kontroli un pakļaušanos, kā arī izplūdušajām uzrauga un uzraugāmo attiecībām. Pēc Narrenturm jeb Muļķu torņa maketa ieraudzīšanas tajā iekārtotā muzeja satura izpētei laiku netērēju – nav svarīgi, kas tieši tajā atrodas, noteikti jāredz! Ierodoties muzejā, uzzinu, ka tā apskate iespējama ekskursijas formātā un pēc 10 minūtēm brīva vieta ir vien vācu valodas grupā. Laiku līdz gaidītajam notikumam pavadu apaļās ēkas pagalmā un baltā halātā tērptajam ekskursijas vadītājam sekoju ar neslēptu sajūsmu. Nonākot ekspozīcijā, tiekam instruēti nefotografēt, no grupas nenoklīst un gadījumā, ja rodas steidzama nepieciešamība telpas pamest, nekautrēties un par to ziņot nekavējoties.
Tikai tad saprotu, ka muzeja nosaukums tiešām atspoguļo tā saturu. Šobrīd kādreizējās psihiatriskās slimnīcas pacientu cellēs ir iekārtota patoloģiskās anatomijas uzskates līdzekļu ekspozīcija un arī gida tūre koncentrējas nevis uz ēkas vēsturi vai tās konceptuālo ietvaru, bet gan slimību izraisīto pataloģiju veidiem. Vēlāk literatūrā atrodu, ka kolekcija neslēpti tiek apzīmēta kā šausmīga, jo te skatāmas formalīnā iegremdētas fiziskas anomālijas un deformācijas, vaskā reālistiski atveidotas un naturālistiski iekrāsotas slimību skartas ķermeņu daļas, sifilisa vai citu man nesaprotamu slimību izēsti caurumi skeletu un galvaskausu paraugos.
Šoreiz priecājos, ka stāstījuma fineses pazūd vācu valodas tulkojumā. Bet grupas vadītājs ir profesionāls. No baltā halāta kabatām viņš ik pa brīdim izvelk iesaiņotus cukurgraudus, ko nepārtraucot stāstījumu pasniedz bālāko seju īpašniekiem. Pāris ekskursantu grupu pamet, es pamanos izturēt līdz galam.
Mājās izlasu to, kas būtu noderējis iepriekš. Cilindrisko piecstāva ēku jeb Muļķu torni ar radiāli izvietotām kamerām labākai pacientu uzraudzībai uzcēla 1784. gadā imperatora Jozefa II (1741–1790) laikā. Marijas Terēzijas dēls bija mātes pretstats – viņš aizrāvās ar reformām, kas to radikalitātes dēļ sabiedrībā nereti izsauca protestus. Viens no viņa jaunievedumiem bija sava laika modernākais slimnīcas komplekss Eiropā, kur ietilpa arī psihiatrisko pacientu aprūpes tornis. Tas tika iesaukts par Jozefa Gugelhupf – tas ir populārs austriešu kēkss, kura apaļā forma ar caurumu vidū atgādināja ēkas siluetu. Patoloģiskās anatomijas kolekciju, kas tagad skatāma tornī, Jozefs II pasūtīja kā medicīnas mācību līdzekli. Agrākais slimnīcas komplekss mūsdienās ir pārtapis par dzīvīgu universitātes daļu. Tā ir patīkama pārmaiņa pēc Muļķu torņa šaurības.
Ernsta Fuksa muzejs
Ne vienmēr mācos no kļūdām un, vēloties apskatīt Otto Vāgnera (Otto Wagner, 1841–1918) celtās villas, iemaldos Ernsta Fuksa muzejā (Ernst Fuchs, 1930–2015) .
Vāgners ir vēl viena Vīnes atslēgas figūra. Ar viņa veikumu sastopas katrs pilsētas apmeklētājs, kas pārvietojas ar metro – 19. gadsimta beigās, kad tapa pirmās Vīnes metro līnijas, tās tik veidotas pēc Vāgnera projektiem. Viņš bija atbildīgs par visu – viaduktiem, tiltiem, stacijām, tai skaitā detaļām – apgaismes objektiem, zīmēm, dekoratīvajiem elementiem. Rezultātā vecās metro līnijas un to stacijas var atpazīt pēc funkcionālas elegances, jūgendiskām metāla konstrukcijām Vāgnera zaļajā un vienkāršiem, florāliem, īpaši saulespuķu, motīviem.
Tomēr Vāgnera karjeras sākums saistās ar sekošanu neoklasicisma modei. Viens no agrīniem objektiem – villa viņa paša vajadzībām 14. (Penzing) rajonā – celta 1886. gadā. Ieejas daļa izceļas ar iespaidīgu kolonnu portiku un nereti tiek dēvēta par itāļu sapni. Pretējā ielas pusē viņš projektējis villu mūža nogalē (1912), šoreiz jau askētiski vienkāršu, neuzkrītošu un teju funkcionālisma iespaidotu. Šo abu villu atrašanās viena otrai pretī arī bija iemesls, kādēļ pirmajā iekārtotais Fuksa muzejs kļuva par galamērķi garākai pastaigai. Sāku to pie Vāgnera projektētās Svētā Leopolda baznīcas (1902–1907), kas atrodas bijušajā psihiatriskās slimnīcas teritorijā uz viena no Vīnes pakalniem. Jūgendstila baznīca kalna galā ar apzeltīto kupolu un krāšņajām detaļām atrodas pagaras pastaigas attālumā no abām iepriekšminētajām villām. Arhitekta dzīvesvietā iekārtotais Fuksa muzejs šķita lielisks noslēgums vāgneriskajam ceļojumam.
