Pirmajā un otrajā pandēmijas vilnī, 2020. gada martā un novembrī, muzeju ārtelpas bija pieejamas apmeklētājiem. Kas tagad ir mainījies un kāda tam ir cena?
Kamēr Latvija neveikli, kā apmulsis un apdullis milzis, cīnījās ar pandēmiju, Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs un Daugavas muzejs deva iespēju iedzīvotājiem apstaigāt muzeja ārteritorijas, satikties svaigā gaisā vai izbēgt no dzīvokļa tapešu raksta, kuru jau gribas skrāpēt ar trulu dakšu. Ja jums ir lauku mājas, lieka nauda brīvdienu villai vai auto, kas aizvestu jūs uz visai pārpildītām dabas takām, viss kārtībā – jums ir paveicies. Bet šie abi muzeji deva iespēju apmeklēt kultūrvietas un uz brīdi iedomāties, ka viss ir puslīdz normāli, arī visiem citiem, kas izmanto sabiedrisko transportu vai, kā Brīvdabas muzeja gadījumā, dodas tur pastaigāt no Juglas vai Mežciema. Tieši šāda pieejamība bija svarīga, lai pastaigājoties varētu izpētīt mazāk zināmās muzeja lauku sētas, pievērstu uzmanību sīkumiem un iztērētu trīs iedomu fotofilmiņas pasakainiem ziemas skatiem.
Kādu laiku šādām garām pastaigām, kas spētu noturēt smalkā zirnekļu tīklā manu mentālo veselību, izmantoju Meža kapus. Tur ir glīti pieminekļi, nacionālais kultūras mantojums, tautas dižākie rakstnieki, komponisti un dzejnieki, atrodami īpatnēji soliņi rūķiem, satriecoši citāti uz pieminekļiem, reti uzvārdi, tur dzīvo paliels zaķis un meža putni, pat viens apodziņš. Pandēmijas laikā kapu pastaigās devās diezgan daudz rīdzinieku, jo tur var ne vien izstaigāties, bet ik pa laikam pat patīkami apmaldīties (kāpēc es esmu Mežaparkā un kā tagad lai tiek mājās?).
Pirms gada mana Ziemassvētku dzimšanas diena iekrita “viss ir slikti un slēgts” laikā. Es uz kapsētu iet vairs nespēju, tā atgādināja ne vien to, ka visi mirst, bet arī pārāk saistījās ar pandēmiju un ar skumjo faktu, ka bez auto tev īsti nav, kurp iet.
Gar jūru, kā niknas kaijas, šurpu turpu staigāja tie paši trīs simti cilvēku, kurus jau atpazīsti pēc nūju vicināšanas intensitātes, turklāt vilcienā daļa brauca bez sejas maskām. Ziemā pie jūras ir vējaini un auksti.
Dzimšanas dienā visi krogi bija ciet, pulcēties nebija brīv, un es kā normāls rīdzinieks devos uz Brīvdabas muzeju pie apsnigušiem zirgiem. Klīstot starp lauku sētām, es satiku dažus slavenus režisorus ar bērnu ratiem, pa kādam kino producentam ar ģimeni, sastapu jaunu dzejnieku ar mammu un daudzus citus paziņas. Jāsaka, ka 26. decembrī muzeja plašā teritorija bija visai apdzīvota. Tik neiespējamā laikā, kad mēs gaidījām vakcīnas kā Godo, kurš nekad tā arī neparādās, muzeja apkārtnes skaistums bija dziedinošs.
Agrā pavasarī mana mamma iegādājās Brīvdabas muzeja gada abonementu, jo, dzīvojot Juglā 3, kad pasaule pa pusei ciet, tā savā ziņā ir senioru vasarnīca, kur pie ezera var grāmatas palasīt, pastaigāties un nejusties viens kā mežā, ja nu kaut kas atgadās. Muzeja pieejamība šādos krīzes laikos dažāda vecuma un maka biezuma cilvēkiem palīdz uzturēt ilgtspējīgu sabiedrību. Tā ir zināma muzeju solidaritāte ar saviem apmeklētājiem – iekštelpās jūs laist nevaram, pārāk liels epidemioloģiskais risks abām pusēm, bet pa muzeja rožu dārziem vai koptajām sētām riņķojiet no rīta līdz noteiktam laikam, kad mēs jūs metīsim laukā, jo arī mums ir dzīve ārpus darba.
