Lūznavas muižas stāsts ir iedvesmojošs piemērs tam, ka Latgalē ir iespējams ne tikai veiksmīgi saimniekot pašvaldības pārvaldītā kultūrvēsturiskā vietā, bet arī padarīt to par aktīvu kultūrvietu.
Saruna ar Lūznavas muižas pārvaldnieci un šī veiksmīgā piemēra īstenotāju Ivetu Balčūni ir gara. Tomēr te var atrast daudz saistošu ideju un metožu, ko var pārņemt arī citas kultūras institūcijas vai pat muzeji – ja ir tāda vēlme un ambīcijas. Iveta pati ir rakstījusi par savu darbu gan tepat Creative museum, gan Latvijas muzeju biedrības mājas lapā. Tie ir raksti, kas fokusējas uz padarīto, ne tik daudz uz to, kā tieši tas ir ticis darīts. Tādēļ izvēlējos aicināt viņu uz sarunu, lai detalizētāk izjautātu par to, kas ir Lūznavas muižas veiksmes stāsta pamatā.
Ja jāizceļ piecas lietas, ko no Lūznavas var mācīties citas kultūrvietas, tai skaitā muzeji, tad tās būtu šādas:
1. Stratēģijas izveide, ar to saprotot skaidri definētu ne tikai institūcijas misiju, kas muzeju gadījumā ir obligāts nosacījums izejot akreditāciju, bet arī formulētu vīziju un vērtības. Kā intervijā stāsta pārvaldniece Iveta Balčūne, Lūznavas gadījumā tā tikusi salāgota ar dažāda mēroga plānošanas dokumentiem, kas nodrošina stratēģijas sazobi ar kopējiem procesiem. Ikdienas darbā palīdz stratēģiski iezīmētie darbības soļi, kas ļauj nepazaudēt darbības fokusu un dod izpratni, ko, kāpēc un kā īstenot. Te papildus gribu pievienot arī vizuālās identitātes vadlīnijas, kas ir kā noderīgs rīks institūcijas kopējā tēla veidošanai un reprezentēšanai gan pašiem, gan sadarbības partneriem.
2. Koprades metožu izmantošana, iesaistot institūcijas stratēģijas veidošanā un norisē iesaistītās puses un apkārtējās kopienas. Lai gan koprades un dizaina domāšanas metodes ar katru gadu kļūst populārākas, šķiet, ka iesaistīto pušu iesaiste kopīgas darbības stratēģijas izveidē vairāk ir raksturīga privātām vai nevaldības organizācijām. Tādēļ šis vēl ir rets piemērs Latvijā, īpaši pašvaldības pārvaldītā institūcijā, kur tas tiek izmantots konsekventi un kopš pašas institūcijas izveides jau 2015. gadā. Tas ne tikai ir veicinājis Lūznavas muižas attīstību, bet arī radījis pozitīvu efektu apkārtējiem. Kā raksta beigās norāda Lūznavas muižai blakus esošās viesu mājas “Svilpaunieki” īpašnieks, uzņēmējs Mārtiņš Kiščenko, kopienrades pasākumi ir devuši izpratni par viņa uzņēmuma darbības pamatprincipiem, kā arī radījuši kopienas piederības sajūtu muižai un tās norisēm.
3. Apkārtējās ekosistēmas dalībnieku kā vērtības apzināšana un platformas principa iedzīvināšana, Lūznavas muižai kļūstot par vidutāju starp apmeklētājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Lūznavas muiža ir kā apkārtējo uzņēmēju un iedzīvotāju aktivizētājs, iesaistot tos tādu pakalpojumu radīšanā un sniegšanā, ko pašvaldības institūcija pati nevar īstenot. Apmeklētājiem tas nozīmē saņemt tos pakalpojumus, kas viņiem ir nepieciešami paralēli pievilcīgas kultūrvēsturiskas vietas apskatei – naktsmītnes, ēdināšana, aktivitāšu dažādība. Beigās ieguvēji ir visi ekosistēmas dalībnieki – gan apmeklētāji un uzņēmēji, gan arī pati muiža.
4. Iekļaujošas vides veidošana un risinājumu meklēšana, lai kultūrvēsturiska ēka un tās apkārtne būtu pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Nereti dzirdam, ka vēsturiskās ēkas un to apkārtnes ir neiespējami pielāgot, piemēram, cilvēkiem ratiņkrēslos. Lūznava parāda, ka tas ir iespējams, ja ir patiesa vēlme to darīt. Tā arī parāda, ka darbinieks ratiņkrēslā nav apgrūtinājums, bet gan rosinošs dzinulis par šo tēmu domāt un rast risinājumus pieejamības nodrošināšanas paplašināšanai. Raksta beigās šo tēmu dziļāk turpina Ligitas Stikules stāsts, papildus atklājot savu pieredzi un to, kā ir būt ratiņkrēslā reģionā un cik nozīmīga ir iekļaušanās darba vidē un sabiedriskajās norisēs.
5. Motivējoša vide darbiniekiem, citu jomu profesionāļu piesaiste un uzticēšanās brīvprātīgajiem un praktikantiem. Zemais atalgojums un darbinieku trūkums ir gan reģionu, gan kultūras institūciju izaicinājums audzēt kapacitāti un radīt labākus pakalpojumus saviem apmeklētājiem. Tomēr gudra, stratēģiska esošo resursu pārvaldība, profesionāļu piesaiste jomās, kur pašiem nav kompetences, un uzticēšanās brīvprātīgajiem palīgiem un praktikantiem rāda, ka ar nelieliem cilvēkresursiem var izdarīt daudz.