Ja Narrenturm bija pārbaudījums ķermenim, tad mākslinieks bez piesaistes konkrētam medijam – Ernsts Fukss – izrādījās cietais rieksts manai gaumei. Vāgnera eleganto neoklasicismu Fukss ir papildinājis ar totālu eklektismu – formā, saturā, estētikā un materialitātē. Ieejas daļas kolonādi rotā nenosakāmas izcelsmes dievietes statuja, dārzā uzsliets Antonio Gaudi plūstošās formas atgādinošs budistu templis, bet strūklakas vidū kā mūsdienu Apollons rotājas kails motobraucējs ar ķiveri rokās. Villas interjeru papildina gleznas – kaut kas starp mūsu pašu Maiju Tabaku un Ivaru Poikānu, vien nedaudz ekspresīvākā manierē.
Sasniegusi savu visu laiku labāko ātruma rekordu muzeju apskatē, devos prom jau pēc minūtēm 20 ar nelielu nožēlu. Ieejas biļetes vietā labāk būtu kafejnīcā nobaudījusi aukstu Grüner Veltliner.
Apbedījumu muzejs
Nokļūt Centrālajā kapsētā 11. (Simmering) rajonā man gribējās jau pirms došanās uz Vīni, tomēr tās apmeklējumu atliku teju līdz prombraukšanai. Guntars Āboliņš JRT izrādes “Kapusvētki” sākumā stāsta, ka šīs vīniešu mūža mājas var salīdzināt ar mūsu pašu Brāļu kapiem un viņam ir taisnība. Vīniešiem, tāpat kā latviešiem, ir īpašas attiecības ar kapiem un apbedīšanas kultūru.
Greznas bēres ir pēdējais katra cienījama vīnieša publiskais iznāciens un eksistē īpašs apzīmējums “skaistajam līķim” – die schöne Leiche. Šī ir otrā lielākā kapsēta Eiropā, vietas tajā pietiek visdažādāko reliģiju un tautību pārstāvjiem, tramvajs pietur pie visiem trijiem galvenajiem ieejas vārtiem un kapu teritorijā darbojas pat atsevišķa autobusa līnija. Anekdote vēsta, ka Vīnes centrālā kapsēta ir uz pusi mazāka par Cīrihi, toties divkārt jautrāka (Halb so groß wie Zürich – aber doppelt so lustig ist der Wiener Zentralfriedhof!).
Iespējams, tādēļ Apbedījumu muzeja kasieris, izsniedzot biļeti, piemiedz man ar aci un nosaka “Have fun!”.
Muzejs neliek vilties. Tajā ir ne tikai tādi fantastiski apskates objekti kā vairākkārt lietojams zārks no Jozefa II laikiem – reformu imperatora izgudrojums, lai taupītu gan materiālus grezno noformējumu, apģērbu, kokmateriālu veidā, gan arī, lai apbedījumā paātrinātu sairšanas procesu. Vai īpaša ierīce ar raustāmo auklu zārkā un zvaniņu virs kapu kopas, lai priekšlaicīgas apglabāšanas gadījumā nelaimīgais varētu ziņot par savu pamošanos no nāves miega. Neiztrūkst arī kapu suvenīru sadaļa – sākot ar mirušo matu sprogu pīnēm, kas bija populārs piemiņas objekts 19. gadsimtā, un beidzot ar mūsdienās piedāvātajām iespējām kremēto pelnus iekausēt dzintarveida kulonā vai saspiest dimantam līdzīgā akmenī. Muzeja telpas ir nelielas, ekspozīcijas priekšmeti kārtoti tematiskās grupās, katrā no tām izvēloties nedaudzus, bet zīmīgus objektus, papildinošie teksti ir īsi un precīzi, multimediji un modernās tehnoloģijas gaumīgi sabalansētas ar oriģināliem eksponātiem. Nekā nav par daudz un nekas nav aizmirsts.
Stāsts noslēdzas ar sētnieka uzkopšanas piederumiem un velosipēdu – kapi ir lieli, kārtība jāuztur, cilvēks ir mazs. Un, ja uz šo muzeju gāju kā uz dīvainību kvintesenci, nācās vilties. Šis bija labākais muzejs, ko Vīnē biju redzējusi. Tie pirmie būs tie pēdējie – vēsta Mateja evaņģēlijs. Te vairs nav ko piebilst.
Saraksts tapis speciāli Ceļojumu piezīmēm
Foto: Līga Lindenbauma