2022. gada novembrī un decembrī ar nedēļas starplaiku nokļuvu Helsinkos, Tallinā un Viļņā, un radās ideja nelielai rakstu sērijai. Šī un nākamās vēstules iepazīstina ar nelieliem, bet apskates vērtiem muzejiem vai kultūras vietām Helsinkos, Tallinā un Viļņā.
Viss sākās ar Helsinkiem, un tur laika bija vismazāk. Iespējams, ka tas spieda būt radošai. Kā vislabāk izmantot pusi dienas svešā galvaspilsētā? Kā iegūt pilsētas izzināšanas pieredzi apvienojumā ar mākslas un muzeju baudīšanu? Biju ar auto, un viss notika kā izrādē – ja pie sienas ir bise, tā noteikti izšaus. Izlēmu doties tur, kur varu aizbraukt ar auto un kur citā apmeklējuma reizē nenokļūtu. Tātad – mazie muzeji ārpus centra.
Iedomu tēli
Kā pirmā apskates vieta tika izvēlēta Elfvikas villas Dabas māja (Villa Elfvikin luontotalo)[1]. Muzejam ir aizraujošs stāsts. Īpašums 20. gadsimta sākumā piederējis bagātai dzimtai, kuras pēdējās atvases – māte Elvīra ar meitām Līsi un Telmu – te arī dzīvojušas lielāko daļu mūža. Visas bijušas izglītotas un ar mākslinieciskām spējām, kas vēstures pavērsienos nav nesis ienākumus, vien plucinājis mantotās bagātības. Beigas paredzami skumīgas – konservatīvās mātes un novecojošo tradīciju iespaidā meitas tā arī palikušas dzimtas īpašuma robežās. Naudas iegūšanas nolūkos tas pamazām izpārdots un sarucis, bet 20. gadsimta sākuma jūgendstila villa remontu trūkumu dēļ kļuvusi grūti apdzīvojama. Jumta maiņa izpalikusi, jo paģērējusi finansiālus ieguldījumus un neērtības – lietus laikā ir vieglāk izlikt spaiņus nekā veikt jumta remontu. 1974. gadā pēc pēdējo iemītnieku nāves villa bija tik sliktā stāvoklī, ka Somijas Zviedru literatūras biedrība, kura mantoja ēku, to bija spiesta pārdot. Tikai 80. gados villā pēc kapitālā remonta tika izveidots Dabas muzejs, iekārtotas pastaigu takas un nelieli skatu laukumi.
Ierodos villas teritorijā sestdienas rītā, kad muzejs vēl ir ciet, tā ka varu vien iemest skatu ekspozīcijā pa pirmā stāva logiem. Redzētais mani nomierina – izstāžu plakāti / info stendi par dabu – tātad nekas pārāk daudzsološs. Tomēr muzeja apkārtne – nelielais parks un pieeja pie jūras līča – ir pastaigas vērta.
Apraksti stāsta, ka kokiem un krūmiem klātais laukums starp ēku un līci kādreiz bijis labi kopts zāliens ar plašu skatu un ka ģimenei piederējušas milzīgas apkārtējo zemju platības. Iedomājos, kā vēl 20. gadsimta 30. gados abas māsas te klīdušas gadsimta sākumam piedienīgos tērpos, cepurēs un cimdos, svešu acu netraucētas, – kā Kaspara Dāvida Frīdriha (Caspar David Friedrich) ceļinieks virs miglas jūras, kuram pieder viss, kas paveras viņa priekšā. Tagad te kā sēnes pēc lietus izauguši privātmāju puduri, un apkārtne ir tuvējo iedzīvotāju iemīļota atpūtas vieta. Te pastaigājas senioru pāris ar sunīti, garām, ritmiski dvašojot, aizskrien novēlojies rīta skrējējs vai aizripo sporta velosipēds. Izspriežu, ka vasarā šī varētu būt lieliska vieta piknikam, un dodos tālāk.
Dārgumu medības
Nākamā vieta, uz kuru braucu, ir Kūsisāri sala (Kuusisaari) ar ekskluzīvu privātmāju rajonu. Tur ir divas muzeju villas, un būs prieks tās salīdzināt.
Muzejmāja Gillenbergu villa (Villa Gyllenberg)[2] bijusi kolekcionāru pāra Ānes un Signes Gillenbergu (AneGyllenberg, Signe Gyllenberg) dzīves vieta no 1938. līdz 1977. gadam. Jau savas dzīves laikā pāris izveidoja atbalsta fondu medicīnas sasniegumu veicināšanai un 1966. gadā tam dāvināja apjomīgu mākslas un interjera priekšmetu kolekciju ar mērķi padarīt to pieejamu publiskai apskatei[3]. 20. gadsimta 70. gados tika veikta villas paplašināšana, un tai pievienoja izstāžu zāles spārnu, kurā skatāmas mainīgās izstādes no fonda krājuma vai citu muzeju deponējumiem. Muzejs tika atklāts 1980. gadā un ir piedzīvojis arī nesenas pārbūves – 2022. gada februārī atvērts jauns muzeja ieejas paplašinājums ar jaunu kases, veikala un garderobes zonu.
Senajā ēkas daļā publiskai apskatei pieejamas ar kolekcionāru mēbelēm, interjera priekšmetiem un mākslas darbiem iekārtotas pāra dzīvojamās telpas – ēdamistaba, atpūtas telpas –, otrajā stāvā ļaujot ieskatīties privātajā zonā, tostarp vannasistabā. Ekspozīcijas veidošanu un iekārtošanu atspoguļo videofilma (diemžēl – tikai somu valodā ar zviedru subtitriem). Jaunajā ēkas spārnā skatāma izstāde ar kolekcijas darbiem.