Saruna ar Ivetu Balčūni komplimentē iepriekšējā rakstā iesāktajam stāstam par priekšnoteikumiem labam tūrisma piedāvājumam. Kultūrvēsturiskas vietas un muzeji ir daļa no pievilcības, kas ir pamatā vēlmei kaut kur vispār doties. Tomēr ar vienu interesantu kultūras vietu reģionā nepietiks, lai uz to atvilinātu potenciālo apmeklētāju. Lūznavas stāsts labi iekļaujas iepriekš aprakstītajos priekšnoteikumos, proti, pievilcība, pieejamība, naktsmītnes, ērtības un aktivitātes (attraction, accessibility, accommodation, amenities un activities). Ja pati Lūznavas muiža veiksmīgi tiek galā ar pievilcību, pārējos punktus tā cenšas nosegt ar jau iepriekš minētajiem 5 savas darbības veiksmes punktiem, no kuriem aicinu iedvesmoties.
Raksta beigās savās pārdomās par Lūznavas muižu dalās Mārtiņš Kiščenko un Ligita Stikule.
Līga Lindenbauma: Kad sāki darbu Lūznavas muižā, tiki izraudzīta amatam konkursa kārtībā. Kas te toreiz bija? Kā sākās Tavs ceļojums Lūznavā?
Iveta Balčūne: Bija 2015. gada pavasaris un Rēzeknes novadā parasti bija podnieku dienas. Bija parādījusies informācija, ka tiks atjaunota Lūznavas muiža, bet man nebija nekādas saiknes ar šo vai priekšstata, ka te varētu strādāt. Mana pieredze bija saistīta ar jaunatnes darbu, strādāju vietējā pašvaldībā par jaunatnes lietu speciālistu. Kad mainījās darba nosacījumu, biju izvēles priekšā – vai turpināt līdzšinējo darbu, vai nē. Tad Lūznavas muižas rekonstrukcija bija beigusies un bija atklāšanas pasākums. Atbraucu uz muižu kopā ar draudzenēm. Telpa bija skaiti atjaunota un restaurēta, bet absolūti tukša un bez mēbelēm. Pirmā stāva sarkanajā zālē Ieva Saliete spēlēja klavesīnu, gājām cauri telpām un skanēja mūzika. Bija skaidrs, ka te ir jābūt izglītības un kultūras funkcijām, ko pašvaldība stratēģijā bija iestrādājusi. Restaurācijas un renovācijas projekta 50% atbalstīja Eiropas lauksaimniecības fonds, 50% atbalstīja Rēzeknes pašvaldība. Tajā brīdī es šajos jautājumos neiedziļinājos.
Tad parādījās pašvaldības izsludinātais konkurss, ka muiža meklē pārvaldnieku. Tas šķita interesanti, mani papildus motivēja draugi, tādēļ intereses dēļ atbraucu apskatīties, kas te notiek. Savas iniciatīvas mudināta satikos ar vietējo pagasta vadītāju Vladimiru Špeļu. Viņš bija te gājis skolā un bija ieinteresēts parādīt muižu, pastāstīt tās vēsturi, izstaigāt parku. Pirmajā konkursā nepiedalījos un, lai gan pretendenti bija, tas noslēdzās bez panākumiem. Tad tika izsludināts otrais konkurss, uz kuru pieteicos arī es. Bija jāiesniedz arī iestādes attīstības vīzija, kas te varētu būt. Pirms šo lēmumu pieņēmu, man nebija lielas izpratnes par kultūras mantojumu. Kad sāku pētīt ēkas vēsturi un domāt par tās potenciālu, sajūtas bija duālas. No vienas puses, te bija iespējas lēcienam un progresam. No otras puses, bija nezināmi riski, kā tas varētu attīstīties. Darbā ar jauniešiem man viss bija zināms, bet te bija daudz nezināmā. Tomēr pieteicos konkursam un to uzvarēju.
Atceros, ka biju te muižā kopā ar tehnisko darbinieku, mēs sēdējām uz kastēm, jo nekā te vēl nebija. Dators stāvēja uz galda, ko bija atvedusi pašvaldība. Sākām visu soli pa solim. Bija skaidrs, ka šī ir unikāla vieta un kultūrvēstures vērtība. Uz tā bāzes ir jābalsta mūsu pakalpojums. Pirmajā pusgadā viens no galvenajiem notikumiem bija kultūras mantojuma dienas. Aicināju arhitekti Ināru Caunīti, kas bija vadījusi restaurācijas un rekonstrukcijas projektu, pasākumā stāstīt par muižas atjaunošanas procesu. Bija uzaicināti uzstāties starptautiski mūziķi, kas piedalījās nejaušības dēļ – viņi tajā brīdī bija netālajos Varakļānos un piekrita uzstāsties. Tomēr tas bija pats darbības sākums. Sapratu, ka ir izvēles iespējas – vai nu muiža tiek veidota statiska, kas atver durvis tikai noteiktas reizes gadā, vai ar domu, ka apmeklētājs (vietējais, reģionālais iedzīvotājs vai tūrists no attālākām vietām) atbrauc uz muižu vairākkārt un viņam katru reizi te ir ko darīt un piedzīvot.
Iepriekš man bija pieredze jaunatnes darbā un iemaņas strādājot ar neformālo izglītību un iesaistes procesiem, gan iesaistot jauniešus lēmumu pieņemšanā, gan strādājot ar dažādām iesaistītajām pusēm. Tādēļ bija skaidrs, ka kopējās stratēģijas veidošanā un prioritāšu noteikšanā ir jāiesaista visas ieinteresētās puses. Objekts ir lauku teritorijā, tālu no lielajiem centriem. Salīdzinoši netālu ir citas pilsētas kā Rēzekne, Daugavpils. Lūznavas muižai kā vietai bija jābūt ne tikai kultūrvēsturiskai, bet ar tādu piedāvājumu, ka cilvēks no attālākām vietām iesēžas mašīnā un uz šejieni atbrauc. Sākām veidot dažādas koprades darbnīcas.
LL: Koprades darbnīcas 2015. gadā vēl varēja būt kas salīdzinoši jauns. Kas tās vadīja?
