Līga Lindenbauma. Trīs vēstules: 2. Tallina

2022. gada novembrī un decembrī ar nedēļas starplaiku nokļuvu Helsinkos, Tallinā un Viļņā, un radās ideja nelielai rakstu sērijai. Šī un pārējās vēstules iepazīstina ar nelieliem, bet apskates vērtiem muzejiem vai kultūras vietām Helsinkos, Tallinā un Viļņā.

 

Tallinā bez muzejiem mani saista pilsētas dažādie rajoni. Katrā valda nedaudz atšķirīgs arhitektūras stilu koptonis, dabas vide un noskaņa. Līdzīgi kā to pirms vairākiem gadiem darīju Vīnē, kad muzeji bija iemesls doties jauna rajona izpētē (kā tas aprakstīs Vīnes neparasto muzeju sarakstā, arī Tallinā mēdzu meklēt kultūrvietas izvēlētā rajona izpētes sākšanai.

 

Radošie kvartāli

Ar pilsētas centru viss ir skaidrs – sākam ar radošajiem kvartāliem. Atšķirībā no Rīgas, kur radošie kvartāli un kultūrvietas ar lielu blīkšķi atveras, pāris gadus pastrādā, klusi nonīkst un jau pēc neilga laika atšķirīgā formā uzrodas citā pilsētas rajonā kā kārtējais jaunais un karstais notikumu centrs (atceramies Andrejsalu, tad Spīķerus, Tallinas ielas kvartālu un tagad – Vagonu ielas klasteri), Tallinas radošās kultūrvietas atveras, iesakņojas un aug lielākas un plašākas. Telliskivi (Telliskivi) radošais kvartāls netālu no vecpilsētas, pie dzelzceļa stacijas, darbojas kopš 2009. gada un šobrīd ir izaudzis par mājvietu mākslas telpām, kafejnīcām, dizaineru un arhitektu birojiem, nelieliem veikaliem un restorāniem, kā arī par norises vietu dažādiem notikumiem un vasaras brīvdabas aktivitātēm.

Telliskivi mājo pasaules fotogrāfijas centru ķēdes filiāle Fotografiska – ja ir vēlme izbaudīt muzeju pakalpojumus to labākajā formā, šī ir laba vieta, kur sākt. Ieejas zona ar atraktīvu suvenīru veikalu un mājīgu kafejnīcu, vairāku stāvu izstāžu zāles ar dažādām mainīgām izstādēm, patīkams dizains un draudzīga uzņemšana – viss kā pēc labākajiem pakalpojumu sniegšanas priekšrakstiem. Ikonisku autoru izstādes te ir regulāras, un mana apmeklējuma laikā spožākā zvaigzne apskatāmo autoru plejādē ir Endijs Vorhols (Andy Warhol). Tomēr tieši viņa izstāde pārējo klāstā šķiet klišejiska un neinteresanta. Daļa no izstādē skatāmajām fotogrāfijām autora dzīves laikā nekad nav tikušas izstādītas, un tā vien šķiet, ka foto arhīvs ir izcelts gaismā un izstādīts pēc “klikšķu ķeršanas principa” – piedāvāt skaļu autora vārdu un pēc tam ķert apmeklētāju maksājumu karšu norēķinu pīkstienus. Un tomēr Telliskivi ļauj baudīt Rīgā nepieejamo izvēlību – apskati mākslas notikumu un tad klīsti no vienas kafejnīcas uz citu, līdz atrodi to noskaņu, kura šķiet atbilstošākā. Un tas viena neliela kvartāla ietvaros!

Vien pusstundas gājiena attālumā ar promenādi gar jūras krastu atrodas Noblesnera (Noblessner) kvartāls ar vairākām mākslas telpām. Kai Mākslas centrs (Kai Art Center) piedāvā gan laikmetīgās mākslas izstādes, gan filmu seansus. Tam blakus – neliela izstāžu telpa igauņu laikmetīgās mākslas galerijai Temnikova & Kasela gallery. Ziemā labiekārtotā ārtelpa diemžēl nav pārāk aicinoša un pēc īsas pastaigas jāmūk sildīties iekštelpās. Arī te var atrast restorānus un kafejnīcas katra gaumei, jo no mākslas nepārtiksi – tikai kultūras ministrs var dziedāt, ka “mēs pārtiekam viens no otra, un nevis no pārtikas precēm”.  Varu vien sapņot par vasaru un āra kafejnīcām, kad skats uz Tallinas līci ir rajona nepārspējamais bonuss.

