Ligija Purinaša. Neaizmiršanas kultūra II. Sastingt nedrīkst aizmirst

Ja iepriekšējā ierakstā pievērsos piemiņas saglabāšanai kā digitālam, dinamiskam fenomenam, kas aktualizē vēsturiskās atmiņas atvērtību un pieejamību ikvienam interneta lietotājam, saglabājot autentisku dzīves pieredzi un iemiesojot globalizācijas tendences, tad šoreiz manu uzmanību piesaistīja jautājums, kādā veidā caur kultūras darbinieku piemiņas atveidi pilsētvidē tiek manifestēti atsevišķi Latgales identitātes aspekti. Kā savu case study gribēju izvēlēties pilsētu Latgales sirdī, kas vēsturnieku vidē neformāli tiek saukta arī par pieminekļu pilsētu, taču pēdējā brīdī sapratu, ka, iespējams, būtu vērtīgi uz pieminekļu jautājumu palūkoties plašākā – mākslas un simbolu – kontekstā. 2023. gadā Nobela prēmiju literatūrā ieguva franču rakstniece Annija Erno, kuras romāns “Sasalusī sieviete” ir tulkots arī latviešu valodā, un, manuprāt, sastinguma stāvoklis ir trāpīga metafora ne tikai pieminekļiem, bet arī kategoriskumam, kas nereti pavada diskusijas par sabiedrībai nozīmīga kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. 

Neliela atkāpe. Latgales reģiona specifiskā pieredze vai vēsture, līdzīgi kā latgaliešu valoda, bieži vien tiek periferizēta un pataloģizēta, jo valda nerakstīts likums, ka tās izpratnei nepieciešami specifiski apstākļi un zināšanas – tostarp tādas, kas saistītas ar lingvistiskajām prasmēm. Pēdējos gados lietas mainās, taču tilti, kas tiek mesti no Rīgas uz Latgali, manuprāt, joprojām ir pārāk īsi, šauri un nestabili. Protams, daudzos gadījumos pētnieciskā attaisnošanās ir saistīta ar objektīviem iemesliem, piemēram, intereses trūkumu vai aizņemtību, apmēram tāpat kā akadēmiskajā vidē ierastas vardarbīgas komunikācijas iemesli slēpjas empātijas trūkumā, ko var itin veiksmīgi attaisnot ar distresu, pārslodzi, izdegšanu, kas sakņojas finansējuma trūkumā kultūras nozarei kopumā. Nabadzība rada agresiju, savukārt ietiepība – komentāru karus, kas rada rezonansi, bet ne risinājumus. Vai piemineklis ir līdzvērtīgs zinātniskajai monogrāfijai? Nē, taču tam noteikti ir lielāka ietekme uz pūli, jo pilsētvidē tas atrodas nepārtrauktā mijiedarbībā ar indivīdu.

Savā ziņā Rēzeknes lokālais “pieminekļu kults” raksturo zināmu sabiedrības sastinguma stāvokli un vēlmi nevis dinamiski pievērsties procesu attīstībai, bet gan drīzāk ieslīgt pasīvā pagātnes apcerēšanā. Par to es aizdomājos, konstatējot, ka Rēzeknē ir trīs skulpturāli veltījumi katoļu baznīckungiem. Divi no tiem ir pilna auguma skulptūras, kas veltītas Latgales atmodas simboliem – Francim Trasunam (1964–1926) un Nikodemam Rancānam (1970–1933), savukārt trešais ir krūšutēls kardinālam Julijanam Vaivodam (1895–1990), kas atrodas pie Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāles. Latgales stereotipiskais naratīvs bieži tiek saistīts ar katolicismu, no tā izrietošo konservatīvismu un sirsnīgo, viesmīlīgo ļaužu tēlu, pilsoniskumu un piederību laicīgajai varai it kā pastumjot maliņā. To secināju, Rēzeknes pilsētvidē pamanot tā sauktos plakanos valstsvīrus, kuru piemiņai ir uzstādītas plāksnes pie dažādām Rēzeknei nozīmīgām ēkām – pie Rēzeknes pilsētas domes uzstādīta plāksne Francim Kempam (1976–1952), pie tā sauktās Ērgļa aptiekas – Latvijas tautas labklājības ministram Vladislavam Rubulim (1887–1937), savukārt pie Rēzeknes tiesu nama – Latvijas PSR lauksaimniecības ministram Aleksandram Nikonovam (1918–1995), par kura devumu Latgales attīstībā un piemiņas plāksnes esamību man gan ir daži jautājumi. Vēl savdabīgāka pieeja ir latgaliešu nemateriālā mantojuma – valodas un literatūras – saglabātāju pieminekļu izvēlē – pie Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vēsturiskās ēkas ir uzstādīts piemineklis latgaliešu jeb latgaļu literatūras pētniekam trimdā Miķelim Bukšam, kurā atainota sieviete koklētāja, savukārt trimdas izdevējs Vladislavs Lōcis un viņa piemiņa ir pārvērtušies par akmens grāmatu, kas vidū ir pāršķelta un novietota uz kalniņa netālu no tā sauktās Latgales kultūras pils ēkas. Tas, iespējams, liecina par to, ka Latgales vēstures kontekstā baznīckunga loma sabiedrībā tomēr ir daudz vīrišķīgāka par valstsvīru, literatūras pētnieku un izdevēju profesijām, kas pilsētainavas kontekstā iemieso priekšmetisku, simbolisku, garīgu dimensiju, vai varbūt tādā veidā it kā tiek akcentēta trimdas latviešu svešatnība, atsvešinātība no vietējās kopienas. Manu apgalvojumu pierādītu arī tas, ka vienīgais latgalietis, kas ir atveidots pilnā augumā, palielinātā mērogā, liets bronzā un izstādīts pie Latgales Kultūrvēstures muzeja, ir dzejnieks un muzeja vadītājs Antons Kūkojs (1940–2007). Tā teikt – cilvēks no tautas, savējais un mīļā piemiņā palikušais. 