IB: Daļēji tās vadīju pati, ar laiku parādījās iespējas ar projektu palīdzību koprades semināriem piesaistīt vietražus. Jānis Ķīnasts darbojās vienā no projektiem, kurā kopā ar viņu un jauniešiem, uzņēmējiem, māksliniekiem izstaigājām teritoriju, radījām sarakstu ar ēkām, kas mums te ir pieejamas, un radījām idejas, ko ar tām varētu darīt un kam tās potenciāli varētu interesēt. Ja ir ēka, tai ir vajadzīgs pakalpojums un to var īstenot radošā puse (plenēri) vai uzņēmējs (ēdināšana, dzīvošana, tūrisma iespējas, arī suvenīri), jo mums pašiem šīs jomas nebija. Paralēli koprades procesiem nodefinēju, ka muižai ir jābūt vizuāli kvalitatīvai un augstvērtīgai. Te bija nozīme vizuālās identitātes vadlīnijām un mārketingam. Kad vēl strādāju jauniešu darbā, pie manis darbojās ģeniāli jaunieši, tai skaitā Raimonds Platacis, kas tagad ir mārketinga cilvēks un kuram bija mārketinga kompānija. Es viņu uzrunāju un viņš atbrauca pie mums ar savu komandu. Sasaistīju viņu ar arhitekti Ināru Caunīti. Bija svarīgi, ka vizuālā identitāte ir nevis vienkārši skaista un mūsdienīga, bet arī atbilstu mājai, arhitektūrai un tās vēsturei.
LL: Varētu teikt, ka jau sākumā definējāt, ka vizuālajai identitātei ir jāsakausē gan muižas vēsture, gan mūsdienīgs skatījums.
IB: Jāreprezentē šīs vērtības, kā arī jāuzrunā dažādas auditorijas. Papildus gribējām, lai esošajā informācijas apjomā mūs atpazīst, lai mums ir vizuālās identitātes grāmata, kur ir gan fonti, krāsas, logotipu lietojumi, arī tādas lietas kā veidot krekliņus, krūzītes utt. Bija svarīgi, ka mums ir vadlīnijas un mums ir skaidrs, kā mēs sevi reprezentējam. Tai pat laikā tās varam nosūtīt arī citiem, lai viņiem ir skaidrs, kā par mums stāstīt.
Šīs lietas izkristalizējās koprades pasākumos. Tad mēs arī izkristalizējām prioritātes jeb to, uz kuru pusi mēs ejam. Vai mēs orientējamies uz vietu ar muzejisku vērtību, vai šī ir vieta, kas dzīvo. Ja šī ir vieta, kas dzīvo, tad mums te ir jāliek iekšā lietas, kuras var aiztikt, lai apmeklētājam nav bail, ka viņš pieskarsies, tam kam nedrīkst vai apsēdīsies tur, kur nedrīkst. Visam bija jābūt funkcionālam. Mums paveicās ar arhitekti Ināru Caunīti, kura pēc restaurācijas veidoja arī interjera projektu. Dažādu vēsturisko peripetiju ietekmē te interjera priekšmeti nebija saglabājušies, izņemot kāpnes, metāla kalumus, durvis, logu slēģus jeb tādas fundamentālās lietas. Caunīte izveidoja piedāvājumu ar mūsdienīgu pieeju un jūgendstila akcentu. Muiža ir rets jūgendstila eksemplārs, tādēļ gribam par to stāstīt arī interjerā. Tādas restaurētas lietas kā garderobe, flīģelis, pianīns, spogulis ir liecinieki 20. gadsimta sākuma interjeram. Tai pat laikā tie visi ir funkcionāli priekšmeti, kurus joprojām var izmantot.
LL: Priekšmeti ir atvesti no reģiona kā attiecīgā laika analoģijas?
IB: Jā, bija svarīgi ielikt muižā autentiskus, funkcionālus priekšmetus, kas liecina par konkrēto laiku. Muiža tika celta no 1905. līdz 1911. gadam un no tā posma arī atlasījām autentiskus interjera priekšmetus. Tātad – mūsu darbības pamatā ir unikāla kultūrvēsture.
Otra lieta – iesaiste. Kopā ar jauniešiem tikāmies ar vietējiem politiķiem, runājāmies par iespējām. To pašu biju darījusi jaunatnes darbā Rēzeknē, kad mums bija kafijas ar politiķiem, tēja ar uzņēmējiem utt. To pašu darīju arī te. Mana doma jau iepriekš bija, ja vismaz viena ideja no ierosinātajām lietām ir īstenota, tad pasākums ir bijis nozīmīgs, tas ir izdevies. Citādi nav jēgas tikties, domāt, radīt idejas. Tā es strādāju arī Rēzeknē, tas pats bija arī šeit. Turpināju iesaistīt jauniešus brīvprātīgajā darbā, dot prakses iespējas. Darbnīcās bija izskanējis, ka jaunieši gribētu te iziet praksi, izmēģināt gida vai darbnīcas vadītāja lomu. Šī bija arī iespēja praktizēt un mācīties angļu valodu, jo mums ir starptautiski mākslinieki, kuriem vajadzīga asistēšana. Man bija šoks, ka daļa jauniešu nerunā angliski, jo ir kauns to darīt.
LL: No kurienes piesaistāt jauniešus?
IB: Tepat vietējos, bet arī no netālās Maltas, Rēzeknes. Arī daļa no darbiniekiem ir no Rēzeknes.
