2022. gada novembrī un decembrī ar nedēļas starplaiku nokļuvu Helsinkos, Tallinā un Viļņā, un radās ideja nelielai rakstu sērijai. Šī un iepriekšējās vēstules iepazīstina ar nelieliem, bet apskates vērtiem muzejiem vai kultūras vietām Helsinkos, Tallinā un Viļņā.
Viļņai man ir atsevišķs apmeklējamo vietu saraksts, kuram pēc katras vizītes ir tendence kļūt garākam. Joprojām Viļņā izdodas atrast jaunas vietas, un daļu no tām gribas apmeklēt arī vēlāk, lai ar laika distanci apskatītu, kas tajās mainījies vai, tieši otrādi, – palicis nemainīgs.
Kaža Varneļa muzejmāja
Lietuviešu emigrācijas mākslinieka Kaža Varneļa (Kazys Varnelis) muzejmāja iepretī Laikmetīgās mākslas centram (Contemporary Arts Center – CAC) ir viena no vietām, kuru esmu apmeklējusi vairākkārt. Ekspozīcija iekārtota vienās no senākajām ēkām Viļņas rātsnama skvērā, un, ieejot šķietami nelielajā muzejā, apmeklētājs nonāk vairāku savienotu ēku labirintā. Varnelis te 1993. gadā iekārtoja savu dzīves vietu, tās interjerā brīvi miksējot kolekcijas antikvitātes – mēbeles, porcelāna priekšmetus, skulptūras un grafikas darbus – ar savām opārta stila gleznām, skulptūrām un modernisma mēbelēm. Pārsteidzošā kārtā šī laikmetīgā pieeja – salikt kopā šķietami nesavienojamo – rezultējas svaigā dažādu laikmetu artefaktu kombinācijā. Tieši šie drosmīgie gadsimtu un stilu salikumi ir iemesls manām vairākkārtējām muzeja apmeklējuma reizēm. Joprojām ir bauda vērot, kā ģeometrizētie, abstraktie Varneļa darbi papildina, piemēram, ampīra stila vāzi vai 19. gadsimta itāļu porcelānu.
Laika distance ļauj veikt salīdzinājumus. Kad 2018. gadā atklāju šo muzeju, tas vēl bija autonoms memoriālais muzejs. Ieeja muzejā bija iespējama tikai ar iepriekšēju pieteikšanos, un tā apskate – tikai gida pavadījumā. Atceros, ka tas piešķīra apmeklējumam ekskluzivitātes auru, ko paspilgtināja gides stāstījums ar dažādu Varneļa dzīves detaļu izcēlumu. Šobrīd muzejs ir nacionālo muzeju filiāle, un, lai gan tas ir pieejams muzeja darba laikā bez specifiskiem ierobežojumiem, tam ir zudusi personiskā dimensija. Muzeja darbinieces – kundzes gados – angliski nerunā, bet vairākas izstāžu zāles norobežo aizlieguma lentes, un tās ir slēgtas. Par laimi, laikmetu un stilu sasaukšanās apskatei pieejamajās zālēs notiek tikpat niansēti kā iepriekš, un arī apmeklētāju pūļi šo muzeju vēl nav atklājuši. Tādēļ Varneļa māja joprojām paliek to muzeju saraksta augšgalā, kurus iesaku apmeklēt arī citiem.
MO muzejs
MO muzejs (MO muziejus) kļuvis par teju katra Viļņas apmeklējuma obligāto muzeju. Līdz pat marta sākumam te galvenajā zālē skatāma Kaža Varneļa mājas iekārtojumam līdzīga pieeja – saspēle starp lietuviešu padomju un tā paša laika Rietumu mākslas zināmākajiem māksliniekiem izstādē “Nenotikusī tikšanās” (The Meeting That Never Was). Ja Fotografiska Endija Vorhola (Andy Warhol) izstāde Tallinā šķita kā izdabāšana publikas gaumei, kurā Vorhola vārds bija ēsma skatītāju maciņa atvēršanai, tad “Nenotikusī tikšanās” ir daudz pārdomātāka lokālās un Rietumu mākslas populāro vārdu apvienošana vienotā ekspozīcijā. Tā paša Vorhola darbi, izstādīti līdztekus lietuviešu māksliniekiem, veido vizuālas un konceptuālas saspēles, un tās nemaz nešķiet pašmērķīgas. Kā šajā muzejā ierasts, izstādi papildina audiogids (klausāms arī mājaslapā). Lai gan stāsti par mākslas darbiem, māksliniekiem un atsevišķiem mākslas strāvojumiem pieredzējušam mākslas skatītājam var šķist nedaudz vienkāršoti, daudzskaitlīgiem apmeklētājiem audiogids acīmredzami kalpo kā pavadonis izstādes apskatei. Ja šis ir veids, kā iepazīstināt ar laikmetīgo mākslu plašāku skatītāju auditoriju (un MO muzeja apmeklētāju manai gaumei vienmēr ir bijis nedaudz par daudz), tad mērķis ir sasniegts.