Rēzeknes ielās var sastapt arī dažus skulpturālus sieviešu atveidojumus. Diemžēl neviens no tiem nav veltīts kādai reālai sievietei. Ir divas Dievmātes skulptūras, kas atrodas pie Rēzeknes Vissvētākās Jēzus Sirds Romas katoļu katedrāles un Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīcas, piemineklis “Vienoti Latvijai” (prototips ir cēsniece Villija Everte^[1], taču skulptūras sejas vaibsti pieder Zelmai Brauerei^[2]) un Latgales keramiķu veidotais Rozes tēls Rēzeknes pilskalna pakājē^[3]. Tiesa gan, Rozes tēlam nav sejas. Sieviete ir simbols, sieviete ir Terra Mariana. 

Rēzeknē ir arī divi pieminekļi, kas man izraisa pretrunīgas sajūtas – netālu no Rēzeknes domes ēkas atrodas 2012. gadā atklātais piemineklis krievu izcelsmes ebrejam Jurijam Tiņanovam (1894–1943), kas pazīstams kā Puškina daiļrades pētnieks, savukārt Brīvības un Viļānu ielas stūrī ir atjaunots 1971. gadā uzstādītais piemineklis komunistiskajam ideologam Jānim Zvīdram^[4], kura vārdā nosaukto ielu Rēzeknes novada Verēmos 2023. gada janvārī pārdēvēja par Centra ielu^[5]. Kā izrādās, par godu Jurijam Tiņanovam 1981. gadā Rēzeknes 6. vidusskolā tika atvērts muzejs, kas, kā noprotams, joprojām funkcionē^[6]. Protams, ļoti ironiski ir tas, ka Rēzeknē vismaz pieklājības pēc tā arī nav pieminekļa, piemēram, Vilhelmam Purvītim (1872–1945), kura tēvs atdusas tā sauktajos Rēzeknes Vecajos Miera ielas kapos^[7]. Te gan jāpiebilst, ka Rēzeknē joprojām pastāv arī Maskavas iela, un tas arī ir tāds pašapzināšanās sastinguma simbols. 

Neliela atkāpe. Mākslinieku vidū ir izplatīts uzskats, ka māksla nav un nekad nevar būt saistīta ar politiku, tā ir neatkarīga un brīva pašizpausmes forma. Daļēji es tam varu piekrist – ciktāl tas attiecas uz mākslas darbiem, kas netiek atrādīti plašākai publikai. Taču brīdī, kad mākslinieks realizē valsts pasūtījumu, īpaši tas attiecas uz monumentālo mākslu, viņa vai viņas darbs kļūst par daļu no politiskās ideoloģijas. Tāpēc, manuprāt, piemineklis, monuments, skulptūra, krūšutēls, piemiņas plāksnes, ciļņi utt. – tas viss ir ne tikai par to, kā mēs uztveram, vērtējam atainoto personību vai personību, kam veltīts skulpturālais veidojums, bet arī par pieminekļa tapšanas laikmetu, politisko kontekstu un apstākļiem, neaizmirstot arī mākslinieka lomu tēla veidošanā. Es savā rakstā neizvērsu detalizētu analīzi, mans uzdevums ir aicināt uz diskusiju un domāt par pieminekļiem kā par daļu no pilsētas ainavas teksta, to skatot vienotā vēstījumā. 

Te ir daži jautājumi, kas man ienāca prātā, domājot par pieminekļiem kā daļu no neaizmiršanas kultūras. 

Kā veselīgi un cieņpilni komunicēt par neaizmiršanu? 

Kuri ir labie un kuri ir sliktie pieminekļi?

Kā to vērtēt? Kas to vērtēs?

Kā izvērtēt, kurš cilvēks ir tā vērts, lai būtu pelnījis pieminekli, un kurš nav pelnījis? 

Kādi ir šīs atbilstības kritēriji?

Kāda ir piemineklī atveidojamās personības uzskatu sistēma? 

Kādas ir cilvēciskās kvalitātes, kurām šai personībai bija jāatbilst? 

Ko iesākt, ja pēkšņi ir konstatēts, ka piemineklis uzstādīts vardarbīgai personībai? 

Kā tiek diskutēts par pieminekļa uzstādīšanas aktualitāti? 

Kā noris māksliniecisko risinājumu meklēšana? 

Kā tiek izvēlēta pieminekļa vieta? 

Kas par pieminekli maksā? 

Kā tas tiek izvērtēts? 

Kur nonāk pieminekļi, ja tie tiek utilizēti?

Vai un kas Latvijā uzskaita pieminekļus un piemiņas plāksnes personībām? 

Kāpēc pie pieminekļiem nav norādīts mākslinieku vārds un pieminekļa uzstādīšanas gads? 

Ko darīt, ja pieminekli nozog? 

Ko darīt, ja pieminekli apskādē?

Ko darīt, ja pēc 100 gadiem radinieki sāk iebilst pret to, ka ir uzstādīts piemineklis viņu senču godam?

Ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai pieminekļi būtu nevis kanonizēts sastinguma simbols, bet gan dinamisks mūsdienu monumentālās mākslas apliecinājums?

Foto: Ligija Purinaša