LL: Saklausu, ka iepriekšējais darbs ar jauniešiem ir devis ne tikai iemaņas un prasmes, kā ar viņiem strādāt un iesaistīt procesos, bet arī veidojis tīklu, ko turpmāk izmantot. Minēji Raimondu Plataci, kuru pazini pirms viņa piesaistīšanas vizuālās identitātes izstrādei…
IB: Jaunieši, ar kuriem esmu strādājusi, pie manis atgriežas jau kā savu jomu pārstāvji. Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociāciju vadītāja Regita Zeiļa arī bija manu brīvprātīgo jauniešu pulkā. Ar viņu tagad sastrādājamies, lai lauku vidi veidotu atbalstošu sociālajai uzņēmējdarbībai. Mēs varam iedvesmot un parādīt, ka lauku teritorijās cilvēki var būt pašnodarbināti. Sadarbībā ar Madaru Ūlandi veidojām darbnīcas par sociālo uzņēmējdarbību. Saaicinājām cilvēkus ar kustību traucējumiem (muižas pirmais stāvs ir pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā), tajās sabrauca dalībnieki no visas Latvijas. Ir svarīgi parādīt, ka tad, ja ir platforma jeb atbalsta punkti, tad arī šie cilvēki var veidot savu uzņēmējdarbību.
Tūrisma informācijas centrā ir pastkaršu kolonna ar pastkartēm, ko ir veidojusi sociālā uzņēmēja. Ja kāds nopērk pastkarti – suvenīru, viņš arī atbalsta šo uzņēmumu. Mareks Odumiņš, kurš negadījumā gūto traumu dēļ nevar darbināt rokas, ir ar savu apņēmību un nepadošanos kļuvis par mākslinieku, kurš glezno ar muti, kādā no sarunām teica, ka pieprasījums pēc darbiem ir tik liels, ka viņš nevar paspēt uzgleznot darbus visiem, kas tos vēlas. Mums bija tikšanās ar sociālajiem uzņēmējiem un tad sarunās sapratām, ka bez gleznām, vēl ir iespējas tās pārveidot pastkartēs, taisīt canvas, kuras viņš tagad arī tirgo. Katra šāda tikšanās rada jaunus tīklus, jaunas idejas.
Paralēli mums notiek darbinieku meklēšana. Labklājības ministrija piedāvā nodarbinātības programmu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Sazinājos ar vietējo pagasta iedzīvotāju padomi un uzdevu jautājumu vai pagastā ir atbilstošs, darbaspējīgs cilvēks, kuru varētu šīs programmas ietvaros nodarbināt. Tā nonācām pie Ligitas, kura pēc muguras traumas ir ratiņkrēslā, bet ir ar filologa izglītību. Mēs kā pašvaldības iestāde nevaram nodarbināt cilvēku ar šo programmu. Tomēr sadarbojoties ar vietējo biedrību “ESTO”, tas ir iespējams. Nākamais solis bija pacēlājs uz cokola stāvu, kur atrodas muižas vēstures ekspozīcija. Vēsturiskai mājai nav obligāts nosacījums to piemērot cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Bet tā kā mums ir Ligita un virkne sabiedrības ar ierobežotām kustībām, ir svarīgi, ka arī viņi var iekļūt ekspozīcijā. Var teikt, ka apziņa par iekļaujošu kultūrvietu aizsākās tieši ar mūsu darbinieci ratiņkrēslā, iepazīstot viņas realitāti.
Visos tālākajos infrastruktūras lēmumos mēs skatāmies, lai tas ir pieejams cilvēkiem ar ierobežotām kustībām. Te ir arī stāsts par pieejamību cilvēkiem ar dzirdes un redzes traucējumiem, piemēram, kā padarīt pieejamu mājas lapu. Veidojam dažādus projektus un iesaistām šos cilvēkus arī notikumos. Kopā ar laikmetīgās dejas kompāniju LAUKUU notika dejas performances, kurās varēja piedalīties jebkurš neatkarīgi no fiziskajām dotībām. Kāds no malas teica, ka piedāvāt palīdzību cilvēkam ratiņkrēslā, lai iekļūtu ēkā ir cilvēktiesību pārkāpums, tas nav labi. Lai uzzinātu, ko domā paši cilvēki, mēs viņus aptaujājām un uzzinājām, ka viņi būs priecīgi, ja viņiem palīdzēs. To tad mēs arī darām.
LL: Atpakaļ pie stratēģijas…
IB: Stratēģiju mēs mēģinājām veidot sakompilējot to, ko vēlas redzēt iesaistītās puses. Jānis Ķīnasts vadīja dizaina domāšanas darbnīcu un viens no dalībniekiem Mārtiņš Kiščenko izveidoja savu vīziju par viesu namu Lūznavas parka teritorijā un, ka viņa meita varētu lasīt dārzā gurķus un piedāvāt tos viesiem. Tad viņš vēl neaptvēra, kā viņš īstenos savu ideju. Balstoties LEADER programmas finansējumā, viņš radīja “Svilpaunieku” apartamentu tipa mūsdienīgu viesu māju, kas ir kvalitatīva, gaumīga, ar labu komforta līmeni. Tagad tai blakus ir pirts, notiek pārbūve blakus ēkā, ir izveidots tīklu parks.
Bija svarīgi, ka stratēģija korelē ar nacionālajiem attīstības plāniem, kultūrpolitikas vadlīnijām, vietējās pašvaldības idejām, ka neveidojam to atrauti no šiem kopējiem procesiem. Ja gribam to ieviest dzīvē, tai ir jākorelē ar visām šīm lietām. SWID analīzi veidojām mēs paši, bet pēc tam piesaistījām speciālistu, kas to visu lika kopā. Definējām, kas ir darbinieku vērtības, jo stratēģiju īsteno cilvēki, kas te strādā. Ir svarīgi, lai katrs, kas ir šajā mājā – vai tas būtu tehniskais darbinieks vai administrācija –, zina pēc kādiem principiem mēs darbojamies, ka visi ir informēti par plāniem un norisēm. Man liekas, ka tad rodas līdzatbildība par to, ko šeit dari. Ja neredzi procesu līkni un nesaproti, kāpēc dari, tad viss ir formāls.
