Brīvdabas muzeji apmeklētājiem bieži saistās ar mīlīgu tautiskā romantisma noskaņu, dzīves telpas sakārtotību un zaļiem pagalmiem ar koka ēkām un salmu jumtiem. Brīvdabas muzejā Juglas ezera krastā esmu lējusi laimes, dejojusi dančus un pārpildījusi telefona atmiņu ar vairākiem simtiem ziemas pasaku bilžu. Reiz es tur pie zīlnieces no visām krāsainajām stikla pērlēm izvilku vienīgo melno, un tas patiešām bija briesmīgs gads.
Rīdziniekiem muzejs kalpoja par jauku pandēmijas laika patvērumu, es tur varēju satikt draugus svaigā gaisā savā nožēlojamajā mēra laiku dzimšanas dienā, kad pulcēties bija stingri noliegts. Brīvdabas muzeji ir tādas kā milzu vasarnīcas pilsētniekiem, kur aizvest viesus vai pašiem doties pastaigāt.
Runas par to, ka Brīvdabas muzejs Tallinā gatavojas atvest padomju kolhoza ēku, izklausījās neticamas un izraisīja kognitīvo disonansi. Starp zvejnieku ciematu Kopli līča krastā, zviedru baznīcu, vecticībnieku un setu sētām stāvēs padomju kolhoza hruščovka? Muzeja plānā “Igaunijas lauku arhitektūra atmiņās un ainavā” ēka parādījās jau 2006. gadā, bet pati baltā silikāta ķieģeļu ēka Igaunijā vēl tika meklēta. Slaucējām celtā ēka atradās Rebi (Räbi) ciematā, netālu no Latvijas robežas, 60 km no Valkas. Dzīvojamā ēka 2019. gadā tika sazāģēta gabalos un devās 200 km garajā ceļā no Dienvidigaunijas uz Tallinu.
Šogad Igaunijas Brīvdabas muzejs svinēja savu 65. gadadienu. Tas ir lielākais brīvdabas muzejs Igaunijā, kas atrodas 70 ha platībā kādreizējās vasarnīcas “Rocca al Mare” teritorijā (dibināts 1957. gadā, apmeklētājiem atvērts piecus gadus vēlāk).
Līdzīgi kā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs, kuru dibināja pēc arhitekta Paula Kundziņa ieteikuma 1924. gadā, arī Igaunijā to visbeidzot izveidoja Arhitektu savienība. Muzeja iecere, saprotams, ir daudz senāka, un to iedvesmoja daudz vecāko Ziemeļvalstu brīvdabas muzeju tradīcija, bet visus tā veidošanas plānus pārtrauca karš.
Padomju laikā tas bija veids, kā interpretēt nacionālo mantojumu – re, tādas reiz bijušas zemnieku un strādnieku būvniecības un amatu prasmes – un muzejs varēja nodoties darba tautas dzīves apstākļu izpētei. Lielākā daļa ēku, kas nodotas muzejam, līdzās krogam un veikalam, ir no 18.–20. gadsimta, lielākā daļa atrodas 14 lauku sētās. Bet jaunākais muzeja jaunieguvums ir padomju perioda četru dzīvokļu nams ar garāžu, kas iepazīstina ar kolhoza ikdienu un tā izjukšanas vēsturi 1967., 1978., 1993. un 2019. gadā.
Tieši šī ēka radīja diskusiju par nepieciešamību Brīvdabas muzejā eksponēt neseno vēsturi un sarežģītās tēmas. Igaunijas Brīvdabas muzejs 2022. gada 19.–21. oktobrī rīkoja konferenci “Nesenā vēsture un tās nepateiktie stāsti brīvdabas muzejos”, lai apmainītos ar pieredzi ar citiem muzejiem un pastāstītu par pamatīgo izpēti un par vietējo kopienu iesaisti kolhoza ēkas ekspozīcijas veidošanā. Tieši muzeja darbs ar sabiedrību un dažādu iedzīvotāju grupu iesaiste mainīja vietējo skeptisko un noliedzošo attieksmi pret līdz nelabumam redzēto padomju ēku, kura sabojā teiksmaino Igaunijas senatnes mantojumu. Muzejnieki skaidroja, kāpēc svarīgi saglabāt arī padomju laika lauku pieredzi, un tagad kolhoza ēkā ir plaši apmeklēta ekspozīcija. Kino industrijas pārstāvji stāv rindā, lai te veidotu filmas, bet prioritāte ir muzeja apmeklētāji, tāpēc visiem to nemaz neļauj.
