Meklējot informāciju par ievērojamās Latgales sievietes, pedagoģes un bibliogrāfes Valerijas Seiles (1891–1970) apbedījuma vietu, interneta meklētājs mani aizveda uz mājaslapu “Sieviete Latvijas kultūrā un sabiedrībā (1870–1940)”: womage.lv. Tas ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta realizēts projekts (2021–2023), kura mērķis bija pētīt sieviešu vēsturi, “koncentrējoties uz sieviešu pārstāvniecību kultūrā un sabiedrībā (1870–1940) un analizējot sieviešu pilsonisko dalību politikā, izglītībā, literatūrā, mākslā un izdevējdarbībā, ņemot vērā dažādu etnisko piederību sievietes, sociālo slāni, izglītību un reliģiju”[1]. Par šo iniciatīvu it kā garāmskrienot biju šo to dzirdējusi pirms kāda laika, atcerējos arī uzsaukumu iesūtīt informāciju par savas ģimenes un dzimtas sievietēm, kam bijusi kāda nozīmīga loma Latvijas sabiedrības vai valsts tapšanā. Projekts noslēdzās 2023. gadā, taču gribētos aktualizēt tās lietas, kāpēc būtu ārkārtēji būtiski to turpināt ne tikai sieviešu vēstures izpētes kontekstā.
Zudušo Latgali meklējot
Pārfrāzējot Marsela Prusta romāna nosaukumu, no 884 datubāzē iekļautajām sievietēm tikai 11 sievietes, tātad 1,3 procenti, ir saistītas ar Latgales kultūrtelpu: Valerija Seile, dzejniece Marta Skuja (1915–1946), literāte Konstance Kempa (1891–1947), agronome un pedagoģe Leontīne Vagulāne (1894–?), skolotāja un publiciste Agnese Garijone (1897–1979), grāmatsējēja Anna Laizāne (1873–1960), rakstniece Naaizmērstule (1890–1965), dzejniece Marija Andžāne (1909–1988), pedagoģe Vera Daškeviča (1897–1960), dziedātāja Helēna Ersa (1895–1949), literāte un ārste Apolonija Laurinoviča (1886–1967).
Protams, šo informatīvo iztrūkumu var interpretēt dažādi:
1) katrs projekts ir ierobežots laikā un telpā, cilvēkresursu trūkumā, kā arī var būt dažādi citi objektīvi faktori, kas apgrūtina pētniecību un informācijas apkopošanu;
2) līdz 1917. gada Latgales kongresam Latgales teritorija bija piederīga Vitebskas guberņai, attiecīgi arī valdošā ģeopolitiskā situācija ierobežo Baltkrievijas arhīvos esošo materiālu pieejamību, un tātad – apgrūtina sieviešu vēstures izpēti;
3) Latgale vēsturiski ir veidojusies kā reģions, kur sieviešu iesaiste sabiedriskajās norisēs ir bijusi sekundāra, lielā mērā “pateicoties” katoļticības un konservatīvo vērtību dominantei, tāpēc sabiedriski aktīvo sieviešu skaits ir mazāks un/vai liecības par viņu darbu nav saglabājušās.
Taču tas viss neattaisno to, ka viens no savdabīgākajiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem reģioniem, kur aktīvāk nekā citur tiek cildināts sievietes kults, savā ziņā turpina saglabāt tā sauktā informatīvā vakuuma sajūtu. Vēl lielāku neizpratni manī raisa tas, ka, saprātīgi koordinējot sadarbību ar Latgales reģiona pašvaldībām un to pakļautībā esošajiem muzejiem un bibliotēkām, teorētiski vajadzētu veidoties tieši pretējai situācijai, īpaši ņemot vērā to, ka gandrīz katrā lielākā vai mazākā Latgales pagasta centrā ir kāda sava novadpētniecības struktūra, kas apkopo informāciju par savas vietas ievērojamākajiem cilvēkiem. Vai šis nav jautājums arī par to, ka šādu projektu realizēšanā izjūtam nacionālā līmenī vienotas, hierarhiskas un centralizētas muzeju un bibliotēku pārvaldības trūkumu?