Daļa darbinieku ir vietējie cilvēki, kas ir šeit strādājuši jau skolas laikā vai pat dzīvojuši bēniņu dzīvokļos. Svarīgi ir nodot ziņu, ka māja dzīvo no jauna un kur ejam jaunajā interpretācijā. Tādēļ iesaistījām procesos apkārtējos iedzīvotājus un darbiniekus. Apmeklētājam ir vienalga, kas tu esi, vai strādā uzkopšanā vai menedžmentā, jo apmeklētājs māju uztver kopumā, nešķiro darbiniekus, visi ir viens. Tādēļ svarīgi ar visiem sadarboties un veidot motivējošu vidi, īpaši tik mazā teritorijā, kādā esam mēs un kur algas, diemžēl, nav konkurētspējīgas. Dažreiz man jautā, kā es motivēju darbiniekus, jo viņi nemainās, viņi te ir un strādā. Ir iespēja strādāt vienkāršākus darbus un saņemt to pašu atalgojumu, kas ir muižā un kas nozīmē pilnu darba laiku, darbu arī vakaros un nedēļas nogalē. Domāju, ka viņus notur motivējoša, atbalstoša, estētiski pievilcīga darba vide. Ja es būtu privātais uzņēmējs, es gribētu darbiniekiem maksāt vairāk. Tomēr šī nav tikai mūsu pašvaldības, bet plašāka reģionāla problēma. Šķiet, ka tiek uzskatīts, ka laukos cilvēks mazāk ēd, mazāk lieto elektrību, ka viņu vajadzību grozs ir mazāks, kas ir pilnīgas muļķības. Paldies dievam, ka jaunieši, kas atnāk atpakaļ, šo redzējumu maina. Viņiem ir plašāks redzējums.
LL: Kā tiek uzraudzīta stratēģijas īstenošana? Kā veicat izvērtēšanu?
IB: Varētu teikt, ka katrā stratēģijā, vīzijā ieliek maksimumu, kas ir tas, uz ko mēs tiecamies. Mums ir forši nodefinēts, kas ir misija, vīzija, zem kurām ir prioritātes. Piemēram, daudzveidīgas kultūras izpausmes, iekļaujoša vietējā kopiena, impulss vietējai uzņēmējdarbībai. Zem katras prioritātes ir darba soļi.
Mēs esam budžeta iestāde. Paketi, kas ir ēkas apsaimniekošana, apkure, elektrība, darbinieku atalgojums (kopā ar tehniskajiem darbiniekiem – 8 cilvēki), sedz Rēzeknes novada pašvaldība (aptuveni 110 00,00 eiro gadā). Papildus nāk neliels finansējums kultūras pasākumiem, taču, rīkojot gada garumā vidēji 46 kultūras notikumus, tajā skaitā lielformāta, piemēram, jau tradicionālo mākslu un garšu festivālu “Mākslas pikniks”, “Baltijas džeza festivāls”, aptuveni 30% no gada budžeta papildus mums ir jānopelna pašiem. Gandrīz katram publiskajam pasākumam apakšā ir projektu darbs. Izmaksu segšana kombinējas dažādi – ir biļetes cena, ir dažādu fondu un sadarbības organizāciju atbalsts, tādējādi varam apmaksāt mākslinieku ceļa izdevumus, autoratlīdzību līgumus utt. Ir pasākumi, kur paši mākslinieki ir guvuši Valsts Kultūtkapitāla fonda atbalstu un viņi īrē norises telpu. Džeza festivālam esam guvuši arī VKKF atbalstu, taču ar to nepietiek, lai nodrošinātu gan koncertus, gan meistarklases, tāpēc dalībnieki, kuri piedalās profesionāļu meistarklasēs, sedz savas uzturēšanās izmaksas.
Katrs pasākums atšķiras un katram ir savs budžetējums. Iespējams, ka tas, ar kādiem resursiem to darām, nebūtu paveicams ne Kurzemē, ne Vidzemē, jo tur izmaksas cilvēku darbam būtu pavisam citas. Neviens nedefinē, cik projektus mums gadā ir jāīsteno, bet mums pašiem ir svarīgi, lai piedāvājums būtu dažāds un kvalitatīvs. Tādēļ ir dažādi pasākumi – akadēmiskā mūzika, džezs, literatūra, laikmetīgā māksla, deja, starpdisciplināri projekti utt. Arī projektu finansējumi ir dažādi – Pārrobežu projekti, Erasmus, VKKF, New Bauhaus, sadarbības ar vēstniecībām u.c. Fondi ir dažādi un pasākumi arī ir dažādi. Tas ir nemitīgs projektu darbs.
LL: Ja Lūznavā ir 8 darbinieki, ieskaitot tehniskos darbiniekus, cik darbinieku strādā ar projektiem un cik projektus gadā īstenojat?
IB: Kopā tātad esam 8 darbinieki. Esmu es, kultūras projektu vadītāja, administratore, gide. Vēl mums ir 2 cilvēki, kas strādā tūrisma informācijas centrā un nodrošina frontālo apmeklētāju apkalpošanu, kā arī 2 tehniskie darbinieki. Muiža apmeklētājiem ir atvērta 6 dienas nedēļā un brīvdienās to nodrošina tūrisma informācijas centra darbinieki. Pirmdienās muiža ir slēgta, bet mēs, protams, darbinieki te strādājam. Ar projektiem strādājam pāris cilvēki, gadā īstenojam apmēram 17 projektus.
LL: Apbrīnojami, ka tas ir iespējams.
IB: Jā, man dažbrīd saka, ka tas, ko mēs darām, izskatās pēc 30 cilvēku darba (smejas)... Mums papildu pasākumu norises dienās palīdz brīvprātīgie jaunieši. Pēdējā pasākumā mums bija iesaistīti 25 jaunieši kā brīvprātīgie darbinieki. Viņi palīdz mums īstenot notikumu, kas ir izdomāts, izplānots, saskaņots utt.
Kad pie mums nāk praksē jaunietis, mēs vienmēr izrunājam, kas viņam ir svarīgi, ko viņš gribētu darīt. Mums bēniņu stāvā ir sikspārņu izstāde. Tas ir praktikantes darbs, jo informācija mums bija, bet to vajadzēja apkopot. Ja jaunietis nāk pie mums praksē, viņam ir jāgūst sava pieredze, viņš nav lētais darbaspēks, bet ir atnācis bagātināties savās prasmēs.
