Žaņa Lipkes memoriāls ir veltīts ģimenei, kura uzņēmās milzu risku un nacistu okupācijas gados no nāves paglāba vairākus desmitus vajātu ebreju. Laika gaitā tas kļuvis par vietu, kur nonāk arī citi stāsti par Žanim un Johannai līdzīgiem cilvēkiem, kuri atrada sevī drosmi un līdzjūtību, lai palīdzētu ebreju radiem, kaimiņiem, skolasbiedriem, kolēģiem, paziņām vai svešiniekiem. Mana kolēģe Aneta Jenča jau vairākus gadus ir vēsturnieka, muzeja “Ebreji Latvijā” dibinātāja un holokaustā izdzīvojušā Marģera Vestermaņa asistente darbā pie grāmatas par ebreju glābējiem Latvijā. Pēc publicēšanas tā kļūs par vērtīgu atspēriena punktu ikvienam, kurš vēlēsies atrast Lipkes ģimenei līdzīgus stāstus savā tuvējā apkārtnē.
Sākot darba gaitas Žaņa Lipkes memoriālā, kā vienu no savām prioritātēm izvēlējos noskaidrot, vai šādi gadījumi atrodami arī manā dzimtajā Liepājā. Gan M. Vestermaņa grāmatas manuskriptā, gan pašas Liepājas ebreju kopienas izdevumos atradu vairākus stāstus par ne-ebrejiem, kuri izšķirošā mirklī palīdzēja jau pirms kara pazīstamiem vai nepazīstamiem ebrejiem izglābties no nāves. Slavenākais Liepājas ebreju glābējs ir Roberts Pēteris Seduls, kurš kopā ar sievu Johannu savas mājas pagrabā slēpa vienpadsmit ebrejus – Dāvidu un Heniju Zivconus, Hildu Ziku, Mihaelu Skuteļski, Lāzaru Mihailu Libaueru, Josifu Mendelštamu, Šmerlu Skuteļski, Kalmanu Linkimeru, Zeligu Hiršbergu, Āronu Vestermani un Rivu Zivconi. Tā kā bunkurs nebija bērniem piemērota vieta, par Rivas Zivcones 1940. gada septembrī dzimušo meitu Adu rūpes uzņēmās vācbaltiete Otīlija Šimmelfeniga, kura bērnu nokristīja par Gertrūdi un uzdeva par radinieci – bāreni no laukiem. Sieviete ļoti riskēja, jo tobrīd trīsgadīgā meitene prata tikai jidišu. Kad Robertu Sedulu 1945. gada 10. martā nogalināja dzīvoklī iekritušais artilērijas šāviņš, par paslēptajiem cilvēkiem turpināja rūpēties viņa sieva Johanna.
Savu uzmanību veltu arī citām Latvijas pilsētām, pagastiem un ciemiem. Šis gads iesākās ar lekcijām un publikācijām par Aizputes ebreju glābējiem. Astoņi cilvēki no Dzeņu-Šusteru-Pūķu dzimtas centās no nāves izglābt viņiem pirms kara nepazīstamus ebrejus no Rīgas, Višķiem un Lietuvas, kurus nodarbināja vietējā kūdras purvā. Diemžēl vienu no abām slēptuvēm atklāja, vairākus glābējus arestēja, bet visi četri ebreji – brāļi Leibs un Šlioms Uzdini, Īzaks Heifecs un Josels Bērs Getcs –, saprotot, ka tās ir beigas, izdarīja pašnāvību. Vienam no glābējiem – Gerhardam Šusteram – izpildīja nāvessodu. Jāni Šusteru, Kārli un Elzu Pūķus, Ievu Dzeni un Žani Pūķi ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnē. Šaušalīgos dzīves apstākļus, selekcijas, badu, salu un vardarbību izturēja un mājās atgriezās tikai Elza Pūķe. Šogad ar “Sudraba pagali” mūsu muzejs godināja šo drosmīgo aizputnieku piemiņu.[1] Tikko pabeidzu darbu pie publikācijas žurnālam “Kuldīgas Vēstules” par gadījumu Padures pagastā, kur Janis Burkovskis, Latvijas Nacionālā teātra aktrises Ineses Burkovskas vectēvs, no nāves paglāba Ķimales kroga saimnieka Nisona Levinsona mazdēlu Maksi. Kopā ar citiem kolēģiem vairākus gadus pētīta arī Rīga. Galvaspilsētas stāsti pieejami gan klasiskajās muzejpedagoģijas nodarbībās, gan interneta vietnē “Pagrīdes Rīga”, gan platformā izi.travel.