Kas tu biji, Vera Ieleja?
Tieši stāsti par personībām, individuālo pieredzi, laikmeta kontekstu un to, kā cilvēki pārvar grūtības, pārmaiņas vai ārkārtēji sarežģītas situācijas, parasti piesaista uzmanību un iedzīvina konkrētā vēstījuma plašāku aktualitāti. Tā arī es, metaforiski izsakoties, škurinot womage.lv, nejauši atradu literātes un studentes Veras Ielejas (1905–?) šķirkli.
Neizskaidrojamu iemeslu dēļ mani piesaistīja jautājuma zīme viņas dzīves izskaņā, jo tas parasti norāda uz kādu pētniecisku problēmu. No bildēm man pretī raugās gaišmataina, smaidīga jauna sieviete, par kuru zināms, ka viņa ir dzimusi Rīgā, mācījusies Marijas Beķeres ģimnāzijā un uzreiz pēc tam iestājusies Latvijas Universitātē, kur sākumā studējusi filozofiju, bet pēc tam – baltu filoloģiju. Vairāk informācijas nav. Bet es zinu, ka viņa ir publicējusies periodikā, un tāpēc dodos uz periodika.lv, lai uzmeklētu viņas radītos tekstus.
Tādi ir septiņi dzejoļi: “Mūžībai”, “Ledus puķes”, “Cilvēka dziesma”, “Lūgšanā” (visi publicēti 1925. gadā), “Sievietei”, “Ciešanas”, “Ja dzīves sāpju mīklas minot” (publicēti 1926. gadā). Ir arī viens atmiņu tēlojums par Annu Brigaderi, kas publicēts 1934. gada 1. maijā žurnāla “Latviete” 5./6. numurā, kurā Vera Ieleja apraksta savu pēdējo tikšanos ar Annu Brigaderi, kura viņai uzdod retorisku jautājumu: “Vai jums neliekas, ka māte, kas dzemdējusi Latvijai dēlus, ir vairāk darījusi tās labā, kā es ar visu to, ko jūs saucat par maniem nopelniem?”[2]
Abas bija pazīstamas, jo 1925. gada 26. martā piedalījās studenšu savienības “Varavīksne” rakstnieču vakarā kopā ar Elzu Stērsti, Mildu Palēvič-Biti u. c. Veras Ielejas publicētajos dzejoļos valda eksistenciālas noskaņas, tieksme uz bezgalību, mīlestību, pārpasaulīgo, nojaušamas arī reliģiskas noskaņas, tāpēc iemetu aci arī Latvijas Valsts vēstures arhīva studentu datubāzē, jo man bija interesanti noskaidrot viņas reliģisko piederību, kas, kā izrādās, ir pareizticība.
Studijas viņa nav pabeigusi, un studiju lieta ir slēgta 1932. gadā. Visticamāk, vēlāk viņa ir apprecējusies, mainījusi uzvārdu un pārtraukusi savu radošo darbību. Iespējams – iestājusies klosterī. Varbūt – gājusi bojā. Un, jo vairāk es par to domāju, jo dzīvāk strādā mana fantāzija, kas ar dažādiem notikumu scenārijiem mēģina aizpildīt tukšumu, ko rada faktu iztrūkums.
Tas ir vēl viens mikroapliecinājums tam, ka projektam būtu jāturpinās, un, lai gan Veras Ielejas literārais mantojums ir septiņi dzejoļi, tas nenozīmē, ka viņas radītais kultūras mantojums, raugoties no mūsdienu perspektīvas, būtu maznozīmīgāks par monumentālajām Brigaderes lugām, varbūt pat tieši otrādi – dodot balsi mazākzināmām personībām, mēs it kā iedzīvinām un saglabājam pieredžu dažādību.