Atriežoties pie rezultatīvajiem rādītājiem un prioritātēm. Veidojot pasākumus, mēs mēģinām paturēt prātā, kāpēc mēs to darām un kāpēc mēs to darām tā, kā mēs to darām. Lai tas nav atrauts no kopējās koncepcijas, bet iekļaujas tajā. Tas pats attiecas uz uzņēmējdarbību. Mēs neesam uzņēmēji, bet veidojam atbalstošu vidi vietējiem uzņēmējiem. Arī muižas suvenīrus, ēdināšanu, noformējumus, grafikas un citas darbnīcas nodrošina vietējie uzņēmēji. Mums ir kopumā 63 sadarbības partneri.
LL: Pieņemu, ka Jūs aktīvi komunicējat savas vērtības, lai tas, kas tiek piedāvāts, atbilstu Jūsu koncepcijai. Piemēram, suvenīri šķiet izlasīti jeb kūrēti, tur nav gluži viss, ko apkārtnē ražo...
IB: Mēs mēģinām to darīt iespēju robežās. Balstāmies muižas stāstā un izmantojam to suvenīru līnijās. Piemēram, tapešu raksti, kas tiek integrēti auskaros, krūzēs, paliktnīšos. Vai, piemēram, Rāznas nacionālais parks un tā vērtības – pludiņi no ezera niedrēm, suvenīri no Rāznas akmeņiem. Ja kāds uzņēmējs nāk pie mums, tad tam ir jābūt saistībā ar muižu vai novadu. Mēs sadarbojamies un palīdzam viens otram iet uz priekšu.
LL: Daudz dzirdēts, ka kultūras iestādes, kas ir pakļautas pašvaldībām, esot ierobežotas noteikumos, ko var darīt un ko nē. Piemēram, telpu īres esot lielas un tas neļaujot piesaistīt labus ēdinātājus. Kā Jūs ar šīm lietām tiekat galā? Minēji, ka mākslinieki, kas ir saņēmuši VKKF atbalstu, muižā veido savus pasākumus. Vai no vietējās pašvaldības ir kādi labvēlīgāki nosacījumi?
IB: Viens, ja runājam par objektiem Pierīgā (maģiskā Rīga +100 km), to stāsts ir cits. Atšķirīgs ir gan cenu līmenis, gan cilvēku finansiālās iespējas. Arī tas, kuram ir nauda, skatās distanci un attālumu. Lai gan mēs atrodoties dziļāk reģionā, diemžēl esam tādos pašos nosacījumos kā pārējās Latvijas iestādes. Tas, kas strādā Pierīgā, tas nestrādās mums.
Otrs, esam pašvaldības iestāde, ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citi. Mums kā pašvaldības iestādei nevar būt zemāka cena par savām telpām kā tas ir vietējiem uzņēmējiem. Savās telpās māksliniekus, mūziķus, literātus izmitinām tad, kad pie mums notiek projekti. Tajā brīdī, kad mūsu organizēta notikuma nav, tad naktsmītnes cena ir uz pusi lielāka kā citur. Ja kāds tiešām vēlas palikt vēsturiskā muižā, šāda iespēja ir. Novērojam, ka ģimenes, kas ir atgriezušās Latvijā pēc dzīves ārzemēs, izvēlas te svinēt savas dzīves nozīmīgos notikumus. Ir saprotami, ka ir vēlme to darīt ēkā ar pievienoto vērtību. Bet mēs nevēlamies un arī nedrīkstam konkurēt ar apkārtējiem uzņēmējiem. Ja kāds zvana uz TIC, tad pirmie jautājumi vienmēr ir par naktsmītnēm, ēdināšanu un mēs uzreiz norādām vietas apkārtnē, kur var doties.
Mums ir svarīga sadarbība. Nevēlamies konkurēt ar vietējiem uzņēmējiem, jo uzņēmējs var apaudzēt to, ko darām mēs. Uzņēmējam tas ir bonuss, ka mēs te esam, un viņi mums palīdz nodrošināt to, kas mums nav. Ja ekskursiju grupas mērķtiecīgi brauc uz Latgali, viņi nebrauc uz šejieni tikai dēļ muižas. Viņi dodas arī pie kāda amatu meistara, uz nacionālo parku, dodas uz Rēzekni, Goru, Rotko centru, viņi kaut kur ēd, paliek pa nakti. Mēs varbūt esam motivējošais iemesls uz šejieni atbraukt, bet ne vienīgais, ko apmeklēt. Mums vidēji gadā ir 15 000 apmeklētāju, kas ienāk muižā. Mums ir parka skaitītājs un tas reģistrē aptuveni 26 000 apmeklētāju, kas ir ienākuši parkā. Ja mūsu te nav, tad, iespējams, ka vietējam uzņēmējam puse no šiem apmeklētājiem iet garām.
Mums ir svarīgi runāt par to, kas ir mūsu sociālā un pievienotā vērtība, kā arī ietekme, ko ir ļoti grūti pierādīt, bet kas ir svarīgi pašvaldībai. Kāpēc pašvaldībai ir jāinvestē nauda muižas uzturēšanā? Mēs mēģinām parādīt mūsu ietekmi uz pārējiem un to, ka mūsu darbība aktivizē sociālos, politiskos, uzņēmējdarbības procesus. Te ir cilvēki, kas strādā, dzīvo, cilvēki atgriežas no dzīves ārzemēs un atsāk te dzīvot un strādāt. Svarīgi, ka te ir arī iedzīvojies armijas 36. kaujas atbalsta bataljons. Ja šādas vietas [Lūznavas muižas] nebūtu, vai uz pagastu kāds tūrists brauktu un atstātu te naudu? Vai rastos aktīvs sadarbības tīkls, kas pēc tam palīdz uzņēmējiem strādāt un attīstīties?