 

Vēstures centrs

Citu valstu vēstures muzejus apmeklēju ne tikai profesionālas intereses mudināta. Aizejot uz lokālajai vēsturei veltītu ekspozīciju (vai tā būtu valsts, reģions, pilsēta vai ciems), vienmēr var iegūt vispārīgu priekšstatu par vietas identitāti – vēsturi, procesiem, atslēgas personībām. 2018. gadā reizē ar Igaunijas simtgades svinībām tika atklāts vēstures centrs Mārjamee (Maarjamäe) pils kompleksā, kas atrodas pakalnā, jūras krastā starp Kadriorgas (Kadriorg) un Piritas (Pirita) rajoniem. Komplekss ir daļa no Igaunijas Vēstures muzeja, un tā filiāli vecpilsētā Lielās ģildes ēkā atceros vēl no 2011. gada. Tad tur tika atklāta ekspozīcija “Pretošanās gars. Igauņu vēstures 11 000 gadu” (SPIRIT OF SURVIVAL. 11 000 years of Estonian history), un toreiz pieeja stāstīt nācijas tapšanu ar mazskaitlīgu priekšmetu mikrovēsturēm jeb priekšmetu stāstiem šķita svaigs un vēl reti redzēts paņēmiens.

Mārjamee pils komplekss patiesībā ir vairāku muzeju kopums. Kādreizējā Pēterburgas grāfa Anatolija Orlova-Davidova (Анатолий Орлов-Давыдов) vasaras rezidence šobrīd ir 2018. gadā atvērtās Igaunijas vēstures ekspozīcijas mājvieta. Aiz historisma stila pils – dārzs ar nelielu padomju laika propagandas pieminekļu kolekciju, tostarp Ļeņina un Staļina skulptūrām. No pils gājēju celiņš pompozi sarkanā tonī kā sarkanais paklājs aizved līdz jaunceltu, modernu ēku apjomiem, kur atrodas 2017. gadā atvērtais Filmu muzejs ar filmu tapšanai un to veidotājiem veltītu ekspozīciju. Kompleksu noslēdz šķietami robusta staļļu ēka. Atverot tās masīvās koka durvis, kā pa Alises Baltā truša alu nokļūstam citā pasaulē – no vēsturiskās ēkas palikusi vien ārēja čaula, jo tās iekšpusē valda moderna betona, koka, metāla un stikla saskaņa. No 2022. gada februāra te ir skatāma moderna, spoža, bet tajā pašā laikā eleganti lakoniski iekārtota stikla priekšmetu izstāde – “Stikla veidotāji: Igaunijas stikla industrijas vēsture” (Glass Makers: The History of the Estonian Glass Industry).

Kompleksa ekspozīcijas un izstādes ir tapušas dažādos laikos, tomēr tās visas vieno kopēji principi jeb kvalitātes. Var manīt, ka izstāžu saturs veidots saķerē ar dizainu – tas efektīgi, bet bez liekas uzspēles papildina izstāžu stāstus. Apjomīgajās Igaunijas un kino vēstures ekspozīcijās tematiskās daļas cita citai seko atšķirīgās formās un toņos, uzskatāmi nošķirot atspoguļotos laikmetus un centrālās tēmas. Lai gan tekstu ir daudz, to apjoms nepārsniedz trauslo robežu, pēc kuras zūd vēlme tos vispār lasīt. Multimediju ierīces un skārienjutīgie ekrāni organiski papildina priekšmetu vitrīnas un ir intuitīvi lietojami. Statiskās informācijas daļas papildinātas ar interaktīvām sadaļām vai instalāciju elementiem, kas dažādo apmeklētāja pieredzi un notur tā interesi.

Tajā pašā laikā – senāk veidotajām ekspozīcijām laiks un apmeklētāji ir darījuši savu. Gan Filmu muzeja izstādes, gan vēstures izstādes ir manāmi nolietotas – šur tur sašķiebušās etiķetes, taktili aizskaramās detaļas nobružājušās, krāsas pabalējušas vai manāmas citas acīs krītošas nepilnības (mitruma plankumi griestiem, labotas šuves izstāžu paneļu sienās utt.). Nesen atklātā stikla priekšmetu izstāde uz agrāk iekārtoto muzeju fona šķiet žilbinoši perfekta un svaiga. Tomēr saturiski ekspozīcijas joprojām ir saistošas, īpaši vēstures muzeja stāsts. Tā vien šķiet, ka igauņu muzeju kolēģi nebaidās kļūdīties vai tikt pārprasti, bet vienkārši stāsta vēstures stāstus un dara to atsperīgi un bez lieka patosa. Gan izstāžu iekārtojums, gan tonis, kā informācija tiek pasniegta (tone of voice), ir informatīvs un draudzīgs, ne viszinoši pamācošs, kā tas diemžēl nereti vērojams līdzīga rakstura Latvijas muzejos. Vēl igauņu kultūras institūcijas nav skāris tas nomācošais krievu valodas izdzēšanas kults, kas šobrīd vērojams pie mums. Mājaslapās darbojas krievu sadaļas, un, ja pirms Krievijas sāktā kara Ukrainā izstāžu saturs ir bijis dublēts krieviski, tāds tas arī palicis. Muzeja darbinieku komentārs par šo ir vienkāršs – krievu valodā runā daļa no Tallinas iedzīvotājiem, kā arī nereti tā ir vienīgais saziņas veids ar ukraiņu bēgļiem. Kāpēc tā būtu jāizslēdz?