Īpaši mani saista kolekcionāru iekārtotās un kādreiz apdzīvotās telpas. No plašajiem logiem paveras skats uz jūras līci; bagātīgo interjeru ar dažādu gadsimtu mēbelēm un interjera priekšmetiem papildina mākslas darbi. Viss kopā uzbur krāšņu ainu par turīgu un izsmalcinātu buržuā dzīvi 20. gadsimta vidū. Mājaslapa vēsta, ka te skatāmi 19. un 20. gadsimta somu mākslinieku darbi, kā arī Eiropas meistaru darbi, sākot ar 16. gadsimtu. Liels ir pārsteigums, virs kamīna ieraugot Ticiāna (Tiziano Vecelli) otai atributētu vīrieti melnā. Mākslas retumi un pērles te integrētas vienotā interjera tēlā, un skatītājam jābūt gudram un vērīgam, lai redzēto spētu novērtēt. Klīst pa telpām te ir kā būt dārgumu meklētājam – ja spēsi atrast un saprast, tiksi apbalvots.
Tomēr, neskatoties uz krāšņo interjeru, laiks te šķiet apstājies un iekapsulējies kā dzintarā iestidzis kukainis. Sestdienas dienā villā apmeklētāju nav daudz, un jauneklīgie apsargi pa telpām klīst ar garlaikotām sejas izteiksmēm. Svaigi ceptu kruasānu smarža kafejnīcas zonā kairina reta kafijas baudītāja jutekļus, un bez liekas kavēšanās dodos uz blakus esošo nākamo villu – Didrihsena Mākslas muzeju (Didrichsenin taidemuseo)[4].
Laikmeta pulss
Didrihsena Mākslas muzejs atrodas nepilnu 200 metru attālumā no Gillenbergu villas; arī no šejienes pa logu baudāms fantastisks skats uz nu jau sniegputenī aizklāto jūras līci. Tomēr te paveras cita pasaule – modernisma arhitektūras ietverta un dinamiska. Tā pati kairinošā kruasānu smarža jūtama arī te, lai gan kafejnīcas plašums nomainīts pret vienkāršu kafijas automāta zonu muzeja veikalā – izrādās, ka ar to pilnīgi pietiek. Apmeklētāju te ir krietni vairāk, un, apskatot muzeja piedāvājumu, secinu, ka arī mainīgo izstāžu klāsts te ir dinamiskāks un tās mainās daudz biežāk nekā kaimiņos. Minu, ka tas varbūt arī ir iemesls aktīvajai apmeklētāju plūsmai.
Šobrīd un līdz pat 2023. gada janvāra beigām te skatāma izstāde somu tēlniecības grand dāmai Eilai Hiltunenai (Eila Hiltunen). Hiltunena ir viena no ietekmīgākajām savas paaudzes tēlniecēm, kuras zināmākais darbs ir Sibēliusa (Jean Sibelius) piemineklis (1967) – viens no Helsinku apskates objektiem. Izstādē eksponēts mākslinieces agrīnais veikums, kubisma iedvesmotie darbi no 20. gadsimta 50. gadiem, kā arī brieduma periods – laiks, kad darbu veidošanā nozīmīga kļuva metināšana un formveide – nereti abstrakta un tādēļ savam laikam revolucionāra.
Apbrīnu raisa ne tikai Hiltunenas spēja īstenot tehniski sarežģītus darbus un pašai apgūt un izmantot metināšanu kā nozīmīgu sava rokraksta iezīmi. Svarīgs ir arī fakts, ka, būdama sieviete tēlniece vizuālās mākslas disciplīnā, kas tradicionāli tikusi uzskatīta par gana vīrišķīgu, viņa ir spējusi iegūt atpazīstamību ne tikai Somijā, bet arī starptautiski. Izstādē skatāmas Hiltunenas radīto darbu skices un modeļi, tostarp publiskās ārtelpas objektu neliela formāta versijas.
Manu uzmanību saista Sibēliusa pieminekļa modelis. Nelielajā versijā metinājumi rada asociācijas ne tikai ar ērģeļu stabulēm vai viļņu plūdumu, bet arī ar iedegtu sveču kūstošā vaska tecējumu. Izrādās, ka viens no mūsdienu populārākajiem Helsinku apskates objektiem tā radīšanas laikā bija izpelnījies arī nopēlumu un ka māksliniecei sākotnēji abstrakto ieceri nācies papildināt ar Sibēliusa portretu – jo iecerētais objekts viens pats nereprezentēšot komponista personību.
Izstāde ir pamudinājums doties apskatīt pieminekli dzīvē. Nopriecājos, ka putenis ir atbaidījis tūristu pūļus un esmu objekta pakājē viena pati, sniegputeņa apņemta. Gala versijā metinājuma struktūras fascinē ar plastiku, tomēr tās kontrastē ar reālistisko Sibēliusa portretu. Ja nebūtu apmeklējusi izstādi, daļa no stāsta, tostarp mākslinieces personības nozīme, būtu zudusi. Nopriecājos, ka izvēle apmeklēt mazos muzejus ir rezultējusies piepildītā ceļojumā, un paturu šo stratēģiju prātā arī citām pilsētu un to stāstu atklāšanas reizēm.
P.S. Helsinku Piejūras muzeju kopa ir vairākas nelielas somu kultūrai nozīmīgu personību muzejmājas.[5] Lielākoties tās atrodas ārpus centrālās daļas, atvērtas atsevišķās nedēļas dienās un dažreiz tikai ar gidu vadītām ekskursijām. Vērts apmeklēt, ja ir vēlme iepazīt Helsinku rajonus un iedziļināties atsevišķu personību dzīvēs.
Foto: Līga Lindenbauma