Visu laiku ir jārunā un jāatgādina, ka katra kultūrvieta ir potenciāls pārējiem. Mēs viens otru attīstām. Pakalpojumu klāsts, veids un to kvalitāte ietekmē arī citus un to piedāvāto pakalpojumu. Ja ir situācija, ka aizbraucam uz lauku mītnēm un tur nav pieņemamas tualetes, tad par kādu pakalpojumu mēs varam runāt. Vai kāds izvēlēsies kādu pakalpojumu tikai tādēļ, ka tas ir laukos?
LL: Te jāatceras par ekosistēmu, kas darbojas tikai tad, ja funkcionē kā papildinošs kopums. Klasiskā metafora – ja lapsa vēlas noķert zaķi, ir jālaista zāle. Ekosistēmā tās locekļi balsta un papildina viens otru.
IB: Mēs vienmēr uzsveram, ka paralēli mūsu notikumiem ir jābrauc uz Goru, uz Rotko centru, jo mēs viens otru papildinām. Mums vienam par otru ir jāstāsta, jo tikai manis dēļ uz šejieni neviens nebrauks. Brauks tad, ja būs vēl kas darāms, apskatāms, būs kur forši paēst un komfortabli palikt pa nakti. Tikai tad es gribēšu uz šejieni atbraukt. Ja mums prasa, vai mēs savā starpā nekonkurējam, mēs sakām – nē. Piedāvājums ir ļoti dažāds un katrs dara ko savu. Mēs neorganizējam pop vai masu kultūras pasākumus, ko bez maksas veido pašvaldība saviem iedzīvotājiem kā, piemēram, pilsētas svētkus. Tomēr arī šādiem pasākumiem ir jābūt. Šai ēkai ir vēsturisks stāsts kā mākslinieku radošā potenciāla attīstīšanas vietai, ko arī cenšamies īstenot.
LL: Mums veidojas sava veida cilpa – sākumā stāstīji, ka tad, kad nāci uz šejieni, iedvesmojies no vietas vēstures, lai radītu tās šodienas darbības stratēģiju. Tas, ka muiža ir bijusi kā vieta radošumam, ir palikusi kā centrālā tēma aktivitātēm arī tagad.
IB: Korelācijas ir ģeniālas. Šeit muižas laikos ir viesojies vai garām braucis lietuviešu gleznotājs, komponists Čurļonis. Mēs aizbraucām uz Lietuvu, uz Čurļoņa māju, iepazināmies ar viņa mazmazdēlu. Viņš ir ārkārtīgi līdzīgs vecvectēvam. Kad viņš atbrauc un te spēlē flīģeli, tad liekas, ka pagātne ir transformējusies jaunā veidolā. Tas pats ar ekspozīciju – stāsts par muižkungu, kas ir ielicis pamatus dzelzceļu tiltu un tīklu izveidei Latvijā, Krievijā, Polijā un citviet. Šeit mēs stāstam viņa stāstu mūsdienīgi, lai skolotāji, kuri atbrauc ar klasi, var te vadīt stundu un skolēni tai pat laikā izzināt, kas ir Kerbedzs, kāda ir saikne viņam ar šo vietu un vēl kaut ko arī uzmeistarot. Mēs balstāmies šajā stāstā, bet dodam vietu arī mūsdienas realitātei.
Mārtiņš Kiščenko, uzņēmējs, viesu mājas “Svilpaunieki”, pirts un tīklu parka īpašnieks
Viss sanāca pavisam nejauši, tai skaitā ēkas, kur tagad ir “Svilpaunieki”. Tas, ka mums blakus ir muiža, ir mūsu jackpot, jo viesmīlība nav super ienesīgs bizness laukos. Tukšā vietā viesu namu būvēt nav pats gudrākais lēmums. Lūznavas muiža ir piepildīta ar notikumiem, ar mākslu, mūziku, festivāliem. Ja tā būtu vienkārši muiža kā ēka, kā smuki restaurēta vieta, tas nekas nebūtu. Galvenais ir saturs un cilvēki, kas to veido. Pateicoties Ivetai un Ingai, kas veido saturu un visu organizē – džeza festivālu, "Mākslas pikniku" un citus notikumus –, mēs iegūstam ļoti labu atgriezenisko saiti. Tagad džeza festivāla laikā (2023. gada augusta beigās) pie mums dzīvo liela daļa meistarklašu dalībnieku, mums pat nav vietas viesiem no malas.
Sākotnēji, kad tikko sākām savu darbību, bija skaidrs, ka veidosim viesu namu. Nebija zināms estētiskais redzējums, kāds tas būs. Tas veidojās sakabē ar muižu. Muižā bija koprades pasākumi, kuros mēs aktīvi piedalījāmies, tie bija interesanti, saistoši un ar labiem rezultātiem. Tā taustāmi to varbūt nevar just, to ir grūti nodefinēt, bet tie veidoja komūnas sajūtu, kas ir ļoti būtiski. Mēs visu laiku esam tiešā vai netiešā savstarpējā sasaitē. Muiža ir kā magnētiņš, ap kuru mēs visi aplīpam. Mēs bijām vieni no pirmajiem uzņēmējiem, kas šo lipšanas momentu izmantojām un tas arī labi strādāja. Tagad te ir uzņēmējs, kas darbojas ar robotiku, Raimonds Platacis ar saviem projektiem, ir ēdinātāji, kas ik pa brīdim atbrauc uz pasākumiem. Māksliniekiem ir forši, ka viņiem ir vieta, telpa un satura rāmis, kurā viņi var darboties.
Tas ir izdevīgi, ka mums ir saikne ar muižu. No viņu pakalpojuma mēs gūstam tiešu ieguvumu. Piemēram, uzlikām tīklu parku un atklājām to kopā ar "Mākslas pikniku". Par tādu cilvēku plūsmu es varu cerēt tikai reizi gadā. Pasākuma dēļ te ierodas cilvēki un visiem ir labi. Ir labi ēdinātājiem, man ir pilns viesu nams, tiek izmantots tīklu parks.