Atsevišķas uzmanības vērta ir kompleksa ārtelpa. Varu tikai iztēloties, ka siltākā gadalaikā tā kļūst par atsevišķu pieredzes zonu. Arī sarunās ar muzeju darbiniekiem apstiprinās nojausma, ka vasarā bērnu rotaļu laukumus apdzīvo ģimenes ar bērniem, bet brīvdabas padomju skulptūru dārzu apmeklē arī vājredzīgo kopiena. Pagājušajā gadā tapusi īpaši šai auditorijai piemērota muzejprogramma – A4 formāta 3D planšetes ar lielformāta skulptūru atveidiem uztverei ar tausti.

Vēl jāpiebilst, ka Filmu muzejā ir arī neliela kafejnīcas zona – ar iespēju ne tikai iedzert kafiju un apēst konfekti vai pīrādziņu, bet arī pasūtīt dienas zupu izsalkušajiem. Šo zonu, līdzīgi kā suvenīru stendus, apkalpo muzeja kasiere. Uz jautājumu, kā viņa tiek ar visu galā, atbilde ir vienkārša – nav sarežģīti, bet, ja nepieciešams, palīgā var pasaukt kolēģi, kas dežurē muzeja ekspozīcijā. Līdzīgu pieeju manīju arī Helsinku mazajos muzejos – nav nepieciešams veidot plašu kafejnīcu, tomēr, ja ir vēlme nodrošināt iespēju apmeklētājam iedzert kafiju, apēst kruasānu vai pat ko spēcinošāku, – tā nebūt nav neiespējamā misija. Mārjamee kompleksā tam ir būtiska nozīme, jo vieta ir nomaļa, tā apskate prasa laiku un vēlme piedāvāt apmeklētājam atelpu pie kafijas tases ir tikai saprotama. Pirms Covid-19 kafejnīca esot bijusi vēsturiskajā pils ēkā, bet ierobežojumu dēļ aizvērta un pagaidām vēl nav atsākusi darbību.

02-tallin-02-maarjamae.jpg

02-tallin-03-maarjamae.jpg

02-tallin-04-maarjamae.jpg

Kultūra kopienām

Pēdējos gados par modes konceptu ir kļuvusi gan ilgtspēja, gan labbūtība. Abi jēdzieni, īpaši labbūtība, kultūrā saistās ar kopienu iesaisti – notikumu veidošanu par un ar kopienām un to vajadzību izzināšanu, un kultūras procesu veidošanu kopienu centros jeb vietās, kur tās dabiski sanāk kopā.

2022. gada novembrī tika atklāts jauns Tallinas mākslas telpas paviljons vienā no apdzīvotākajiem pilsētas rajoniem – Lasnamee (Lasnamäe) – tikai nepilnas pusstundas gājienā pāri kalnam un pļavām no Mārjameepils kompleksa. Lasnamee rajonu varētu salīdzināt ar Rīgas Pļavniekiem – tas ir tipisks 20. gadsimta 70.–90. gadu padomju dzīvojamo ēku guļamrajons. Šis ir arī visblīvāk apdzīvotais Tallinas rajons, kurā lielākoties koncentrējas krieviski runājošie pilsētas iemītnieki. Rajons izvietots uz kaļķakmens klinšu plato, un to pārdala iedziļinātā Lāgnas (Laagna) iela, kas tālāk pāraug Narvas ceļā (iedziļināto ielu mēdz saukt arī par Lasnamee kanālu). Dažādās Lasnamee daļas savieno gājēju tiltiņi pār maģistrālei, un skati no tiem uz satiksmes straumi ar daudzdzīvokļu ēku siluetiem fonā ir vieni no mikrorajona firmas zīmēm.