Pētniecība ir ļoti svarīga muzeja darba sastāvdaļa, taču man kā pedagogam ne mazāk būtisks šķiet jautājums, kā izpētītos stāstus nodot tālāk. Gan skolēniem, gan arī tiem, kuri skolas gaitas jau sen kā beiguši, taču dažādu iemeslu dēļ holokausta tēmā nav iedziļinājušies. Laikā, kad es mācījos 9.–12. klasē, par holokaustu mācīja pavirši un virspusēji. Vismaz mūsu skolā, mūsu klasei. No toreiz stāstītā atceros sajūtu “mums svešie slepkavas nogalināja mums svešos upurus”, kas nebūt nav tas, kas patiesībā notika. Rumbulā Rīgas ebrejus, Latvijas pilsoņus, nošāva slepkavas no nacistiskās Vācijas. Liepājā ebreju izcelsmes liepājniekus uz slepkavības vietām kravas mašīnās aizveda tādi paši liepājnieki. Raiņa parkā, pie Liepājas bākas un Šķēdes kāpās ebrejus nobendēja gan no nacistiskās Vācijas ieradušies slepkavas, gan rīdzinieki – Arāja komanda. Valdemārpilī ebreju izcelsmes valdemārpiliešus nogalināja ne-ebreju izcelsmes valdemārpilieši. Šajos stāstos par “svešajiem” var nodēvēt tikai no Vācijas ieradušos slepkavas vai vēlāk uz Rīgu deportētos t. s. “Reiha ebrejus”. Pārējie – gan slepkavas, gan upuri – bija “mūsējie”, t. i., Latvijai piederīgi. Sašķelti, sarīdīti, bet nereti – pazīstami.
Tikai līdz kaulam saprotot, kas notika visapkārt, mēs patiesi varam aptvert, cik nozīmīgs ir katrs glābšanas stāsts. Pat ja glābējam drosmes pietika vienai naktij, dienai vai nedēļai. Pat ja glābējs prasīja par šādu žestu samaksu, kā tas bija, piemēram, Preiļos. Pilsētas nomalē dzīvojošais Vladislavs Vuškāns piekrita pie sevis paslēpt astoņus ebrejus, taču par to prasīja samaksu.[2] Smagos dzīves apstākļus izturēja un kara beigas sagaidīja seši no viņiem. Morduhs Hagi, saukts par Motju, kurš zēna gados slēpās pie V. Vuškāna, vēlāk savās atmiņās rakstīja: “Es vēl tagad domāju, kā gan bija vairāk šajā cilvēkā – alkatības vai varonības. Laikam tomēr varonības, jo viņš taču riskēja ar savu dzīvību, lai glābtu mūsējo.” Starp citu, Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs ir lielisks piemērs tam, kā novada muzejs pēta, saglabā un nodod tālāk stāstus par vietējo ebreju kopienu, tās iznīcināšanu un glābējiem. Preiļu muzejs neslimo ar t. s. “kolektīvo amnēziju”, kas piemīt ne mazumam Latvijas muzeju, kuri lolo tikai latviešu tautas vēsturi. Aizmirstot, ka mums līdzās vienmēr dzīvojuši arī citu tautību kaimiņi. Aizmirstot, ka vismaz divu tautību kaimiņus – ebrejus un romus – Latvijā masveidā nogalināja.
Manuprāt, mūsdienu skolēniem ir jāpiedāvā gan globālo procesu skaidrojums, gan informācija par lokāliem notikumiem. Ekonomisti, vides aktīvisti un citi domātāji skandina moto Think globally, act locally. Līdzīgu principu būtu jāpārņem, arī izglītojot par Otro pasaules karu. Gatavojot attālinātās nodarbības skolēniem, īpaši piedomāju pie tā, lai pieskartos arī ļoti lokālai vēsturei. Skolēniem nedrīkstētu rasties maldīgs priekštats, ka visi šie notikumi risinājās kaut kur “aiz trejdeviņām zemēm, aiz trejdeviņām jūrām”. Piemēram, Liepājas skolēniem ar attiecīgā laika atmiņu stāstu, periodikas, skatkartīšu, fotogrāfiju un dokumentu palīdzību uzbūru nacistu okupētas pilsētas ainu. Daudz kas no tā, kas risinājās, piemēram, Vācijā, Austrijā, Polijā, t. i., “tālumā”, notika arī pavisam tuvu – tavā pilsētā, tavā kvartālā, uz tavas ielas, tavā mājā, tavā dzīvoklī. Skolēniem (un ne tikai!) būtu jāzina gan Anne Franka (Anne Frank), gan Šeina Grama[3], gan Oskars Šindlers (Oskar Schindler), gan Žanis Lipke, gan Jozefs Mengele (Josef Mengele), gan Viktors Arājs utt. Skolotāji var uzdot skolēniem noskatīties Stīvena Spīlberga (Steven Spielberg) šedevru “Šindlera saraksts” (Schindler's List), bet lokālās vēstures izpratnes veicināšanai daudz vērtīgāk būtu uzdot noskatīties Dāvja Sīmaņa “Tēvs Nakts”. Kaut vai tikai tās ainas dēļ, kur Rīgas ebrejus ziemas spelgonī dzina uz Rumbulu, kur viņus nevis smacēja gāzes kamerās, bet brutāli nošāva un apraka masu kapā.