Radvilu pils
Nejauši pamanu, ka pēc rekonstrukcijas ir atvērta Radvilu pils (Radvilų rūmai) jeb tas, kas ārēji no kādreizējā pils kompleksa ir saglabājies līdz mūsdienām. Iekšienē no kādreizējās godības nekas nav palicis, un, iepriekš apmeklējot muzeju 2018. gadā, tas izskatījās pavisam nošņurcis. Neatrodu ziņas, kas ēkā bijis padomju laikā, tomēr interjers un skatuve vienā no spārniem liek domāt par tipveida kultūras namu. Pirms četriem gadiem bija sajūta, ka muzeja eksponāti te izstādīti uzreiz pēc kultūras nama pēdējā apmeklētāja aiziešanas – kādreizējo skatītāju krēslu zonā bija izlikta no iznīcības paglābtu lūgšanu krustu ekspozīcija, un iespaids bija pat nedaudz spocīgs. Blakus spārnā iekārtotā ārzemju māksla bija kā atsevišķi mozaīku gabaliņi bez plašāka konteksta.
Tagad ieejas zona ir kļuvusi mūsdienīga, un te planšetēs lasāms īss atskats uz ēkas vēsturi. Tomēr (vai arī – par laimi) kultūras nama zāles arhitektūra palikusi nemainīga, vien pielāgota laikmetīgām norisēm. Šobrīd un turpmākos divus gadus tajā ir skatāma lietuviešu mākslinieces Emīlijas Škarnulītes (Emilija Škarnulytė) meditatīvā videoinstalācija “Mirdzuma kambari” (Chambers of Radiance). Agrākās ārzemju mākslas ekspozīcijas vietā ir laikmetīgi iekārtota padomju laika nonkonformisma izstāde ar Krievijas un Baltijas mākslinieku darbiem “Protesta māksla: Padomju laika nemiernieki” (Protest Art: The Rebels of the Soviet Era). Šķiet, ka MO muzeja klātbūtne ar pārdomātām koncepcijām un pieskaņotām izstāžu ekspozīciju scenogrāfijām ir radījusi domino efektu. Izstāde iekārtota atsperīgi un vizuāli baudāmi.
Pat ja reklāmas saukļi vēstī, ka pils ir atdzimusi, manā skatījumā tā tikusi vienkārši atsvaidzināta. Acīmredzami apjomīgi līdzekļi ēkā nav ieguldīti, un esošie risinājumi, tostarp videoinstalācijas eksponēšana bijušajā kultūras nama zālē, ir mēģinājums padarīt ēku kaut nedaudz laikmetam atbilstošu. Tai pat laikā pārsteidz negaidīti lielais apmeklētāju skaits – lai gan ir svētdiena, tik agri no rīta aktīva apmeklētāju plūsma man šķiet neierasta. Izrādās, ka mēneša pēdējās svētdienās nacionālajos muzejos Viļņā ieeja ir bez maksas. Tas mudina muzeja apmeklējumu iekļaut svētdienas pastaigu maršrutā.