02-tallin-05-lasnamaemae.jpg

Jaunās laikmetīgās mākslas telpas ēka ir ērti sasniedzama arī ar autobusu no centra – atliek no pieturas uzkāpt pa kāpnēm uz klints plato un pa gājēju tiltiņu šķērsot Lāgnas ielu. Salīdzinot ar apkārtējo apbūvi, paviljons ir koši rozā krāsā, zems un ar slīpu jumta līniju, kas izceļ to kā balto zvirbuli uz padomju arhitektūras fona. Ekspozīcijas telpas ir nelielas, jo kārtojas ap slēgtu pagalmu ēkas centrā. Varētu teikt, ka šī ir paraugstunda izstāžu zāles minimumam, jo te nav nekā lieka – pat tualetes atrodas ārpusē, blakus ēkā. Tajā pašā laikā šis nav muzejs, bet gan bezmaksas laikmetīgās mākslas popularizēšanas vieta, kas atnākusi uz mikrorajonu. Sestdienas dienā te redzu gan nelielu ekskursijas grupu, gan individuālu apmeklētāju bariņus dažādos vecumos. Parunājot ar darbiniekiem, uzzinu, ka nemainīga apmeklētāju daļa ir apkārtējo ēku iedzīvotāji. Šobrīd vēl grūti spriest, vai pirmā interese par šo koši rozā ēku būs noturīga un vai tā spēs radīt izpratni par laikmetīgo mākslu mikrorajona iedzīvotājos. Tomēr ir vērts šim eksperimentam pasekot līdzi un izmantot to kā iemeslu apmeklēt vēl vienu Tallinas rajonu.

Muzeju apskati noslēdzu ar kopienas muzeju Kalamajas (Kalamaja) rajonā pārdesmit minūšu gājienā no raksta sākumā minētā Telliskivi radošā kvartāla. Kalamajas muzejs ir daļa no Tallinas pilsētas muzeju tīkla un pirmais šāda tipa muzejs Igaunijā. Tā tapšanā ir bijuši iesaistīti apkārtnes iedzīvotāji, kopīgi formulējot kopienas vajadzības, meklējot vienojošos stāstus, komplektējot muzeja ekspozīciju un dāvinot tam priekšmetus, kā arī daloties atmiņās par piedzīvoto agrākajos laikos. Rezultātā nedaudz eklektiskā muzeja ekspozīcija stāsta par rajona vēsturi no atšķirīgu iedzīvotāju – bērna, vecāka, mākslinieka un pat mājdzīvnieka – perspektīvas.

Muzeja darbinieki stāsta, ka iecere ir izdevusies un vietējie iedzīvotāji muzeju tiešām ir pieņēmuši kā savas kopienas centru. Bērni pēc stundām te nāk spēlēt spēles, bet ģimenes labprāt iesaistās organizētajos pasākumos. Svētdienas rītā te nedaudz sajūtos kā cilvēks “ne no rajona”, jo virtuvē tiek ceptas piparkūkas un bērnu istabā tiek spēlēts “mājās”. Šķiet, ka esmu ienākusi lielā ģimenes mājā, kur katram iemītniekam ir sava mīļākā vieta un nodarbe, bet es šajā visā esmu kā laipni gaidīts, tomēr ciemiņš. Gluži kā apmeklējot mūsu pašu Sporta pils dārzus, kas galvenokārt ir tiem, kas tos veido, nevis patērē.

02-tallin-06-kalamaja.jpg

 

P. S. Rakstā aprakstītās vietas tika apmeklētas vairākos vienas dienas apskates braucienos ar īsu laika distanci. Daļā no Tallinas muzeju ceļojumiem līdzi devās Ineta Zelča Sīmansone un Raivis Sīmansons. Domājot par iemesliem, kāpēc redzētais tik ļoti atšķiras no Latvijas muzeju piedāvājuma, iespējamo atbildi piedāvāja skats no Mārjamee pils piekalnes – no šejienes paveras fantastiska ainava ar Tallinas centru un jūras krastu. Ostā bija pietauvojies prāmis no Helsinkiem. Ja pāris stundu laikā vari nokļūt Helsinkos un smelties iedvesmu tās muzeju, pilsētvides un publiskā sektora pakalpojumu sniegšanas veiksmes stāstos, un tajā pašā vakarā atgriezties mājās, vai tā nevarētu būt daļa no atbildes?

02-tallin-07-ps.jpg

Foto: Līga Linenbauma

 

 
Līga Lindenbauma
Izstāžu un kultūras notikumu kuratore, pakalpojuma dizainere