Savas attālinātās nodarbības noslēgumā es iedrošināju skolēnus apmeklēt tuvāko memoriālo vietu, kas veltīts holokausta laika notikumiem. Pandēmijas apstākļos, kad mūsu memoriāls bija slēgts, es iedrošināju Rīgas skolēnus doties pastaigā, piemēram, uz Gogoļa ielu 25, kur reiz atradās Lielā Horālā sinagoga. Tur var pieminēt gan iznīcinātos kaimiņus, gan atcerēties tos dažus simtus drosmīgos, kuri, riskējot ar savām dzīvībām, izglāba ebreja dzīvību. Liepājā pirms manas nodarbības Šķēdes memoriālu bija apmeklējuši vien daži vidusskolēni. Es ceru, ka pēc nodarbības kāds paklausīja manam padomam kopā ar savu mājsaimniecību gan izbaudīt pastaigu svaigā gaisā, gan pārdomāt nodarbībā redzēto un dzirdēto, gan pieminēt tos liepājniekus, kurus šajās kāpās iznīcināja. Eli Vīzels (Elie Wiesel) mūs visus brīdinājis, teikdams, ka, aizmirstot holokausta upurus, mēs viņus it kā nogalinām otrreiz. Mēs dzīvojam reģionā, kur holokausta upuri ir vairākkārt aizmirsti. Piemēram, gan pilsētnieki, gan laucinieki aizmirsa, kas ko darīja kara laikā. Padomju vara aizmirsa gan masu nošaušanas vietas, gan to, ka nogalināja nevis vienkārši “padomju pilsoņus”, bet ebrejus un romus. Trimdas latvieši aizmirsa daža laba trimdinieka grēkus. Kopš neatkarības profesionāli vēsturnieki aktīvi cīnās ar šo “amnēziju”. Mums kā muzejniekiem – gan pētniekiem, gan kuratoriem, gan izglītotājiem – būtu jāpalīdz šo atmiņu saglabāt, nevis zaudēt.
Es piedomāju pie tā, lai atcerētos. Rīgā es esmu ienācēja, taču, lūk, kā izskatās daļa no manas Rīgas. Es dzīvoju mājā, kurā nacistu okupācijas gados dzīvoja pretrunīgi vērtēts latvietis. Viņu gan apvaino ebreju slepkavošanā, gan uzteic par jaunas ebrejietes glābšanu. Pretējā mājā ebreju meitenīte Inna kopā ar brālēnu Mavriku izglābās no nāves tikai tāpēc, ka pagalmā spēlēja bumbu. Ja viņi būtu bijuši dzīvoklī, būtu varmācīgi aizvesti uz geto, bet no turienes – uz Rumbulu. Ik dienas es eju vai braucu garām mājai, kurā pēc laulībām ar rīdzinieku apmetās uz dzīvi daiļā liepājniece Hanna Hadasa, kuru kopā ar divgadīgo dēliņu neizsūtīja vis uz Sibīriju kopā ar vecākiem un brāļa ģimeni 1941. gada 14. jūnijā, bet gan nogalināja Rumbulā piecus mēnešus vēlāk.[4] Ejot vai braucot pa agrāko Nikolaja ielu, man jādomā, kur gan ir tas pagrabiņš, kurā slēpās tēlnieks Elmārs. Slēptuvē izgatavotās ģipša figūriņas viņa slēpēji Rūdolfs un Vincentīna tirgoja pat dažam labam vācu karavīram. Ik dienu dodos garām bēdīgi slavenajam namam, kur atradās Arāja komandas štābs. Tajā ieslodzīto izvarošana, nežēlīga piekaušana vai pat nogalināšana bija daļa no “rutīnas”. Visbeidzot es nokļūstu galapunktā – aklā ieliņā Ķīpsalas sirdī, kur Žanis kopā ar ģimeni zem šķūnīša arī izraka bedri. Taču nevis nāvei, bet – dzīvībai.
Attēls: Mazā Balasta dambja neaizmirstulīte
[1] Lipkes memoriāla goda zīme 'Sudraba pagale' šogad piešķirta Dzeņu-Pūķu-Šusteru dzimtai (2021). Delfi. Kultūra, 01.02.
[2] Vilcāne, Ilona (2020). Taisnīgais starp tautām no Preiļiem – Vladislavs Vuškāns. Preili.lv, 26.10.
[3] Bogojavļenska, Svetlana (2000). Šeinas Gramas dienasgrāmata kā laikmeta vēsturisks un cilvēcisks dokuments. Latvijas Vēstnesis, Nr. 370/372, 20.10.
[4] Meiere-Oša, Maija (2021). Trīs liepājnieku trīs likteņi. Maijas stāsti, 18.03.