Tas nav padomju laiku nostalģijas muzejs
Igauņiem tas nav “nostalģisko” lietu un laiku muzejs, spēcīgi nolasās sociālais konteksts un problemātika. Pārtikušajā 70. gadu dzīvokļa skapītī nolikti pat vates ruļļi, bet reti kurš apmeklētājs zina, ka tā ir bijusi deficīta lieta, un vēl mazāk zina, kādam nolūkam to lietoja!
Silikāta ķieģeļu daudzdzīvokļu dzīvojamā māja tika uzcelta 1964. gadā Jervesalu kolhoza “Sookuru” pienotavas strādniekiem Rebi ciemā, Valgas rajonā. Līdzīgas kolhozu tipveida mājas ir sastopamas visā Igaunijā, un reiz šķita, ka tās ir kļuvušas par ierastu mūsu lauku ainavas sastāvdaļu. Līdzīgi kā Latvijā apdzīvotās kolhozu ēkas pa neatkarības gadiem ir privatizētas vai nonākušas pašvaldību īpašumā. Tās tiek renovētas un siltinātas, reizēm izkrāsotas kā bērnudārzi (vairāk gan tā ir Latvijas, ne Igaunijas prakse). Igaunijas muzejnieku mērķtiecība saglabāt kādu no tām oriģinālajā izskatā, lai izstāstītu arī padomju kolhoza un jaunāko laiku vēsturi ciematā, ir apbrīnojama stūrgalvība. Es varu iedomāties, kādi nemieri sāktos Latvijā, ja uz Brīvdabas muzeju gribētu atvest kolhoza fermas ēkas vai dzīvojamo māju, padomju laika mazdārziņu kooperatīvu vai lauku veikalu. Mūsu priekštati par ikdienas vēsturi un sadzīvi acīmredzami nedrīkst ielauzties Berģu līdzsvarotajā un latviskajā paradīzē. Zinu, ka muzejā atrodas arī vecticībnieku baznīca un Latgales sādža, bet par to vairāk šī raksta noslēgumā.
Kolhoza ēkā ir četri trīsistabu dzīvokļi, un tie sniedz priekšstatu par lauku iedzīvotāju ikdienu 20. gadsimta 60., 70. un 90. gados un 21. gadsimta otrajā desmitgadē. Pagrabstāvā atrodas ekspozīcija par Igaunijas lauku dzīves attīstību no kolhozu dibināšanas līdz mūsdienām, kā arī rotaļu un aktivitāšu zona ar nosaukumu “Mazā Ilmāra pasaule”.
Ēkas tuvākā apkārtne veidota 20. gadsimta 70. gadu stilā – aiz ēkas atrodas malkas šķūnīši, silikāta akmens pirts un garāža. Blakus ēkai ir drēbju žāvētavas, kur pland dvieļi, bumbierenes, autiņi un naktskrekli, bet zem tām traktora riepā ierīkota bērnu smilšu kaste. Netālu atrodas neliels dārziņš un plēves siltumnīca iedzīvotājiem. Pie piebraucamā ceļa ir pastkastītes, bet pie galvenā ciema ceļa – piena steķis un autobusa pietura.
Muzeja speciālistes ir Dagmāra Ingi (Dagmar Ingi) un Mareta Tamjerve (Maret Tamjärv).
Pagājušā gadsimta 50. gadu beigās kolhozi sāka aktīvi nodarboties ar dzīvojamo ēku un ciematu plānošanu. Standartizētais projekts Nr. 61 bija visbiežāk izmantotais paraugs lauku apvidos no 1958. līdz 1962. gadam – 32 procenti dzīvojamo ēku tika būvētas pēc šī projekta.
Kolhozniekam bija atļauts turēt vienu govi, vienu cūku, vienu vai divas aitas un vistas, kā arī 0,6 ha zemes gabalu personiskai lietošanai.
Kad 1991. gadā Igaunija atguva valstiskumu, viena no pirmajām reformām, kas tika īstenota, bija lauksaimniecības, īpašuma un zemes reforma. Reformu gaitā lielākā daļa kolhozu tika likvidēti, un to īpašumi tika sadalīti vai privatizēti.
1. dzīvoklis kolhoza ēkā ir brigadieres Mailas dzīvesvieta 1967. gadā.