Lūznavas muiža ir veiksmes stāsts. Svarīgi, ka muiža ir pašvaldības pārvaldībā, nevis to veido privāts uzņēmējs un realizē savas ambīcijas. Svarīgi, ka šī ir publiski pieejama telpa, te viss notiek un ceru, ka tā arī darbosies. Te atslēgas vārds ir tas, ka pašvaldība Ivetai un Ingai uzticas.
Ligita Stikute, Lūznavas muižas klientu apkalpošanas operatore, ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā
Pirms darba uzsākšanas Lūznavas muižā es pat nevarēju iedomāties, ka varētu strādāt tepat Lūznavā. Pirms tam 3 gadus biju strādājusi Lūznavas Profesionālajā vidusskolā, arī caur NVA projektu. Lai gan man bija izglītība, lielas darba pieredzes man nebija. 2015. gadā muiža sāka darboties, 2016. gadā negaidīti saņēmu zvanu no Lūznavas muižas pārvaldnieces Ivetas Balčūnes un viņa jautāja, vai es gribētu strādāt muižā. Tas bija darbs projekta ietvaros, kurā tika dota iespēja nodarbināt cilvēku ar invaliditāti. Teikšu godīgi – sākumā man bija bail. Lai gan ratiņkrēslā biju jau pārvietojusies diezgan ilgi, būt sabiedrībā ratiņkrēslā bija neliela barjera. Tomēr tā kā Lūznava ir mana dzimtā vieta un daļa cilvēku bija zināmi, tas deva drosmi. Svarīgi bija, ka es varēju muižā iekļūt, jo, muižu atjaunojot, tās pirmais stāvs bija pielāgots iekļūšanai cilvēkam ar kustību traucējumiem. Te bija arī pielāgotas labierīcības, kas ir viens no svarīgākajiem punktiem, lai vispār varētu strādāt. Līdz ar to darba vieta man bija piemērota, to nedaudz tikai vajadzēja papildināt ar dažiem palīglīdzekļiem – datorkrēslam bija iegādāts muguras balsts un dīvāns, lai es dienas laikā varētu atpūsties.
Pirmo divu gadu darba pieredze radīja ikdienas ritmu un sajūtu, ka esi noderīgs, vari strādāt, pelnīt naudu, būt noderīgs sabiedrībai un būt cilvēkos. Mīnuss bija tas, ka projekts pēc 2 gadiem beidzās, jo mana darba vieta nebija pastāvīga. Runāju ar pagasta pārvaldi, kura mani gribēja nodarbināt, bet nebija tam līdzekļu. Attiecīgi sekoja periods, kad darba nebija. Šajā laikā palīdzēju brīvprātīgi. Pēc tam atkal strādāju Nodarbinātības valsts aģentūras projektā un arī tagad man ir darbs 4 mēnešus vasaras periodā. Esmu klientu apkalpošanas operators. Darbojos Rēzeknes novada tūrisma informācijas centrā, atbildu uz telefona zvaniem, pieņemu rezervācijas ekskursijām, pasākumiem. Kad nāk apmeklētāji, pārdodu biļetes, suvenīrus, kafiju. Pārsvarā visur es tieku, bet ja nevaru ko izdarīt vai kaut kur tikt, tad palūdzu palīdzēt. Tas viss notiek ļoti organiski.
No 2016. gada, kad te viss sākās, telpas tika pamazām iekārtotas, arī pielāgotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Tagad ir pacēlājs arī uz pagrabstāva (cokola) telpām. Tā ir pievienotā vērtība. Neskatoties uz to, ka šī ir kultūrvēsturiska vieta, ir radīti risinājumi, ka telpas ir pieejamas. Par to ir liels prieks. To izmantoju ne tikai es, bet brauc arī citi apmeklētāji ratiņkrēslos. Arī Kultūras šķūnis ir pieejams. Segums ar akmentiņiem pie tā nav draudzīgs cilvēkiem ratiņkrēslā – es pa to nevarēju pabraukt un pie šķūņa pati nevarēju piekļūt. Tomēr tika rasts risinājums – ir saliktas plāksnes un šo celiņu izmantoju ne tikai es, bet arī citi, jo ir ērtāk iet pa gludu virsmu. Attiecīgi šis nav risinājums tikai priekš manis, tas nav tikai konkrētai cilvēku grupai, bet tas ir visiem un to var izmantot visi.
Šīs pielāgošanas lietas viennozīmīgi ir patiecoties Ivetai Balčūnei un Ingai Žirgulei (Lūznavas muižas projektu vadītāja), arī Rēzeknes novada pašvaldībai. Kad muiža sāka darboties, tad Ivetas vēlme bija, lai Lūznavas muiža būtu pieejama ikvienam, līdz ar to viņa aktīvi iestājās, lai tā būtu arvien vairāk pielāgota un par to ir liels prieks. Liels paldies Ivetai, Ingai, ka man uzticējās, uzaicinot mani darboties muižā. Prieks, ka pamazām arvien vairāk kaut kas tiek pielāgots. Pie pagasta ir pontonu laipiņa, uz kuras pirms gada es vēl nevarēju iekļūt. Tagad skatos, ka tas ir sakārtots un tagad tur tieku arī es. Te arī notiek pasākumi, kuros piedalās cilvēki ar kustību traucējumiem. Man arī ir iespēja piedalīties dažādos projektos, piemēram, pagājušajā gadā piedalījos laikmetīgās dejas projektā. Latvijā bija divas dejas izrādes un bija arī starptautisks brauciens. Braucām uz Velsu Anglijā. Man tas bija izaicinājums – būt ārzemēs. Mani ļoti pārsteidza, cik ļoti tur vide ir pielāgota.
Foto: Līga Lindenbauma