Lietuvas lielkņazu pils
Nākamais objekts manā sarakstā ir rekonstruētais nacionālās varenības simbols – Lietuvas lielkņazu pils (Lietuvos Didžiosios Kunigaikštystės valdovų rūmai). Šis ir gadījums, kad diskusijas par ēkas celšanu varētu būt vērtīgākas par pašu ēku. Lai gan runas par kādreizējās krāšņās pils rekonstrukciju sākās jau līdz ar Lietuvas neatkarības atgūšanu 1991. gadā, fakts, ka bija saglabājušies tikai pamati un nebija nekādu precīzu liecību par ēkas izskatu un iekārtojumu, apgrūtināja turpmāko lēmumu pieņemšanu. Ko īsti atjaunot, kāpēc un ar kādām funkcijām? Vai veidot romantisko vīziju nācijas pašapziņas apmierināšanai vai mūsdienīgām norisēm piemērotu telpu? Rezultātā jaunuzceltā pils ir brīva rekonstrukcija jeb analoģijās, atrastajās arheoloģiskajās detaļās un aprakstos balstīta fantāzija.
Šis muzejs un tā tekstu blāķi mani nokauj. Par lietotāja vajadzībām un spējām te domāts maz. Šķiet, ka galvenais ir bijis uzcelt ēku un uztaisīt muzeju nacionālajai pašapziņai, nevis domāt par kvalitatīvu un 21. gadsimtam atbilstošu vēstījumu un tā pasniegšanas veidu. Tai pat laikā apmeklētāju ir neticami daudz. Rindas veidojas jau pie garderobes vai mantu skapīšiem, par tualetēm nerunājot. Kasē stāsta, ka šādās bezmaksas ieejas svētdienās apmeklētāju var būt pat vairāk nekā šajā reizē. Jūtos kā Rīgas centrā Muzeju naktī, un tas nerada vēlmi iedziļināties milzīgajā informācijas apjomā, ko piedāvā kopumā stīvās un konservatīvās ekspozīcijas. Pili vērts apskatīt sākumā minēto diskusiju dēļ – kā piemēru, ka pārspīlēta nacionālā pašapziņa reti iet roku rokā ar kritisko domāšanu.
Mākslas centrs “Tartle”
Noslēgumā patīkams atklājums – mākslas centrs “Tartle” (Lietuvos meno pažinimo centras TARTLE). Šis vēl ir muzejs zinātājiem gardēžiem, atrodas Užupes rajonā, un ieeja tajā ir ar iepriekšēju pierakstu. Atjaunotā, no ārpuses neuzkrītošā ēka iekšienē atklāj moderni un gaumīgi iekārtotas nelielas izstāžu telpas. Šobrīd te skatāma niansēti iekārtota izstāde par Viļņas ceļvežiem un attēliem “Viļņa uz mūžiem. Mākslas darbu un pilsētas ceļvežu dialogs” (Vilnius Forever. A Dialogue of Artworks and Guides to the City).
Kā jau grāmatu izstādē, izdevumi no apmeklētāju rokām paslēpti zem stikla. Te jāizceļ ekspozīcijas dizains, kurā izmantoti raupji gāzbetona bluķi kā vitrīnu pamatnes, stikla virsmas stiprinātas ar metāla skrūvēm un atsevišķi grāmatu vāki apskatāmi spoguļu atspulgos. Izklausās raupji, tomēr izstādē tas izskatās vizuāli tīri, smalki un niansēti.
Izstāde strukturēta hronoloģiski un atklāj, kā ceļveži un tajos ietvertie vai, tieši otrādi, noklusētie un izdzēstie vēstures stāsti kalpojuši katra laikmeta politiskajām un ideoloģiskajām nostādnēm. Ja Viļņas vēsture līdz šim nav bijusi uzmanības lokā, izstādes apmeklējums ir lielisks veids, kā to izzināt, papildus gūstot ieskatu pēdējo 200 gadu Lietuvas vēstures notikumos. Ne pārāk gari, tomēr izsmeļoši sienu teksti ļauj sekot līdzi notikumu virzībai kopš pirmā Viļņas ceļveža 19. gadsimta sākumā. Šis ir arī viens no mākslas centra mērķiem – ar mākslas un kultūras priekšmetiem un izstādēm atklāt Lietuvas vēstures problemātiku.
Vienīgais trūkums ir, ka izstādei nav apkopojoša izdevuma, ar kuru varētu turpināt pilsētas vēstures izziņu jau mājās. 2023. gadā Viļņa svinēs 700. gadskārtu, un būtu prieks veidot ne tikai muzeju, bet arī apskates vērtu pilsētas rajonu sarakstu. Tas paliek nākamajam gadam.
Foto: Līga Lindenbauma