Šis dzīvoklis atspoguļo stāstu par to, kā jauna speciāliste sāk patstāvīgu dzīvi. Dzīvokļa iekārtojums veidots pēc Mailas fotogrāfijām un atmiņām, kura patiešām dzīvoja šajā dzīvoklī un bija brigādes vadītāja “Sookuru” kolhoza pienotavā. Skapjos var aiztikt viņas lakatiņus. Mailai bija bail tur dzīvot, kad kolhoza vadība izlēma, ka viņai ir par daudz istabu (divas!), un otrajā nometināja trīs mežstrādniekus, kuri reizēm dzērumā vandīja dzīvokli.
Mareta stāstīja, ka Maila atnākusi apskatīt savu dzīvokli un bijusi ļoti aizkustināta, ar kādu rūpību rekonstruēta gan istaba, gan virtuve. Tā esot bijusi atgriešanās jaunības laikos.
Pie katra no dzīvokļiem ir video ar mājas iemītnieka stāstu, reizēm strīdu skaņas vai svinību video paslēpti padomju sekciju plauktos, virtuves skapī.
2. dzīvoklī varat apskatīt pārtikušas jaunas ģimenes dzīvi 1978. gadā, kolhoza uzplaukuma laikā.
Stāsts par šo dzīvokli ir balstīts kādas padomju “paraugģimenes” no Lēnes apriņķa atmiņās – mamma skolotāja, tēvs kolhoza speciālists, laikam zootehniķis vai agronoms. Tur var gan pasēdēt uz dīvāna, gan paostīt smaržas, gan inspicēt ledusskapi.
Un tad pretstatam ir dzīvoklis Nr. 3 – tas pieder 90. gadu ģimenei, kurai iestājušies grūti laiki, bezdarbs un alkoholisms, virtuvē “cūku kūts”, sociālās problēmas. Muzejnieki nenovēršas no tēmas, ka pēc Atmodas ne visi spēja pārorientēties un atrast sev darbu un vietu sabiedrībā. Kolhozi izjuka, zemi beidzot atdeva tās īpašniekiem vai privatizēja.
Kad muzeja darbiniekiem pārmet, ka “tik traki jau nu nebija”, Mareta saka, ka savos lauka pētījumos piedzīvojuši daudz baisākas ainas kolhozu ēkās. Esot bijušas divas kundzes, kuras ekspozīcijas apskati sāka ar šo dzīvokli un atteicās iet tālāk, jo šo jau tāpat varēja laukos redzēt. “Un vispār mēs tādi neesam.”
Tomēr Dienvidigaunijas ģimenes ikdiena, kas nonākusi spiedīgos laikos jaunās neatkarīgās Igaunijas Republikas pastāvēšanas pirmajos gados, ir arī liecība par jaunajiem produktiem, kas parādās ikdienā. Ārzemju (kontrabandas) cigaretes, erotiskie kalendāri, “Royal” spirts un mūžīgie margarīna “Rama” trauciņi visapkārt, jo margarīns bija lēts un trauciņi noderēja tomātu stādiem.
Ik pa laikam muzeja darbinieki tur uzpīpē, lai apmeklētāju pieredze būtu vēl autentiskāka. Tu uzreiz saod piepīpētu dzīvokli, kaimiņus, kuri skandalē, bet viņiem aug divi bērni, kuriem ar to ir jātiek galā.
Visvairāk gan mani pārsteidza visjaunāko laiku etnogrāfija, jo 4. dzīvoklis attēlo mūsdienīgo lauku dzīvi 2019. gadā tādā Dienvidigaunijas kolhoza ēkā. Tas ir laikmetīgs atvērtā plānojuma dzīvoklis, kurā jau nojauktas dažas sienas. Mazās padomju laika daudzdzīvokļu mājas diezgan bieži tiek pārbūvētas par modernām vienas vai divu ģimeņu mājām, un šis jau izplatītais pārbūves variants ir arī pārstāvēts muzeja ēkā.
Garāžā stāv zaporožecs, kuru laikam biežāk remontēja, nekā ar to brauca, blakus puspabeigta pirts un ripzāģis. Ir sajūta, ka tu to visu esi neskaitāmas reizes jau redzējis, bet ne ar muzeja atsvešinājumu. Par šo ekspozīciju Brīvdabas muzejs saņēma svarīgāko Igaunijas muzeju balvu – “Muzeja Žurku”.
Muzeja komanda vāc ne tikai šai ekspozīcijai nepieciešamos artefaktus, kurus iedzīvotāji labprāt nodod muzejam. Kopā ar Tallinas Brīvdabas muzeju mēs bijām apskatīt vairākas padomju laika modernisma ēkas un vienu tukšu ciemu – “ekstrēmo sanatoriju” aiz 101 km, kur uz “pāraudzināšanu” laukos tika nosūtīti padomju varai nepieņemamie un sodāmie pilsoņi.