Sievietes kā kultūras mantojuma glabātājas
“Sieviete Latvijas kultūrā un sabiedrībā (1870–1940)” datubāzē populārākās sieviešu nodarbes ir skolotāja un/vai pedagoģe, sabiedriskā darbiniece, rakstniece, politiskā aktīviste, ārste un advokāte, taču var atrast arī fotogrāfes, militāristes, policistes un pat zintnieces – tas viss norāda uz sieviešu dažādajām lomām sabiedrībā.
Viena no sieviešu nerakstītajām lomām visos laikos ir bijusi arī piemiņas sargāšana. To mēs redzam gan tādās praktiskās un ikdienišķās lietās kā kapu kopšanas kultūra, kas, starp citu, ir iekļauta Latvijas Kultūras kanonā, gan nozarēs, kas saistītas ar humanitāro, mākslu, aprūpes, labklājības un izglītības virzieniem – galu galā, arī šajā projektā iesaistītas ir tikai sievietes. Tas man liek aizdomāties par to, ka vēstures pētniecībā joprojām dominē diezgan stereotipisks pētāmo tēmu sadalījums – vīrieši pēta tā sauktās nopietnās tēmas – militāro vēsturi, kriminālvēsturi, drošības iestāžu vēsturi un visas tēmas, kas saistītas ar politiskajām norisēm un vardarbību, savukārt sievietes lielākoties pievēršas civilās dzīves, sadzīves, ikdienas un atsevišķu sociālo norišu jautājumiem.
Īsti nezinu, vai un kā ir iespējams vīriešus ieinteresēt pievērsties sieviešu vēstures pētniecībai, savukārt sievietes – plašākai militārās un drošības vēstures jautājumu izpētei (lai gan otrais gadījums ir daudz biežāks: Daina Bleiere, Inese Dreimane, Līga Lapa, Kristiāna Beļska, Aiga Bērziņa u. c. vēsturnieces), tādā veidā sekmējot ne tikai feministiskajā ideoloģijā balstītu, bet arī faktisku dzimumu līdztiesību pētniecībā. Lai cik ļoti man to negribētos atzīt, bet vīriešu iesaiste tā sauktās sieviešu vēstures pētīšanā ļautu tai iegūt vispārcilvēciskāku, universālāku (un diemžēl konkrētās aprindās – arī nopietnāku) raksturu – radot interesi ne tikai sieviešu vidū, bet arī aktualizējot vīriešu devumu daudzpusīgas vēstures saglabāšanā. Manuprāt, tas jo īpaši svarīgi ir šajā laikā, kad, pieaugot sabiedrības radikalizācijai, aug arī politisko un ideoloģisko uzskatu sadursmes.
Tāpat womage.lv noteikti būtu jāpiedomā pie ērtākas šķirkļu klasificēšanas – šobrīd šķirkļu alfabētiskais risinājums balstās personvārdu, ne uzvārdu sākumburtos. Iespējams, tam ir kāds ideoloģisks pamatojums, kas ir vērsts pret patriarhālās kultūras dominanti, taču es neesmu par to tik pārliecināta.
**
Aprakstīju tikai dažus no aspektiem, kas, manuprāt, ir būtiski, lai projekts, kas tik jauki un daudzsološi ir sācies, nebūtu lemts dīkstāvei vai aizmirstībai. Personību nozīme vēsturē ir svarīga ne tikai dzimuma un ideoloģiju aspektā, bet lielākoties jau sava laika liecību un laikmeta zīmju, kontekstu, simbolu izzināšanā, kas savā būtībā ir universāli un vispārcilvēciski. Datubāzes veidošana ir viens no veidiem, kā saglabāt piemiņu, taču tas noteikti nav vienīgais, tāpēc ļoti ceru, ka womage.lv projekts turpinās savu dzīvi arī post factum pēc projekta beigām, veicinot diskusijas gan par dzimumu lomu vēstures pētniecībā, gan par plašākiem procesiem sabiedrībā.
Foto: Ligija Purinaša