Domājams, gan Daugavas, gan Etnogrāfiskajam muzejam brīdī, kad uz ilgu laiku pazuda kāzinieki, tūristi, jubileju svinētāji, gadatirgu rīkotāji, šādi vietējie apmeklētāji ienesa nelielu naudas plūsmu. Jo vairāk nav skaidrs, kāpēc šajā mājsēdes versijā muzeju ārtelpas apmeklētājiem ir slēgtas. Kas notika, dārgā Kultūras ministrija? Grāmatveikali izkaroja valdības vēlību un tika atzīti par sabiedrībai nepieciešamu ikdienas daļu, turpretī muzeji ar plašām ārtelpām un vakcinētiem darbiniekiem to nespēja.
Muzejiem pasaulē šis ir bijis trauksmains laiks, daļa tagad ir slēgti. Zināmākais memoriāls un muzejs pasaulē – Aušvicas-Birkenavas nometne – pirmo reizi kopš kara beigām bija pusgadu slēgts apmeklētājiem. No 2020. gada 7. novembra līdz 31. janvārim un no 2021. gada 12. marta līdz jūnija beigām muzeju nebija iespējams apmeklēt, kaut 2019. gadā to apmeklēja 2,32 miljoni viesu. Aušvicas memoriāls bija slēgts arī 27. janvārī, kas ir nometnes atbrīvošanas diena. Protams, to var apmeklēt virtuāli – http://panorama.auschwitz.org/.
Par virtuālo muzeju apmeklējumu, dažādām kuratoru lekcijām un tūrēm es biju sajūsmā laikam pirmo mājsēdes mēnesi. Tik brīnišķīga bija iespēja detalizēti apskatīt Bosa (Hieronymus Bosch) elles ainas (piltuve ar mazām kājiņām un zobenu rokā uzbrūk melanholiskai zivij? Lūdzu, vēl!). Bet drīz vien, pēc zūmiem un Netflix maratoniem, iespēja sajust dzīvi caur datora ekrānu ar piekto kafijas krūzi rokās šķita mokoša.
Šogad augustā man bija iespēja apmeklēt Aušvicas memoriālu un muzeju. Aušvicas-Birkenavas memoriāla direktora vietnieks Andrejs Kacožiks (Andrej Kacorzyk) stāstīja, ka neaptverami lielo Aušvicas-Birkenavas nometni, kas pārsvarā atrodas ārtelpās (izņemot dažas tās ekspozīcijas daļas), memoriāls uzreiz atvēra apmeklētājiem arī bez gidiem, jo tur ir iespējams nedrūzmēties, muzejam jābūt pieejamam. Mēs gan tur bijām vēl puspandēmijā, kad memoriālā vēl nebija tūristu no Ziemeļamerikas un Āzijas.
Neviens mūs gan nebrīdināja, ka Aušvicas memoriālā, kur barakās atrodas muzeja pamatekspozīcija, katru pie ieejas kosmiskā kapsulā pa vienam dezinficēs. Varbūt tieši nāves nometnē šāda apmeklētāju ķermeniskā dezinfekcija nav labākais piemērs, bet, ja gribi tikt iekšā, stāvi kā Jēzus, izpletis rokas, un ļaujies vieglai ūdeņraža pārskābes miglai. Tad dezinficētās grupas gidu pavadībā devās iekšā zem uzraksta, ka darbs dara brīvus. Mēs tur pavadījām astoņas stundas, pēc kurām iespējams tikai lūgties, pīpēt vai raudāt.
Lai kādus muzejus mēs apmeklētu, visbiežāk pēc vairākām tur pavadītam stundām mēs jūtamies mentāli veselāki, stiprāki, pieredzētais mūs ir iedvesmojis vai stimulējis, iespējams – iztraucējis un sadusmojis, dažreiz mēs pat esam kaut ko jaunu iemācījušies, bet vismaz tā nav kārtējā kaitinošā ikdiena, attālinātie skolas mājas darbi vai drūmās valdības preses konferences. Muzeji cilvēkiem ir svētīgi.
Gribētos muzeja apmeklējuma pieredzi salīdzināt ar nesen notikušo “Riga IFF”, kad soctīklos divas nedēļas sarunas vijās par un ap filmām, ko ir vērts noskatīties, ko var izlaist un pēc kuras filmas gribējās režisoru purināt kā vecu čību, dramatiski un draudoši jautājot, priekš kam? Tā bija atelpa piesārņotai galvai.
Kultūra nav domāta tikai veseliem un pārtikušiem cilvēkiem, muzeju ārtelpām ir jābūt pieejamām mums visiem un mūsu nogurušajām, pārdegušajām dvēselēm.
Image: nelson-atkins.org