Bijām arī Lungu, padomju laikā sodīto prostitūtu ciematā, 90 km no Tallinas. Viņām fermā bija jāstrādā par slaucējām. Ciemats ir pamests, tur tagad esot pāris iedzīvotāju (invalīdi, pensionāri). Viens no viņiem ar malku pilnībā aizkrāvis istabu un virtuvi. Vēlā rudenī tur bija pilns ar vecmodīgiem āboliem un mežrozēm. Sirms un vecs vīrs mums saka, ka neko no padomju laika neatceras, nezina, kas te dzīvojis. Tur auga sulīgākie un gardākie āboli, kādus esmu ēdusi.
Vecticībnieku gotiņas un Jūdasa mezgls
Noslēgumā gribētu īsi pieminēt arī muzeja apmeklētāja pieredzi setu un Peipusa ezera vecticībnieku sētās. Setu sētā bieži sanāk Igaunijas etniskās mazākumtautības, lai satiktos un pastāstītu par savām tradīcijām. Bet īpaša pieredze ir ieklīst vecticībnieku sētā Pečonkinu mājā, kur pie sienas karājas izšūtas lūgšanu siksnas “ļestvica” un smaržo pēc cigoriņiem un bērzu saišķiem kazām.
Vecticībnieki 1653. gadā bēga no cara un pareizticīgo baznīcas rīkotajām reliģiskajām vajāšanām un 17. gadsimtā apmetās uz dzīvi Peipusa ezera krastos Krievijas pierobežā Igaunijas austrumos. Vecticībnieki ir slaveni ar īpaši asu sīpolu sugu, ko viņi audzē jau gadsimtiem ilgi, tāpēc vecticībnieku ciemati, kas izvietoti gar Peipusa ezera mežaino piekrasti, ir kļuvuši pazīstami kā “Sīpolu ceļš”. Viena no šīm sētām atrodas arī Brīvdabas muzejā, kurš sadarbojas ar vecticībniekiem. Kad 1863. gadā celto ēku pārveda uz muzeju, to izvietoja pret citu debespusi. Tieši vecticībnieki bija tie, kas pateica, ka svētais stūrītis (kра́сный у́гол) – goda vieta istabas stūrī ar ikonām – būs jāpārliek citur, jo ticīgajiem tas norāda lūgšanos Jeruzalemes virzienā.
Sēta ir vaļā, tajā dzīvo truši, divas kazas, un viss smaržo kā laukos, savukārt nama “tīrajā” daļā, viesistabā, mūs cienā ar tādām kā cietām gotiņām, kuras vecticībnieki grauž pie tējas vai mērcē tajā. Tīro istabu nošķir no sviedriem, asarām, dūmiem un ikdienas, kas valda virtuvē vai ap pusdienu galdu.
Sievietes valkā puķainus lakatiņus, kas ir piesprausti zem zoda ar adatām, tie nav sasieti, jo mezgls simbolizē Jūdas pašnāvību pakaroties striķī. Dažas gados vecākas sievietes visu laiku nēsā jostu, kas, kā man stāstīja, pasargā no velna, un to noņem tikai pirtī. Uz galda stāv vecticībnieku baznīcas kalendāri, un apmeklētāji var apskatīties, kā viņus sauktu, ja viņi būtu piedzimuši vecticībnieku ģimenē. Visa šī pieredze, pietuvojoties diezgan slēgtai reliģiskai tradīcijai tieši etnogrāfiskajā muzejā, atdzīvināja glītās un izrakstītās koka ēkas, kuras pārsvarā jau redzi tikai no ārpuses. Un, ja pareizticīgie seti ar vecticībniekiem ne pārāk satiek, tad muzejā viņi tiekas un ir gatavi stāstīt par savām tradīcijām.
Muzeja pieredze Tallinas Etnogrāfiskajā muzejā gan apbur, gan ļauj atskurbt no vilinošās sajūtas, ka kādreiz gan viss bijis labāk un vienkāršāk. Lai šādu pieredzi apmeklētājam radītu, muzeja pētnieki un antropologi ieguldījuši pamatīgu darbu. Bet es izrādījos tā teicamniece, kas zināja, kam domāti vates ruļļi, kas paslēpti padomju sekcijā, jo mana oma bija aptieķniece.
Raksta tapšanā izmantots Tallinas Brīvdabas muzeja izdevums: Tamjärv, Maret (red.) (2022). Suitsutare 8: valitud artiklid. Tallinn: Eesti Vabaõhumuuseum
Foto: Lolita Tomsone